Pašiem savs garšaugu dārzs

Tieši tagad, kad vieni dārzā šķin baziliku, kaltē timiānu un plūc dilles, savu garšaugu dārziņu sagribas arī citiem. Stādīšanai gan īstais brīdis pašlaik nav, bet sapņošanai – pašā laikā!

Garšaugus var audzēt katra saimniece – gan tā, kurai augsnes mājās tik, cik vienā puķupodā, gan tā, kurai zemes gabala mala nolocīta pāri apvāršņa malai.

Ja kāda sūdzas, ka zaļumi sākumā aug griezdamies, bet tad sāk nīkuļot – vaina zināma: vajadzēja ātrāk apēst un sēt jaunu porciju.

Kādus garšaugus dārzā stādīt?

Ja saimniece ir racionāla vai vietas dārzā maz, jāstāda vien tie augi, kas tiks izmantoti virtuvē, bet garšaugu dārzs var būt arī hobijs, un tad rušināt zemē var ne tikai pa stādam no katra garšauga, bet arī eksperimentējot ar dažādām šķirnēm. Zelta vidusceļš ir racionāls garšaugu dārzs plus garšaugi, kas ir īpaši dekoratīvi.

Kur stādīt?

Vienkopus audzēt visus iespējamos garšaugus būs sarežģīti, jo tam katram ir atšķirīgas augsnes sastāva un mitruma prasības. Izteikti lielākajai daļai garšaugu patiks dziļi sastrādāta augsne saulainā vietā, tādēļ tie, kam vajadzīgs vairāk mitruma un ēnas, tomēr jāstāda kaut kur citur vai īpaši jāpieskata ar cītīgāku laistīšanu un noēnošanu. Audzēšanas pamatlikums: nodrošināt augam tādus apstākļus, kādos tas aug savvaļā. Piemēram, starp timiāna stādiem var salikt akmeņus, jo arī savvaļā tiem patīk akmeņaina vide.

Kad stādīt?

Labākais laiks garšaugu dārziņa veidošanas laiks ir pavasaris, kad var gan stādīt daudzgadīgos, gan sēt viengadīgos augus. Teorētiski arī tagad var stādīt konteinerstādus – augus, ko audzētāji tirgo podiņos, savukārt no dārza uz dārzu stādus pārcelt pašā vasaras karstumā nevajadzētu. Ja nu tas tomēr jādara, augi jāpārstāda mitrā laikā vai arī pirms stādīšanas labi jāsalaista un jāceļ no zemes ar iespējami lielāku augsnes daudzumu.

Ja augam ir kupla virszemes daļa, tā noteikti jāsamazina, lai augs vairāk spēka var veltīt saknēm.

No lielveikala uz dārzu?

Garšaugi podiņos nopērkami arī lielveikalos. Vai tie der stādīšanai dārzā?

Teorētiski – jā, bet labam rezultātam garantijas nav, jo šķirnes var būt nepiemērotas augšanai Latvijas dārzos. Pirms augu rušināt zemē, vēlams novērtēt, vai podiņā ir viens vai vairāki augi. Ja vairāki, tie noteikti jāsadala pa vienam, citādi saknēm pietrūks vietas un augs sāks smakt.

Ieplāno savā dārzā garšaugus!

Garšaugu dobe var būt ne mazāk skaista un smaržīga par puķu dārzu.

Apzīmējumi: V – viengadīgs, D – daudzgadīgs

• Ķiploki V. Lai ķiploki ātrāk nobriestu, lakstus vasaras otrajā pusē sasien mezglā.
• Sīpoli V. Ik gadu tiem jāmeklē cita augšanas vieta, iepriekšējā var atgriezties tikai pēc četriem gadiem.
• Piparmētras D. Pie piparmētras stādiem var tikt, svaigus zariņus liekot traukā ar ūdeni un apsakņojot.
• Lavanda D. Vajadzīga sausa, saulaina vieta, uz ziemu vēlams piesegt.
• Lupstājs D. Stādu var meklēt pie kāda, kam šis augs ir, jo parasti tas izkaisa sēklas un sadīgst mazi lupstājiņi.
• Salvija D. Ar gadiem augs it kā saplok, tādēļ ik pa laikam kāds salvijas zars jāpieliec un jāpaber ar zemi, lai apsakņojas jauns stāds.
• Majorāns V/D. Latvijas ziemu var nepārciest, tādēļ ik gadu jāaudzē no jauna vai jāmēģina pārziemināt podiņā iekštelpās.
• Timiāns D. Nepērc pirmo, ko ieraugi! Fantastiska šķirņu dažādība – atšķiras gan ar augumu, gan krāsu, gan aromātu.
• Baziliks V. Lai augs vairāk kuplotu, tas noteikti jāgalotņo – jānokniebj galotnīte. Jo saulaināka vieta, jo aromātiskāks augs.
• Koriandrs V. Vērts stādīt kāpostu tuvumā, jo aizbaida kāpostu balteņus.
• Dilles V. Dažkārt dillēs mēdz savairoties burkānu lapu blusiņas.
• Pētersīļi (sakņu, lapu un ar kruzuļotām lapām) V. Patīk mitrāka dārza vieta. Rudenī nevajag izrakt, jo – ja būs maiga ziema, – pārziemos.
• Selerijas (sakņu un lapu) V. Jāsēj agri pavasarī – februārī, martā, jo augam ir garš veģetācijas periods.
• Rozmarīns V/D. Lai augu pārzieminātu, tas rudenī jāizrok un jāstāda podiņā, bet pavasarī – atkal uz dārzu.
• Izops D. Labi pacieš sausumu un ļoti patīk bitēm. Veido pamatīgu sakņu sistēmu.
• Mārrutks D. Stādmateriālu vēlams ņemt no vairākiem dārziem, kamēr atrod tādu, kam konkrētajā vietā patīk vislabāk.
• Gurķumētra V. Rūpīgi jāpieskata, lai neizzied, jo sēklas ātri izsējas un labi dīgst.
• Vērmele D. Var izmantot arī kā fona augu košumdārzā. Uz pelēko vērmeļu fona lieliski izskatās, piemēram, rozā lilijas.
• Maurloki D. Pirmais pavasara zaļums dārzā. Cerus vēlams dalīt un jaunā vietā stādīt rudenī.
• Lakši D. Noteikti patiks ēnaināka un mitrāka vieta – kā mežā. Stādmateriālu mežā rakt nedrīkst – augs ir aizsargājams!
• Dievkociņš D. Lieliski der arī pirtsslotās, turklāt par apgriešanu augs nedusmojas.

Laiks latviskiem garšaugiem!

Pierādījums tam, ka latvieši garšaugus zinājuši jau sen, rodams folklorā, kur minēts gan lupstājs, gan dievkociņš un vērmele, gan sīpoli, ķiploki, dilles un citi augi. Liela daļa garšaugu ne tikai lietoti ārstniecībā, bet stādīti arī, lai sētu pasargātu no ļauna. Kāpēc lai tie neaugtu arī tavā dārzā?

Lupstājs (Levisticum officinale)

Latvieša sētai raksturīgs garšaugs, kas izsenis zināms arī kā mājas sargātājs – neļauj sētā ieskatīties ļaunai acij un sargā iemītniekus no slimībām un nelaimēm.  Daudzgadīgs, pavasarī ir viens no pirmajiem zaļumiem dārzā, ar katru gadu saņemas arvien milzīgāks, līdz beidzot sasniedz pat pāris metru augstumu.

Patīk saulaina vieta. Ja lapiņu saberzētu un nezinātājam liktu pēc smaržas uzminēt, kas tas ir, viens teiktu, ka pētersīlis, bet otrs – ka selerija. Lieti noder mērcēm, dārzeņu un gaļas ēdieniem, garšaugu sviestam, rīvēta sakne – pat kā melno piparu aizstājēja.

Dievkociņš (Artemisia abrotanum)

Tāpat kā lupstājs – arī sētai un tās iemītniekiem veiksmi nesošs augs un sargātājs no ļauna. Dievkociņš jāstāda vietā, kur to viegli sasniegt garāmejot, jo pat dievkociņa noglaudīšana cilvēkam dodot spēku. Augam patīk smilšaina augsne un saulaina vieta, labos apstākļos tas sakuplo pusotru metru garš.

Augam patīk, ka to plūc un griež, pavasaros tam pat krietni jāsaīsina dzinumi. Kā garšaugs ieteicams miltu izstrādājumiem, pudiņiem un gaļas ēdieniem, īpaši pie kūpinājumiem un desām. Tomēr pielikt svaigas vai žāvētas lapiņas pareizā proporcijā ir īsts meistarstiķis, jo pārspīlēts garšvielas daudzums dos rūgtenu garšu.

Vērmele (Artemisia absinthium)

Daudzi zina, ka šāds augs ir, bet kāds izskatās – nezina. Vērmele ir daudzgadīgs, spēcīgs augs, kas sasniedz pusotra metra augstumu, patīk augt saulē un sausā vietā. Lieti noder trekniem gaļas (īpaši zoss un jēra) ēdieniem un sautējumiem, bet – uzmanīgi! Svaiga vērmele ir rūgta, bet kaltēta savu izteikto rūgtmi mazliet zaudē. 

Pietiks, ja īsi pirms zupas vārīšanas beigām tajā iemērks vērmeles zariņu un tūliņ pat izņems. Ja kā garšaugs lietojas maz, vajag vārīt tējā, jo latviešu tautas ticējumos teikts, ka vērmeles, tāpat kā medus, der pret deviņdesmit deviņām kaitēm.

Mārrutks (Armoracia rusticana)

Elegants garšaugs: lapas kā volāni un sakne kā spēkavīrs. Ne jau velti mārrutks angliski ir horseradish – zirgu redīss. Savulaik Latvijā mārrutki dēvēti arī par mērdiķiem un mērrutkiem, arī par svētajiem rutkiem. Mārrutku nevajag ik pa laikam pārcelt no vietas uz vietu, jo katra palikusī sakne veidos jaunu stādu.

Gurķu marinēšanas laikā mārrutka sakni atšķeļ un izceļ no zemes tā, lai nepaliek ne gabaliņš. Lai mārrutku iestādītu, jāņem jaunā sakne zīmuļa garumā un resnumā un slīpi jārušina zemē. Starp citu, tautas ticējums vēsta, ka mārrutku saknes ir derīgas pret zobu sāpēm. Tad vēl arī viens kumoss no tām jāapēd gavēnī, lai nekāda vaina nemetas. Rīvētu sakni lieto pie gaļas ēdieniem, pierīvē biezpienam, krējumam.

Ķiploki (Allium sativum)

Viens no senāk zināmajiem garšaugiem. Audzēšanai dārzā var izvēlēties ziemas, vasaras vai universālos ķiplokus. Pavairo veģetatīvi – ar daiviņām, tomēr jāielāgo, ka veikalos nopērkamie no Ķīnas ievestie ķiploki stādīšanai Latvijas dārzos neder, tādēļ jāmeklē vai nu Latvijā, vai kādā tuvā kaimiņvalstī augušie. Ēdienu gatavošanai izmantojamas ne vien ķiploku galviņas, bet arī laksti un pat ziedi.

Ķiploku ziedus samaļ, sajauc ar olīveļļu un glabā burciņās, tā iegūstot kreftīgu piedevu visdažādākajiem ēdieniem. Jaunums Latvijā ir tā dēvētie ziloņķiploki, kas gan patiesībā ir nevis ķiploki, bet puravu dzimtas augi. Katrā ziņā, izaug pamatīgs – var svērt puskilogramu un sasniegt 15 centimetru diametru.

Raudene (Oreganum vulgare)

Daudzgadīgs augs, patīk saule, izaug pusmetra augstumā. Labi iederas arī košumdārzā, piesaista bites. Visizteiktākā garša raudenei jeb oregano ir laikā, kad sāk riesties ziedpumpuri, tad arī to vajag vākt žāvēšanai. Mūsdienās oregano visvairāk izmanto picu gatavošanā, bet tā ietilpst daudzu garšaugu maisījumos, kas paredzēti gaļas un zivju ēdieniem. Starp citu, tieši jūlijā ir labākais laiks raudenes sējai, jo tad augi līdz ziemai jau būs paaugušies un labi pārziemos, bet nākamgad jau dos ražu.

Sīpoli (Allium)

Tradicionāla, labi zināma garšviela no zaļiem lociņiem līdz sīvam sīpolam. Visizcilākie (bet arī grūtāk saglabājamie) ir tā dēvētie ģimenes sīpoli: iestādi vienu vidēja izmēra sīpolu, līdz rudenim tas sadalās vairākos sīpolos, un no zemes tiek izrakta vesela sīpolu ģimene. Parasti ģimenes sīpolu audzēšana padodas daudz vieglāk nekā to uzglabāšana līdz nākamā pavasara stādīšanas laikam. Viens no glabāšanas noslēpumiem ir sīpolu novākšana laikā, kad tos vēl nav skārušas aukstās augusta miglas. Katrā ziņā, līdz 10. augustam sīpoliem jābūt novāktiem. Latviešu tautas ticējums māca, ka sīpolu mizas jādedzina, nevis jāizmet. Ja izmet, gaidāma nabadzība, ja sadedzina – naudas nekad netrūks.

Piparmētra (Mentha piperita)

Neapšaubāms pēdējo gadu modes kliedziens: apelsīnu mētras un šokolādes mētras, ananasu un zemeņu mētras, un vēl un vēl. Ja ir luste – kolekcionē, bet zini, ka mētras ātri stiepj saknes uz visām pusēm, tādēļ, viena otrai tuvumā sastādītas, tās drīz neatšķetināmi sapīsies un visa kolekcija būs vējā. Ja piparmētras ilgi aug vienā vietā, to sakne samudžinās un smok. Tādēļ regulāri jāizrok, jāizpurina, jāatšķetina, jāiestāda un jāatjauno.

Protams, mētras var izvēlēties pēc nosaukumiem, bet ir arī cits paņēmiens: izvēlies vienu, kas raženi aug – tā, lai nav žēl nogriezt pa krietnai saujai. Otru izvēlies ar izteiktu garšu – nu, tādu – uhh! – piparmētru. Trešo – ar izcili dekoratīvām, piemēram, kruzuļotām vai baltraibām lapām – derēs ēdienu dekorēšanai. Un tad ceturto izvēlies tādu, kas tev īpaši patīk pēc izskata vai aromāta, jo katrai mētrai tas ir citāds.

Pupumētra (Satureja montana)

Šo augu latvieši mēdza saukt dažādos vārdos: ceberiņš, čābers, desu zāle, piparu zāle. To izmantoja gan pie pākšaugu ēdieniem, gan desām un visur, kur vien lietojami melnie pipari.  Pupumētra ir daudzgadīgs augs (bet var sēt arī viengadīgo), izaug

25–50 centimetru augstumā, patīk daudz gaismas. Jūlijā un augustā, kad pupumētra zied bāli rožainiem ziediņiem, ir īstais garšauga vākšanas laiks saglabāšanai ziemai, jo tad garša ir visintensīvākā.

Dilles (Anethum graveolens)

Viengadīgs augs, patīk saulaina vieta un dziļi sastrādāta augsne. Sēt dilles īstais laiks ir arī tagad, jo, lai iegūtu allaž svaigas lapiņas, dilles atkārtoti jāsēj ik pēc divām nedēļām. Atvēlēto laukumu vēlams sadalīt divās daļās, lai sējumu ik pa laikam varētu atjaunot: kad vienām lapu leknais zaļums pilnā plaukumā, otrā daļā dilles vēl mazas. Vismaz pāris dillēm vajag ļaut izaugt lielām un ieriest ziedus un sēklas, jo pašizsējas ceļā ieaugušās dilles aug kuplākas un spēcīgākas.

Pētersīļi (Petroselinum crispum)

Latviskam garšaugu dārzam noteikti piestāv pētersīļi, jo kādā tautasdziesmā pat teikts, ka māte meitu ieslēgusi pētersīļu dārziņā. Pavasarī pētersīļus sēj tieši zemē, vēlāk stāda arī ar jau paaugušiem stādiem. Jāatceras, ka pētersīļu sēklas ilgi dīgst, tādēļ tie pacietīgi jāpagaida. Vislabāk pētersīļiem atvēlēto vietu sadalīt trīs daļās: trešdaļa – sakņu pētersīļiem, trešdaļa pētersīļiem ar parastām lapām, bet atlikusī trešdaļa – ar izcili kruzuļotām lapām, kas noderēs ēdienu dekorēšanai. Pētersīļi piecieš aukstumu, un kāds lapu kruzulis dārzā mēdz zaļot arī tad, kad jau uzsnidzis sniegs. Pētersīļa sakni, tuvojoties salam, var izrakt, pārstādīt podā un pārnest telpā, tā pagarinot svaigo zaļumu sezonu.

Cigoriņi (Cichorium)

Latviskajam dārzam piestāv ne tik daudz lapu, cik sakņu cigoriņi, ko var gan žāvēt un malt kafijā, gan karamelizēt cukurā un našķoties. Sakņu cigoriņus audzē līdzīgi kā burkānus – sēj un retina, augu no auga atstājot sprīža attālumā, lai saknēm pietiek vietas. Labai augšanai vajag vieglu, auglīgu un krietni sastrādātu smilšmāla augsni, jo nepiemērotā zemē saknes būs tievas kā diegi. Tā pa īstam cigoriņu saknes sāk augt uz rudens pusi, tādēļ tie jānovāc ļoti vēlu. Nobriedušās cigoriņu saknes līdzinās cukurbietēm, tās sagriež kā cukurgraudus, krāsnī brūni sagrauzdē, maļ un vāra kafijā kopā ar kaltētām ozolzīlēm un burkāniem.

Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.