Puķu vārdi, koku vārdi – ceļš līdz katra auga īstajam vārdam

Interesanti
Gunta Šenberga
Gunta Šenberga
Ievas Stāsti
Ievas Stāsti
13. decembris, 2020
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: No publicitātes materiāliem
Pasaulē ir tūkstošiem augu šķirņu. Un katrai no tām ir savs stāsts, kā tā tikusi pie vārda.

«Vārdu došana ir aizraujoša lieta,» stāsta Latvijas Universitātes Botāniskā dārza Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētavas Babīte pētniece Gunita Riekstiņa, kas ilgus gadus strādājusi kopā ar leģendāro rododendru profesoru Rihardu Kondratoviču.

«Lai rododendru izaudzētu no sēkliņas līdz ziedam, paiet septiņi astoņi gadi. Kad uzziedējis, meklējam tam piemērotu vārdu. Liela daļa šķirņu vārdu top, iedvesmojoties no paša auga. Tā šķirnei ‘Agris’ tāds vārds dots tāpēc, ka tā patiešām ļoti agri zied, nevis par godu kādam cilvēkam, kuru sauc Agris.

Līdzīgi arī ‘Liesma’ savu vārdu dabūjusi ugunīgi košo ziedu dēļ. Bet ‘Ilgonis’ tāpēc, ka nogrieztais zars vāzē ziedējis ļoti ilgi.

Pat ‘Vija’ un ‘Dzidra’ nav nosauktas sieviešu vārdos. ‘Vija’ savu vārdu dabūjusi neparasto, it kā savīto vainaglapiņu, bet ‘Dzidra’ – dzidrās krāsas dēļ.

Bet, piemēram, vasarzaļais ‘Mazais Jefiņš’ cēlies no Japānas rododendriem, kuriem ir ļoti lieli ziedi. Bet šim tādi sīkāki. Kā lai viņu nosauc? Kāds ieteicās: «Kas nu tas par rododendru! Tāds kā jefiņš.» Un beigās tā arī palika – ‘Mazais Jefiņš’, lai gan šķirne ir laba.»

Protams, šķirnes tiek nosauktas cilvēku vārdos. Nereti tie ir selekcionāra dzīvē īpaši cilvēki. Rododendru selekcionārs profesors Rihards Kondratovičs šķirņu nosaukumos ierakstījis visus savus tuvākos cilvēkus. Viena no viņa pirmajām šķirnēm nosaukta sievas vārdā par ‘Skaidrīti’. Tad dēla un meitas – ‘Uldis’ un ‘Ginta’. Pa šķirnei arī katram no mazbērniem – ‘Līva’, ‘Roberts’, ‘Emīls’, ‘Toms’ un ‘Miks’.

Arī katram kolēģim, kas ilgāku laiku strādājis rododendru audzētavā, profesors veltījis pa šķirnei, turklāt nešķirojot, vai kolēģis ir pētnieks – kā ‘Gunita’, vai kasiere – kā ‘Biruta’. «Birutas kundze, pensionēta pasta darbiniece, trīs gadus ļoti cītīgi te strādāja par kasieri. Un viņai bija ko turēt, jo ziedu laikā mums bija apmēram 15 tūkstoši apmeklētāju. Tā ka biezs – cits citam garām paiet nevarēja,» to teicis pats profesors, kurš tagad jau kopj aizsaules rododendru dārzus. Bet baltu mūžzaļo rododendru par ‘Profesoru Kondratoviču’ nosauca jau viņa kolēģi.

Vārdi šķirnēm doti arī par godu citiem dažādās jomās izciliem ļaudīm, vietām, notikumiem utt. Ir gan valstsvīrs ‘Kārlis Ulmanis’, gan mākslinieki ‘Eduards Smiļģis’ un ‘Elza Radziņa’, gan ‘Dita Krenberga’ un ‘Jānis Sproģis’ – Dita un Jānis uzstājušies koncertos, kas audzētavā notiek rododendru ziedēšanas laikā, turklāt Ditas blūzīte bijusi tieši tik sārtā krāsā kā ziedi vienam no pirmajiem rododendriem ar pildītiem ziediem.

Protams, arī leģendārajiem dārzniekiem ir savas šķirnes – ‘Aldonis Vēriņš’ un ‘Aivars Lasis’. Par godu mecenātiem Borisam un Inārai Tetereviem, kas dāsni atbalstījuši arī Latvijas Universitātes Botānisko dārzu, nosaukta šķirne ‘Teterevi Latvijai’. ‘Zinātņu Akadēmija’ – akadēmijai veltīta šķirne ar ziediem, līdzīgiem tās karoga krāsām – violetiem ar dzeltenu triepumu virsū. Dzimtajai Latvijas Universitātei veltīta ‘Alma Mater’. Savas šķirnes ir arī Latvijas novadiem – ‘Zemgale’, ‘Vidzeme’, ‘Latgale’, ‘Kurzeme’ un ‘Sēlija’. Arī tādām vietām kā ‘Cīrava’, kur stāda skaistus rododendru dārzus.

Šķirņu vārdus dabū tikai izcilākie rododendru hibrīdi, bet gana skaisti ir arī pārējie. Tos audzētavā pārdod ar ‘22. maija’ (kalendārā neierakstīto vārdu) nosaukumu, un katrs var saukt, kā tīk.

Šķirne pēc pasūtījuma

Ja nu selekcionāriem nav ienācis prātā kādu šķirni nosaukt tavā vārdā, var viņus uz to gan rosināt un mudināt, gan arī veikt apmaksātu pasūtījumu un pie savas šķirnes tikt.

Kad ģenerāļa dienesta pakāpi piešķīra Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšniecei Ilonai Spurei, viņas kolēģi interesējās, vai nav rododendra, ko sauktu ‘Ģenerālis’. Nebija.

Taču gadījums šķita tik īpašs un atzīmēšanas vērts, ka vienam no hibrīdiem šis vārds tika dots.

Savukārt ogrēniete Dace Koluža panākusi, ka rododendru šķirni nosauc viņas pilsētas vārdā. Vispirms ar savu projektu Rododendrs ‘Ogre’ – prieks un brīnums visiem pilsētas vidū un pilsētvidē startējusi Hipotēku bankas projektu konkursā Mēs paši, taču projekts nav guvis pietiekamu atbalstu. Tad idejas autore ar lūgumu piešķirt finansējumu vērsusies Ogres novada domē, un dome to atbalstīja.

Pilsētnieki par piemērotāko nosaukumu šķirnei ar baltiem ziediem izvēlējušies anglisko ‘Ogres White Dream’ (‘Ogres Baltais Sapnis’), apliecinot atzīstamu humora izjūtu, jo vai tad nu viņi nebūtu dzirdējuši nostāstus par nozīmīti ar Ļeņina galvas attēlu un uzrakstu Ogre (viens no tulkojuma variantiem no angļu valodas – cilvēkēdājs)?

Lai pie savā vārdā nosauktas šķirnes tiktu, vajadzīga diezgan liela pacietība. No rododendra sēkliņas līdz šķirnei paiet apmēram piecpadsmit gadu.

Uz pusi ātrāk pie šķirnes var tikt, ja to izvēlas no hibrīdiem, kas jau uzziedējuši. Tieši tā izdarījusi kāda ģimene – tēvs, mamma un trīs bērni. Viņiem tas bija skaists ģimenisks pasākums – rododendru ziedēšanas laikā hibrīdu laukā katrs jau izvēlējies to, kas iepatikusies. Tās pavairotas, un pēc dažiem gadiem tiks reģistrētas – katra ar sava ģimenes locekļa vārdu un uzvārdu.

Šķirni, kas nosaukta kazahu dziedātāja Dimash Kudaibergen vārdā, pasūtījušas meitenes no viņa fanu kluba. Dziedātājs ir īpašs – ar ļoti plašu balss diapazonu no basa līdz koloratūrsoprānam. Marta sākumā, pirms pašas ārkārtējās situācijas, dziedātājs paguva paviesoties arī pie mums, Arēnā Rīga, sajūsminot fanes. Rododendru ziedēšanas laikā meitenes izvēlējās viņam mūžzaļo rododendru hibrīdu – spilgtu un tumsnēju kā dziedātājs pats. Atliek tikai sagaidīt, līdz izaugs stādiņi.

Kā šķirnes iegūst oficiālu vārdu

Vairāku dekoratīvo augu – liliju, dāliju, mežvīteņu, skuju kokaugu, arī rododendru un citu dekoratīvo kultūru – šķirņu starptautiskos reģistrus uztur Britu Karaliskā dārzkopības biedrība. Rododendru reģistrā vien ir ap 30 000 šķirņu, tas izdots divās biezās grāmatās, apskatāms arī internetā un tiek katru gadu papildināts. Starptautiskajā reģistrā katru gadu vairākas šķirnes reģistrē arī Babīte. Pašlaik tajā ir 125 rododendru un 26 acāliju šķirnes.

Šķirnes reģistrēšana Karaliskās dārzkopības biedrības reģistrā ir bez maksas un nozīmē tikai to, ka ir aizsargāts tās vārds un citai šķirnei to vairs dot nedrīkst. Jaunam vārdam no jau reģistrētajiem jāatšķiras vismaz ar diviem burtiem, piemēram, ja ‘Laura’ jau aizņemta, savu šķirni var saukt ‘Lauriņa’ vai ‘Laurita’. Vai pievienot vārdam izcelšanās vietu – ‘Babītes Laura’.

Nākamā prasība – nedrīkst rododendru nosaukt cita auga vārdā, piemēram, par rozi, liliju vai ābeli.

Taču par ‘Ābeļziedu’ gan drīkst, un tāds mums arī būs – Dobeles ābeļu selekcionāriem par godu.

Ja vēlas aizsargāt ne tikai vārdu, bet arī komerctiesības, tā jau ir pavisam cita opera, ar ko nodarbojas citas institūcijas. Tiek veikta AVS pārbaude – vai šķirne tiešām ir jauna, atšķirīga (A) no citām, viendabīga (V) un stabila (S). Rododendriem šādu pārbaudi veic tikai vienā vietā Eiropā – Brēmenes rododendru parkā Vācijā, un tai iesniegta tikai viena šķirne – mūžzaļais rododendrs ‘Babītes Kompaktais’ ar sarkaniem ziediem.

Sarkanie rododendri parasti nav pārāk ziemcietīgi, bet šis ir, tāpēc varētu interesēt arī Ziemeļvalstis.

Turklāt, kā jau nosaukums liecina, neliela auguma, līdz metram, arī daudzos gados neizaugs līdz mājas jumtam, aizsedzot sauli. Mūsdienās, kad zeme dārga, arī tas ir svarīgi. Katram, kas vēlas pavairot komerciāli aizsargātu šķirni, jāmaksā tās īpašniekam 10–15 procenti no tās pārdošanas cenas. Taču arī par pārbaudi un aizsardzību jāmaksā, turklāt summas nav mazas – vairāki tūkstoši eiro. Tāpēc selekcionāri nereti izvēlas šādi savas šķirnes nemaz nereģistrēt.

Noteikumi, kas jāievēro

Sava dārza kadiķīti var saukt par Ansīti un ābelīti par Grietiņu, un nevienam par to nav nekādas daļas. Citādi, ja mērķis ir radīt jaunas šķirnes un audzēt tās pārdošanai. Vēl stingrāki noteikumi, ja tās ir pārtikā izmantojamo augu šķirnes – no kartupeļiem līdz ābelēm.

Lai gan priekšstats par cilvēku radītām augu šķirnēm pastāv jau kopš Senās Grieķijas, Romas un Ķīnas laikiem, visai pasaulei kopīgu nosaukumu sistēmu tiek mēģināts radīt kopš pagājušā gadsimta piecdesmitajiem gadiem. Tā ir svarīga tādēļ, lai tieši to pašu smuko rozi, ko ieraudzīji svešzemju dobē, varētu nopirkt arī pie vietējā stādu audzētāja. Lai saprastu, kura šķirne sena un laika pārbaudi izturējusi, bet kura – pēdējais modes spiedziens. Un galu galā – lai tās radītājs un īpašnieks saņemtu par savu veikumu pienācīgu atlīdzību.

Kultūraugu šķirņu nosaukumus regulē Starptautiskais kultūraugu nomenklatūras kodekss, un dažus tajā ietvertos šķirņu vārddošanas principus savā grāmatā Latvietis un viņa peonijas uzskatāmi izskaidrojis dārzkopības leģenda Aldonis Vēriņš: «Kodekss nosaka veidot šķirņu nosaukumus ne garākus par diviem līdz trijiem vārdiem. Katrs šķirnes nosaukuma vārds rakstāms ar lielo burtu, un šķirnes nosaukums ietverams vienpēdiņās. Diemžēl gadās, ka Latvijā šie nosacījumi netiek ievēroti. (Visticamāk, arī šajā rakstiņā ne, bet to novērst nav autores spēkos. – G. Š.) Aizliegts šķirņu nosaukumus tulkot!

Ja šķirnes oficiālais nosaukums ir ‘Bouquet Perfect’, nav pieļaujams to tulkot ‘Perfektā Buķete’ vai ‘Perfektais Pušķis’. Tas ir rupjš kodeksa pārkāpums un var radīt jucekli šķirņu klasifikācijā.

Norādīt šķirnes tulkojumu drīkst tikai ar nolūku izskaidrot, saprast šķirnes nosaukumu, vienlaikus obligāti norādot to oriģinālrakstībā.

Pieļaujama arī šķirņu nosaukumu transliterācija. Piemēram, šķirnes oficiālo nosaukumu ‘Angel Cheeks’ drīkst atveidot kā ‘Eindžel Čīks’, nevis ‘Eņģeļa Vaigi’.» Šķiet gan, ka stingrie noteikumi netiek pārlieku stingri ievēroti, piemēram, attiecībā uz tā sauktajām kolekcionāru šķirnēm. Savukārt, pārtulkojot, piemēram, Ķīnas peoniju šķirņu nosaukumus, tie esot tik poētiski un gari kā ‘Zaļā lauvas deja’, ‘Rīta mākoņa sarkanā ausma’, ‘Sudraba viļņu deja purpura jūrā’ vai pat ‘Sarkanās harmonijas baltā dzērve’…

Spīta un mīlestības vārdi

Poētiskus vārdus – ‘Mazais Princis’, ‘Jaunkalsnavas Nakts’, ‘Esības Prieks’ – daudzām savām ceriņu šķirnēm devis leģendārais Dobeles dārznieks Pēteris Upītis. Turklāt nosaukumi viņam bijuši sagatavoti garos sarakstos daudzām šķirnēm uz priekšu.

Upītim patikusi slavenu ļaužu sabiedrība. Un paticis, ka viss notiek pēc viņa prāta. Reiz izdomājis pa ceriņu šķirnei nosaukt mākslinieka Ulda Zemzara, aktiera Kārļa Sebra, režisora Oļģerta Dunkera un dzejnieka Imanta Ziedoņa vārdā un aicinājis viņus ierasties uz vārddošanas svētkiem. Tikai Imants Ziedonis neatbrauca.

Jau pēc dārznieka nāves dzejnieks stāstījis, ka tāda kolektīva ceriņu piešķiršana viņam nepatika: «Ja man vienam dotu, tad es vēl brauktu.»

Upītis, protams, apvainojies, «un varbūt neiedalīja man skaistāko ceriņu, bet to, kas palika pāri». Kad atbrauca nākamajā ceriņu ziedēšanas sezonā, Dobelē jau ziedēja ‘Daudzpusīgais Zemzaris’, ‘Vitālais Sebris’, ‘Uzcītīgais Dunkers’…

«Upītis man lūdza izvēlēties epitetu savam ceriņam. Tātad – kāds Ziedonis? Teicu, ka es esmu vērtība pats par sevi, kvalitāte pats par sevi un nekādi epiteti man nav vajadzīgi! Un viņš tādu, varētu teikt, aroganci prata novērtēt: «Oho!» Tā arī palika ceriņš ‘Imants Ziedonis’. Atklāti sakot, man visvairāk patīk ‘Daudzpusīgais Zemzaris’. Kad zieds ir savā pilnībā, viņam ir tāds centrālais čemurs un no tā pieci čemuri katrs uz savu pusi –kā Kremlis Maskavā!». Šī Imanta Ziedoņa liecība par vārddošanu glabājas Pētera Upīša muzejā, uzņemta kinolentē 1994. gadā. Ar Imantu Ziedoni sarunājas Andra Konste, operators Servīns Egliens.

Ceriņu šķirnēm, kas veltītas divām viņa dzīves svarīgākajām sievietēm, gan doti vienkārši vārdi. Pirmā – ‘Māte Ede Upītis’. Jaunībā viņa esot bijusi īsta skaistule, rokdarbniece, milzīga – simt hektāru – īpašuma saimniece, kas izaudzinājusi piecus bērnus.

Visās vēstulēs un atmiņās Pēteris rakstījis, ka esot mātes dēls, un varbūt tieši viņu ciešās saiknes un mātes augstumā uzceltās sievišķības latiņas dēļ Pēterim, vecākajam no viņas dēliem, grūti nācies atrast sev dzīvesbiedri. Tā vismaz skaidro mūsdienu psihologi. Viņš gan teicies visu mūžu meklējam cimdu adītāju un īsu brīdi pat bijis precējies. Taču ceriņu šķirni ‘Kristīne Baltpurviņa’ veltījis tikai savai jaunības mīlestībai. Kristīne dzīvojusi kaimiņos un bijusi ļoti skaista, lielu māju saimnieku meita, viņas brālis – rakstnieks Augusts Baltpurviņš.

Upītis Kristīni bildinājis, bet viņa, zinot Pētera smago raksturu, bildinājumam atteikusi.

Ir arī cita šā stāsta versija: ka bildinājumu viņš nemaz nav paguvis izteikt. Abi jaunie cilvēki satikušies zaļumballē un arī nodejojuši pēdējo deju. Pēteris bijis noslēgtāks, un Kristīne, uzņēmīgāka būdama, vaicājusi, vai viņš došoties mājās, un piedāvājusi iet kopā. Abi gājuši, bet Pēteris nav bildis ne vārda. Kristīne to nav varējusi izturēt un apvaicājusies, kas vainas. Pēteris tik nošņācies: «Vai tu daudziem jau tā esi piedāvājusies kopā mājās iet?!» Ar to pašu draudzībai bijis krusts pāri uz visiem laikiem. Kristīne apprecējās ar citu. Taču pēc daudziem gadiem, kad Kristīne devās mūžībā, viņš mīļotās vārdu deva savai visskaistākajai balto ceriņu šķirnei ar milzīgiem ziedu ķekariem, kuros ir visvairāk laimes pieclapīšu. Bet ar ‘Dobeles Sapņotāja’ vārdu esot domājis sevi pašu…

Piebilde. Iznācis IEVAS Dārza speciālizlaidums – Latvijas šķirņu vārdadienu kalendārs 2021, un ļoti iespējams, ka tajā ir arī rododendrs, roze, ķirsis vai ābele, nu, vismaz kartupelis, ko sauc tavā vārdā.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+