Speciālistu ieteikumi: Kā ierīkot kanalizācijas sistēmu

Zelta padomi
Dace Rudzīte
10. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pixabay
Noskaidrojam, kā mājai laukos izvēlēties un ierīkot piemērotāko kanalizāciju, jo likumdošanas prasības un pašu vajadzības pēc ērtībām tāpat mierā neliksies. Skaidro Guntars Vingris, notekūdeņu attīrīšanas iekārtu uzņēmuma SIA EkoStandarts tehnoloģijas valdes priekšsēdētājs, un Andris Pelūde, Latvijas Amatniecības kameras santehnikas meistars ar 25 gadu darba pieredzi.

Ja mājā nav ierīkota kanalizācijas sistēma, pirms kaut ko uzsākt, jādodas uz vietējās pašvaldības būvvaldi un jānoskaidro, kas konkrētajā novadā ir iespējams un atļauts. Parasti būvvaldes iesaka pieslēgties centralizētajai kanalizācijai, ja vien tas ir iespējams. Pieslēgties pilsētas kanalizācijai var tikai tad, ja īpašums atrodas pagasta, pilsētas vai citas administratīvas teritorijas pārvaldījumā un ja centrālā līnija atrodas netālu – vidēji līdz 200 metriem (arī tad pieslēgšanās izmaksās no 1000 līdz 2000 eiro, bet ir pašvaldības, kas to subsidē). Lauku īpašumiem, kas atrodas pietiekami tālu no apdzīvotām vietām, gan parasti šāda laime nespīd.

Ja tomēr ir paveicies – lai pieslēgtos centralizētajai kanalizācijai, jāraksta iesniegums pašvaldībai, bet būvvalde piedāvās kontaktus komersantiem, kas projektē un izbūvē kanalizāciju konkrētās pašvaldības ietvaros. Darbu veicējus var izvēlēties pats, piemeklējot izdevīgāko variantu.

Ja ir atbilstošas zināšanas, visus darbus iespējams veikt arī pašu spēkiem, taču jāņem vērā, ka būvdarbi jāveic profesionāli, lai nākotnē nerastos problēmas.

Pieslēgšanās centralizētajai kanalizācijai, vienkārši sakot, nozīmē mājai pievienot cauruli, ko pieslēdz centrālajam vadam. Dažkārt pieslēgšanās nav tik vienkārša, jo jāšķērso gāzes vads, Sadales tīklu, TET vai Latvijas dzelzceļa komunikācijas. Tad ar katru uzņēmumu jāveic saskaņošana, kas visu pasākumu sadārdzina. Ja jāievelk tikai viena caurule, pieslēgšanās centralizētajai kanalizācijai var maksāt, sākot no 200 eiro, bet, ja projektēšana un saskaņošana būs sarežģītāka, summa var sasniegt arī 10 000 eiro.

Tie, kam ir iespēja pieslēgties centralizētajai kanalizācijai, savā ziņā ir ieguvēji. Viņi maksā ikmēneša maksu (līdzīgi kā dzīvoklī pilsētā) par patērēto un par pārējo var nesatraukties. Abonēšanas maksas pašvaldībās atšķiras, dažviet tās ir arī diezgan augstas. Piemēram, 5 eiro par kubikmetru mēnesī – ja ģimene mēnesī izlieto 10 kubikmetrus, tie ir 50 eiro mēnesī.

Visiem pārējiem, kam nav iespēju pieslēgties centralizētajai kanalizācijai, notekūdeņu izvadīšanai jāierīko decentralizētā jeb individuālā kanalizācija.

Kanalizācijas izvēles kritēriji

  • Māja vai vasarnīca, kurā pastāvīgi nedzīvo. Vispirms parēķina, kāds būs notekūdeņu patēriņš. Ja tie būs 10 kubikmetri gadā, ierīkot bioloģisko attīrīšanas iekārtu nebūs samērīgi – pilnīgi pietiks ar 5 kubikmetru lielu krājrezervuāru, kuru reizi gadā izsūknē.
  • Notekūdeņu patēriņš jeb cik daudz notekūdeņu izlieto viens cilvēks vienā dienā. Vides attīstības un reģionālās ministrijas (VARAM) aprēķini liecina, ka savrupmājā vidēji viens cilvēks diennaktī patērē no 100 līdz 200 litriem dienā (vai, taupīgi rīkojoties, līdz 60 litriem diennaktī). Ja īpašumā neuzturas pastāvīgi vai tajā nav ienākošā ūdensvada, kopējais radītais notekūdeņu apjoms mēnesī var būt arī mazāks. Aprēķinā iekļauta tualetes apmeklēšana, duša vai vanna, veļas un trauku mazgāšana. Zinot šos ciparus, var prognozēt mēneša un gada notekūdeņu patēriņu. Balstoties uz šiem aprēķiniem, izvēlas kanalizācijas tvertnes lielumu. Jo ģimenē vairāk cilvēku, jo biežāk mājā uzturas (dzīvo katru dienu), jo lielāka tvertne jāizvēlas. Ja mājā dzīvo pastāvīgi, labāka izvēle būs bioloģiskā attīrīšanas iekārta.
  • Gruntsūdeņu dziļuma līmenis. Zemi gruntsūdeņi, kad līdz ūdenim jārokas ļoti dziļi, vairāk ir Latgalē un Vidzemes augstienē. Jo tuvāk jūras līmenim, jo gruntsūdeņi augstāki. Tas nozīmē, ka, izrokot pāris lāpstu, jau parādās ūdens. Augstos gruntsūdeņos var likt bioloģiskās attīrīšanas iekārtu, bet ne septiķi – tas derēs vietās, kur ir zemi gruntsūdeņi. Kurzemē vairāk ir smilšaina augsne, un tas ir vislabākais, jo notekūdeņi labi sūcas projām. Mālainā augsnē novadīt notekūdeņus būs sarežģītāk, jo ūdenim nav, kur palikt. Taču arī tad nevajag mest plinti krūmos, jo risinājumu var atrast.

Kas ir kas

Nosēdaka jeb krājrezervuārs

Krājrezervuārs uzkrāj visus notekūdeņus hermētiski noslēgtā tvertnē. No tādas notekūdeņi dabā neizplūst, līdz ar to tvertņu tuvumā neveidojas piesārņojums. Tvertnē uzkrājas viss ūdens, ko mājsaimniecība patērē ikdienā; tajā nenonāk ūdens, ko izmanto laistīšanai vai kas radies nokrišņu veidā. Tvertnes lielums parasti ir no diviem līdz desmit kubikmetriem, tās lielumu izvēlas atbilstoši patēriņam.

Krājrezervuārs ir izplatītākā individuālās kanalizācijas notekūdeņu savākšanas veids. To plaši izmanto, jo tās izbūve ir salīdzinoši vienkārša, ātra, katram tehniski viegli saprotama un ekspluatācija neprasa papildu apkopi, izņemot regulāru satura izvešanu.

Kad tvertne ir pilna, to iztukšo asenizators – uzņēmums, kas nodrošina notekūdeņu savākšanu. Dikti lēti tas nebūs, bet bieži vien nav arī citu variantu.

Tvertnes izveidošana ir iespējama arī teritorijās ar augstu gruntsūdens līmeni. Zemes darbi neaizņems plašas teritorijas, ja krājrezervuārs būs aptuveni trīs kubikmetrus liels. Jāparedz vieta ērtai un vienkāršai asenizācijas mašīnas piebraukšanai. Krājrezervuārs ir izdevīgs risinājums viena vai divu cilvēku ģimenei ar mazu radītā notekūdeņu apjomu, kā arī īpašumā, kurā uzturas īslaicīgi. Arī trīs cilvēku ģimenei pietiks ar piecu kubikmetru tvertni. Vēlams, lai tvertnes kopējais tilpums aptuveni trīs reizes pārsniegtu ieplūstošo notekūdeņu viena mēneša apjomu. Jo mazāka būs tvertne, jo biežāk būs jāsauc asenizācijas mašīna.

Visērtāk izvēlēties rūpnieciski izgatavotu hermētiski noslēgtu plastmasas tvertni (rezervuāri un septiķi var būt izgatavoti arī no stiklšķiedras). Var ierīkot arī betonētu nosēdaku, taču pastāv risks, ka notekūdeņi sūksies gruntī.

Svarīgi! Gruntsūdeņiem ir īpašība spiest visu uz augšu. Ja īpašumā ir ļoti augsti gruntsūdeņi, reizēm gadās, ka, ierīkojot nosēdaku, divmetrīgas grodu akas otrā dienā uzpeld augšā. Lai arī viens grods sver divas tonnas…  Tāpēc jāveic krājrezervuāra enkurošana un speciāla nostiprināšana – to gan parasti prot izdarīt tikai profesionāļi.

Mīnusi

  • Krājrezervuārs notekūdeņus neattīra un nefiltrē. Ja filtrē, tas savā ziņā ir nekvalitatīvi izdarīts darbs, jo rezervuāram jābūt absolūti necaurlaidīgam.
  • Ierīkot krājrezervuāru nav izdevīgi, ja notekūdeņu ir daudz, jo bieži (pat reizi mēnesī) būs jāsauc asenizators, kas rezervuāru iztukšos. Šis pakalpojums maksā, sākot no 30 eiro un uz augšu – atkarībā, cik tālu jābrauc, cik kvalitatīvi asenizators strādā (būtu labi, ja viņš tvertni mazliet arī patīrītu, visu sakoptu, lai paliek tīrs).

Septiķis

Septiķis ir plastmasas tvertne ar vismaz divām savstarpēji saistītām kamerām un ar speciāli ierīkotu infiltrācijas (daļēji attīrītu notekūdeņu novadīšanas) sistēmu. Atšķirībā no krājrezervuāra septiķim caurules gals ir izvadīts ārā – pa to kamerās daļēji attīrītais šķidrums izplūst gruntī, kur ir papildus izbūvēts filtrējošais slānis. Tas var būt veidots kā filtrācijas lauks, apakšzemes filtrējošā drena, filtrācijas grāvis vai aka u. tml.

Kārtība ir šāda: notekūdeņiem ieplūstot septiķa pirmajā kamerā, smagākais saturs (ekskrementi, mati, ēdienu atliekas, ziepes) nogrimst, bet vieglākais – ūdens – aiztek uz nākamo kameru. Ja ir vēl trešā kamera, process atkārtojas. Šo daļēji attīrīto šķidrumu noteikti nedrīkst laist upē, dīķī vai  strautā. Daļa no ieplūstošā notekūdeņu piesārņojuma paliek septiķos, tāpēc tie piepildās ar uzkrāto piesārņojumu. Šo uzkrāto piesārņojumu no septiķiem savāc asenizācijas pakalpojumu sniedzējs.

Septiķus iesaka mājām ar nelielu cilvēku daudzumu, bet jo īpaši vasarnīcās, dārza mājiņās, kad ir mazs notekūdeņu patēriņš, zemi gruntsūdeņi un laba filtrācija – vietās, kur ir smiltis vai grants, bet ne māls. Septiķis tik bieži nav jāsūknē, tāpēc tas ir pieejamāks risinājums gan cenas, gan apkalpošanas ziņā.

Mīnusi

  • nedrīkst ierīkot blīvi apdzīvotās vietās,
  • nav piemērots vietās ar augstu gruntsūdens līmeni, jo būs grūti novadīt izplūstošos notekūdeņus,
  • notekūdeņi nedrīkst ieplūst publiskās ūdenstilpēs,
  • regulāri jātīra – septiķa minimālo tīrīšanas biežumu nosaka pašvaldību saistošajos noteikumos (bet ne retāk kā reizi gadā). Nosēdumu izvešanas regularitāte atkarīga arī no ūdens patēriņa apjoma, kā arī septiķa tilpuma.
  • Filtrācijas lauks vairāku gadu garumā var aizsērēt, un tas būs jātīra vai jāmaina.
  • Saimniecības preču veikalos var iegādāties dažādus attīrīšanas līdzekļus, kurus var pievienot, lai ūdens būtu tīrāks. Taču tie nav pārbaudīti, tāpēc tāds eksperiments vien sanāks.

Bioloģiskā attīrīšanas iekārta

Arī šajā gadījumā notekūdeņi tiek uzkrāti tvertnē, taču notekūdeņus attīra baktērijas, pārtiekot no šajos ūdeņos esošajām organiskajām vielām. Tā kā baktērijas spēj saēst lielu daļu organisko vielu, izfiltrētais ūdens, kas pēc tam plūst uz grāvi, upi vai ezeru, nepiesārņo augsni. Tiesa, kanalizācijā nonāk arī gana daudz ķīmijas no veļas un trauku mazgāšanas, kanalizācijas cauruļu tīrāmiem līdzekļiem. Tomēr arī tad, ja lej ķīmiju, iekārtu tehnoloģija ir pielāgota notekūdeņu attīrīšanai un piesārņojuma likvidēšanai. Taču, protams, labāk izvēlēties videi draudzīgus mazgāšanas līdzekļus ar mazu fosfora daudzumu.

Atšķirībā no krājrezervuāra un septiķa šai iekārtai ir gaisa pūtējs jeb kompresors, kas pievada saspiestu gaisu, lai baktērijām būtu skābeklis, lai tās dzīvotu un varētu veikt savus labos darbus.

Tā kā kompresora darbībai vajadzīga elektrība, šīm iekārtām nepieciešams elektrības pieslēgums (elektrības patēriņš ir mazs, ne vairāk kā ledusskapim).

Bioloģiskās kanalizācijas arī izvēlas atkarībā no cilvēku skaita un ūdens patēriņa. Turklāt šīs iekārtas ir vienīgais oficiāli atļautais veids vietās, kur ir augsti gruntsūdeņi. Ilgtermiņā šis var būt izdevīgs risinājums, jo iekārtas apkope jāveic reti – ja baktērijas savā vidē jūtas labi, apkope vēlama vienu reizi piecos gados. No vielām un lietām, kas ūdenī neizšķīst un nesadalās, rodas aktīvās dūņas, kuru koncentrācija pieaug. Ja to ir vairāk par 70%, tās jāatsūknē.

Vislabāk, ja uzņēmums, kas ierīkoja bioloģisko attīrīšanas iekārtu, piedāvā arī apkopi – atbrauc un to visu izdara. Ja ir vēlme, arī pats var iegādāties jaudīgu sūkni un dūņas nosūknēt. Dūņas drīkst atstāt arī dārzā, kompostā, jo tās nesmird un ir videi salīdzinoši draudzīgas. Bioloģisko attīrīšanas iekārtu nedrīkst ierīkot, ja tuvumā ir valsts nozīmes aizsargājami ezeri, kas ir arī dzeramā ūdens ņemšanas vietas.

Mīnusi

  • iekārtā var rasties elektrības pārrāvumi un ūdens vidē var nonākt neattīrīts. Ja pārrāvums būs ilgāks par diennakti, baktērijas aizies bojā un ūdeni neattīrīs.
  • var būt nepieciešama īpaša apkope iekārtu palaišanai pēc dīkstāves. Taču iekārtu dīkstāvei (piemēram, uz ziemu) var iepriekš sagatavot, atslēdzot elektrību un ielejot ūdeni.

Reizēm īpašuma teritorija ir tik maza un kanalizācijas ierīkošana tik sarežģīta, ka atliek ierīkot tikai vienkāršāko krājrezervuāru.

Saskaņošana un īstie meistari

Lai visas darbības būtu likumīgas, par kanalizācijas ierīkošanu jāinformē savas pašvaldības būvvalde. Atkarībā no konkrētās pašvaldības nosacījumiem būvvalde informēs par esošajiem noteikumiem un ierobežojumiem, ja tādi ir.

Ierīkot kanalizāciju var arī pats. Taču tikai ar nosacījumu, ja ir šāda darba pieredze vai vismaz kāds ar pieredzi, kas gatavs palīdzēt, citādi var sanākt lielas ziepes. Vislabāk izvēlēties licencētu firmu, kas nodarbojas ar ūdensvada, kanalizācijas montāžu. Latvijā ir aptuveni 20 kanalizācijas ierīkošanas uzņēmumu, pameklējiet internetā, apjautājiet draugus un paziņas – gan jau sapratīsiet, par kurām dzirdētas labas atsauksmes. Ja ir labas rekomendācijas, laba uzņēmuma reputācija, tad pirkums, ko parasti veic reizi mūžā, būs izdevies. Ļoti svarīgi, lai firma, kas ierīko kanalizāciju, sniegtu sava darba garantijas – vismaz valstī noteiktos divus gadus, bet dažkārt arī piecus gadus –, kā arī piedāvātu pilnu servisu, tostarp iekārtu apkopi.

Svarīgi! Attīrīšanas iekārtai jābūt ar CE marķējumu, kas nozīmē, ka tai ir veikti kvalitātes testi un tā tiešām pildīs savu funkciju. Sertificētas iekārtas būs vieglāk nodot ekspluatācijai, šos sertifikātus nepieciešamības gadījumā varēs uzrādīt Valsts vides dienestam.

Ar ko jārēķinās saimniekam?

Cik ilgu laiku kanalizācijas ierīkošana aizņems, atkarīgs no tā, kāda ir ēka, kurā kanalizācija jāizbūvē. Visērtāk kanalizāciju ierīkot jaunceļamā mājā – tad tā būs paredzēta jau projektā. Taču arī esošā mājā ierakt septiķi vai ierīkot attīrīšanas iekārtu parasti ir vienas, lielākais divu dienu jautājums. Kanalizāciju rok ar ekskavatoru vai miniekskavatoru (ja ir ļoti maza teritorija, rok ar lāpstām).

Ja mājai kanalizācijas sistēmas nav vispār – ūdeni nes no akas, drēbes mazgā bļodā un sirsniņmāja ir pagalmā –, kanalizācijas sistēma jātaisa no nulles. Kanalizācijas izbūvēšana caur ēku un visi iekšdarbi aizņem ilgāku laiku – caur grīdu jāierok caurules un jāierīko visa sistēma – tas nozīmē, ka pēc tam būs jāklāj arī jauna grīda.

Cik tas maksā?

Krājrezervuāra un skeptiķa ierīkošanas izmaksas būs zemākas – investīcijas nebūs tik lielas, bet ekspluatācija būs dārgāka. Rezervuāra vai septiķa ierīkošana maksā vidēji no 1500 līdz 2500 eiro ar visu darbu. Turpretī pati lētākā bioloģiskās attīrīšanas iekārta maksā no 1000 līdz 2500 eiro, bet par darbu jāpiepluso vēl apmēram 1000 eiro. Ja notekūdeņus varēs novadīt grāvī vai dīķī, kanalizācijas ierīkošana izmaksās lētāk. Ja vajadzēs taisīt filtrācijas lauku, vēl 1000 eiro jārēķina klāt. Taču pareizi ierīkota kanalizācija kalpos visu mūžu – arī tvertnes nebūs jāmaina.

Svarīgi! Kanalizāciju nedrīkst izbūvēt, kur pagadās, – tai jāatrodas vismaz trīs vai, vēl labāk, piecus metrus no mājas un kaimiņa, vismaz 30 vai, vēl labāk, 50 metrus no ūdens ņemšanas vietas, arī akas. Ja īpašuma teritorija nav liela, kanalizāciju var būt grūti ierīkot, jo metrāža neatļauj. Tad jāvēršas būvvaldē, lai tā iesaka, kā to izdarīt.

Kādas problēmas kanalizācijai var rasties? Konsultē Andris Pelūde

  • Krājrezervuāra jeb nosēdakas vienīgā problēma var būt, ka to nepaspēj laikus izsūknēt. Tad tvertne ir pilna un viss saturs pa akas vāku plūst ārā (vai tek ārā no poda). Un tas nu nemaz nav patīkami.
  • Ja ierīkots septiķis, var aizdambēties filtrācijas lauks. Tā mēdz notikt, ja ir augsti gruntsūdeņi – kanalizācijas saturs klāt pienāk vairāk, nekā spēj aizplūst projām. Tad filtrācijas lauku skalo, taču to dara tikai specializēti kanalizācijas uzņēmumi, kam ir šāda darba pieredze.
  • Bioloģiskajām attīrīšanas iekārtām svarīgākā ir kompresora darbība – ja tas neražo skābekli, baktērijām nav ko ēst, tās nobeidzas. Attīrīšanas process nenotiek, un kanalizācija pamazām aizsērē. Tāpēc attīrīšanas iekārtā ieteicams uzstādīt pārplūdes devēju, kas kontrolē ūdens līmeni, ziņo par elektrības padeves traucējumiem vai citiem būtiskiem faktoriem un padod uz mobilo telefonu signālu, ka mājā radusies problēma (līdzīgi kā regulē apkuri, taču šajā gadījumā telefonā jāierīko speciāla sistēma).
  • Ja bioloģiskās attīrīšanas iekārtā esošās baktērijas nobeidzas, pastāv divas iespējas. Viena – izsūknēt visu kanalizācijas saturu un ielaist jaunas baktērijas. Otra – divu nedēļu laikā baktērijas pašas uzradīsies, ja tām būs barība un skābeklis. Pirmajā variantā viss notiks ātri un efektīvi, bet par to jāmaksā; otrā – ietaupīs naudu, bet līdz rezultātam būs ilgāk jāgaida.

Lietas, ko vērts zināt!

  • Vai sirsniņmājas būs jānojauc? Ministru kabineta Noteikumi par decentralizēto kanalizācijas sistēmu apsaimniekošanu un reģistrēšanu paredz, ka no 2022. gada nebūs pieļaujamas tādas individuālās kanalizācijas sistēmas, kas izraisa vides piesārņojumu ar neattīrītiem vai daļēji attīrītiem notekūdeņiem, dūņām, fekālijām. Tas nozīmē, ka izmantot nedrīkstēs sirsniņmāju vulgaris ar parastu bedri (vienkārši zemē izraktu caurumu), bet varēs lietot tualetes, kam ir hermētiska tvertne, hidroizolēts grods ar dibenu, septiķis vai bioloģiskās attīrīšanas iekārtas. Visas sirsniņmājas būs jāreģistrē savā pašvaldībā, decentralizēto kanalizācijas sistēmu reģistrā, taču, kā tas reāli notiks, pagaidām vēl nav skaidrs. 
  • Kā zināšu, ka tvertne ir pilna? Kanalizācijas sūknēšanas biežuma indikators ir vienkāršs – kad jūt, ka kanalizācija neiet projām, jāzvana asenizatoram. Čakls saimnieks var arī pavērt kanalizācijas vāku un paskatīties. Var ielikt pludiņu, kas uzpeld, kad rezervuārs ir pilns, bet augšā uzlikt bākuguni, kas sāk mirgot. Prātīgs saimnieks kanalizāciju sūknēs vidēji reizi gadā, tomēr arī tas ir ļoti subjektīvi. Ja mājā dzīvo viens vai divi cilvēki, kuriem ir maz notekūdeņu, viņiem pietiks ar tvertnes iztukšošanu reizi divos gados.
  • Vai kanalizācija neizbojās skatu pagalmā? Lielākais, ko varēs redzēt – pāris lūciņu, bioloģiskajai iekārtai būs redzama arī automātika. Vietā, kur ir ierakti grodi vai septiķi, vai attīrīšanas iekārtas tvertnes, būs viena vai divas lūkas līdz ar zemi. Uz tām var uzlikt, piemēram, puķu podus. Tālāk stiepsies filtrācijas lauks, kam virsū var sēt zālienu un stādīt puķes. Nedrīkst stādīt kokus un krūmus, jo to sakņu sistēma augot un plešoties var sabojāt kanalizācijas iekārtas.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+