Fritilārijas — krāšņie ziedu zvani, kas ieskandina vasaru

Puķu dobe
Līga Popova
6. maijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Kad mazo sīpolpuķīšu pavasara ziedēšanas balle iet uz beigām, sāk ziedēt lielākie sīpolaugi, arī fritilārijas. Šīs neparastās puķes nosaukums radies no latīņu vārda fritillus – šaha dēlis. Palūkojoties uz ziedlapām, var saprast, ka savu vārdu fritilārija ieguvusi savdabīgā rūtiņu raksta dēļ. Konsultē Jānis Rukšāns, bioloģijas zinātņu doktors, selekcionārs, fritilāriju audzētājs.

Fritilārijas var būt ļoti dažādas – pavisam pasaulē ir zināmas vairāk kā 150 dažādu fritilāriju sugu. Latvijā, protams, aug ne visas, tomēr daudzveidība ir liela – ziedu kāti var būt desmit centimetru līdz pat metru gari, zvanam vai kausiņam līdzīgie ziedi ir dažādās krāsās un ar zīmējumiem vai plankumiem. Tie uz stublāja var būt izvietoti pa vienam vai daudzi čemuros.

Barības vielas fritilārija uzkrāj apakšzemes sīpolā, kas pēc savas būtības ir liels apakšzemes pumpurs. Sīpoli fritilārijām ir apaļi, plakani saspiesti vai kā no daudziem maziem graudiņiem veidoti un bez segzvīņām. Arī sīpoli ir ļoti dažādi – no viena līdz pat desmit centimetriem diametrā.

Kā izaudzēt krāšņu fritilāriju

  • Kur stādīt? Vispiemērotākā ir labi drenēta augsne, jo fritilārijas necieš nekādu mitrumu. Noteikti jāizvēlas saulaina vieta, jo tikai atsevišķām sugām patīk viegla ēna – visām pārējām vajadzīga saule. Fritilārijas ir lieliski piemērotas akmensdārziem un saulainām, atklātām parādes dobēm. 
  • Kad stādīt un pārstādīt!? Tāpat kā vairumu sīpolpuķu, fritilārijas stāda vēlā vasarā vai rudenī. Norok fritilārijas tad, kad tām nokaltušas lapas – parasti tas ir jūlijā. Ir sugas, kurām sīpoli uzreiz jāstāda atpakaļ zemē, jo tie necieš iekaltēšanu. Tas tāpēc, ka šiem sīpoliem nav segzvīņu kā, piemēram, tulpju sīpoliem. Ja nav iespēju uzreiz iestādīt izrakto vai nopirkto sīpolu, to var uzglabāt kastītē istabas temperatūrā, pārbērtu ar vieglu kūdras slānīti, bet ne ilgāk kā līdz augustam.
  • Kā mēslot? Līdzīgi kā vairumam sīpolaugu, arī fritilārijām nav sevišķu prasību attiecībā uz barošanu. Pavasarī tām ieteicams slāpeklis, bet pēc noziedēšanas – mēslojums ar pilnu mikroelementu piedevu.

Pārbagātīga slāpekļa deva fritilārijām var izraisīt fuzariozi (puvi), tāpēc jāmēslo prātīgi – pārcensties nevajadzētu.

  • Cik daudz laistīt? Ja pavasarī ir sausuma periods (un nereti tie gadās tieši maijā) fritilārijas jāaplaista. Ja šajā laikā sīpolpuķēm pietrūks mitruma, stipri samazināsies to sīpolu raža. Taču labāk laistīt retāk, bet pamatīgi.
  • Kaitēkļi un slimības. Viens no fritilāriju kaitniekiem ir sarkanā liliju vabole jeb melnkāju lilijgrauzis – koši sarkana vabole, kas iecienījusi gan lilijas, gan fritilārijas. Efektīvākais veids, kā to iznīcināt, ir nolasot un nospiežot gan vaboles, gan to kāpurus. Vēl fritilārijām mēdz būt fuzarioze jeb puve. Pamanot puves bojātus sīpolus, tos var glābt, bojātās vietas ar nazi izgriežot līdz veseliem audiem un mērcējot kādā kodināšanas fungicīda šķīdumā vai vienkārši apputinot griezuma vietu ar sasmalcinātu kokogles pulveri.

Latvijā savvaļā fritilārijas ir sastopamas ļoti reti un ir iekļautas Latvijas aizsargājamo augu sarakstā!

3 veidi, kā pavairot

  1. Ar vairsīpoliņiem.
    Vairums fritilāriju veido mazos sīpoliņus, kas dažu gadu laikā pieaug par ziedus dzenošiem sīpoliem. Tiesa, dažreiz šie sīpoliņi ir tik mazi kā sinepju graudiņi – jābūt pacietībai, lai tos izlasītu no augsnes. Dažām fritilāriju sugām (piemēram, Fritillaria acmopetala, F. elwesii) tas gan jādara pat obligāti, jo augsnē palikušie graudiņi augs un savairosies tik ļoti, ka drīz kļūs par nezālēm.

    Šajā ziņā gan Sibīrijas un Kaukāza mežu fritilārijas stipri atšķiras no tām, kas nākušas no Turcijas vai Amerikas. Kaukāza un Sibīrijas fritilārijām sīkie graudveida sīpoliņi var iekalst, tāpēc tie (tāpat arī sēklas) jāiestāda kastītē uzreiz pēc ievākšanas. Turcijas un Amerikas fritilāriju sīkie sīpoliņi ir nedaudz lielāki un izturīgāki pret izžūšanu, tos var sēt uzreiz, bet var arī pagaidīt līdz rudenim, tikai tad sīpoliņi jāsajauc ar smilti un jāglabā kartona kastītē.
  2. No sēklām.
    Audzēšanai no sēklām ir gan plusi, gan mīnusi. Lielais pluss ir tāds, ka, no sēklām audzējot, pati daba atsijās tos augus, kas ir mazāk piemēroti mūsu apstākļiem, atstājot izturīgākos. Mīnusi: mazliet ilgāka audzēšana un iespējamās ģenētiskās atšķirības no mātesauga. Turklāt mūsu mitrajos laika apstākļos sēklu ievākšana ne vienmēr ir iespējama – sēklu pogaļas var sākt pūt, pirms ir nobriedušas.
  3. Sīpolu mehāniska sadalīšana.
    Ir fritilāriju sugu grupas, kuras vairojas ļoti lēni un neveido mazos vairsīpoliņus. Tad vienkāršākā metode ir sadalīt sīpolu divās daļās – pēc norakšanas to nomazgā, kodina ar fungicīdiem, nedēļu atļauj nožūt, tad vienkārši pārlauž, atdalot zvīņas vienu no otras, un atstāj kastē, līdz pienāk stādīšanas laiks.

    Daudz grūtāk ir pavairot krāšņās dārza aristokrātes Fritillaria eduardii, F. raddeana, F. persica, F. Imperialis. Lielos sīpolus var pavairot, pārgriežot sīpolu horizontāli apmēram trešdaļas augstumā, skaitot no sīpola pamatnes. Sagrieztās pusītes jāglabā līdz septembrim, un tad tās var izstādīt dārzā, ieberot vagas dibenā smalku granti un arī sīpolu pusītes pārsedzot ar granti. Apakšējā sīpola daļa, iespējams, ziedēs jau nākamajā gadā un varbūt dos arī jaunu sīpolu, bet augšējā veidos vairsīpoliņus.

 

Latvijas dārziem piemērotākās fritilārijas

Jāņa Rukšāna kolekcijā ir daudz fritilāriju sugu un šķirņu (kopumā 500 dažādību). IEVAS Dārzam viņš stāsta par tām, kuras sekmīgi var audzēt ikvienā Latvijas dārzā.

Centrālāzijas sugas

Liela auguma

  • Karaliskā fritilārija (F. imperialis).

    No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
    No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva


    Liela auguma skaistule (var sasniegt metra augstumu), kas mūsu dārzos ir arī vispopulārākā no fritilārijām, bieži dēvēta par ķeizarkroni. Viegli audzējama, ja vien iestādīta saulē.

    Ir daudzas šķirnes – gan ierastie oranžie, gan arī koši dzelteni, sarkani, brūngani ziedi, ir arī ar svītrotām lapām. Zied lielie sīpoli, un tiem ir visai nepatīkama smaka (cilvēki nereti domā, ka dārzā ož pēc kaķiem) – tiesa, to var sajust, tikai pārstādot sīpolus vai īpaši karstā laikā.
  • Eduarda fritilārija (F. eduardii).

    No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva
    No izdevniecības Žurnāls Santa arhīva


    Līdzīga karaliskajai fritilārijai, tikai zied agrāk un mēdz sasniegt pat vēl diženāku augumu.

    Pavairojama tikai ar sēklām, tāpēc sīpoli mēdz maksāt ļoti dārgi. Zied maija vidū, spēj izturēt salnas un pat salu līdz mīnus 8 grādiem. Nepiemīt karaliskās fritilārijas nejaukais aromāts.
  • Persijas fritilārija (F. persica).


Izaug līdz pat metra augstumam, sarkanbrūnie ziedi izkārtoti skaistā vārpā. Jāizrok katru gadu, un sīpoliem uzglabāšanas laikā vajadzīga ļoti silta, pat karsta vieta (var turēt siltumnīcā, pārklājot ar avīzi – lai saule neapdedzina). Ziemā šī kaprīzā skaistule ārā ir jāsedz.

  • Radē fritilārija (F. raddeana).


    Tikpat liela auguma kā karaliskās un Eduarda fritilārijas, bet šai sugai ir mazāki ziediņi, to krāsa variē ap salmu dzeltenu. Labi piemērota mūsu klimata apstākļiem un teicami pārziemo.
  • Severcova fritilārija (F. sewerzowii).


    Ļoti skaista suga, augstums – līdz 50 centimetriem, ziedu krāsa var variēt – tie ir dzeltenīgi, zaļgani vai brūni melni. Katru vasaru jānorok, bet uzglabāt var pieticīgāk – kādā noliktavas telpā vai pat istabā. Latvijā aug ļoti labi un ir pilnībā ziemcietīga.

Zema auguma

  • Buhāras fritilārija (F. bucharica).


    Uz viena stublāja vairāki ziedi, zied diezgan agri un var ciest no pavasara salnām. Var sekmīgi audzēt mūsu klimatā, tikai vasarā sīpoli noteikti ir jāizrok. Līdz atstādīšanas brīdim sīpolus var glabāt vienkārši, tāpat kā tulpju sīpolus, – telpā, kurā nav mitruma un ar avīzi izklātā kastītē.

Eirāzijas sugas

  • Kamčatkas fritilārija (F. camschatcensis).


    Visbiežāk sastopamā forma ir ar purpurkrāsas ziediem uz 40–50 cm augsta kātiņa, bet ir arī formas ar pildītiem un dzelteniem ziediem.  Šī ir viena no nedaudzajām fritilārijām, kam patīk ēna, taču gana labi aug arī saulainā dobē. Sīpoli gan jāpārstāda nekavējoties, jo tie necieš iekaltēšanu.

Meža tipu sugas

  • Rūtainā fritilārija (F. meleagris).


    Ziedi ir dažādos purpura toņos vai balti, ir arī šķirnes ar pildītiem ziediem. Tā kā šī suga Latvijā sastopama savvaļā, tā, protams, labi aug arī dārzos, tikai bieži jāpārstāda un sīpoli jāuzmana no iekaltēšanas (uzglabājot jāpārkaisa ar vieglu kārtiņu kūdras). Labi vairojas ar sēklām.
  • Krievijas fritilārija (F. ruthenica).


    Līdzīga mūsu savvaļas fritilārijai, tikai ar sīkākiem ziediņiem. Savvaļā sastopama no Ukrainas līdz pat Sibīrijai. Viegli audzējama.

Augstkalnu pļavu sugas

  • Zeltainā fritilārija (F. aurea).


    Augums ir no 15 līdz 30 cm. Ziedi salīdzinājumā ar augumu ir ļoti lieli, krāšņi. Noteikti vajadzīga saulaina vieta, bet citas prasības ir ļoti pieticīgas.
  • Platlapu fritilārija (F. latifolia).


    Zied skaistiem tumši sarkaniem (plūmju krāsas) ziediem, augums ir zems – vidēji 15 cm. Svarīgi sīpolus pēc norakšanas ātri pārstādīt.

Stepes tipa sugas

  • Smaillapu fritilārija (F. acmopetala).


    Gara auguma fritilāriju suga – sasniedz pat 50 cm augstumu. Lieli, zaļganbrūni ziedi, pa vienam uz noturīgā kātā. Labi vairojas ar vairsīpoliņiem.
  • Kaukāza fritilārija (F. caucasica, attēlā) un Armēnijas fritilārija (F. Armena).


    Abas ir ļoti līdzīgas, tikai Armēnijas fritilārija ir sīkāka auguma un ar mazākiem ziediem. Purpura brūni ziediņi. Augstums 15–30 cm. Jāstāda saulainā vietā, bet visādā citādā ziņā ļoti pieticīga un laba audzēja.
  • Mihailovska fritilārija (F. michailowskyi).


    Ļoti skaista suga no Turcijas ziemeļiem. Purpurbrūni ziedi ar koši dzeltenām ziedlapu malām. Uz 15 cm augstā kāta var būt līdz četriem ziediem. Lieliski aug un ir pilnībā ziemcietīga.
  • Kurdistānas fritilārija (F. kurdica).


    Līdz 20 cm augsta fritilārija ar zaļganbrūniem ziediņiem – pa vairākiem uz stublāja. Labi pavairojama ar sēklām.

Vidusāzijas sugas

  • Bālziedu fritilārija (F. pallidiflora).


    Salmu krāsas ziedi aptuveni 40 cm augstos kātos. Lai gan var audzēt arī ēnā, skaistāk tomēr zied saulē. Viegli audzējama suga, vienīgi sīpolus nedrīkst iekaltēt.
  • Mieturu fritilārija (F. verticillata).


    Skaista suga ar baltiem ziediem. Augums ap 40 cm. Viegli audzējama.
  • Alburajana fritilārija (F. alburyana).


    Koša, izcili skaista – ar lieliem rozā ziediem, bet ļoti īsos kātos. Parasti dārzā aug labi.
  • Austrumu fritilārija (F. orientalis).


    Nākusi no Kaukāza, un tās sīpoli veido stolonus, tāpēc jāņem vērā, ka šīs fritilārijas ceri dobē plešas platumā.
  • Lielziedu fritilārija (F. grandiflora).


    No zemo fritilāriju grupas šai ir vislielākie ziedi, kāts – līdz pat 40 cm garš, zied agri. Noteikti vajadzīga saulaina vieta.
  • Vitāla fritilārija (F. whitallii).


    Ļoti skaista suga ar raibiem ziediem – to krāsas var variēt, augstums – aptuveni 30 cm. Ļoti labi aug un pilnībā ziemcietīga.

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+