• Šobrīd

    weather img

    Rīga +23°C

    Vidusjūras diēta kapsulās
    Cardioace logo

    Pašai savs pūpolkoks - kā pie tāda tikt

    Košumkrūmi
    Lolita Lūse
    Lolita Lūse
    28. marts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Nesteidzies izmest pūpolsvētdienā vāzē saliktos pūpolzarus! Tie sadzīs saknes, varēsi iestādīt dārzā, un tā tiksi pati pie sava pūpolkoka. Konsultē Ināra Duļevska, stādaudzētavas Arumi saimniece.

    Vai arī tu saki: pūpolkoks?  Jā, jā, tā jau tautā mēdz teikt, lai gan patiesībā šiem vītolu ģints (latīniskais nosaukums – Salix) skaistuļiem latviešu valodā ir citi nosaukumi – kokveidīgos dēvē par vītoliem, krūmveidīgos – par kārkliem. Tie ātri aug, maz prasa no augsnes un saimniekiem, un ziedēšanas laikā dikti patīk bitēm. Bet, ja kāds saka pūpolkoks, – nav ko aizrādīt, jo būtībā jau šis vārds ir pareizs – pūpoli taču turas pie koka!

    Pavisam pasaulē zināmas 350 vītolu ģints sugas, un apmēram 20 no tām Latvijā sastopamas savvaļā. Stādaudzētavās atrodami arī smalkāki un neparastāki pūpolkungi – gan ar izlocītiem zariem, gan pa zemi ložņājoši, gan ar dažādu krāsu lapojumu un dzinumiem. Droši vien esi pamanījusi, ka arī paši pūpoli ir dažādi: ir balti un lieli, bet ir arī sīki un pelēki; uz viena koka redzami tikai šur tur pa kādam, uz cita – cits pie cita. Nereti ir tā, ka vītoli un kārkli, kam ir košs lapojums vai neparastas formas zari, ar krāšņiem pūpoliem lepoties nevar.

    Klasisks vītols, kādu savā sētā gribas tieši pūpolu dēļ, parasti ir smaillapu vītols (Salix acutifolia), ko mēdz dēvēt arī par Lieldienu pūpolu – tas izaug pat četrus metrus augsts un divus ar pusi metrus plats, zari ir tievi, sarkanbrūni un lokani.

    Lieldienu pūpols – dīķmalā

    Ja nolemsi, ka tev pūpolkoku vajag tieši pūpolu, nevis dekoratīvas formas zaru vai lapojuma dēļ, visdrošāk stādmateriālu izvēlēties tieši pavasarī – pašā pūpolu plaukumā.

    Protams, pūpulkoka dēstu vari nopirkt, bet lētāk un interesantāk tomēr būs, ja mēģināsi to ieaudzēt pati.

    Nolūko labu stādmateriālu un – pie darba! Ja kaimiņiene atļauj nogriezt dažus zarus no viņas pūpolkoka, pēc zariem dodies rīta pusē un noteikti paņem līdzi visasāko nazi, nevis dārza šķēres. Ar nazi zarus varēsi nogriezt tā, lai tie spētu labi uzņemt ūdeni, savukārt šķēres zaru it kā saplacina. Turklāt griez zarus tā, lai griezuma vieta ir iespējami garāka.

    Ja pūpolzarus pērc tirgū, pavēro, vai tie ir svaigi griezti. Dažkārt pūpolu tirgotāji zarus mēdz sagriezt jau laikus un glabāt pagrabā, bet iekaltušie zari diez vai saknes sadzīs. Visbiežāk pūpolzarus priekšlaikus sagriež agrā, siltā pavasarī vai gados, kad Lieldienas iekrīt tā pavēlāk.

    Ja pirktie zari izskatās gana svaigi, arī tiem ieteicams galus apgriezt slīpi un likt ūdenī, lai dzen saknes.

    Kad zari apsakņojušies, tos vislabāk nevis uzreiz spraust paliekošā vietā augsnē, bet gan iedēstīt podā un atstāt turpat mājas tuvumā, lai var regulāri laistīt un, ja nu negaidīti uznāk kāda vēlāka salna, novietot siltākā vietā. Kad pavasara salnas beigušās, jauno pūpolkoku (nu jau to lepni var saukt par pašražotu konteinerstādu) pārstāda pastāvīgā vietā.

    Ja gribi pūpolkoku izaudzēt ātrāk, vajadzēs brangāku zaru. Nogriez pūpolzaru diametrā ap pieciem centimetriem, apgriez sānu zarus un, cik vien dziļi vari, iespraud zemē vietā, kur gribi to ieaudzēt. Tad galotni nogriez apmēram pusmetru virs zemes un griezuma vietu nosmērē ar potvasku (vecos laikos, kad potvaska nebija, cilvēki uz griezuma vietas likuši velēnu un apsējuši to ar aukliņu) – tas tādēļ, lai pasargātu zaru no izkalšanas. Ja koks ieaugsies, tas drīz vien sāks raisīt dzinumus un plaucēt lapas.

    Vislabāk pūpolkokam patiks mitrā vietā – kādā dīķmalā, upmalā, bet noteikti ne sausā pakalnā. Tomēr – arī slapjas kājas pūpolam nebūs pa prātam, tādēļ tas jāstāda ne gluži pašā krastā, bet vismaz pāris metru no dīķa vai upes. Lai iegūtu glītu kociņu, nākamajos gados tam vajadzēs paveidot vainagu – ja gribi kociņu izmantot tieši pūpolzaru iegūšanai, svarīgi regulāri apgriezt jaunos dzinumus, lai tie ataug ik gadu, citādi koks izstieps zarus debesīs, un aizsniegt tos būs arvien grūtāk.

    Pamēģini!

    Nokarenais vītols bez potēšanas

    Mūsdienīga dārza rota pavasarī ir nokarenā vītola augststumbra potējums – zari ar baltiem pūpolīšiem pagalmā izskatās gluži kā lietussargs. Ja Lieldienu gaidās to vēl izpušķo ar krāsainām dekoratīvajām oliņām – vispār miljons! Izrādās – no spraudeņa var izaudzēt arī šādu kociņu.

    No kāda, kam ir nokarenā vītola ‘Pendula’ augststumbra potējums, palūdz dažus svaigos zarus, liec tos ūdenī, apsakņo un iestādi. Jau uzreiz pēc iestādīšanas zaru pacel uz augšu un nostiprini, izmantojot drošu balstu. Ja tā neizdarīsi, zars gulsies uz zemes, bet tev tas jāpāraudzina pa savam – jāparāda, ka jāaug taisni uz augšu. Tad nu daži gadi jāgaida, līdz zars vismaz par sprīdi pārsniedz to garumu, kādā tu gribi redzēt sava nokarenā vītola vainagu. Zara galu nogriez, un drīz vien tas sāks dzīt sānu dzinumus. Apakšējie dzinumi regulāri jānogriež, savukārt daži augšējie jāatstāj, turklāt simetriski uz katru pusi – tas arī būs vainags.

    Ja vēlies, vēlāk katru sānu dzinuma zaru tu atkal vari pacelt uz augšu – vienu zemāk, citu augstāk. Lai to izdarītu, svaigais dzinums pie balsta jānostiprina uz augšu. Kad zars pie šādas dzīves pieradis, balstu var noņemt.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+