Uzpotē savu rozi!

Potcelms

Tie, kuri jau ir audzējuši stādus – no mežeņu sēšanas līdz gatavai šķirnes rozei –, zina, ka novembra sākums pirms sala ir laiks, kad rožu mežeņus jeb potcelmus izrok un sagatavo potēšanai. Mūsdienās stādu audzētāji lielākoties vairs paši potcelmus neaudzē, bet pasūta no audzētājiem, kas specializējušies šajā jomā. Nereti – no Polijas un Vācijas. Taču, ja vien ir vēlēšanās, arī pašu spēkiem var gan iesēt, gan izaudzēt potcelmus.

Rudenī ievāc sēklas

Sēklas var ievākt no savvaļas mežrozītēm, kas aug šur tur krūmmalēs un grāvmalēs vai arī turpat dārzā, ja kāda no stādītajām šķirnes rozēm nosalusi, bet potcelms turpina augt. Potcelmam ir derīgas suņu rozes (Rosa canina), kam ir pat īpaša pasuga – potcelmu roze (Rosa subcanina). Nespeciālists vienu no otras nevarēs atšķirt, un tas arī nav tik svarīgi, galvenais – lai tās būtu rozes ar garenajiem auglīšiem un slaidajiem lokveida jaunajiem dzinumiem, nevis mežonīgi ērkšķainās krokainās rozes (Rosa rugosa) ar lielajiem, apaļajiem augļiem.

Ja sēklas ievāc, kad augļi jau pilnīgi nogatavojušies vai pat pārgatavojušies, t. i., šobrīd, tad tās būs gatavas dīgt tikai aiznākamajā pavasarī. Lai sēklas dīgtu jau nākampavasar, tās jāvāc, kamēr augļi vēl ir negatavi un rozā – augusta beigās un septembra sākumā. Vienalga, vai novākti gatavi vai negatavi augļi, tos pārgriež un izņem sēklas. Ja ievākts daudz augļu, lai tiktu klāt sēklām, tos var izmalt gaļasmašīnā, – sēklas necietīs. Izskalo, sēklas atdala no samaltā mīkstuma un nosusina.

Citi lasa

Santa.lv

Alkohols

VIDEO: Piedzēries autobusa pasažieris sarīko haosu – iesit šoferim un ēd sniegu

Estere Jansone

Slavenības

Horenu pamatīgi piekāvuši bandīti: Zīmīgi, ka tas notika 13. datumā

Evija Kalnbērza

Mode

Latviešu žurnāliste pirms 65. jubilejas kļuvusi par apakšveļas modeli

• Glabā grantī. Sēkliņas pusi uz pusi sajauc ar granti un ieber stikla burkā. Aizvāko ar plastmasas vāciņu, kurā sadurti caurumi, lai iekšā tiek gaiss, un noliek glabāties ledusskapī vai pagrabā.
• Sēj agri pavasarī. Lai varētu sēt, tiklīdz nokusis sniegs, augsni sagatavo – uzrok un nolīdzina – jau rudenī. Augsni var nedaudz ielabot ar kompostu. Mežeņu audzēšanai izvēlas līdzīgu vietu tai, kādā patīk augt rozēm – atklātu, visiem vējiem pakļautu. Neder aizvēja vieta. Pavasarī dobē izvelk apmēram 5 centimetrus dziļu grāvīti un sēj pa vienai sēkliņai 10 centimetru attālumā citu no citas. Rindiņas citu no citas iekārto 40 centimetru attālumā. Sablīvēt sējumu nevajag, lai pēc lietus vējš ātri var nožāvēt lapas un rozes neslimo.
  
  Agri lasītās sēklas sadīgs pāris nedēļās, vēlu lasītās var vai nu glabāt un sēt tikai vēl pēc gada, vai arī sēt, bet tās gadu nogulēs dobē. Labāk tomēr glabāt burkā, nevis sēt, jo dobē sēklas var izēst peles, un tukšā dobe būs arī jāravē, lai neieaugtu nezālēs.
• Divreiz mēslo ar slāpekli. Kad rožu mežeņi sadīguši un pastiepušies 10 centimetru garumā, tos mēslo ar slāpekļa mēslojumu. Pēc trim nedēļām mēslošanu atkārto. Desmit litros ūdens izšķīdina vienu ēdamkaroti slāpekļa mēslojuma. Ap Jāņiem var nedaudz palaistīt ar zāļu vircu. Taču pārāk bagātīgi mēslot mežeņus Dainuvīte neiesaka, jo pārbarotajiem sliktāk pieaug potes.
• Novembrī izrok un noglabā. Pa vasaru laista un ravē, un līdz rudenim jau rožu mežeņi ir gana izauguši, lai kļūtu par cēlo rožu šķirņu potcelmiem. Novembrī, kad mežeņi jau ir nobrieduši un sagatavojušies ziemas guļai, bet pirms vēl zeme sasalusi, tos izrok. Nopurina zemi un sasien saišķos, piemēram, pa desmit. Nocērt dzinumus, atstājot aptuveni 15 centimetru virs sakņu kakla, arī saknes apcērt, atstājot tikpat garas. Pierok – izrok grāvīti, mežeņu saišķus tajā slīpi iegulda, apber ar augsni, atstājot ārā tikai dzinumu galus, un piemin ar kāju, lai pie saknēm nevarētu piekļūt gaiss un tās neizžūtu. Kad sāk piesalt, arī mežeņus piesedz gluži tāpat kā rozes.

Potzars

• Griež novembrī. Novembrī pirms sala iestāšanās, kad rožu šāgada dzinumi nobrieduši un sagatavojušies ziemas guļai, ir īstais laiks potzaru griešanai. Jo vēlāk griež, jo labāk – būs lielāki pumpuri un īsāku laiku vajadzēs glabāt līdz potēšanai. Izvēlas pirmā gada dzinumus, kuriem lapu žāklēs ir lieli, skaisti, apaļi pumpuri, no kuriem augs jaunie dzinumi. Potzariem nogriež lapas, nesavainojot pumpurus, un apgriež arī ērkšķu asos galiņus – lai tie pumpurus nesadur.
  
  Atlapotos potzarus sasien saišķīšos pa šķirnēm, pieliek šķirnes nosaukumu (ja nav speciālu marķieru, raksta ar parasto zīmuli, lai mitrumā neizplūst) un ietin polietilēna plēvē, lai nesažūst. Ja ir vairākas šķirnes, katru tin plēvē atsevišķi un beigās vēl visas kopā.
• Glabā vēsumā. Plēvē ietītos potzarus uzglabā vēsumā – pagrabā vai ledusskapī, plus 3–5 grādu temperatūrā. Dainuvīte atceras, ka viņas tēvs potzaru saini iesējis auklā un nolaidis akā, kur tas karājies virs ūdens visu ziemu. Tad gan ir svarīgi, lai akā būtu nemainīgs ūdens līmenis, citādi var gadīties, ka vienā nejaukā naktī potzari noslīks. Palaikam jāpārbauda, vai kāds no potzariem nav sācis bojāties. Ja ir, jāizņem, lai nesabojātu pārējos. 

Potē pavasarī

Ja ir apsildāma siltumnīca vai ziemas dārzs ar papildu apgaismojumu, rozes var potēt kaut vai decembrī un janvārī. Ja nav, tad tas jādara pavasarī. Taču tas nav darbiņš, kas ar pirmo reizi izdodas perfekti. Lai sanāktu labi un glīti, visu ziemu var trenēties, šķeļot un atlobot, piemēram, kārklu zara miziņu. Laikā, kad Dainuvīte mācījās Bulduru dārzkopības tehnikumā, jaunajiem dārzniekiem to vajadzējis darīt pat tūkstoš reižu, un tikai tad varējuši tikt pie īsto rožu un augļukoku potēšanas.

• Iestāda potcelmu. Aprīlī mežeņus izņem no pierakuma un iestāda podā vai plēves rullītī. Stādīt vislabāk parupjā kūdrā, kas ielabota speciāli rožu audzēšanai. Stāda tikpat dziļi, kā tie pagājušajā gadā auguši dobē. Apgriež, atstājot dažus centimetrus garu sakņu kakliņu – tagad tas jau būs potcelms.
• Potzarus sadala gabaliņos. Katram gabaliņam atstāj pa vienam vai – maksimums – diviem pumpuriem. Augšgalu griež taisni, apakšgalu slīpi – sākot no pumpura veido garu griezumu. Nazim jābūt ļoti asam, lai griezums būtu pēc iespējas gludāks, jo tad tas labāk pieaugs.
• Iešķeļ un atloba potcelma mizu. Lieki nesavainojot ne mizu, ne koksni, no augšas vertikāli pāršķeļ potcelma mizu apmēram centimetra garumā un stūrīšus atloba.
• Savieno potcelmu un potzaru. Potzaru ar slīpo pusi pret potcelmu uzmanīgi iebīda šķēlumā un, sākot no apakšas, stingri aptin ar līmlenti, lai starp potcelmu un potzaru nepaliktu gaiss. Ja ir, izmanto speciālo līmlenti potēšanai. Ja tādas nav, var tīt ar izolācijas lenti, leikoplastu vai dziju. Tikai jāatceras, ka no visiem pārējiem materiāliem, izņemot speciālo līmlenti, stāds vēlāk būs jāatbrīvo.
• Tur siltumā. Vislabāk, ja dienā ir 24–25 grādus silts, bet ne tiešos saules staros uz palodzes, naktī var būt arī mazliet vēsāks. Aplaista, apsedz ar burciņu – zem tās veidosies potzara pieaugšanai piemērots mikroklimats. Taču katru dienu uz kādu laiku burciņa jānoņem, lai roze pavēdinās. Potējums saaug pāris nedēļās. Ja no pumpura sāk veidoties jauns dzinums, tad jau ir skaidrs, ka potēšana izdevusies.

Rožu potēšana soli pa solim

1. Potcelmu stāda 2 litru podā – tur rozes stāds varēs augt līdz stādīšanai dārzā. Apgriež, atstājot sakņu kakliņu. Vienā pusē ar nazi iešķeļ mizu un maliņas atloba.
   

   

2. Potzarus sagriež gabaliņos ar vienu pumpuru. Augšgalu griež taisni. Apakšgalu pumpura pusē ar nazi nošķeļ garā, slīpā griezumā.
   

   

3. Potzaru uzmanīgi iebīda mizas šķēlumā ar slīpumu pret potcelmu. Stingri pietin ar līmlenti.
   

   

4. Zem burciņas veidojas potzara pieaugšanai labvēlīgs mikroklimats.
   

   

5. Tik liels stāds izaug pusotrā mēnesī. Šādu podiņu var izveidot, satinot 20 × 40 cm plēves gabalu un saspraužot ar mazām nagliņām.