Parūkkoka audzēšanas noslēpumi

Teikšu tā: ja gribas parūkkoku (Cotinus), nav jābīstas to iekārot! Manā kolekcijā tie aug jau kādus trīsdesmit gadus, un nekādu problēmu. Krūms izaug apmēram divu metru augstumā, ir redzēti arī divarpus metru diži. Te jāzina, ka ir divas parūkkoku sugas, kuras piemērotas Latvijas klimatam. Parastais parūkkoks (Cotinus coggygria), kurš savvaļā sastopams Vidussjūras zemēs, Dienvidukrainā, Balkānos, Krimā, Himalajos, Rietumķīnā, no tā cēlusies šķirne ‘Royal Purple’ ar intensīvi sarkanām lapām un parūkām. Man ir bijusi arī šķirnīte ‘Kanari’ ar tīri baltām ziedkopām un šķirne ar dzeltenām lapām, taču uznāca bargāka ziema ar mīnus 30 grādiem, un šie parūkkoki pateica: «Visu gaišu un ardievu – es šeit vairs nedzīvošu!» Vārdu sakot, nosala. Vēl es klusībā pieļauju variantu, ka maijvaboļu kāpuri varēja palīdzēt tam notikt, jo šo draugu, tāpat zemesvēžu, manā dārzā pietiek un tie apgrauž sīkās saknītes. Toties Cotinus  coggygria  ar sarkanajām lapām dzīvo un katru gadu zied.

Otra suga ir Amerikas parūkkoks (Cotinus obovatus), tas man aug uz klaja kalna visos vējos un izskatās fantastiski. Ja abu sugu parūkkokus noliktu blakus, nespeciālistam būtu grūti tos atšķirt, tomēr Amerikas parūkkokam zaļās lapiņas ir ar druscītiņ lillīgāku toni, salīdzinot ar parastā parūkkoka sugas krūmu.

Turklāt, pēc maniem novērojumiem, Amerikas parūkkoks ir izturīgāks.

Citi lasa

Estere Jansone

Zinātne

Zinātnieki pirmo reizi fiksējuši, kas notiek ar sieviešu smadzenēm mēnešreižu laikā

Santa.lv

Jautājumi un atbildes

Vai magnijs tiešām var palīdzēt? 3 svarīgi jautājumi

Daina Lapiņa

Siera kūkas

Rabarberu siera kūka – sezonas hits!

Ietekmē klimata maiņas

It īpaši pēdējās ziemās parūkkokus traumē sajukušais temperatūras režīms ziemā, kas pie mums, Latvijas austrumu daļā, ir izteikti nepareizs. Rudenī atnāk aukstums, augi saprot, ka iestājusies ziema, miera periods, bet pēc tam decembrī vai janvāri kādu mēnesi turas siltums līdz pat plus desmit grādiem. Pumpuri sāk briest, sula – cirkulēt, augs ir pamodies un jau gatavs dzīvei, taču uz pavasara pusi uznāk aukstums, kas šogad bija īpaši spilgti redzams un jūtams. Aprīļa beigās, maija sākumā vairākas naktis pēc kārtas mīnus desmit grādu! Un daļa augu, tai skaitā arī parūkkoks, šo nepareizo temperatūras režīmu pārdzīvo īpaši sāpīgi. Neplaukst augšējie zari, tie ir beigti un pagalam. Pēc tam, protams, sauso, nosalušo nogriez, nāk jaunie dzinumi, un krūms atkal sakuplo, bojā neaiziet.

Varu sacīt, ka Cotinus obovatus vieglāk pacieš šīs temperatūras nepareizības.

Tas uz mana plikā kalna aug ne visai ātri, jaunie dzinumiņi ir īsāki, es savu parūkkoku arī nebaroju, un – jo tam mazāki pieaugumi, jo tie vairāk nokoksnējas un labāk  pacieš klimata aplamības ziemā. Tur tas joks! Savukārt tie krūmi, kuri labāk paēduši, vasarā taisa garos dzinumus, kas rudenī nenokoksnējas, un tas, kas nav nokoksnējies, nākamajā pavasarī ir beigts un pagalam. Atkal krūms jāgriež. Tā ka cilvēks ar savu pārcentību labi pabarot augus var tiem arī nodarīt pāri.

Kāpēc nezied?

Lūk, šis jau ir ārkārtīgi būtisks jautājums, jo parūka ir tā, kuras dēļ šo augu vispār ievieš dārzā.

Jā, ir gadījumi, kad cilvēks iestāda parūkkoku, lolo to, gaida, kad ziedēs, un nekā… Te liela nozīme ir ģenētikai. Ja stādus audzē no sēkliņām, tad neko skaidri nevar zināt – kādas nu kuram īpašības iedzimst (kurš zied bagātīgāk, kurš skopāk, kurš sāk ziedēt ātrāk, kurš vēlāk), tādas ir. Pret iedzimtību cilvēks ir bezspēcīgs. Tas ir normāls dabas likums.

Vēl augam varbūt mazliet pietrūcis kālija, kas veicina ziedēšanu. Varbūt trāpījies uzstādīt uz āderes vai tās tiešā tuvumā. Tas arī ietekmē ziedēšanu un neziedēšanu. Manā dārzā tā ne reizi vien noticis: kaut kas neaug ne traks, pārstādi pusmetru sānis – aug griezdamies!

Lai sirds būtu pavisam mierīga, ka ne tevis dēļ parūkkoks nezied, sagādā tam jau kopš mazotnes optimālus dzīves apstākļus. Parūkkoks ir izteikti gaismas prasīgs, saulītē tas, protams, arī zied bagātīgāk. Pēc mitruma nav īpaši prasīgs, drīzāk es teiktu, ka parūkkoks ir sausumizturīgs. Pacietīgs.

Uz mana klajā grantskalna vasarās ir ļoti sauss, bet es savus augus nelaistu. Parūkkoki aug savā nodabā, dzīvo un zied.

Ķer brīdi!

Tagad, augusta beigās, septembra sākumā, viņi visi ir smuki ar parūkām. Paies vēl mēnesis, un tās jau būs vēju nopurinātas. Tātad, ja skaita no ziedēšanas sākuma jūlija, mēnešus divus, divarpus parūkkoks ir smuks, pēc tam parūka – augļkopas – kļūst plānāka.

Plusiņš – rudenī parūkkoka lapojums krāsojas. Apstādījumu veidotāju ceļvedī rakstīts, ka parastā parūkkoka zilganzaļās lapas ar karmīnsarkano dzīslojumu pārtop oranžsarkanās, bet Amerikas parūkkoka zaļais lapojums – dzeltens, dzintardzeltens un spilgti sarkans… Es gan tā neteiktu! Cotinus obovatus lapojums, ja mainās mitruma režīms, kļūst zaļi lillīgāks, bet rudenī tam nav tik košas krāsas, kā mums gribētos redzēt. Man kolekcijā aug viss kaut kas, un, ja rudenī redzu savu bērzlapu kļavu, kas tik spilgti sarkana spīd acīs kā mūsu jaunības laiku karogs, tad uz tās fona parūkkoka rudens rotu pat lāgā pamanīt nevar. Parūkkokam nav tik lecīgas krāsas. Rudenī parādās dzeltenumiņš, bet ne ļoti.

Vēl par formēšanu

Manuprāt, nav nekādas vajadzības parūkkoku īpaši veidot. Ja dārzs neliels un negribas, lai parūkkoks izaug augsts, nav nekā slikta, ja kādu zaru saīsina, pēc tam no apakšas nāk jaunie dzinumi, parūkkoks sakuplo – griešanu viņš neņem ļaunā. Īso, neapgriezto dzinumu galos ziedkopas būs. Tātad, veidojot krūmu pavasarī, pilnīgi bez ziediem un bez parūkas nevar palikt. Vienīgi… man pašai tomēr patīk, ka parūkkoks izaug pēc iespējas augstāks, jo tad ir vairāk parūku un izskatās efektīgāk.

3 iemesli, kāpēc jāizvēlās parūkkoks:

1. Brīnišķīgā parūka dārzam piešķir vieglumu un romantiku.
2. Dekoratīvas lapas, krāsu tonis variē no zilganzaļa līdz tumši sarkanajam.
3. Pacietīgs.

Izvēlies stādu ar parūku

Pieredzē dalās AIJA KAŠKURE, dondroloģe:

– Parastais parūkkoks ir gaismas prasīgs. Arī sausumizturīgs – vairāk pacieš sausumu nekā pārlieku mitrumu.

 Bieži vien cilvēki vaicā: kāpēc parūkkoks nezied? Lieta tāda, ka Latvijā parūkkokus audzē no Kalsnavas arborētuma sēklām. Jau uz lauka, kur aug stādi, redzams, ka visi augi nav vienādi, atšķiras augums, parūkas… Citi saka, ka ir tēvi un mātes… Es drīzāk teiktu, ka tā ir individuālā iedzimtība. Lai arī stādaudzētavā ir trīs, četri vai pieci parūkkoki, putekšņu fons apputeksnēšanai ir šaurs, līdz ar to no sēklām audzētajiem pēcnācējiem ir individuālas nevēlamas nobīdes. Tāpēc labāk izvēlēties stādu, kuram jau redzams, ka tas zied, tad tu skaidri zini, ka būs arī parūka.

Latvijā šo augu pazīst sen. Viens no vecākajiem eksemplāriem redzams Ziemeļblāzmas apstādījumos Vecmīlgrāvī, tas patiešām ir jau koks. Parūkas košums vairāk veidojas nevis no augļkopām, bet gan no ziedu kātiņiem, kas palikuši pēc ziedēšanas. Ziemā Kalsnavas arborētumā augošajiem parūkkokiem parūkas saglabājas un, kad tās apsarmo, izskatās itin brīnišķīgi.

Par šķirnēm… Stādaudzētavās pārdod spraudeņotos ‘Royal Purple’, kas ievesti no Viduseiropas. Ļoti tumšs, purpurviolets lapojums, ziedi zaļganīgi. Varbūt ar klimata pasiltināšanos arī šai šķirnei ienāksies parūkas, bet manā dārzā tas vēl nav izdevies. Pie mums ‘Royal Purple’ mēdz apsalt un tāpēc pie parūkām netiek, jo zied uz iepriekšējā gada dzinumiem.

‘Golden Spirit’ jeb ‘Ancot’ – katalogos rakstīts, ka izaug pāri trim metriem, lapas dzeltenas. Mēdz apsalt, bet manā dārzā ir bijušas arī dzeltenas parūkas.

Pašlaik no sēklām sētais parūkkoku stādījums Kalsnavas arborētumā ir ļoti veselīgs, un droši vien nākotnē no tā izveidosies kāda jauna šķirne, kas būs salizturīga un bagātīgi ziedēs. Arī man izdevies no sēklām izaudzēt dažus interesantus eksemplārus. Viens ir ar īpaši tumšām purpurīgi melnām lapām, kurš tiek līdz parūkai un sēklām. Otrs manā dārzā ir atlasīts no cita sējuma un rudenī krāsojas ļoti košs.