Podnieks Artis Kleinbergs: Ja tev ir savs amats, nav obligāti jāmeklē sev priekšnieks

Amata meistars
Dace Kaņepe
17. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Ieva Andersone
Par spīti tam, ka vējš nesen nogāzis skursteni, podnieka Arta Kleinberga darbnīcā ir omulīgi – rakstainās krūzēs kūp tēja, bet nelielo telpu piesilda elektriskais ceplis. Situācija, kurā šobrīd atrodas Latvijas amatnieki, tomēr nav likusi sirdsdarbam atmest ar roku – plauktos rindojas arvien jauni māla trauki, kuru tīkamās formas tā vien aicina paņemt rokās, bet glazūras rakstos jaušams debesjums.

Meistara dosjē

Artis Kleinbergs

  • Dzimis, uzaudzis un šobrīd dzīvo un strādā Saldū.
  • Diplomēts datordizainers, savulaik apguvis arī fotomākslu, strādājis par fotogrāfa Jāņa Deinata asistentu.
  • Strādā gan ar svēpēto, gan glazēto keramiku, uzbūvējis vairākus malkas cepļus
  • Arta podniecības veikumu var iegādāties veikalā Mūsmājas, Kalnciema kvartāla pop-up veikalā, vietnē etsy.com un Brīvdabas muzeja e-gadatirgū.
  • Facebook @podnieksArtis, Instagram @podnieks_artis_kleinbergs

Gribu izaugt liels

«Esmu datordizainers ar augstāko izglītību. Vairākus gadus nostrādāju savā profesijā, taču ar laiku sapratu, ka darbs tomēr nav tas, ko biju iedomājies, kad gāju studēt, – pārsvarā jau uzņēmums atsūta dizainu, un tu to maketē, radošā ieguldījuma ir maz. Lai arī darbs bija ļoti labs un arī kolektīvs jauks, vienā brīdī man bija apnicis sēdēt pie datora,» savu ceļu uz podnieka amatu atceras Artis.

Viņam jau tolaik interesējušas dabas lietas – kā atgriezies no darba, tā uzreiz gājis mežā. Taču nopietnāka interese par podniecību radusies, kad kāds draugs pastāstījis, ka bijis pazīstamā Latgales podnieka Ēvalda Vasiļevska rīkotā plenērā. Arti tas ieinteresējis, un draugs viņam ierādījis šā aroda pamatus. «Pēc gada pats devos ar Ēvaldu iepazīties, un var teikt, ka viņš ir mans podniecības vectēvs un pirmais iedvesmotājs,» Artis stāsta. «Mūsu sarunas gan bija par šī amata filozofiju, ne tehniskām lietām. Kādu viņa domu atcerējos pavisam nesen.

Reiz citā kontekstā Ēvalds minēja, ka mēs, podnieki, kam tas ir maizes darbs, esam šā amata pēdējie dinozauri.

Vienudien domāju – lai šis viss šobrīd, kad jāpriecājas, ja ģimenē ir vismaz viens pelnītājs, nebūtu jāmet malā, man ir jāturas pie kādas idejas. Un sapratu – es gribu būt tas dinozaurs. Gribu izaugt liels un pierādīt, ka amatniecība var būt vienīgais iztikas avots, nevis tikai hobijs. Taču, kā saka, ja gribi ko pierādīt citiem, vispirms tas jāpierāda sev.»

Salauzt trendu

Arta lielais podnieka mērķis ir strādāt ar dzīvu liesmu – malkas cepli. Kā pats saka, nevis darīt tehnisku darbu, bet strādāt ar izpratni un sajūtu, ko šāda veida ceplis prasa. Pašā podniecības ceļa sākumā viņš ar tādu strādājis – Saldus centrā bijusi darbnīca ar malkas cepli, ko uzbūvējuši kopā ar Ēvaldu Vasiļevski. Toreiz tajā tapusi reducētā jeb svēpētā vai, kā tagad nepareizi saka, melnā – keramika.

«Māls ir brūnā krāsā, jo tajā ir divdaļīgs dzelzs oksīds. Melns tas kļūst, kad lielā temperatūrā ķīmiskas reakcijas rezultātā tam tiek atņemts skābeklis. Ja trauku ieliktu atpakaļ ceplī un uzkarsētu līdz 800–900 grādiem, tas atkal kļūtu brūns,» viņš paskaidro. Ilgāku laiku strādājis ar šo metodi, Artis sapratis, ka cilvēki Latvijā par to vēl nevar samaksāt. Radīt svēpēto keramiku ir laikietilpīgs process, kas prasa lielu pieredzi, un brāķa procents, lai arī ir kontrolējams, tomēr esot salīdzinoši liels. Turklāt ar laiku melnais apnīkot. «Esmu pamanījis, ka daudzi atrod savu nišu un paliek tajā. Es tā nevaru, man visu laiku gribas izmēģināt ko jaunu,» atzīstas Artis.

Sagadījies, ka vairāku apstākļu dēļ Artis nolēmis strādāt tuvāk mājām un nu darbnīcu iekārtojis sava pagalma šķūnītī. Malkas cepļa šeit nav, taču viņš beidzot varējis piedarbināt divus gadus bez darba stāvējušo elektrisko cepli, kura jauda iepriekšējā darbnīcā elektrības sistēmai izrādījusies par šerpu.

Šobrīd viņš rada košu keramiku ar glazūru un stāsta, ka mēģina klientiem pierādīt, ka tā nav sliktāka un mazāk ekoloģiska. «Padomju laikos glazūrai, kas faktiski ir stikla un metāla sajaukums, pievienoja svinu, jo tā varēja panākt vizuāli interesantus notecējumus. Tagad to vairs nedara, jo ir dabiskākas alternatīvas.

Šobrīd, kad reducētā jeb tā sauktā melnā keramika ir padarīta par modes lietu, nākas šo eko trendu lauzt un skaidrot, ka uzskats par glazūras kaitīgumu ir mīts.

Svins ir kaitīgs pašam podniekam. Trauka lietotājam – ja vien tajā nebrūvē kandžu –, tas nekaitē. Tādā traukā droši var likt gan augļus, gan liet karstu zupu. Glazūra trauku arī padara funkcionālāku, to ir vienkāršāk kopt, jo māls bez glazūras, lai kā būtu nokurināts, ir un paliek organisks materiāls, kas sevī visu uzsūc.

Tāpēc pircējiem stāstu – ja vēlas pilnīgi ekoloģisku trauku bez glazūras, jārēķinās, ka par to arī atbilstoši jārūpējas, nevar to atstāt izlietnē uz trim dienām,» skaidro podnieks, piebilstot, ka tagad, strādājot ar elektrisko cepli, viņš var nodoties radošiem eksperimentiem.

Ja malkas ceplim visa gudrība slēpjas kurināšanas procesā, elektriskajam – glazūrās. Tāpēc šobrīd Artim ir pilnīgi jauna un interesanta ēra, kas, ņemot vērā šā laika izaicinājumus, sākusies, kā pats saka, no pilnīga bardaka. Neslēpjot, ka normāli ieņēmumi nav bijuši kopš vasaras sākuma, viņš tomēr priecājas, ka šajā laikā bijis spiests domāt radoši – rēķināt gan glazūras, gan mālu.

Piemēram, zilo toņu glazūras, kas dominē viņa darbos, viņam pašam ļoti patīk, taču ir arī veids, kā šajā laikā ietaupīt, – viņš tās iemācījies iegūt pats, dedzinot kapara caurules. «Ļoti interesants process, jo atkarībā no dažādām niansēm vienu dienu glazūra var sanākt zila, otru – violeta,» stāsta Artis. Interesantākos atklājumus viņš pierakstot zināšanai, taču eksperimenti, kas neizdodas, krājas kaudzītē darbnīcas stūrī. «Tās ir podnieka asaras,» nosmej Artis, piebilstot, ka šajā laikā, kad svarīgāk kā jebkad agrāk ir traukus pārdot, par tiem pārdzīvojot vēl vairāk.

Trīs cepļi vienuviet

Šobrīd Artim tāpat kā citiem amatniekiem pilnībā jāpārgrupējas. Līdz šim gads sadalījās vasaras un ziemas sezonās, tika izbraukāti gadatirgi un pirms Ziemassvētkiem bija kāds lielāks kooperatīvais pasūtījums, bet tagad tā visa vairs nav, tāpēc podnieks sācis sadarbību ar veikaliem un plāno izveidot savu interneta vietni.

Arī esošā darbnīca ir pagaidu variants. Viņa lielais mērķis ir ķieģeļu, malkas un gāzes cepļi vienuviet: «Lai no rīta varu pamostoties domāt – kāds man šodien ir noskaņojums?» Artis te vēlas attīstīt mākslas tūrismu un stiklotajā siltumnīcā izveidot savu darbu galeriju, kur katrs varēs nākt apskatīt un iegādāties viņa darbus.

«Gribētu nevis sadalīties sīkumos, bet mēneša garumā strādāt pie kāda lielāka projekta. Un lai cilvēki nāktu pie manis tāpēc, ka viņiem patīk tieši tas, ko es daru. Nevis man tagad vajag tik un tik pelēku krūzīšu, bet atstāt to procesu manā ziņā,» atklāj podnieks.

Sēžot pie ripas, daudz laika sanāk pavadīt savā galvā. Tad viņš sapņo par laiku, kad varēs eksperimentēt ar dažādajām podniecības metodēm. «Piemēram, radošā raku metode. Tajā visērtāk strādāt, ja ir gāzes ceplis. Krāsnī nokurinātu ļoti karstu trauku ar knaiblēm ņem laukā un met kādā substancē – pienā, kefīrā, salmos un pat zirgu saros… Vai arī senā japāņu akmens masas trauku radīšanas metode naborigama, kad lielo malkas cepli kurina trīs dienas un trauku glazūra veidojas no cepļa pelniem.»

Taču tie nav sapņi vien – Artis soli pa solim veido savu mazo podnieka pasauli, uz kuru ved viņa spīts un vēlme pierādīt, ka mūsdienās ar amatniecību var nopelnīt: «Gribu būt piemērs citiem. Pierādīt – ja tev ir savs amats, nav obligāti jāmeklē sev priekšnieks.»

Arta ieteikumi, ja vēlas uzsākt podniecības arodu

  1. Nevajag uzreiz skriet pēc ripas un pirkt cepli. Vispirms jāiegādājas māls un jāatrod, kur pamācīties traukus darināt ar rokām. Tas ir labākais veids, kā sākt, kamēr izveidojas pacietība, muskuļu atmiņa un izpratne par trauka biezumu.
  2. Ja vēlas iegādāties virpu, jāzina, ka viss, ko ar rokām dara stundu, uz virpas jāpaveic piecās minūtēs. Lipināt ar rokām turklāt ir meditatīvs process. Virpa kļūst meditatīva tad, kad esi tiktāl iepraktizējies, ka vari to darīt aizsietām acīm.
  3. Arī speciāli pirkt instrumentus nevajag, tie paši atnāks. Manā instrumentu kastītē ir, piemēram, ķemme, fosilijas, pudeļu metāla korķīši un citas atrastas lietiņas. Zinu podnieku, kas izmanto vien koka zariņus – atrod zemē, nolauž, un instruments ornamentu veidošanai gatavs.
  4. Labākā metode, ar kuru sākt podniecību, ir reducētā jeb melnā keramika, ko rada malkas ceplī. Mazo cepli no lietotiem ķieģeļiem var uzmūrēt samērā lēti un ātri. Taču elektriskais maksās vairākus tūkstošus.
  5. Podniecības tehnikas ir teju neierobežotas – galvenais ir nepalikt pie pirmās, kas izdodas un patīk, bet mēģināt un eksperimentēt tālāk.
Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+