Pašam un maciņam draudzīga – energoefektīvā māja

Kad runājam par energoefektīvu māju, būtībā domājam par mikroklimatu ēkā. Labam mikroklimatam svarīgi trīs rādītāji: gaisa temperatūra no 20 līdz 24 grādiem, relatīvais gaisa mitrums no 30 līdz 60% un CO₂ (oglekļa dioksīda) līmenis zem 1000 ppm (parts per million) – gāzes koncentrācija, izteikta daļiņās uz vienu miljonu, skaidro Kārlis Grīnbergs, SIA CMB Energoaudita nodaļas vadītājs.

Gaisa kvalitāte un CO₂ līmenis

CO₂ līmenis pieaug no cilvēku pieelpotā un no tā, ka gaisa cirkulācija ir pārāk maza. Ja CO₂ līmenis ir zemāks, to sevišķi nejūt, bet, ja tas paaugstināts, parādās nogurums, sāp galva. Bieži pēc PVC logu ielikšanas cilvēks no rīta nejūtas izgulējies, galva sāp, telpa piesmakusi. Tas nav sliktu logu, sapņu vai nepareiza spilvena, bet gan CO₂ līmeņa dēļ, un tas ir gana nopietni. Kad CO₂ līmenis pieaug cilvēkam jūtamā apjomā, viņš ķeras pie vēdināšanas – atver logu. Taču profesionāļu novērojumi liecina, ka lielākoties cilvēki telpas pārvēdina un veidojas negatīvs ietaupījums – zūd gan energoefektivitāte, gan mikroklimats. Jo kā parasti ziemā vēdina? Atver logu un tur vaļā, kamēr jūt dzestrumu – tātad gaiss ir svaigs. Taču tā nav! Vēdinot telpu, kurā CO₂ ir ap 2000 ppm, tā līmenis nokrītas diezgan strauji, bet – jo tuvāk tas ir āra līmenim, kas ir pie 400 ppm, jo lēnāk krītas. Nokrītas arī mitruma līmenis, un cilvēks gaida, kad pazemināsies arī gaisa temperatūra un varēs just jau minēto dzestrumu. Kad temperatūra nokritusi līdz kādiem 18 grādiem, šķiet kārtīgi izvēdināts. Tad atkal sagaida smagā gaisa sajūtu un vēdina atkal, taču šī sajūta visbiežāk rodas no temperatūras (arī no CO₂), kas vēdināšanas dēļ staigā augšā un lejā. Līdz ar to izvēdināt telpu tikai ar loga atvēršanu gandrīz nav iespējams. Protams, telpas vēdināt vajag, bet tas jādara ar izpratni – saprotot, kā telpa vēdinās, cik ilgi nepieciešams vēdināt, jo katra telpa ir atšķirīga. Šim nolūkam lieti noder CO₂ sensors: to var aizņemties, iznomāt, nopirkt – maksā aptuveni 150–160 eiro. Sensors parāda telpas temperatūru, mitrumu un CO₂ līmeni, un pēc rādījumiem varēs saprast, kas un kāpēc jādara.

Ieliekot plastmasas logus, it kā uzlabo energoefektivitāti, bet to panāk, aiztaisot neblīvās vietas, kas bija pie logiem.

Citi lasa

Evija Kalnbērza

Mode

Latviešu žurnāliste pirms 65. jubilejas kļuvusi par apakšveļas modeli

Zane Piļka- Karaļeviča

Piemiņa

Viņš nomira manu acu priekšā: Dzīvesbiedre pastāsta, kādas bija aktiera Lūša pēdējās stundas

Gita Vīksne

Slavenības

Šlāgerdziedātāja Aija Legzdiņa dramatiski novājējusi. Viņu vairs nevar atpazīt…

Tādēļ telpās vairs nav svaiga gaisa un cilvēks sevi ieliek kā termosā. Līdz ar to rodas mīts, ka plastmasas logi ir slikti, bet īstenībā tam nav nekāda sakara ar logiem, jo katram materiālam un būvelementam ir savs izmantošanas veids un pareiza ielikšanas tehnoloģija. Galvenais, kas jāņem vērā, – ja liek plastmasas logus, uzreiz jādomā par to, kā telpās dabūt gaisu.

Vēdināšana un citas iespējas

Vēdināt telpas pareizi nozīmē vēdināt bieži – jo biežāk, jo labāk. Tas gan nav viegli izdarāms, jo pareizi būtu vērt logu vaļā teju ik pēc 7–10 minūtēm, 7 minūtes vēdināt un tad vērt logu ciet, un tā visu laiku. Tā, protams, darīs retais, taču – jo biežāk atvērs logu, jo labāk, un arī īsa atvēršana dos savu labumu. Turklāt vēdināšanai nav jābūt periodiskai – tai jābūt kā ēkas komponentam pēc būtības: tātad jāvēdina visu laiku, nevis ik pa brīdim.

Bez vēdināšanas, īpaši, ja ir plastmasas logi, pastāv citas iespējas. Ideālajā variantā – ventilācijas sistēma, bet jau uzbūvētā privātmājā tās ierīkošana būs diezgan sarežģīta. Tā ir mehānikas sistēma, ko var likt bēniņos vai pagrabā, taču jāizvelk gaisa vadi, un tas nozīmē iekšdarbus, un parasti jau negribas bojāt glītās tapetes. Taču vienstāva ēkā, ja tai ir veiksmīgs plānojums, ierīkot ventilācijas sistēmu ir iespējams.

Nākamā iespēja – sienā izurbj caurumu jeb tā saucamo frešu, kuram ir ciet aizgriežams difuzors. Trešā iespēja – iegādāties logā iebūvējamu vārstiņu, kuru var attaisīt un aiztaisīt. To var ielikt pats saviem spēkiem, tas nesabojā pašu logu un nodrošina svaiga gaisa pieplūdi. Nedaudz sabojā loga siltumtehniku, bet tiek iegūts kaut kāda līmeņa komforts. Jārēķinās, ka ziemā iekšā pūtīs aukstāks gaiss – tā tas ir, un tad jāpadomā, kurā vietā tieši caurumu urbt. Ja tas ir vārstiņš logā, to var mēģināt iemontēt loga augšpusē.

Jāņem vērā, ka visai mājai nepietiek ar vienu ventilācijas caurumu – katrai telpai vajag savu.

Arī vārstiņu liek katrā logā. Abos gadījumos jārēķinās, ka enerģijas patēriņš pieaugs.

Gaisa temperatūra

Parasti telpā termometrs atrodas vietā, kur tas labi iederas, un tad tas mēra gaisa temperatūru konkrētajā vietā. Taču gaisa temperatūra pie sienas, grīdas, griestiem un loga ir atšķirīga. Piemēram, ziemā temperatūra istabā ir plus 26 grādi – vajadzētu būt silti, bet cilvēks sūdzas, ka ir vēsi. Telpu silda vēl vairāk, un tomēr vēsi. Problēma – telpas temperatūra ir plus 26 grādi, bet, ja logi nav labi, logu virsmas temperatūra ir plus 14 grādi. Tad jūt auksto starojumu – to, ko pazīstam ar jēdzienu velk no loga. Šajā gadījumā atšķirība ir par 12 grādiem. Sanāk paradoksāla situācija – jo vairāk paaugstina gaisa temperatūru telpā, jo lielāka ir atšķirība attiecībā pret logu virsmas temperatūru, tā kā tā neaug līdzi gaisa temperatūrai (vai aug minimāli), un ir lielāks diskomforts. No vienas puses ir silts gaiss, bet no otras puses nāk aukstais starojums. Risinājums – mainīt logus vai visu stikla fasādi, ja tāda ir, vai vismaz uzlikt biezākus aizkarus vai žalūzijas (vai biezāk apģērbties). Lai gan pierasts skatīties tikai uz gaisa temperatūru, to ietekmē arī citi parametri, arī jau minētie logi un tas, cik kvalitatīvi tie ielikti.

Vēl kas – tipiski radiators atrodas zem loga. Tas tādēļ, ka logs siltumtehniski ir sliktākais elements (arī durvis).

Ja ēka būvēta ļoti pārdomāti, tās konstrukcijas ir efektīvas un labas, radiatori zem loga nav vajadzīgi un būs silti arī mazulim autiņbiksītēs rāpot pa grīdu.

Tam nav sakara ar gaisa temperatūru, jo to pārdomātā ēkā var turēt zemāku. Ja ēkā viss ir sabalansēts, nav aukstā starojuma, telpā pietiek ar 20–21 grāda siltumu, jo tad nav ko kompensēt. Turklāt komfortabls siltums katram ir citāds: vienam vajag vēsāku, otram siltāku – tas ir individuāli.

Ar ko kurināt?

Ir divi komponenti – siltuma ražošana un siltuma patērēšana. Siltumu patērē ēkā, bet ražo – varbūt ēkā, varbūt blakus, kādā apkures katlā, kas ir savienots ar ēku. Energoefektivitāte ir abos, bet vislabāk to atdalīt, jo ir patērētājs un ražotājs. Patērētāja pusē energoefektivitāte aprobežojas ar konstrukcijām, siltuma ieguvumiem, ventilācijas gaisu. Energoefektivitāte var būt arī siltuma ražotāja pusē, un nav būtiski, vai to ražo ar elektrisko vai gāzes katlu, vai centrālo apkuri. Piemēram, granulu apkures katla efektivitāte var būt 92%, malkas apkures katla – 60%, līdz ar to jau veidojas 30% starpība. Tātad jāpadomā par energoefektīvu siltuma ražotāju. Šobrīd visbiežāk izmanto gāzi, granulas, arī centrālapkuri, ja vien iespējams. Tā kā energoefektivitātei ir tieša saistība ar izmaksām, ja cilvēkam ir savs mežs, var kurināt arī ar malku, tomēr malka un ogles nav efektīvākais kurināmais.

Visaugstākās efektivitātes sildķermenis ir elektriskais, taču elektrība maksā visdārgāk.

Tomēr – jo energoefektīvāka māja, jo zemākas izmaksas: šāda ēka patērē ne vairāk kā 15 kilovatstundas uz kvadrātmetru. Līdz ar to 150 kvadrātmetru ēka gadā patērēs 2250 kilovatstundas enerģijas. Tādēļ energoefektīvu māju var kurināt ar elektrību, un tas nebūs ļoti dārgi.

Vēl kas – siltumsūknis ir labs risinājums, bet tikai energoefektīvai mājai. Ja siltumsūknis tiks uzlikts nesiltinātai, padomju laikā celtai mājai, enerģijas patēriņš būs pārāk liels un, lai ko arī teiktu sūkņu tirgotāji, par elektrību būs jāmaksā daudz. Negaidīti daudz.

Siltināšana

Par jau esošu ēku siltināšanu bieži izskan pretēji viedokļi: vieni saka, ka tas ir labākais veids, kā samazināt izmaksas par siltumu, otri – ka siltinātas mājas pakāpeniski iet bojā, jo sāk pūt no iekšpuses. Pamatā tas ir jautājums par ventilāciju un iekštelpu mitrumu. Ja ventilācija netiek sakārtota, ēka tiešām var sākt pūt. Dažkārt siltina tikai daļu ārsienu, un to var darīt arī finanšu taupīšanas nolūkos – siltināt pa kārtām: vienu, otru sānu. Galvenais – tas jādara pareizi.

Pārseguma vai jumta siltināšana gan ir lieta, kas jāizdara!

Ja ēkā ir augsti bēniņi un tur kaut vai uzber vati 15 vai 30 centimetru biezumā – jau būs būtiski labāk, un tas ietekmēs enerģijas patēriņu. Protams, arī vates atšķiras – akmens vate, stikla vate, plāksnes, būvniecībā nav sliktu materiālu, katram ir sava vieta un pielietojums, tikai viss jāizdara pareizi. Arī putu poliesters ārsienu siltināšanai nav slikts, tikai ir pareiza tehnoloģija, kā to ielikt, kāda veida mājai – vai jau esošai vai jaunbūvei.  Reizēm uz jumta liek smilšu klājumu, un arī tā var darīt. Tiesa, smilšu klājums vairāk paredzēts akustikai un siltuma noturībai, nevis siltināšanai.

Gaisa mitrums

Viens no mikroklimata rādītajiem ir mitrums – Latvijā ziemā mitrums telpās ir kādi 15%, kas ir par maz (optimālais mitruma līmenis ir 30–60%). Tādēļ cilvēkam rodas sausums mutē, sausa āda, jutīgākiem cilvēkiem grauž acis. Arī statiskā elektrība, kas sit pa nagiem, rodas sausā gaisa dēļ. Tas nav patīkami, tomēr paciešami. Telpās ir gan relatīvais, gan absolūtais mitrums, bet relatīvais mitrums nozīmē to, cik daudz mitruma konkrētais gaisa kubikmetrs var sevī saturēt. Šis apjoms mainās atkarībā no temperatūras. Piemēram, ziemā, apkures sezonā, telpās ir 20 grādu silts, ārā vidējā temperatūra ir nulle grādu, bet relatīvais mitrums – 80–90%. Kad aukstais gaiss ieplūst telpās, ar savu 90% relatīvo mitrumu tas uzsilst līdz telpas 20 grādiem. Brīdī, kad gaiss uzsilst, relatīvais mitrums dramatiski nokrītas. Tādēļ vasarā iegūt komfortablu mikroklimatu nav problēmu, bet ziemā gan tas ir ļoti grūti.

Ar sausu gaisu var mēģināt cīnīties, liekot mitras drānas uz radiatoriem, ieviešot mājās augus, kas gaisu mitrina, piemēram, līdakasti.

Taču atkal – neatkarīgi no tā, vai cilvēks iegādājas mehānisko mitrinātāju, vai uz radiatoriem saliek mitras drānas, ja ēkas konstrukcijas ir sliktas, radīsies kondensāts un pelējums. Tāpēc ar mitrināšanu jābūt uzmanīgam. Var mēģināt mitrināt nedaudz – ziemā līdz kādiem 25% –, lai būtu komfortablāk, bet tas atkarīgs no cilvēka, kā viņš to izjūt.

Retāk, bet gadās, ka mājā ir mitrs gaiss un sāk augt pelējums. Taču tāpat vienkārši kaut ko darīt nav prāta darbs. Tāpēc, ja ir tikai aizdomas par mitru gaisu, ieteicams nopirkt relatīvā mitruma mērītāju – to var iegādāties pat lielveikalā – un pārbaudīt, vai gaiss tiešām ir mitrs. Mērītāju noliek telpā pa vidu un pamēra; noliek pie loga un paskatās, kā ir tur. Ja pie loga relatīvais mitrums ir augstāks, tas nozīmē, ka siltumtehniski logs ir sliktāks; ja arī citviet mitruma līmenis ir pārāk augsts, palīdzēt var tikai ventilācija.