Permakultūra — audzēt draudzīgi sev un kaimiņam

Māja un Dārzs
Zane Eniņa
14. jūlijs
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Dzīvot saskaņā ar dabu un taupīt visu veidu resursus, ieskaitot paša cilvēka, – tāda ir permakultūras aizrauto pārliecība.

Permakultūras pamatprincipi

  • Rūpes par dabu
  • Rūpes par cilvēku
  • Godprātīga sadale

Globālā sasilšana, vides piesārņojums un ar to saistītais apdraudējums cilvēka veselībai, dabas daudzveidības samazināšanās – vieniem tās šķiet uzpūstas problēmas, kuras spēj satraukt vienīgi Grētu Tūnbergu. Citi turpretī apzinās, ka arī paši ar saviem patēriņa paradumiem lej eļļu šajā pašsadedzināšanās ugunskurā, tāpēc izvēlas videi saudzīgāku dzīvesveidu. Viens no šādiem idejiskiem ietvariem dzīvei saskaņā ar dabu ir permakultūra – no dabas procesiem nošpikoti zemes apsaimniekošanas paņēmieni. Ja skatienu paceļ augstāk par dārzāju dobēm, izrādās, ka permakultūra ir ne tikai lauksaimniecības metožu kopums – tā ir dzīves filozofija.

Permakultūra

Jēdziens permakultūra cēlies, saplūstot angļu vārdiem permanent (pastāvīgs, ilgstošs), agriculture (lauksaimniecība) un culture (kultūra). Par permakultūras tēviem uzskata austrāliešu biologu Bilu Molisonu (Bill Mollison, 1928–2016) un vides dizaineru Deividu Holmgrenu (David Holmgren). Pagājušā gadsimta 70. gados pasauli piemeklēja naftas krīze – tās cenas uzkāpa debesīs, un attiecīgi arī degviela un daudzas citas izejvielas kļuva ļoti dārgas.

Kārtējo, bet ne pēdējo reizi nācās aizdomāties par mūsu atkarību no derīgajiem izrakteņiem. Tiecoties pēc pašpietiekamāka, no tamlīdzīgas resursu atkarības pasargāta dzīvesveida, Molisons un Holmgrens sāka popularizēt permakultūras ideju, kurā cilvēka spēkiem lauksaimniecība tiek pārvērsta par ekosistēmu. Atšķirībā no intensīvās lauksaimniecības, kas no katra zemes kvadrātmetra izspiež maksimālu labumu pēc izlieto un izmet principa, permakultūrā, taupot visu veidu resursus (fizisko spēku ieskaitot!), cilvēks iekļaujas savstarpējas došanas un ņemšanas ciklā: kopj zemi tā, ka tā nenoplicinās, bet kļūst vēl auglīgāka, šajā darbā izlieto tikai tik daudz enerģijas un resursu, cik nepieciešams, saražo tikai tik, cik vajadzīgs, bet, ja rodas pārpalikums, to izmanto apmaiņā.

Audzēt, dalīties un priecāties

Lai pievērstos permakultūrai, izmēram nav nozīmes: šīs idejas var īstenot gan mazdārziņā vai uz balkona, gan n-tajos hektāros zemes. Edgars Felcis kā piemēru min vienu no pasaules populārākajiem permakultūras kopējiem un daudzu šim tematam veltītu grāmatu autoru kanādieti Žanu Martēnu Fortjē (Jean-Martin Fortier): pašnodrošinošo sistēmu, kas kļuvusi par viņa pamata ienākumu avotu, viņš izveidojis… tikai pushektārā zemes.

Permakultūras idejas pamatā ir seno zināšanu un modernās zinātnes atklājumu apvienojums ar vienu nolūku – veidot ne vien ilgtspējīgas un pašpietiekamas dobes, bet, iespējams, ar laiku šādi organizēt visu savu ikdienu.

To var darīt vienatnē un par iegūto gurķu ražu priecāties savā nodabā, tomēr permakultūras ideja vērsta uz sadarbību kopienas ietvaros, uz maiņu un dalīšanos – ar ražu, gaļu un olām, stādiem, sēklām.

Tas ir ne vien racionāli un praktiski, bet arī, kā zināms, – kopā jautrāk. Šis apstāklis ir ļoti svarīgs un iederīgs permakultūras simbiozes idejā, proti, ja man padevušies brangi rabarberi, bet kaimiņam vistas sadējušas kaudzēm olu, mēs ar saviem ražojumiem varam apmainīties. Komunicējot gūstam ne vien tādu produktu, kāda pašam nav, bet arī pozitīvas emocijas, abi esam garīgi veselāki un harmoniski iekļaujamies kopainā. Tas dzīvei piešķir citādu jēgu, nostiprina apziņu, ka ne jau daudzumā un lielumā tā laime. Drīzāk – tāds laimīgs prātīgums ar domu, ka aiz sevis atstājam nevis kaut ko noplicinātu, bet bagātinātu.

Dārzs, kas uztur sevi pats

Pašpietiekamas, pašnodrošinošas sistēmas ir permakultūras atslēgvārds: dobes, kas nav nemitīgi jālaista, jo iekārtotas tur, kur akumulējas mitrums vai tādā veidā, ka tās ātri neizkalst, piemēram, veidotas slāņos.

Viedi irigācijas paņēmieni tur, kur ūdens pievade tomēr vajadzīga, augu sekas ievērošana un augsnes ielabošana, izmantojot dabisko darbaspēku.

Piemēram, Zviedrijā populārais permakultūras kopējs Ričards Pērkinss (Richard Perkins) izpētījis, ka vispirms laukā vajag palaist govis un aitas, kas apēd zāli un vienlaikus mēslo zemi, pēc 40–50 dienām – vistiņas, kas, urķējoties un meklējot tārpus, augsni uzirdina, vienlaikus ļaujot strādāt pazemes darbarūķiem – sliekām. Tā viens zemes gabals ir sagatavots audzēšanai.

Labs piemērs ir arī kartupeļu stādīšana bez stādīšanas: tupeņus saliek tieši uz zemes, iepriekš nopļaujot zāli, un tad apsedz ar salmu kārtu. Raža būs, turklāt augsne zem salmu segas ielabosies pati no sevis un nākamajā sezonā būs gatava arī prasīgāku augu audzēšanai.

Kad jautāju, vai permakultūra ir sliņķu prieks, Elgars Felcis atbild noliedzoši – sākumā tomēr ir jāpieliek pūles, lai gudro, pašuzturošo sistēmu izveidotu, bet vēlāk patiešām kopšanā jāiegulda mazāk spēka nekā klasiskā dārzā.

Katrā ziņā permakultūras filozofija nederēs steidzīgajiem: procesi ir lēni kā komposta trūdēšana.

Kaitēkļi un nezāles. Ir varianti!

Vērot, kā funkcionē daba, kā savstarpēji iedarbojas augi, dzīvnieki, sēnes, ķērpji, kukaiņi, putni un ar aci nesaskatāmā baktēriju pasaule, un tad to atdarināt savā darbībā – arī tas ir permakultūras pamatu pamats. Šis apsvērums automātiski izslēdz monokultūru audzēšanu, kas no permakultūras viedokļa ir tīrā aplamība: audzēt viena veida augus nozīmē sagādāt dzīres attiecīgo kultūru iecienījušajiem kaitēkļiem.

Arī pats lauksaimnieks sev sagādā bezgalīgu nodarbi – kaitēkļu apkarošanu, kas ilgtermiņā izvēršas par draudu dabas daudzveidībai: intensīvi lietojot tā dēvētos augu aizsardzības līdzekļus, iet bojā ne tikai ļaunie kukaiņi, bet arī daudzi citi, kas, piemēram, apputeksnē augus vai ir barība putniem, kas savukārt varētu apēst tos pašus sliktos kukaiņus.

Ne velti aizvien vairāk runā par, piemēram, bišu masveida iznīcināšanu lauksaimniecībā izmantoto ķimikāliju dēļ.

Līdzīgi ir ar dažādiem mikroorganismiem un nezālēm: intensīvi saimniekojot, augus mēdz apstrādāt ar pretsēņu ķīmiju, bet nezāles nīdē ar raundapu un tam līdzīgām indēm. Efekts būs, taču par augsnei un cilvēka veselībai nodarīto kaitējumu parasti neviens daudz nesatraucas. 

Turpretī permakultūrā tāda jēdziena kā nezāle būtībā nemaz nav, iespējams, ir tikai augi, kuriem vēl nav atrasts pielietojums. Proti, dārzā veidojot augu kopas, tos iespējams pasargāt gan no kaitēkļiem, gan nezālēm. Kā piemēru var minēt jau mūsu vecmāmiņām zināmo paņēmienu starp zemenēm stādīt ķiplokus vai starp citiem cimperlīgākiem augiem sēt tādus, kam ir spēcīgs aromāts: samtenes, kliņģerītes, baziliku un citus. Pret nezālēm savukārt palīdzēs aprēķināts augu blīvums un dažādu augstumu augu stādīšana vienkopus. Rezultātā permakultūras dārzs izskatās mazliet mežonīgs. Tas ir citāds skaistums, ja salīdzina, piemēram, ar Rundāles pils ģeometriskajām dobēm un perfekto dārzkopja darbu, izķerot katru nezāli un lapgrauzi kāpuru.

Priekšroka izturīgajiem un vietējiem

Vēl viens permakultūras princips – audzēt to, kas labi padodas konkrētajā vietā, nevis mocīties ar svešzemju eksotiku. Runājot par tādu kultūru audzēšanu, kas padodas ar mazāku pretestību, nonākam pie nākamā soļa: priekšroka dodama lokālajam, proti, paša un vietējās kopienas saražotajam. Pie tā iespējams nonākt pakāpeniski, kļūstot pieticīgākiem un taupīgākiem, piemēram, nedzerot no tālām zemēm atceļojušu vīnu, bet gan pašu brūvēto no rabarberiem.  Un vēl.

Lokālais – tas nozīmē ne tikai savu patēriņa paradumu pārskatīšanu, bet arī jaunu prasmju un paņēmienu apguvi.

Piemēram, ja esmu izaudzējusi lieliskus kāpostus, man jāzina, kā tos saglabāt uzturam ziemā, – vajag pagrabu galviņu glabāšanai, kā arī zināšanas, kā daļu ražas iekonservēt, teiksim, skābējot. Ja kādam tas sāk izklausīties pēc Edvarta Virzas Straumēniem kā pašpietiekamas un ekoloģiskas lauku saimniekošanas sistēmas, jāatgādina, ka dzīvojam citā gadsimtā ar citām iespējām, un permakultūra spēj savienot senās un modernās zināšanas – laikmetīgas saules un vēja enerģijas akumulēšanas iespējas nav aizliegts izmantot, tāpat arī vienkārša siltumnīca nav nekas nepieļaujams.

Jāpiebilst gan, ka permakultūras ideja sniedzas tālāk par vēderu un zemes apsaimniekošanu. Tā ietver arī vidi respektējošu mežu kopšanu, dabas ritmos iederīgu arhitektūru un būvniecību, ētisku attieksmi pret dzīvniekiem, kā arī dažādus kultūras un mākslas virzienus un garīgās prakses.

Ja gribi uzzināt vairāk

Informācijai

  • Youtube.com  video, kuros permakultūras principus klāsta tās pamatlicēji Bils Molisons un Deivids Holmgrens.
  • Kanādiešu permakultūras kopēja Žana Martēna Fortjē padomus par dažnedažādiem permakultūras tematiem var atrast gan youtube.com, gan viņa interneta vietnē www.themarketgardener.com.
  • Par domubiedriem un kursiem, pasākumiem, piemēram, Permakultūras festivālu Latvijā, vari uzzināt, sekojot Latvijas Permakultūras biedrības aktivitātēm www.permakultura.lv.

Uzziņai

Facebook konti un grupas

  • Permakultūra – ilgtspējīga saimniekošana. Kontā regulāri tiek publicēta jaunākā informācija par kursiem, lekcijām, meistarklasēm, kā arī raksti par aktualitātēm.* Permakultūras dārzs. Biedru grupa, kurā notiek jautājumu un praktisku padomu apmaiņa * Permaculture Magazine. Attiecīgā izdevuma FB profils. Publicē saites uz saturu, kas pieejams abonējot.

Vērts sekot:

Instagram konti

  • (bezmaksas tiešsaistes apmācība permakultūras dizainā *Geofflawtononline (informācija par permakultūras proncipiem, padomi, tiešsaistes kursi) *Goodlife_permaculture (izglītojošs profils par permakultūras principiem, praktiski padomi, kā veidot savu permakultūras kopienu).

Var izlasīt latviski

Tobijs Hemenvejs. Gajas dārzs. No vaiga sviedros ravētām dārzeņu rindām līdz viegli kopjamam ekoloģiskajam dārzam. Izdevniecība Zvaigzne ABC.

Šī grāmata par dārza pārveidošanu par ainavisku ekosistēmu balstās amerikāņu permakultūras pieredzē, kas gan ne vienmēr noderēs mūsu platuma grādos. Viena no retajām, kas pieejama latviski. 

Izmēģini praksē vūfingu!

Ja vēlies pamatīgi iepazīt permakultūru darbībā, pastāv vairākas globālas sistēmas, kas piedāvā iespēju dzīvot un strādāt kādā no permakultūras saimniecībām, bet pašām saimniecībām – piesaistīt bezmaksas darbaspēku. Viena no populārākajām ir tā dēvētais vūfings. Vairāk informācijas par vūfinga iespējām atradīsi šeit: www.wwoof.net. Jāpiebilst, ka šīs kustības ietvaros brīvprātīgos gatavas uzņemt arī gandrīz 20 Latvijas saimniecības – tas nav mazsvarīgi, ņemot vērā pašlaik pastāvošos ceļošanas ierobežojumus. Vūfings Latvijā un mūsu valstij klimata ziņā līdzīgās valstīs sniegs arī vairāk praktiski izmantojamas pieredzes nekā darbošanās, teiksim, Tanzānijā vai Jaunzēlandē.

Līdzīgas iespējas piedāvā arī interneta vietne www.workaway.com.

Ar ko sākt – 3 praktiski soļi tuvāk permakultūrai

1. Izveido paugurdobi!

Permakultūrā rakšanās zemē un ravēšana nav iecienīta, daudz populārāka ir uz būvēšanu, kraušanu, uz augšu vērsta darbošanās. Klasisks permakultūras paraugs ir paugurdobes. Tajās augošie augi saņem vairāk saules gaismas, bet pašas dobes retāk jālaista? Trūdēšanas procesi dobē augu saknēm piegādās siltumu.

Šādu dobi var veidot pavasarī un apsēt vai apstādīt uzreiz, bet var arī uzbūvēt rudenī, ļaut pa ziemu nogatavoties un apsēt nākamajā pavasarī.

Kā to veido? Vispirms izvēlas vietu, iezīmē formu. Pirmajā slānī krauj koksni (zarus, celmus, trūdēt sākušu malku u. tml. kokus), to pārber ar meža zemi. Tad slāņiem liek zaļo materiālu (svaigi pļautu zāli, augu lapas un stublājus, virtuves kompostējamo materiālu u. tml.) un brūno (trūdēt sākušu sienu vai lapas, sažuvušas augu daļas u. tml. Visu kārtīgi salaista, pa virsu uzber komposta zemi un melnzemi. Atkal aplaista. Paugurdobes kopējais augstums – apmēram 70 cm, vēlamais garums – 2 m, platums – ap 1,5 m.

2. Veido jaukto augu stādījumus!

Vienā dobē veidojot jauktus augu stādījumus vai sējumus, samulsināsi kaitēkļus. Šajā ziņā labi palīgi ir augi ar spēcīgu aromātu: sīpoli, ķiploki, selerijas, kreses u. c. Pamēģini šādas kombinācijas:

  • kāposti, selerijas un kreses;
  • sīpoli un burkāni,
  • zemenes un ķiploki,
  • kartupeļi un kreses
  • gurķi un dilles.

Vari arī kombinēt augstus un zemus augus, piemēram, ja starp saulespuķēm iesēsi zirņus, puķu garie kāti tiem kalpos kā dabiski balsti.

3. Pasaudzē krupīti!

Ierīko savā topošajā permakultūras dārzā mājiņu krupim. Nekas nav jābūvē, šim nolūkam noderēs vecs puķupods vai krūze ar palielu robu. Novieto to augšpēdus apēnotā, vēsā un mitrā dārza vietā. Krupis tur varēs ievākties un netraucēti dzīvot, nebaidoties no zāles pļāvēja vai izkapts, bet starp dobēm izmedīs tādus kaitēkļus kā gliemeži, kāpuri un kukaiņi.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

 

 

Privātā Dzīve

Vairāk

Receptes

Vairāk

Veselība

Vairāk

Ieva

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+