Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Arumos katrs savu roku pieliek, lai izaugtu kvalitatīvi stādi! Pēteris un Irēna, dēls Kristaps, meita Baiba, znots Mārtiņš, arī mazmeitiņas Karlīna un Laumiņa. Tāpat, ja vajag, vienmēr palīdz vecākais dēls Normunds un vecākā meita Liene ar ģimenēm. Tik šajā kopbildē viņu nav, jo dzīvo citur.
Pēteris un Ināra Duļevski:
- Mārupes novada stādaudzētavas Arumi saimnieki.
- Arumu vēsture sākta rakstīt pirms trīsdesmit gadiem, kad 1990. gadā Ināra un Pēteris iemanījās pavairot skujeņus savam priekam, un tā soli pa solim tapa stādaudzētava.
- Skujkokus un lapu kokus, un krūmus, ko piedāvā citiem, iepriekš testē, paši spraudeņo, paši apsakņo, paši potē un audzē.
– Tiešām, kāpēc jums tik lieli stādi?! Tādus, manuprāt, grūti atraut no sirds, gadiem lolotus kā bērnus? Turklāt ilgi augušiem stādiem ir arī augsta pašizmaksa, ja salīdzina ar sprīdi garu stādiņu litra podā…
Pēteris: – To stādu lielumu nosaka arī mūsu stādaudzētavas atrašanās vieta – tā ir Tīraine, Mārupe, Jūrmalas tuvums…
- … kur uzreiz pie privātmājas vajag gatavu dārzu?
Pēteris: – Sākumā tie bija ļaudis, kas uzturēšanās atļaujas pirka, bet tagad arvien vairāk turīgi latvieši.
Irēna: – Un atdot lielus stādus nav žēl. Cilvēki ļoti interesējas par to, ko viņi iegādājas. Kļuvuši ārkārtīgi zinoši, pastāvīgi izglītojas. Esmu par to pat patīkami pārsteigta!
Pēteris: – Tagad jau forši – ieraksti internetā attiecīgo augu un izlasi par viņu visu informāciju. Mēs, kad sākām, zināšanas pa kripatiņām lasījām. Kaut kur aizbrauc, izdzirdi kādu frāzi – man tā uzreiz jānoķer un jānoglabā prātā.
Irēna: – Mēs esam arī bijuši tajos dārzos, kur aug mūsu koki un krūmi. Esam uzaicināti ciemos.
Pēteris: – Tā sadarbība veidojas gadiem. Kādreiz kāds atbrauc pēc stādiem, skatos – cilvēks kaut kur redzēts… «Jā, nomainīju māju,» viņš saka. Un atkal taisa jaunu pirkšanas tūri. Dārza veidošana jau nekad nebeidzas. Tas ir process. Strādā arī dārzu iekārtošanas un apzaļumošanas firmas. Tiesa, mēdz gadīties arī tādas, kam liela interese konkrētajā zemes gabalā salikt vairāk koku, nekā vajadzētu, un pēc dažiem gadiem augiem sākas problēmas. Sastādīts par ciešu! Jo pasūtījuma apjoms tad lielāks, un cilvēks pats jau ar’ kādreiz izteicis vēlmi: dod man gatavu dārzu rīt uz pusdienlaiku! Bet pēc tam ir jādarbojas ar cirvi un lāpstu…
– Kā jūs izvēlaties, ko vairot, audzēt un piedāvāt citiem? Šodien ir ne tikai informācijas pārprodukcija, bet arī šķirņu piedāvājums milzīgs, kurā viegli krist kārdinājumā vai apjukt.
Pēteris: – Viena mūsu niša ir skujkoki. Priedes man pašam patīk. Tur ir, ko rakt un rakt! Šķirņu daudzums Eiropā – fantastisks. Selekcijas un pavairošanas metodes arī attīstījušās. Bet tā uzticība mums ir nopelnīta ar darbu. Mēs atvedam augu, divus trīs gadus viņš pie mums aug, un tikai tad to pavairojam. Būtībā mēs tos palaižam tautās pēc desmit gadiem. Tikai tad. Augus, kas neaug pie mums, mēs nepiedāvājam.
Ināra: – Un ļoti daudz ir bijis jāizbrāķē.
Pēteris: – Bet ir stādaudzētavas, kas šo brāķēšanas procesu apiet, un viņi ātrāk jaunās šķirnes piedāvā. Tiklīdz parādās! Mēs arī daudz lasām par jaunajām šķirnēm, iepērkam, tikai… Mums pašiem ir, bet tautai iedot nevaram!
Pirmie ir kolekcionāri, kas okšķerē pēc jaunumiem un kāds vējš rīt pūtīs. Bet ierindas dārzu ierīkotāji par jaunumiem reāli sāk interesēties pēc gadiem desmit. Tev ir jaunums, tu viņu producē, bet tas augs stāv, neviena nepamanīts. Un tad vienā brīdi – jā, pieprasījums pēkšņi izaug fantastisks.
Irēna: – Kaut vai parastais baltais ceriņš ‘Mazais Princis.’ Visu laiku mums neviens to nepirka, bet šogad bija ļoti pieprasīts.
– Man arī šogad pirmo gadu uzziedēja. Kolosāls! Sevišķi mirdzošs tas spožais baltums izskatās naktī.
Irēna: – Aktinīdijas šogad pēkšņi ir izpirktas. Laba lieta ir ģimenes ābeles, uz vienas tādas mums parasti uzpotētas četras šķirnes, kādreiz piecas. Cilvēki paši atved potzariņus – nu, kāpēc neuzpotēt?! «Nezinām, kas par šķirni – āboli ļoti garšīgi, bet ābele veca, un negribētos, ka tā aiziet zudībā…»
– Cik jums tāds pakalpojums maksā?
Irēna: – Neesam par to domājuši, tas nav par samaksu. Parasti tas ir cilvēks, kurš iepriekš pie mums iepircies. Mēs viņam uzpotējam ābelītes, un kādu viņš atstāj arī mums.
Šogad ļoti pieprasītas ir vilkābeles. Un atkal – cits grib krūmu, cits grib koku uz stumbriņa. Tad mēs jau iepriekš uzpotējam vai patīrām liekos dzinumus nost, lai ir abi varianti. Jo gaumes ir ārkārtīgi dažādas. Etiķkokus arī audzējam gan uz viena stumbra, gan uz pieciem, kad sanāk riktīgs lietussargs. Sakuras ir, trīsgadīgi potējumi. Zīdkoki, mūsu pašu krūmam ir fantastiska ogu bagātība šogad!
– Un kas būs aktuāls pēc desmit gadiem? Jūsu mīļās priedes?
Pēteris: – Vēl jāskatās, ko klimats sacīs. Var jau būt, ka nāks pavisam citi skujkoki iekšā. Šī ziema parādīja, ka var būt problēmas. No sākuma visi priecājās, ka tik silts, tik silts, bet patiesībā priecāties nebija, par ko.
Irēna: – Piemēram, mums apsala mazās, krāšņās veigelas pierakumos. Lielās vienmēr bargākā salā cieš, bet metrīgajām – ‘Atropurpurea’ un ‘Victoria’ – nekad nekas nebija noticis. Toties šogad pēc siltās ziemas krūmiņi tīrumā izskatās tādi nekādi. Lai gan, protams, ataugs!
– Apsala, jo neizgāja kārtīgu miera periodu?
Pēteris: – Mans skatījums ir tāds, ka visu ziemu veigela tika provocēta augt un tad, kad bija jāaug, pietrūka spēka. Vēl uznāk kāds pavasara saliņš, kas pa pumpuriem bišķi iedod, un tad tas krūmiņš mokās.
– Kā jūs vispār sākāt nodarboties ar kokaugu stādu audzēšanu? Jūs taču bijāt agronoms Tīraines kolhozā, kam aktuāla bija labība, cukurbietes…
Pēteris: – Jā, sākumā visi stādaudzētavu vadītāji bija mežinieki. Es biju pirmais baltais zvirbulis – agronoms.
Lieta tāda, ka astoņdesmito gadu beigās mēs, kā jau kārtīgi latvieši, audzējām rožu stādus un braucām uz Lietuvu tirgot. Māju cēlām, naudu vajadzēja… Toreiz uz tirgu regulāri brauca arī kāda kundze gados no Šauļiem, viņai vienmēr līdzi bija speciāla tirgus soma, un tajā – apsakņoti skujkoku spraudenīši, kurus tirgoja par rubli. Es no viņas visu ko sapirkos! Lietuviešiem tolaik bija vairāk privātmāju nekā latviešiem, un viņi jau audzēja dažādus dekoratīvos skujkokus. Varēja tik pabrīnieties, kas viņiem bija! Latviešiem dekoratīvo skujeņu tikpat kā vēl nebija. Tā kaut ko pamazām sākām savām priekam pavairot.
Irēna: – Šauļu kundze mūs pēc tam uzaicināja pie sevis ciemos. Viņai bērni bija dakteri, ļoti skaista māja un ļoti skaists dārzs. Apskatījāmies, un cauri ar mums bija! Šogad varētu būt trīsdesmit gadu, kopš audzējam skujkoku stādus. Tiesa, tagad mūsu komanda ir paplašinājusies. Bērniem arī skolas gados bija jāpalīdz, bet nu tas tiek darīts apzināti. Jaunākais dēls Kristaps tagad ir mūsu spēks! Kā viņš pats saka: gandrīz pabeidzu augstskolu – Juridisko fakultāti –, bet sapratu, ka ofisā nosēdēt īsti nespēšu, un sāku kaut ko darīt stādaudzētavā. Darīji jau iepriekš ar’! Bet tagad ikdienā strādā šeit, Arumos. Jaunākā meita Baiba ir ļoti ātra un laba spraudeņotāja. Tik aši, ka es neturu līdzi! Bet ikdienā viņai ir savs darbs – finanses.
– Kā jums tas tā izdevies? Citi bērni pa gabalu mūk no zemes un no vecāku saimniecības.
Irēna: – Jo no mazotnes ir ravējusi. Burkānus, visu ko, kad netikām ar darbiem galā. Un arī tagad prasām saviem bērniem – vai jūs varat mums palīdzēt?
Pēteris: – Šie nav visi mūsu palīgi. Mums vēl ir divi bērni, kas dzīvo atsevišķi.
Irēna: – Četri bērni un deviņi mazbērni! Atceries, Pēter, kā mūsu vecākais dēls Normunds, kad tu tobrīd nevarēji, viens pats, puika būdams, brauca uz tirgu ar skujenīšiem. Tagad Normunds jau sastādījis dārzu sev un arī mūsu vecākajai meitai Lienei. Viņa savukārt pieskrien mums ko citu palīdzēt. Katrs savā veidā darbojas.
Un vēl mums ir viena ļoti laba darbiniece Ilga. Viņa Bulduros dārzkopību mācījās, atnāca pie mums praksē un palika strādāt.
Pēteris: – Jādarbojas ir! Jo cilvēki ir pieraduši pie mums saņemt to, ko saņem. Viņi brauc uz Arumiem, viņi ar mums rēķinās. Kokus jau var visu vasaru stādīt, arī jūlijā. Vienīgi tūjas mēs tagad negribam rakt laukā. Piemēram, cilvēks dzīvžogam pasūta piecdesmit vai simt tūju. Reizēm nedēļā ir četri pasūtījumi… Bet mums jau īsti nav, kur divsimt tūju podus novietot, šaurība. Tāpēc rokam kailsakņus, un aug labi.
Irēna: – Mums viss ir noorganizēts. Cilvēks vispirms atbrauc, apskatās tūjas un sarunā, kuru dienu viņš stādīs. Iepriekšējā vakarā mēs izrokam.
– Mums savukārt cilvēki raksta vēstules un jautā, kāpēc tūjas neaug! Tātad bijušas kaut kādas kļūdas.
Irēna: – Viena liela lieta, ko gribu pateikt, ir automātiskā laistīšana – kad cilvēks to ieslēdz. Šī ziema bija sausa, bez sniega. Bet laistīšanu kāds sāk aprīļa beigās, kāds tikai maijā. Šogad Kristaps veda klientam tūjas, viņi arī pagājušajā gadā bija pie mums stādus ņēmuši, un skatās – tūjas dzīvas, bet ne tik zaļas, kā varētu būt. Jautājis, kā ar laistīšanu? Tas bija maija vidus, un saimnieks atbildot: «Vakar pieslēdzām.» Tūjas rudenī iestādītas, rudenī salietas, un līdz maija vidum vispār nekas nav darīts. Labi, ka vēl dzīvas! Ar rokām cilvēkiem laistīt negribas.
Pēteris: – Tas ir pamatu pamats – ja augam dosi ūdeni, viss būs kārtībā, tad nevar neaugt. Gadās paretam, ka saknes stādam ļoti mazas, taču, ja tu laistīsi, tūja augs. Mēs parasti klientiem sakām tā: ja stāda dzīvžogu un viena vai divas tūjas izkrīt, labi, nekādu problēmu, mēs mainām par brīvu. Bet, ja tev izkrīt piecas vai desmit tūjas, tad meklē vainu sevī, un tur nekādas maiņas nebūs.
Irēna: – Vēl mēs sakām, ka pirmajā gadā pēc iestādīšanas tūjas un arī citi koki nav jābaro ar minerālmēsliem. Lai vispirms ieaugās! Mūsu politika ir tāda: lai augs vispirms pats saņemas, pameklē barības vielas, izlaiž saknes, galvenais ir viņu aplaistīt. Atceros vienu gadījumu… Cilvēki paņēma ļoti daudz lielu tūju un, labu gribēdami, bija pamatīgi samēslojuši – daudzi koki aizgāja bojā. Bet, gods kam gods, viņi ļoti korekti rīkojās: uztaisīja augsnes analīzes un paši saprata, ka pie vainas ir pārmēslošana. Kaut gan bijām teikuši, ka nevajag uzreiz pēc iestādīšana tūjas barot… Šī tendence daudziem piemīt. Visiem gribas, lai ātri, ātri izaug! «Ar ko varētu vēl pamēslot, lai žiglāk izaug?» man prasa. Es atkal saku: «Pārāk nesteidzieties.»
– Tātad tūjas cilvēki vēl pērk?
Irēna: – No praktiskā viedokļa, kad privātmājām apbūvējas apkārt daudzdzīvokļu mājas, cita varianta jau nav. Tūja izaug žigli, un cilvēks pie sava privātuma tiek ātrāk. Cita lieta, ka cilvēki kādreiz sastāda pamīšus dzelteno un zaļo Smaragdu. Tad arī rodas problēmas – koki neaug vienmērīgi, dzeltenais atpaliek, un tos saregulēt nav tik viegli. Taču dažādības pēc var mēģināt!
Pēteris: – Man tūjas nekad nav patikušas, un agrāk pat teicu, ka vajag kadiķus mūžzaļajos dzīvžogos stādīt. Bet būtībā man jāpiekrīt – nav variantu. Nu nav, ja tev trijās pusēs kaimiņi un ceturtajā iela.
– Ko jūs ieteiktu dzīvžogam, ja ir ēnaina vieta?
Pēteris: – Īves ir ļoti skaistas. Mums pašiem ir – varam parādīt, kāds īvju dzīvžogs izskatās. Lēnaudzīgs un līdz ar to arī dārgs. Bet rezultāts ir brīnišķīgs.
– Un ja ir ļoti sausa vieta?
Pēteris: – Droši vien, ka to pašu priedi. Nekā labāka nav. Priedei ir padziļa sakne. Īpaši piemērota Rīgas apkaimes, Jūrmalas dārziem, kur ir smilšaina augsne. Priedes labi augs arī citviet Latvijā, mālainākā un leknākā augsnē, taču tur pieaugumi būs lielāki, koks augs straujāk. Nabadzīgajā smiltiņā pieaugumi veidojas mazāki, augi ir dekoratīvāki. Daudzi no priedēm stāda ne jau tipisku dzīvžogu, bet piesegumu kādai malai. Grupiņās, zigzagos, visādi.
Tagad kalnu priedēm un parastajam priedēm ir jūra šķirņu – dažādas krāsas un lielumi, ar izlocītiem zariem un ar izlocītām skujām. Bet mēs šobrīd intensīvi strādājam pie piecskuju priedēm. Kāpēc? Ļoti elementārs iemesls – melnie tārpi neēd. Drātsgabali, kas uzklūp jaunajiem dzinumiem!
Piecskuju priedes arī ir visvisādas. Skujas garas, pinkainas. Ir tādas, kas iekrāsojas dzeltenas uz ziemu, bet nu jau parādās šķirnes, kam viss koks ir dzeltenīgs, un, kad jaunie dzinumi plaukst, tad ir dzeltens sprādziens. Vienīgā bēda, ka mums ir maza teritorija un nav, kur parādīt, kāds tas koks izaug liels. Tad būtu priežu mežiņš jāierīko un vairs nebūtu stādaudzētavas! (Smejas.)
Ļoti skaistas ir egles ar sarkaniem jaunajiem dzinumiem. Tikai, tiklīdz cilvēkam pasaki, ka tā izaugs virs desmit metriem, tā – ir kam vajag, bet vairākumam tomēr ne. Skaisti, tomēr pie privātmājas īsti neiestādīsi. Cita lieta ir lauku teritorijā.
– Klausos jūsos un domāju: vai jums ir arī kādreiz izklaides, nevis tikai darbs?
Pēteris: – Visi bērni ir apprecināti. Vai tad tur maz svētku?! (Smejas.)
Irēna: – Cenšamies. Re, kur mūsu bīdītājs uz izklaidēm, Baiba! Kādreiz vakarā guļu, saņemu no meitas ziņu: «Mārupē atsākas Saulrieta koncerti.» Atgādina. Kā es smejos, neļauj iesēdēties.
Skaidrs, ka ar jauniešiem kopā būt ir ļoti patīkami. Parasti Baiba savas dzimšanas dienas svin ar domu – nav ko pie galda sēdēt, labāk kaut kur braucam! Tā mēs arī ko jaunu redzam.
Pēteris: – Ceļojumos arī braucam bieži vien kopā. Jo viņiem mūsu kompānija droši vien patīk tāpēc, ka var mums atstāt savus bērnus un kādu dienu uzkāpt uz rollera!
Irēna: – Mums ar Pēteri savukārt svešvalodu nav, un jaunie sagatavo visu braucienu. Viesnīcas atrod, maršrutus. Mēs ar Pēteri to tā neprotam. Re, cik izdevīgi mums! Katram sava lieta, un kopā mums sanāk ļoti labi.
– Jūs, Pēter, esat tas lielais potētājs.
Irēna: – Abi ar dēlu! Kaut kā tā sanācis, ka pēdējā laikā potē dēls, bet tēvs staigā apkārt. (Smejas.)
Pēteris: – Potēšanai vajadzīgi potzari, un tāpēc jāaiziet pie katras priedītes vai eglītes. Jāzina, pie kuras, jānogriež zariņi, katrs zariņš ir jānotīra, un viņš tad sēž kā frajers un tik potē! (Smejas.)
– Jūs darbojaties kā palīgspēks!
Pēteris: – Tā sanāk. (Smejas.)
– Kā jums ir ar stādu cenu politiku?
Irēna: – Ļoti jābalansē. Vienam tas ir ļoti dārgi, citam tas nav nekas.
Pēteris: – Paskaties acīs! Un jābūt aptuveni divām cenām.
Irēna: – Tas jau nenozīmē, ka kādam uzskrūvēsim cenu augšā! Nē. Bet nolaist var. Esmu ļoti par to. Kādreiz jāmeklē kāds mazāks stāds, lai cilvēkam lētāk sanāktu. Tā arī saku: «Tagad palikušas lielās egles.» Sarunājam, ka piebrauks augustā, septembrī un izraksim mazāku eglīti no lauka. Varētu jau arī pavisam mazus stādus pārdot, bet mēs nespējam saražot tik daudz, lai piedāvātu visādu augumu. Mums arī vietas nav, kur to visu salikt.
Pēteris: – Kāds atbrauc un saka: «Vai varam uz tīrumu aiziet? Es gribu atzīmēt eglītes, ko rudenī pirkšu.» Lūdzu, saliekam birkas, ka tas kociņš jau aizņemts.
Irēna: – Vēl kāda tendence šogad pilnīgi jūtama… Cilvēki atbrauc pēc stādiem un mašīnā jau ieklājuši segu vai plēves gabalu. Agrāk prasīja, lai katru mazo podu ieliek atsevišķā tīrā plastmasas maisiņā. Tagad attieksme ir ļoti mainījusies.
– Vai jums ir kāds sapnis?
Pēteris: – Jāteic, ka mēs daudzus no saviem sapņiem esam piepildījuši. Rezultātu savam darbam redzam. Pasauli esam pietiekami paskatījuši. Bērniem ir palīdzēts, izglītības iegūtas, visi bērni ir uz savām kājām. Labi darbi, paši ar sevi tiek galā – ar saviem bērniem, ar visam finansēm…
Ne sapnis, bet man tāds lepnums, ka mūsu bērni bijuši ārzemēs mācīties, bet strādāt nekad.
Irēna: – Tas nav sapnis, bet man gribētos, lai bērni turpinātu mūsu iesākto. Jo dārzs un koku stādu audzēšana viņiem patīk. Tikai… viņiem ir arī pietiekami labas izglītības, darbi.
Jā, lai turpinātu! Tā viņi arī paši domā, un – lai izdodas. Bet kā tas būs?… Kā būs, tā būs labi. Mums tas nav jānosaka. Taču prieks par to, ka mēs varam būt kopā ar visiem.
– Un cik ilgi jūs paši esat kopā?
Irēna: – Šogad patiks četrdesmit četri gadi.
Pēteris: – Kādu brīdi arī bez kokiem bijām kopā.
Irēna: – Man profesija bija pavisam cita – esmu ķīmiķe, un reiz domāju, ka dzīvošu pilsētā, strādāšu pilsētā.
Pēteris: – Tev vienkārši neizdevās pilsētnieku nogrābt. Dabūji iziet pie kolhoznieka! (Smejas.)
Irēna: – Un mani sapņi mainījās. Tagad neparko savu līdzšinējo dzīvi pret pilsētu nemainītu! Es no rīta mostos un patiešām ar to kapli pa dārzu eju ar prieku.
Pētera padoms – Kā jūlijā pārstādīt divmetrīgu koku?
Jūlijā nedrīkst, jāgaida agrs pavasaris. Taču, ja vairs nevar gaidīt, ja vajag…
- Tad pārstādīšanai jāsagaida nomākusies diena vai vakars. Pirms tam rūpīgi aprok ap sakņu kamolu grāvi un saknes piesūcina ar ūdeni.
- Pirms pašas pārstādīšanas koks ir diezgan daudz jāapgriež: divas trešdaļas vai trīs ceturtdaļas no lapotā vainaga nost. Pēc tam ar maksimāli lielu sakņu kamolu izrok sakni. Svarīgi arī, kad koks tika iestādīts. Ja pirms diviem trim gadiem, tad sakne jau ir izgājusi plašumā. Ja tikai gadu, tad var forši pārstādīt, jo saknes vēl nav tālu sadzītas.
- Visbeidzot, kad koks ir pārcelts jaunajā vietā un iestādīts, kārtīgi salaistīts, uz vainaga jāuzklāj pārsegs – mitra drāna –, lai lapas nesažūst. Tā jātur, kamēr koks iesakņojas, vismaz nedēļu. Pa nakti noņem nost, bet pa dienu noteikti atkal uzklāj.
