Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Tie, kas izauguši, dzerot akas ūdeni, zina, ka tas ir garšīgākais un dzīvākais ūdens. Akas ūdens ir avotiņa ūdens, kurā mīt gan labās, gan ne tik labās baktērijas. Turpretī dziļurbuma ūdenī nedzīvo nekādas baktērijas, jo tas ir piesātināts ar dzelzi, rūsu un vairāk domāts tehniskām vajadzībām, nevis dzeršanai. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc arī tagad daudzi vēlas savā sētā kārtīgu grodu aku ar dzīvu ūdeni.
Vispirms rīkstnieks un urbums
Pirms ķerties pie akas rakšanas, jāataicina rīkstnieks, kurš sameklēs āderu krustpunktus un parādīs precīzu akas rakšanas vietu. Āderes ir zemes plaisas, kas radušās, atdaloties iežiem, un starp tiem izveidojusies zemes frakcija, pa kuru plūst ūdens – tas visu laiku ir kustībā. Āderes zemē vijas kā zirnekļa tīkls, krustām šķērsām – tās var būt līku loču, var mest 45 un 90 grādu līkumu, iet dažādos virzienos.
Vispirms rīkstnieks, kas uzrāda enerģijas lauku, tad kontrolurbums un tikai tad akas rakšana. Tiem, kas neiet soli pa solim, var gadīties piedzīvot smagu vilšanos un ūdeni savā akā tā arī neieraudzīt!
Plaisas ir lielākas un mazākas, tādas, kas ūdeni pilina, un tādas, kas ūdeni tecina. Ja zemei ir lielāks blīvums un ūdenim grūtāk izspiesties tai cauri, tā nebūs tik daudz kā citā zemes plaisā. Tā kā rīkstnieks nav nekāds zemes skeneris un var pateikt tikai aptuveno akas dziļumu, nākamais solis ir veikt kontrolurbumu. Tas parāda, vai ūdens konkrētajā zemes plaisā būs un vai būs pienācīgā daudzumā.
Jo tuvāk virszemei ir ūdeni saturošais iežu slānis, jo seklāku var rakt grodu aku. Līdz ar to optimālu akas rakšanas dziļumu pateikt nevar, jo vienā sētā tas var būt septiņi vai desmit metri, otrā – trīs vai četri metri. Un vienlīdz labs un kvalitatīvs ūdens būs gan vienā, gan otrā gadījumā. Dažkārt cilvēki uz dullo paši izrok aku, bet ūdens tā arī neparādās.
Vai arī ūdens ir, bet pienāk siltāks laiks, un tas pazūd, jo iespējams, tā bijusi kāda maza āderīte, kas vasarā izžūst un vairs nespēj dot ūdeni. Tāpēc gan jāaicina rīkstnieks, gan jāveic kontrolurbums, lai akas rakšanas procesu izietu soli pa solim.
Kontrolurbumu veic gan uzņēmumi, gan pašnodarbinātas personas. Cena par šo pakalpojumu atkarīga no dziļuma: līdz septiņiem metriem vidēji 200 eiro, no septiņiem līdz desmit metriem – 250 eiro. Ja jāurbj dziļāk par desmit metriem, vajadzīga cita tehnika, un tas maksā virs 400 eiro.
Tālu no kanalizācijas
Vislabāk aku rakt pagalmā. Vietai jābūt nepiesārņotai, gruntsūdens līmenim – sasniedzamam. Akai jāatrodas pagalma visaugstākajā punktā, tā nevar būt vienā līmenī ar pagalmu – jābūt uzbērumam vismaz divu trīs metru diametrā.
Lai lietus ūdens tek no kalniņa lejā un spiež projām arī pārējo ūdeni. Lai nav tā, ka suns vai vista pačurā, nolīst lietus, un tas viss pa šuvi satek akā. Tāpat jāņem vērā, ka pirmais zemes metrs labi staigā – sasalst, atlaižas, sasalst – un izveidojas nevajadzīgas plaisas, pa kurām akā var satecēt virszemes ūdeņi.
Ja rok smilšainā vietā, akai jāatrodas ne mazāk kā 50 metru no sausās tualetes, kanalizācijas iesūcināšanas vietas, kūtsmēslu bedres, cilvēku un dzīvnieku apbedīšanas vietas, mēslojuma un ķimikāliju noliktavas. Ja ir mālainais zemes slānis, kas īpaši vērojams Kurzemē, tad attālumam jābūt ne tuvāk par 30 metriem.
Privātpersona savai lietošanai aku drīkst rakt bez speciālas atļaujas un saskaņošanas. Ja vēlas, būvvaldei var dot ziņu, ka grib rakt aku dzeramā ūdens iegūšanai, un saņemt atļauju. Ja aku vēlas rakt dziļāk par 20 metriem, nepieciešama Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra atļauja. Bet parasti tik dziļas akas nerok, arī izmaksas ir ļoti lielas.
Ja dzeramā ūdens aka būs tuvāk, piemēram, kanalizācijai, paies gadi desmit, un kanalizācijas ūdens atradīs virzienu, kā aiztecēt uz dzeramā ūdens aku. Akas ūdens būtībā jau ir lietus ūdens, kas krājas zemē, taču zemes slānis šo ūdeni ir izfiltrējis.
Ūdens virzās tur, kur tam vieglāk. Ja akai priekšā ir korķis, ja aka ilgāk nav tīrīta, ūdens uz to vairs neatradīs ceļu un var sameklēt sev citu vietu, uz kurieni tam vieglāk kustēties. Un aiztecēs projām. Ja divi kaimiņi būs izrakuši katrs savu aku, kaut vienādā dziļumā un uz vienas un tās pašas āderes, bet viens kaimiņš aku netīrīs, iespējams, arī otram pietrūks ūdens, jo izveidosies korķis, un ādere sev sāks meklēt citu virzienu, pa kuru tecēt.
Nedrīkst apstāties!
Daudzi aku rok pašu spēkiem, un to var darīt. Darba drošības noteikumi paredz, ka aka jārok trijatā. Riskantāk ir tam, kurš atrodas pašā lejā, bet grūtāk ir tam, kurš ir pašā augšā, jo viņam visu laiku intensīvi jāber ārā spaiņi, jāvelk tie augšā, lejā. Pašiem rokot aku, nedrīkst aizmirst par drošību. Kad akas dibenā sāk parādīties ūdens, notiekošajam jāseko līdzi īpaši uzmanīgi.
Ūdens āderi pēkšņi var pārraut – tad apakšējie grodi ātri piepildīsies ar smiltīm un racējam kājas var iestigt. Drošībai vēlama alpīnista veste ar virvi, kas ļaus kritiskā brīdī augšā strādājošajiem ātri izvilkt racēju.
Rokot aku, svarīgi neapstāties, tā jārok vienā piegājienā. Tas gan nenozīmē, ka aku var izrakt vienā dienā, bet jācenšas darīt tā, lai zeme nesatver grodus. Jo zemei ir princips visu satvert – dabai ir savs spiediens, kam nevar pretoties. Rok, rok, zeme pie grodiem grūst, un tikko ir nogruvums, nākamais slānis, kas birst, spiežas virsū, satver grodu un nelaiž to vaļā.
Tāpēc aka jārok gan ar lāpstām, gan speciālām čaulām, lai noblīvētu augšējo āderi, lai grodi ietu taisni, nekur lieki neieķertos un lai ar tiem varētu brīvi strādāt.
Ja akas rakšana pašam šķiet pārāk sarežģīta, var nolīgt profesionālus aku racējus. Vidēji starta cena par vienu grodu ir 150 eiro. Cik dienu aizņems akas rakšana, atkarīgs no iežiem. Var gadīties, ka iezis ir smags, jāstrādā ar perforatoru, jākaļas zemē, tāpēc dienā var izrakt tikai pusi groda. Vispateicīgākais rakšanai ir sarkanais māls, kas labi padodas. Lielākas izmaksas ir, ja aku rok smilšainā augsnē, vēl lielākas grantī un dolomītā.
Rokot aku, jāskatās, kurā vietā nāk ādere. Jātaisa speciāla kabatas, kas visu laiku jāvelk līdzi, lai ūdens nespiestos āderē. Ja nelielā āderē iegāzīs trīs četras tonnas ūdens, tad, pēc savienoto trauku principa, āderi aizspiedīs ciet un tā izskalos sev eju uz citurieni. Jāņem vērā arī tas, ka divas āderes nekad nesatiekas vienā līmenī: viena ādere ir augstāk, otra zemāk.
Ja ir viena ādere, ūdens daudzums nav tik liels, bet, ja ir divas āderes, tās vairāk pildīs ūdeni akā. Jo viena vienmēr ir spēcīgāka, otra – vājāka. Varbūt augšējā spēcīgāka un apakšējā vājāka, varbūt otrādi, bet to var saprast tikai rakšanas procesā.
Ja vēlas kvalitatīvu ūdeni, aku nedrīkst rakt ar traktoru. Ja izmantos traktoru, aka būs sabeigta – ūdens kvalitāte būs ļoti slikta, tam būs piegarša, īpatnēja smaka. Tāpat ar lielo traktora kausu var aizbērt āderes, un ūdens nebūs.
Grodu veidi
Grodu akas var veidot no akmens, keramikas vai dzelzsbetona grodiem. Par labākiem un maciņam draudzīgākiem uzskata dzelzsbetona grodus, kas ir ar gropīti un kas jāstīpo kopā. Dzelzsbetona grods ir labs tāpēc, ka ar to vieglāk manipulēt un to vieglāk pārvietot, tas ir biezs un ļoti blīvs materiāls.
Ar dzelzsbetona grodu vieglāk strādāt, nav nepieciešama smagā tehnika, turklāt tas labi veic savas funkcijas. Citi materiāli jau ir ekskluzīvi un dārgi. Vēl dažkārt izvēlas plastmasas grodus, kas ir izturīgi, elastīgi un viegli manipulējami, bet izmaksas ir lielākas. Savukārt dzelzsbetona grodiem ir laba kvalitātes un cenas attiecība.
Var teikt, ka grodus zemē tā kā iesēdina. Tāpēc grodi jāsastīpo cits ar citu, jāizveido monolīts, lai apakšējais velk uz leju, bet augšējais to spiež. Ja grodi nav sastīpoti, augšējie grodi sasveras, izveidojas lielākas kabatas, un apakšējais grods vienkārši atdalās no pārējiem, veidojot plaisu, pa kuru iekšā sāk plūst nevajadzīgi organiskie savienojumi un grodu piesit ar dubļiem.
Vienotu standarta izmēru grodiem nav. Standarta diametrs katram ražotājam ir savs, un katrs to var izvēlēties pēc saviem ieskatiem. Vienam ražotājam standarts ir 1,20 metri ārējā diametrā un 0,80 metri augstumā, citam – 1,20 metri un 0,90 metri augstumā, bet trešajam – 1,20 metri reiz metrs augstumā.
Optimālā izvēle ir grods, kam ārējais diametrs ir 1,20 metri, bet iekšējais diametrs ir metrs. Ja vēlāk būs nepieciešama akas padziļināšana, jo grodi ir nosprūduši un neiet lejā, būs vieglāk strādāt – būs gan vieta, kur pašam apgriezties, gan vieta, kur nolikt sūkni un spaini.
Pārbaudes laiks akai
Tikko izraktās akas ūdeni var lietot kaut nākamajā dienā, taču tikai tehniskām vajadzībām. Ar ūdeni var mazgāt automašīnu, bet to nav ieteicams dzert, jo ūdens ir netīrs. Akā ir dzelzsbetona grodi, kas gatavošanas laikā tikuši smērēti ar kaut kādu eļļu, kas tagad nosēdusies virs ūdens un rada eļļainu, netīru plēvi.
Arī pārvietojot grodus no ražotnes uz objektu, uz tiem pieķeras kādas eļļas no mašīnām, putekļi, plēksnes. Kurš tad gribēs tādu ūdeni lietot un pēc tam saķert vēdergraizes?
Tāpēc akai jāļauj sevi atmiekšķēt, attīrīt un atbrīvoties no visiem nosēdumiem un draņķiem. Arī ādere, kad sāk strādāt, sanes sev līdzi visādus gružus, tāpēc tā jāattīra, jānomazgā. Pēc pusgada aka arī jādezinficē un jāizmazgā, un tikai tad ūdeni var smelt ar spaini un dzert.
Par un ap aku lietām
- Lai akas ūdeni pasargātu no netīrumiem, akas virsdaļu nosedz ar glītu nojumi vai īpaši uzbūvētu mājiņu pēc savas izvēles. Arī grodu akas apkārtne jāuztur tīra. Nav prāta darbs pie tās mazgāt veļu vai automašīnu, jo tas piesārņo augsni un ūdeni.
- Pie akas nav ieteicams audzēt lielus kokus – vispār akas tuvumā vismaz triju metru rādiusā nav ieteicams neko stādīt, lai nepārklāj aku. Citādi tajā birs lapas, visādi putekļi, un ūdens kvalitāte pasliktināsies. Kādreiz pie akas iestāda nelielu kociņu, kas gadiem ejot, aug arvien lielāks. Kad koks izaug, tam ir tendence saknes virzīt uz mitrumu. Rezultātā koka saknes var apņemt aku, var līst iekšā pa plaisām un aku plēst.
- Reizēm cilvēks nopērk zemi, pie jūras vai netālu no cita ūdens un domā, ka arī akā ūdens būs. Sūknē, sūknē, 100 vai 200 litrus ūdens izsūknē, un tas beidzas. Protams, reizēm gadās, ka ūdens nav, bet tad mainās ūdens virziens, korķis atraujas, un ūdens pildās. Taču to paredzēt nevar.
- Arī tad, ja iegādājas māju ar vecu, kaut kad sen raktu aku, nevar zināt, vai tajā ir un būs ūdens. To var redzēt tikai tad, kad aku tīra. Tāpēc, pirms iegādāties īpašumu, būtu jāpaaicina profesionālis, kurš veiks profilaktisko diagnostiku un pārbaudīs, vai akā ir ūdens un cik daudz tā ir.
- To, kāpēc akas rakšana jāveic secīgi soli pa solim, apliecina arī dažādi reāli gadījumi. Piemēram, rīkstnieks nosaka, ka konkrētajā sētā ūdens būs pēc septiņiem metriem. Cilvēks nopērk septiņus grodus, atved, noliek sētā. Pēc tam veic kontrolurbumu, un izrādās, ka jau pēc trim metriem ir smuks grants slānītis un ūdens nāk kā no avotiņa. Ko iesākt ar atlikušajiem četriem grodiem? Tāpēc nevajag skriet notikumiem pa priekšu, bet visu darīt secīgi.
- Bieži vien cilvēks vēlas rakt aku pēc iespējas tuvāk mājai. Taču dabu nevar regulēt – jāņem tas, ko un kā tā ļauj paņemt, un izdarīt to pareizi, nevis spiestā kārtā. Jāizturas ar pietāti pret vietu, kur dzīvo.
- Reizi 5–10 gados aka jāiztīra, izsmeļot ūdeni un nomainot 20 centimetrus no filtrējošā slāņa augšdaļas.
- Ja izvēlēti kvalitatīvi grodi, aka pareizi izrakta un regulāri kopta, tā var kalpot pat 150 gadu.
