• Šobrīd

    weather img

    Rīga +5°C

    Ozols sirdī

    Koks
    Gunta Šenberga
    Gunta Šenberga
    Ievas Dārzs
    Ievas Dārzs
    23. jūlijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Shutterstock
    Ozols mums ir īpašs koks. Latviešu kultūras totēmiskais jeb senču koks.

     

    Konsultē:

    • Laima Zvejniece, AS Latvijas Valsts meži stādu eksperte.
    • Andrejs Svilāns, dendrologs, Nacionālā botāniskā dārza direktors.
       

    Rīgas Brāļu kapos Andrejs Zeidaks stādīja simt ozolīšu birzi, kas simbolizēja karavīrus, un liepu aleju – meitenes, kas gaida viņus pārnākam no kara. Ozols un liepa pirmie nāk prātā, runājot, domājot un rakstot par kokiem, kuriem jābūt katrā kārtīgā latvju sētā. Taču, lai gan pasaulē eksistē 450–600 ozolu sugu, lielākā daļa no tām ir mūžzaļas, izplatītas subtropu Eirāzijā, Āfrikā un Ziemeļamerikā un tropu joslas kalnos līdz Kolumbijai un Malajas arhipelāgam, tāpēc mums neder.

    Latvijas vienīgā savvaļas ozolu suga ir parastais ozols (Quercus robur).

    Mežaudzēs, kur veidojas taisns un slaids stumbrs, tas var sasniegt 30 un pat 40 (!) metru augstumu un 10–15 metru vainaga platumu.

    Savrup augoši koki – īstie ozolīši zemzarīši – veidojas zemāki, toties ar plašāku, pat 20 metru, vainagu. Ozols ir viens no mūsu stiprākajiem un ilgmūžīgākajiem kokiem, kas var nodzīvot 300–500 gadu. Taču Latvijā ir arī tā izplatības areāla ziemeļaustrumu robeža, un koki, jo sevišķi jaunie, mēdz diezgan smagi ciest pavasara salnās. Izveidotas arī vairākas parastā ozola šķirnes ar mazāku augumu. Taču neviena no tām nav miniatūrs kociņš, kas derēs audzēšanai mazdārziņā. Tām visām vajadzīgs plašums.

    Citzemju ozoli

    Ja gribi ieaudzēt kādu eksotiskāku ozolu, tie jāmeklē gan tepat Eiropā – Ziemeļeiropā, Centrālajā Eiropā, Kaukāzā –, gan arī Ziemeļamerikas platuma grādos. Pēc jauniem ozoliem var skatīties arī Dienvidaustrumāzijas virzienā – Korejā, Ziemeļķīnā, Mongolijā.

    No citzemju sugām plašāk pazīstams ir Ziemeļamerikas izcelsmes sarkanais ozols (Quercus rubra), kam lapu daivas nav noapaļotas kā mūsu parastajam ozolam, bet gan smailas kā parastajai kļavai. Latvijas parkos to audzē jau vairākus simtus gadu. Augšanas apstākļu ziņā mazprasīgs un ātraudzīgs, var sasniegt 25 m augstumu. Daļai šīs sugas koku lapas rudenī krāsojas sarkanos un bronzas toņos, taču ne visiem – citiem tās vienkārši nobrūnē un nobirst. Tāpēc šā ozola stādus ieteicams pirkt rudenī, lai redzētu lapu krāsu. Arī zīles stādu audzēšanai jālasa tikai no košākajiem eksemplāriem, lai jaunie ozoliņi būtu tikpat krāšņi.

    Eksotiskāks ir sarkanajam ozolam radniecīgais purva ozols (Quercus palustris) ar dziļāk šķeltām lapām un košāku lapu krāsu rudenī. Tomēr lapu krāsošanās atkarīga no sugas un izcelsmes reģiona, no tā, kādi ir laika apstākļi rudenī, un pat no tā, cik daudz katru zaru un lapu glāstījusi saule. Tāpēc var gadīties, ka vienam kokam kāds zars liesmo sarkans, cits krāsojas oranžs, bet vēl cits saglabā zaļo krāsu. Botāniskā dārza direktors personīgi pirms vairākiem gadiem ap 1500 purva ozola zīļu atveda no Vācijas un izdalīja gan Latvijas Valsts mežiem, gan dažiem stādaudzētājiem, gan arī iesēja Botāniskajā dārzā. Tagad purva ozoli Latvijā aug, ka prieks!

    Klinšu ozols (Quercus petrea) ir gaismas un siltuma prasīga suga, kas cieš pavasara salnās, jo tās dabiskais izplatības areāls beidzas Lietuvas dienvidu daļā. Arī šim ozolam ir šķirnes ar purpursarkanām (‘Purpurea’) un balti dzelteniem lāsumiem klātām (‘Wlodzimiers Seneta’) lapām.

    Citi, piemēram, Pireneju un ungāru ozoli, ziemā var arī nosalt.

    Kur un kā stādīt?

    • Pietiekami plašā vietā – rēķinoties ar katras sugas un šķirnes vainaga izmēru.
    • Ozols vislabāk jūtas auglīgā, trūdvielām bagātā, kaļķainā (vai vismaz neitrālā, bet nekādā ziņā ne skābā!) augsnē. Lai gan ozolam patīk māls, tas ir gana pieticīgs un iztur arī smilšainākā augsnē. Par to liecina jauno ozolu audzītes, kas veidojas priežu mežu pamežā un izcirtumos pie Rīgas.
    • Ozols nav slapju vietu augs. Tam vajag labi drenētu augsni, vislabāk nogāzi.
    • Ja vieta piemērota, stādīšanas bedre nekā īpaši nav jāsagatavo. 
    • Ieteicams stādīt pēc iespējas lielākus – vismaz divus metrus garus – stādus. Tie ir izturīgāki gan pret salu, gan netīšu nobradāšanu vai nopļaušanu.
    • Tā kā ozoli garšo meža dzīvniekiem, īpaši zaķiem, jaunie kociņi, kam vēl ir plāna miza, jāsargā, izmantojot stiepļu pinuma žogu, Tubex caurules, vai vismaz ziemā jāaptin ar agrotīklu vai egļu zariem.
    • Katru iestādīto ozolu, sevišķi lielākos un vērtīgākos, ieteicams nostiprināt ar mietiem – turklāt nevis ar vienu, bet veseliem trim, pie kuriem koku piesien. Mieti koku gan noturēs, palīdzot taisni un stabili ieaugties, gan arī pasargās no savainošanas ar trimmera auklu.

    Ozols no zīles

    Ozolu no zīlēm varam izaudzēt arī paši. Tikai jārēķinās, ka jaunie kociņi, kas izaugs no šķirņu ozolu zīlēm, var būtiski atšķirties no to vecākiem. Arī sugas – parastais, purva, sarkanais – ozols, līdzās augot, mēdz krustoties, un no zīlēm var izaugt pārsteigumi.

    Šoruden nogatavojusies zīle arī jāiesēj šoruden, kamēr vēl svaiga un nav iekaltusi.

    Var sēt tieši zemē, bet tad nekad nevar būt īsti drošs, ka pa ziemu zīli neapēdīs grauzēji. Tāpēc drošāk sēt podā. Podu ar parastā ozola zīli var atstāt ārā, ierokot zemē, bet retākas sugas un šķirnes labāk nolikt neapkurināmā siltumnīcā un pat apbērt ar kūdru – lai siltāk.

    • Jaunais ozoliņš uzdīgs jau nākamajā pavasarī. Nākamajā rudenī mazo ozoliņu var stādīt zemē.
    • Vairākus gadus ļauj paaugties dārzā. Šajā laikā ik pēc diviem gadiem stādus izrok un pārskolo, saīsinot garākās saknes, lai veidotos kompakts kamols. Pretējā gadījumā izveidosies dziļas, spēcīgas mietsaknes, kas, izrokot pārstādīšanai, tiks bojātas.
    • Ziemā jaunos ozoliņus ieteicams pārsegt ar skujām vai ietīt agrotīklā, lai jaunos dzinumus nenotiesā zaķi.
    • Ja ozolzīli stāda pastāvīgā vietā, tad pārskološana nav vajadzīga, bet no meža zvēriem gan jāsargā.

    Ozols alejā

    Lai ozoliem alejā pietiktu vietas augšanai, tie jāstāda 20 metru attālumā cits no cita. Lai aleja izskatās labi arī tad, kad ozoli vēl aug, starp tiem var iestādīt maza auguma kokus – ceriņus, pīlādžus, vilkābeles vai ābeles. Kad ozoli pieaugs, starpstādījumi jau būs sasnieguši sava mūža beigu posmu.

    Ko iesākt ar ozolu lapām?

    Tās ir cietas un ādainas, tāpēc trūd ilgāk nekā vairums citu koku lapu. Trūdēšanu var paātrināt, rudenī nokritušās lapas sasmalcinot ar zāles pļaujmašīnu. Var arī nomiglot ar karbamīdu.

    Parastos ozolus vasaras otrajā pusē neglītus var padarīt miltrasa, bet purva ozoli no tās necieš.

    Šķirnes, ko piedāvā Latvijas stādaudzētavas

    Parastais ozols (Q. robur) ‘Monument’. Polijā radīta šķirne ar piramidālu vainagu. Lapas lielākas un tumšākas, bet augstums – kā parastajam ozolam. Pavairo potējot. Aug diezgan ātri – desmit gados sasniedzot 8 m augstumu.

    Parastais ozols (Q. robur) ‘Fastigiata’. Ar šauri konisku vainagu un izlocītiem zariem. Lapas kā pamatsugai un tumši zaļas, zīles kā pamatsugai. Augstums 12–14 m.

    Hibrīdais ozols (Q. x warei) ‘Regal Prince’. Ar nelielām lapiņām, spožākām nekā citiem ozoliem. Šķirne necieš no miltrasas.

    Parastais ozols (Q. robur) ‘Fastigiata Koster’. Līdzīgs šķirnei ‘Fastigiata’, bet ar vēl slaidāku kolonnveida vainagu.

    Sarkanā ozola (Q. rubra) dzeltenā forma ‘Aurea’. Necieš no miltrasas.

    Sarkanais ozols (Q. rubra) ‘Rocket’. Ar piramidālas formas vainagu.

    Parastais ozols (Q. robur) ‘Timuki’. Latvijā atlasīta šķirne, kurai lapas vasaras otrajā pusē ir tumši sarkanzaļas.

    Parastais ozols (Q. robur) ‘Pendula’. Vainaga forma – nokarena, dzinumi līdz 2 m gari, potējuma augstums. Lapas nedaudz mazākas, nobirst rudenī, agrāk nekā pamatsugai. Vecākajiem kokiem, kas aug muižu parkos, vainaga diametrs līdz 20 m.

    Parastais ozols (Q. robur) ‘Pectinata’. Ar nelielām un tik dziļi daivainām lapām, kas pat neizskatās pēc ozola. Salīdzinot ar citiem ozoliem, neliela auguma – augstums līdz 7 metriem. Iederēsies arī mazākā dārzā.

    Purva (Q. palustris) ‘Green Pillar’. Ar piramidālu augumu un spīdīgām, cietām, robainām lapām.

    Parastais ozols (Q. robur) ‘Cristata’. Neparasta šķirne ar mazām, krokainām, dziļi salocītām lapiņām.

    Kur nopirkt stādus?

    • Visplašākā izvēle – Latvijas Valsts mežu stādaudzētavās un tirdzniecības laukumos visā Latvijā.
    • Nacionālajā botāniskajā dārzā.
    • Stādaudzētavā Zaļenieki.
    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+