Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
6
-
0
-
0
-
0
-
GUNTA LĀCE
- Jau gandrīz trīsdesmit piecus gadus – kopš 1981. gada – Rīgas Dārzkopības un biškopības biedrības priekšsēdētāja. Citur kādreiz slavenās biedrības iznīkušas, bet Rīgas biedrība vēl joprojām aktīvi darbojas – rīko izstādes un kursus Dabas muzejā un brīnišķīgus ceļojumus pa skaistākajiem Eiropas dārziem.
- Savulaik kolekcionējusi kaktusus un tulpes.
- Vīrs – pasaules čempions treka riteņbraukšanā Dzintars Lācis (1940–1992). Par godu viņam nosaukta ģimenes saimniecība Dzintarlāči, kur tagad meita Liena audzē smiltsērkšķus. Savukārt dēls Gundars no mammas pārņēmis tulpju audzēšanu.
– Kā tas nākas, ka atšķirībā no citām Rīgas biedrība dzīvo? Vai jūs pašrocīgi to noturējāt?
– Atklāti sakot, jā. Mēs esam mainījušies līdzi laikam. No 1982. gada mums bija kolosāla dārzkopības tautas universitāte. Katru gadu uzņēmām vairāk nekā tūkstoš studentu jeb klausītāju – ar visu to, ka par mācībām ņēmām kaut nelielu, tomēr naudu un jāmācās bija pa vakariem reizi nedēļā divus trīs gadus.
Bija piecas fakultātes: dārzkopības, augļkopības, biškopības, puķkopības un dārza sabiedrību dārzkopības. Cilvēki nakti stāvēja rindā pie durvīm, lai pieteiktos mācīties, jo nevarēja uzņemt vairāk cilvēku kā klasē ir vietu – četrdesmit. Tā turpinājās līdz 1992. gadam, kad cilvēki vairs nenāca, jo sākās jauna dzīve – zemes dalīšana. Bet birokrāti bija izdomājuši, ka nevar saņemt zemi, ja nav vismaz kaut kādas lauksaimniecības izglītības.
Un Zemkopības ministrija mums atļāva veidot kursus, kas ļautu saņemt dokumentu par to, ka ir pirmās pakāpes lauksaimniecības zināšanas augļkopībā. Mācības bija nopietnas, pēc tam eksāmens.
Man ļoti gribējās, lai Latvijā audzētu krūmmellenes. 1991. gadā viesojos Kanādā, tur es tās pirmoreiz pagaršoju – tik garšīgas!
Atgriezos ar sapni, ka vajadzētu pie mums arī pamēģināt. Par mellenēm mācīja Alfrēds Ripa no Nacionālā Botāniskā dārza, un no pirmā kursa ir ļoti daudz tagad ievērojamu krūmmelleņu audzētāju. Savukārt par smiltsērkšķiem lekcijas lasīja Andrejs Brūvelis. Pilnīgi noteikti var teikt, ka šīs divas kultūras ir izaugušas no mūsu kursiem. Tad nodibinājās Latvijas Augļkopju asociācija – arī mēs bijām starp tās dibinātājiem –, izcīnīja valsts subsīdijas, bet biedrības dzīvē arī šis posms bija beidzies.
Un tad ainavu arhitekte Gundega Lināre ierosināja, ka vajadzētu noorganizēt dārza veidošanas kursus. Cilvēki cēla mājas, pirka īpašumus laukos, bet zināšanu, ko ar tiem darīt, trūka. Pirmajā gadā piecdesmit cilvēku grupa mācījās dārza veidošanu. Gundega viena pati mācīja visu – gan par kokiem, gan puķēm. Kursi bija viengadīgi. Nākamajā gadā rudenī sāka mācīties vēl viena grupa un ziemā otra – jau astoņdesmit klausītāju. Tas jau bija par daudz – Gundegai bija grūti ar visu tikt galā.
Aicinājām palīgā dendroloģi Aiju Kaškuri – mācīt par kokiem un krūmiem. Vēl pēc laika Mariannu Smonu – par puķēm. Un paši kursanti ieteica, ka gribētu arī atsevišķus dendroloģijas un puķkopības kursus. Uz kursiem brauc cilvēki no visas Latvijas – no Ventspils, Daugavpils, Liepājas…
– Biedrība ir slavena arī ar saviem ceļojumiem pa Eiropas dārziem.
– Biedrība vienmēr ir braukusi ekskursijās – arī padomju laikos. Tikai tad mēs braucām uz otru pusi – Uzbekiju, Kirgīziju, Armēniju, Ļeņingradu… Tās bija vispārīgas ekskursijas. Bet tagad braucam skatīties dārzus.
Pats pirmais brauciens bija pa Somijas privātajiem dārziem. Pēc tam aizbraucām uz Bavāriju. Toreiz bija modē Mainavas sala. Skatījāmies Eiropas lielāko rožu kolekciju. Apmeklējām Vācijas dārzu izstādi BUGA (Bundesgartenschau). Esam bijuši Lielbritānijā – Čelsijas izstādē, Dienvidanglijā, Skotijā –, Francijā, Itālijā, Šveicē, protams, Holandē – Kēkenhofā… Visas brīnišķīgās vieta nevar ne uzreiz nosaukt, ne atcerēties… Beļģijā skatījāmies, kā zied magnolijas. Pagājušajā gadā mēs bijām ekskursijā pa Dienvidfranciju – Nicu, Monako… Tur ir pasakaini dārzi.
– Kurš no braucieniem šķitis visiespaidīgākais?
– Katrā ir kaut kas brīnišķīgs. Francijā pirmoreiz piedzīvojām divas pasakainas kultūras. Viena no tām bija bugenvileja – tikko asfaltā mazs caurumiņš, tā pa to izlīdusi bugenvileja, un visa siena noaugusi spilgtā violetā vai asinssarkanā krāsā. Un otra kultūra, kas mūs pārsteidza, – oleandri, kas aug kā lieli koki ar milzu oranžiem ziediem. Savukārt Anglijā trāpījām tieši uz rododendru ziedēšanu. Tur tie ir milzīgi, sešus metrus augsti krūmi…
– Kad visi tie skaistumi redzēti, kādas tad ir domas par Latviju?
– Mūsu dārzi ir mīļi un labi, bet tie ir jauni, un mums vēl ļoti daudz jāmācās un jāstrādā, lai tie būtu tik skaisti, ka ne tikai katram saimniekam pašam patiktu, bet varētu arī citiem rādīt. Un lai citiem no redzētā būtu ko mācīties. Kur ir daudz zemes, es ieteiktu veidot lielu dārzu. Mazdārziņš ir tikai, kur pašam rušināties. Liels – mūžu mūžiem, bērniem un bērnu bērniem. Bet pie lieliem dārziem arī vairāk jāpiedomā. Tos nevar tā vienkārši – ka tik ko iestādīt. Ja saimnieks tādu dārzu veido un kopj pats, tad vajag iziet vismaz tādus kursus kā mūsējos.
– Kā jūs aizrāvāties ar dārzkopību?
– Esmu dzimusi rīdziniece. Bet man vienmēr ir paticis darbs dārzā. Pēc kara dzīvojām Pārdaugavā. Mūsu mājā bija četri dzīvokļi, un katram savs zemes gabaliņš – tur, kur tagad Uzvaras parks. Tur bija sasējušās kosmejas. Savācu sēklas, un nākamajā gadā taisīju dobes un sēju kosmejas.
Pēc profesijas esmu inženiere celtniece. Atklāti sakot, tas man neinteresēja absolūti, bet ļoti labi veicās matemātika.
Tādēļ pēc vidusskolas iestājos Politehniskajā institūtā un pabeidzu Celtnieku fakultātes Santehnikas nodaļu. Labi pabeidzu, jo man ir laba atmiņa un uz eksāmenu varēju iemācīties visu ko. Bet, ja ikdienā ar to nenodarbojas, viss pagaist. Pēc beigšanas paliku strādāt institūtā, nodarbojos ar zinātni.
Kad piedzima dēls, trīs gadus ar viņu nodzīvoju mājās. Jau pirms tam dārzkopības biedrība bija mani savervējusi strādāt ar vēstulēm, kas nāca no visas Krievijas, pieprasot stādāmo materiālu. Ņēmu vēstules uz mājām, rakstīju atbildes, veidoju rindas, vārdu sakot, vadīju tirdzniecības daļu. Tikko pabeigusi institūtu un nopelnījusi drusciņu naudas, iestājos dārzkopības biedrībā kaktusu sekcijā un sāku kolekcionēt kaktusus – palodzes pamazām sāka ar tiem pildīties.
– Kaktusi taču dzīvo gandrīz tikpat ilgi kā bruņrupuči – vai kāds kaktuss no tiem laikiem vēl saglabājies?
– Vīrs maniem kaktusiem uz palodzes bija iekārtojis tādu kā siltumnīcu starp logu rāmjiem. Tajā gadā, kad vīrs nomira, logus pat nevēru vaļā. Nelaistīju, neskatījos, ka savairojušies kaitēkļi. Tad jau mums bija zeme laukos. Katru vasaru visus kaktusus vedu uz turieni, bet tajā gadā atpakaļ neatvedu. Atstāju ziemā uz palodzes neapkurinātā mājā, un tie visi nosala.
– Kāpēc tik nežēlīgi?
– Nezinu. Varbūt viņu laiks vienkārši bija pagājis. Ar kaktusiem biju ņēmusies ilgi, pāri par divdesmit gadiem. Sarīkojām pat Vissavienības konferenci. Sabrauca audzētāji no visas Padomju Savienības un brīnījās, ka latviešiem ir tādas kaktusu kolekcijas.
Rīgas Latviešu biedrības, toreizējā Virsnieku nama, Zelta zālē bija tik lieliska kaktusu izstāde, kādu pēc tam vairs neesmu redzējusi…
1992. gadā man jau bija tulpju kolekcija. Kā jau biedrības priekšniecei, man vienmēr kāds atnesa kādu neparastāku šķirnīti. Zemes man nebija, bet vīramāte iedeva divas dobītes, kur darboties. Pie draugiem, pie paziņām vienā vietā man auga gladiolas, citā – tulpju vairsīpoliņi. Kaut ko arī izaudzēju un pārdevu, jo naudiņu vajadzēja.
Biju savākusi kādas 150–200 tulpju šķirnes. Tad vīrs Tērvetē atguva 56 hektārus savas dzimtas zemes un es visu to savu bagātību tur tūlīt iestādīju, sāku steigā audzēt arvien vairāk. Bet tad jutu, ka vairs nespēšu un būs vien kādam jāatdod. Meita pievērsās smiltsērkšķiem – nu jau ir astoņi hektāri ražojošu stādījumu, bet iestādīts vēl vairāk. Tulpes atdevu dēlam, un tagad Gundars ar tām ņemas.
– Jums paveicies. Nereti gadās, ka cilvēku mūža darbam trūkst mantinieka – bērni skatās citā virzienā.
– Lienu no četru piecu gadu vecuma esmu vadājusi sev līdzi. Kad rīkojām izstādes, bērnu apsēdināju uz podesta: nekusties! Un viņa sēdēja četras stundas, kamēr iekārtoju kaktusu stendu.
– Kā jūs – celtniece – vispār kļuvāt par dārzkopju priekšnieci?
– Kad dēlam bija trīs gadi, aizgāju no institūta, jo jau biju iesaistījusies biedrības darbā. Dievs man devis organizatora spējas. Jau vidusskolā skolotāja teica: ja klasē kaut kas notiek, tad noteikti Liepniece – tas ir mans meitas uzvārds – to noorganizējusi.
No 1978. gada, kad uztaisīju kaktusu izstādi, centrālā valde mani aicināja organizēt lielās biedrības izstādes. Sporta pilī lielos gaiteņus piepildījām ar izstādēm, no visas Latvijas biedrības veda ziedus, un cilvēki rindās stāvēja, lai tiktu skatīties.
Dārzkopības biedrības valdē iekļuvu, var teikt, apvērsuma rezultātā.
Paši biedrības biedri izdomāja, ka vajadzīgs savs priekšsēdētājs. 1981. gadā valdes pārvēlēšanu sapulcē vajadzēja ievēlēt trīs partijas izraudzītus kandidātus. Bet, vecajai varai par nelaimi, sapulces vadītāja bija drusku neattapīga dāma. Viņai kandidātu sarakstu vajadzēja veikli slēgt, bet viņa pavaicāja, vai ir vēl kāds kandidāts? Un pieteica vēl trīs – mani tai skaitā. Vēlēšanas bija aizklātas, un rezultātā pirmie trīs bija izsvītroti, un tie trīs, ko pierakstīja klāt, tika ievēlēti valdē. Vai, kā zāle aplaudēja!
Tā bija Latviešu biedrība – divpadsmit tūkstoši biedru! Tā biedrība vienmēr ir uzplaukusi tieši laika posmos, kad Latvijai ir slikti. Biedrību nodibināja 1899. gadā, un arī tolaik biedrība bija ļoti aktīva – rīkoja izstādes un gādāja jaunu stādāmo materiālu, sēklas no visas pasaules.
1910. gadā dabūja zemes gabalu Bulduros un par ziedotiem 5000 zelta rubļiem uzcēla pirmo māju, kur notika mācības, – to uzskata Bulduru dārzkopības vidusskolas sākumu. Kad pēc Pirmā pasaules kara Latvijā valdīja milzu nabadzība, Rīgas biedrībai pilsētas vara deva uzdevumu dalīt cilvēkiem dārziņus Lucavsalā, Hipodromā un citur un iemācīt cilvēkus strādāt tajos zemes gabaliņos.
1940. gadā, protams, biedrību likvidēja, bet 1956. gadā atļāva dibināt Latvijas Dārzkopības un biškopības biedrību. Par Rīgas Dārzkopības un biškopības biedrību mēs kļuvām 1989. gadā. Decembrī, kad svinējām savu deviņdesmit gadu jubileju, Jāņa baznīcā mācītājs Jānis Liepiņš iesvētīja Latvijas karogu, kas mums tika atvests no Kanādas, un Atmodā mēs jau gājām ar savu iesvētīto karogu. Dārzkopji to nesa ar lielu godu.
To, ka Rīgas biedrībā bija divpadsmit tūkstoši cilvēku, protams, veicināja tirdzniecība. Rožu stādi, gladiolu sīpoli, dāliju gumi, tulpju un narcišu sīpoli – ko tik mēs neaudzējām un nesūtījām uz Krieviju! Grieztās tulpes uz 8. martu – pilnas lidmašīnas piekrāva ar tām tulpēm! Tā cilvēki pelnīja naudiņu, viens cilvēks gan nedrīkstēja pārdot vairāk kā par trim tūkstošiem rubļu, bet tad nodeva preci uz sava vārda un vēl uz citiem latvieši strādāja nedomādami.
Dakteri audzēja puķes, mākslinieki un aktieri audzēja puķes, skolotāji audzēja puķes, jo viņiem taču arī toreiz bija mazas algas.
Un te – reāla iespēja! Visiem taču vajadzēja strādāt valsts darbā. Piecas dienas nostrādāja un sestdien un svētdien strādāja savā dārziņā.
Vēl deviņdesmito gadu sākumā mums bija lieli pasūtījumi no Holandes un Kanādas. Vācu sīpolus no visas Latvijas. Tādu darbu var tikai latvieši izdarīt. Lai vairāk nopelnītu.
Pašlaik biedrībā ir aptuveni trīs simti biedru, un tie nav vis saglabājušies no veciem laikiem. Ļoti daudzi atnāk no kursiem. Jo viņiem tā vide ir iepatikusies.
7 dārza ceļojumu mērķi
Iesaka GUNTA LĀCE
- Kēkenhofa (Keukenhof) Holandē.
- Vilcenes dārzs (Jardin de la Louve) Francijā, Provansā.
- Vespelāras (Wespelaar) arborētums Beļģijā magnoliju ziedēšanas laikā.
- Ansemburgas (Ansembourg) pils dārzs Luksemburgā sakuru ziedēšanas laikā.
- Karaliskais Botāniskais dārzs (Royal Botanical Garden) Edinburgā Skotijā.
- Jardin Zen de Eric Borja Francijā.
- Lea Gardens rododendru dārzs Anglijā.
