Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
3
-
2
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sava vieta arī gārsai un nātrei
Kad Smilšarāji nopirkuši šo 2000 kvadrātmetru lielo zemes gabalu, te bijusi pļava, īsta kurmju paradīze – pilna ar rakumiem. Sīpeles iela, kur atrodas viņu dārzs, ir interesanta ar to, ka vienā ielas pusē mājas atrodas Rīgas pilsētas teritorijā, bet otrā – Mārupes novadā. Agrāk te bijuši lauki un audzēta kukurūza. Tāpēc zeme ir auglīga, un Inguna, kura ir galvenā dārza veidotāja un ravētāja, puķu un košumkrūmu audzēšanai izmanto vien kompostu, kas piecās lielās kastēs nogatavojas dārza stūrī – tas top no pašu dārza augu atliekām un zāles.
Nekādi minerālmēsli nav nepieciešami, ķīmija netiek lietota arī nezāļu vai kaitēkļu apkarošanai.
Pret to Smilšarājiem ir iebildumi kaut vai tāpēc vien, ka vasarās Inguna, Andris un viņu trīs bērni pa dārzu staigā tikai basām kājām, un saprotama ir vēlme staigāt pa zemi, kas nav piesārņota ar ķīmiskām vielām. «Man gribas, lai arī pēc izskata dārzs būtu nevis ļoti safrizēts, bet dabisks – tāds, it kā viss tur pats būtu sasējies un saaudzis,» stāsta Inguna. «Necenšos arī uzreiz pēc noziedēšanas griezt visu nost. Piemēram, astilbes – tās arī ziemā saglabā savu formu, apsarmo, apsnieg. Kad pēc vairākiem atkušņiem nokrīt gar zemi, tikai tad novācu astilbju stublājus.» Dārzā pat atļauts izaugt arī pa kādai nezālei: «Galīgi likvidēt, piemēram, gārsu nemaz nevajag. Pavasarī tās jaunos dzinumus pielieku vitamīnu kokteiļiem. Pat vienu nātri speciāli iestādīju – kokteiļiem,» smejas Inguna.
Futbols un zāliens
Bet pirms daudziem gadiem Ingunai, diplomētai zobārstei, ne prātā nenāca, ka jaunnopirktajā piemājas zemē reiz būs tik skaista puķu un košumkrūmu idille. Inguna gan izaugusi mājā ar dārzu, bet par dārzu viņai tolaik nav bijis nekādas intereses, tur visu darījušas vecmāmiņa un mamma. Pirmajos gados vietā, kur tagad dārzs, pleties plašs futbola laukums.
Ģimenē auga divi puikas, un kopā ar draugiem futbolu spēlējuši tā, ka pēc mačiem griezusies melna zeme. Tāpēc arī zāliens iesēts izturīgs.
Tagad, kad dēli jau lieli, futbols gan vairs nav aktuāls. Par zālienu vienmēr rūpējies Andris – to pļauj reizi pusotrā nedēļā un trīs reizes gadā mēslo ar kompleksajiem minerālmēsliem. Zālīte saaugusi ļoti blīvi, bez nevienas nezāles. «Ja sasēj āboliņu, tad nezālēm vairs nav vietas,» novērojis Andris.
Dārznieku savā dārzā laist negribētu
Sākotnēji bijis domāts dārza ierīkošanu uzticēt firmai, bet sadarbība nav sanākusi, un Inguna nolēmusi pati mācīties kursos pie ainavu arhitektes Gundegas Lināres. «Labi vien, ka tā notika. Tagad nevienu dārznieku savam dārzam klāt laist negribētu, lai arī šis nav tāds dārzs, kas prasītu tikai mazliet darba – tam jāvelta daudz laika un pūļu,» atzīst Inguna.
«Tie dārzi, kurus veido profesionāli dārznieki, izskatās citādi, tur parasti ir vairāk skujeņu, bet puķes tikai minimāli – kāda astilbe, hosta – augi, kam nav vajadzīga liela kopšana.»
Vispirms Inguna apstādījusi mājas priekšu gar Sīpeles ielu, tad palēnām visu platību, kas pa perimetru. «Un tagad, kad futbols dārzā vairs netiek spēlēts, ik pa laikam atkal uzroku pa kādam gabaliņam,» viņa nosaka. Dārza vidū šobrīd ir smilškaste, šūpoles un virvju siena – pirmklasniecei Ellenai. Kad arī viņa paaugsies, rotaļu vietā būšot skaistas puķudobes.
Labprāt stādītu lielus kokus
Nekur gar teritorijas robežmalām nav iestādīts tradicionālais dzīvžogs, jo nav jau īsti bijis vajadzības. Pirms gadiem desmit, kad modē bija tūjas, tās no divām pusēm gar savām robežām sastādījuši kaimiņi. Saaugušas kupli, un Smilšarāji no savas puses vien apcērp tūjām sānus. Ingunai labāk patīk lieli koki un krūmi – vītoli, lazdas, gobas: «Man šķiet, ka interesantāk ir veidot tādu kā miksli – lapainie un krūmi kopā ar dažādu augstumu skujeņiem veido dārza zaļās sētas pamatu, kuru izdaiļo puķes.» Ja vien būtu vairāk vietas, Inguna labprāt stādītu arī lielus kokus un veidotu savu botānisko dārzu. Bet tad jau hektāri vajadzīgi – pabrīnos. «Liepājas pusē viens dārzkopis privāto botānisko dārzu izveidojis pat mazākā platībā,» attrauc Inguna.
Lai izdomātu dobi, vajag laiku
Inguna atzīst, ka grūtākais ir nevis dobi sastādīt, bet gan izdomāt, kā to veidot. Piemēram, jaunākā – pērn tapusī – dobe, kas līgani ievijas dārza vidū. Kāda tieši dobe izskatīsies, Inguna domājusi ilgi. Tad, lai vizualizētu jauno ieceri, izvilkusi garu šļūteni, zālājā izlikusi to dobes formā un kāpusi uz mājas otro stāvu skatīties, kā ir, – no augšas vislabāk varot redzēt un saprast, kā dobi izveidot. Svarīgi arī visu izdomāt un izveidot tā, lai nav pliku laukumu un lai veidojas tāds kā noslēpums.
Ingunas dārzā zied galvenokārt ziemcietes, ir arī rozes – viņas mīļākā rožu šķirne ir Strawberry Hill, kas noskatīta Rundāles pils dārzā. Viengadīgās puķes – alisītes – dobēs ir iesējušās pašas.
Stādus Inguna pērk tikai Latvijas stādaudzētavās, Salaspils botāniskā dārza stādu gadatirgū un rudens gadatirgū Bulduros, jo zina, ka šie stādi ir piemēroti mūsu klimatiskajiem apstākļiem: «Nu jau vairs neļaujos mirkļa iegribām nopirkt skaisti ziedošu krūmu lielveikalā. Kādreiz man tā dažkārt gadījās – piemēram, reiz nopirku no Holandes vestu magnoliju, tā ziedēja tikai vienreiz – iestādīšanas gadā. Taču nav tā, ka es vienmēr iepriekš izdomātu, kādu augu tieši man vajag, un tikai tad to pirktu. Daru tā, kā nevajadzētu darīt, – nopērku un tad meklēju, kur iestādīt. Nemaz nezinu, cik augu ir manā dārzā. Stādus nereģistrēju un nepierakstu īpašā grāmatā visu, ko iestādu, – zinu, ka daudzi tā dara. Bet daudzveidība ir liela, jo man šķiet, ka ir interesanti, ja ir dažādi augi, nevis monokultūras. Tagad gan vajadzētu piebremzēt pirkšanu, jo nav jau vairs īsti, kur stādīt. Kaimiņš, garām iedams un redzēdams, ka stādu puķes, mēdz pajokot: «Atkal naudu zemē roc? Jā, stādus pērkot, tiešām ir iztērēts daudz naudas. Bet to it nemaz nenožēloju, jo katram jau savs – kāda varbūt naudu iztērē par somiņām, es – par puķēm.»
