Stabules izgatavošana no vītola zara kā sendienās

Tradīcijas
Gunta Šenberga
Gunta Šenberga
2. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone
Stabules maukt senāk prata katrs ganuzēns. Bet mūsdienās vismaz uz brīdi var nokļūt uzmanības centrā, ja, grāvjus no saaugušajiem kārkliem tīrot, pēkšņi – uzdarini stabulīti un sāc vīterot. Ja vēl kompānijā ir kāds mazāks cilvēks, viņš būs sajūsmā uz galvošanu. Tas nekas, ka vismodernākās spēļmantas redzējis.

Vajadzīgs

  • Apmēram pirksta resnuma zars, kam atlec miza. Vislabāk – vītola vai kārkla zars. Mēs par skolotāju ņēmām Mūsmāju Janci no Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas.

    Un Jancis grieza stabules pieneņu ziedēšanas laikā, kad viņa gaišo galvu it viegli varēja ar dzeltenajām puķu galvām sajaukt: «Vai man gludu vītolzaru trūka? Tur lejā, kāpostdārza galā, pērnajā pavasarī bija nozāģēti daži veci vītoli. No tiem bija ataugušas atvasas, smuidras un līdzenas kā stiebri. Es uzrāpos līdz atvasām un nožilīju vienu.»

    Tas ir lapu plaukšanas laiks, kad miza pie zara neturas tik cieši. Bet pārbaudīts, ka vismaz līdz Jāņiem stabules var maukt itin droši.
  • Vajadzīgs arī nazis – tik ass kā Baltās grāmatas Jancim, kurš lepni varēja teikt: «Vai man nebij’ ass Šukava kalts tutentiņš gultas malā?» Ja mūsdienās rīkošanās ar tutentiņu tik veikli nevedas, talkā var ņemt arī smalku zāģīti un – ko nevar nogriezt, to pazāģēt.

 

Kā darīt?

1. Nogriež vai nozāģē apmēram sprīdi garu puļķīti. Aptuveni līdz serdei nošķeļ pāris centimetru puļķa tievajā galā – lai vēlāk var uz tievgali mizu novilkt.

2. Apmēram pret to vietu, kur nošķeltais gals beidzas, pretējā pusē iegriež robiņu. Kā Jancis saka: «Ilgi man vajadzēja griezt un graizīt, līdz gludais koka gabaliņš dabūja stabules veidu.»

3. Vēl tālāk no gala divās vietās visapkārt kociņam pārgriež mizu un noņem mizas riņķīti.

4. «Tad es liku to sev uz ceļa un sāku ar tuteņa spalu to bez žēlastības dauzīt. Es situ vienādā taktī un pie tam skaitīju bez apstājas reizi pēc reizes pazīstamos burvības vārdus, bez kuriem stabule neatlec:

Atlec, manu
Stabulīt;
Vilkam kauliņš,
Man – tā ādiņ…»

Ja ādiņa pārplīst, tad stabule vairs nesanāks, – jāņem atkal jauns kociņš un jāsāk viss no sākuma.

5. «Gaišā vītola miza ar katru sitienu kļuva tumšāka un tumšāka, jo sasistajās vietās spiedās cauri mizai ūdens. Beidzot es ņēmu stabules atmizoto galu zobos un ar abām rokām griezu. Prakš! – un miza griezās svabadi ap koku.»

Kad miza nomaukta, kailajam kokam no iegrieztā roba uz īso galu nošķeļ pāris milimetru biezu kārtu.

6. Iegrieztā roba vietā kociņu pārzāģē vai pārgriež. Kailā kociņa īso gabalu uzmanīgi iebīda atpakaļ mizā vecajā vietā.

7. Garāko kailo kociņu bīda tukšās mizas garajā galā, taču neaizsedzot iegriezto robu. Papūš un pārbauda, kā svilpīte skan. Ja šķiet, ka neskan pietiekami labi, pavelk kociņu uz āru vai pabīda dziļāk. Atkal pārbauda. Lieko nomizoto galiņu var nogriezt, bet var arī atstāt.

8. Nu tik jāsāk pūst un atkal jāsaka kā Jancim: «Vai tad strazdi vien mācēja svilpot? Oh – es arī zināju, kā to dara. Es sēdēju zālē starp pienenēm un stabulēju, acis piemiedzis un vaigus piepūtis. Es pavilku kociņu gan vairāk uz āru, gan pastūmu dziļāk iekšā. Tā es varēju skaņu mainīt no zemākās dūdošanas līdz vissīkākajam svilpienam.

Kas par mīkstu skaņu!»

Ja grib, lai svilpīte skan arī nākamajā dienā, tā jāietin mitrā drāniņā.

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+