Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
29
-
0
-
1
-
3
-
0
-
2
-
0
-
Dzīves laikā Āris savā dārzā nelabprāt ielaida svešus cilvēkus. Izņemot dažus. Viena no izredzētajiem bija Ināra Bondare, bioloģijas zinātņu doktore un Nacionālā botāniskā dārza Dendrofloras nodaļas pētniece. Viņu Āris Auders nodēvēja par sava dārza krustmāti. Ināra Bondare bija biežs viesis, palīdzēja ar augu izvēli un, kopā darbojoties, pavēra skatu uz plašo un aizraujošo skujkoku pasauli.
Kāpēc tieši viņa? Šogad paliek piecdesmit gadu, kopš Ināra strādā Salaspilī, botāniskajā dārzā, viņa, ja tā drīkst sacīt, izgājusi cauri absolūti visam. Disertāciju uzraksta par lakstaugiem, pēc tam desmit gadus, kad botāniskā dārza direktors bija Andris Zvirgzds, strādāja par Zinātniski tehniskās informācijas nodaļas vadītāju, bet 1989. gadā viņi abi kopā Leipcigas lielajā mesē pirmo reizi iekārtoja Latvijas Botāniskā dārza stendu. Tolaik tā bija liela uzdrīkstēšanās. Tur, Leipcigā, viņa arī redzēja, ka Rietumos nāk modē koku un krūmu mazās formas, jo pēc kara zeme ar katru brīdi kļuva dārgāka, lielās latifundijas spēja uzturēt vien ļoti bagāti cilvēki. Tomēr katrs jau grib savas mājas mazajā dārza pleķītī kādu koku iestādīt, un tad lieliski noderēja mazās formas.
Tobrīd Vācijā bija divas lielas stādaudzētavas, kas specializējās koku mazo formu atrašanā un pavairošanā, – Hamburgas apkārtnē slavenā Hahmaņa (Hachmann) dārzniecība un Oldenburgā J. D. zu Jeddeloh. Andris Zvirgzds esot bijis tik ļoti sajūsmināts par redzēto, ka kolēģei sacījis: «Un tagad, Ināra, viss – puķu ēra tev ir beigusies. Tagad pāriesi uz kokaugiem un strādāsi pie to pavairošanas!» Labi, Ināra atbildējusi. Ik gadu viņa brauca uz Angliju un citām valstīm, kur notika dendrologu konferences, apmeklēja tās apkaimes kokaudzētavas, un visur, kur bija, varēja dabūt pavairošanas materiālu. Protams, ka tie bija mazi augu gabaliņi, un kādam pie tā vajadzēja strādāt, lai šos mazos augu gabaliņus pārvērstu par augošiem augiem. Tā sākās Ināras Bondares ēra – materiāls un zināšanas krājās un nāca arvien klāt jaunas. Viņu uzņēma arī Ziemeļvalstu dendrologu ūnijā.
Bet tālāk par savu krustbērnu – Āra Audera radīto dārzu – lai stāsta Ināra pati!
Pirmā tikšanās
«2001. gads, Salaspils. Botāniskā dārza karantīnas audzētavā pēkšņi atveras durvis, ienāk vīrietis kopā ar divām sievietēm un saka:
«Es esmu Āris Auders. Tā ir mana sieva Agija, un tā ir mana sievasmāte.»»
Nodomāju: nu un tad? Viņš turpina:
«Dzirdēju, ka jūs Latvijā ņematies ar mazpazīstamiem kokiem, ar kuriem citi nenodarbojas.»
«Mēģinu.»
Viņš esot uzcēlis nelielu māju Plieņciemā, pie kuras kaut kas jāiestāda.
«Bet man negribas visu to, kas ir citiem, – man gribas retus, interesantus kokus. Tādus, kādu citiem nav.»
«Nu, labi, mēģināsim.»
Āris ar Agiju vismaz pāris reižu katru gadu atbrauca pie manis, un es viņiem iedevu stādus. Tā tas tupinājās līdz 2005. gadam, līdz laikam, kad Āris no neiroķirurga bija kļuvis par veselības ministru, neilgi pēc stāšanās amatā iekļuvis vai tīši ievilkts kukuļņemšanas skandālā, pēc kura demisionēja un aizgāja no medicīnas prom pavisam – viņam atņēma ārsta licenci.
Āris atbrauca pie manis un teica: «Man kaut kas cits jādara… Ināra, tev ir zināmi daudzi Eiropas lielie grandi, kas nodarbojas ar skuju kokiem. Mēģinām iziet uz viņiem, mēģinām no viņiem dabūt materiālu un sākam aktīvu skuju koku potēšanu.» Jo es līdz tam laikam kokaugus vairoju tikai veģetatīvi ar spraudeņiem, bet potēt nepotēju. Es saku: «Labi, darām.» Veidojot retumu kolekciju, pavairošana potējot bieži vien ir vienīgais veids, kā klonēt augus no kolekcijām, kur tos nepavairo komerciāli.
Tā mēs sākām karantīnas siltumnīcās kopā darboties – no janvāra sākuma līdz marta otrajai pusei katru gadu. Agija attīrīja augus – sagatavoja potzarus –, mēs ar Āri potējām, arī spraudām spraudeņus, visu darījām… Viņam bija daudz labu ideju, kādas nāca arī no manis. Tagad grūti izspriest, kurš kuru vairāk iedvesmoja, acīmredzot mēs bijām uz viena viļņa. Tā viņš sāka vākt savu skuju koku kolekciju.»
Āris teica: «Tu mani iedvesmoji dzīvot, lai pēc visām nepatikšanām es atkal būtu cilvēks.»
Medībās pēc potzariem
«Kur mēs dabūjām materiālu, ko potēt? 2005. gadā es Latvijā uzņēmu Ziemeļvalstu dendrologus, jo pati esmu šajā ūnijā. Nobeiguma vakaru rīkojām Āra dārzā, apskatījām kolekciju. Tur bija norvēģi, dāņi, holandieši, somi, zviedri. Tajā rudenī sakontaktējāmies arī ar stādaudzētavas īpašnieci Sabīni Jedeloha kundzi no Vācijas un pirmos divus gadus visvairāk potējām viņas atsūtītos potzarus.
2007. gada janvārī Āris kopā ar dendroloģi, Kalsnavas arborētuma izveidotāju Aiju Kaškuri, brauca pa Igauniju un no turienes atveda igauņu zemo formu skuju koku materiālus. Mazā eglīte Picea Abeas ‘Hiiumaa’ arī ir no tā brauciena: ļoti zaļas skujas, desmit gadu laikā sasniedz 20 × 20 centimetru augumu, atrasta 1988. gadā Hījumā salā. Botāniskajā dārzā tā potēta pirms teju 11 gadiem un šobrīd izaugusi mazāka par manu dūrīti. Vienkārši dievīga eglīte.
2007. gada pavasarī materiālus atsūtīja arī Kohauts (Jorg Kohout, Kohouts Nursery) no Vācijas un Broņislavs Šmits (Bronislaw Szmit, Ciechanow) no Polijas. Sapotējām. Tad Āris aizbrauca uz Japānu, un 2008./2009. gada ziemā atnāca potzari no turienes. Tur bija visvisādi brīnumi, jo principā Japāna ir slēgta zona, viņi skujkokus, kas ir noteiktā areālā augoši, uzskata par savu dabas bagātību un ļoti sargā augu materiālu. Taču notika maiņa, un Āris tika pie potzariem.
Kolekcionārs Roberts Finčhams (Robert Fincham, Coenosium Garden, Washington) no ASV 2009. gada pavasarī atsūtīja potzarus. Āris aizbrauca uz Oregonu pie slavenā selekcionāra un kolekcionāra Tailona Buholza (Talon Buchholz, Buchholz&Buchholz). Viņam ir augi, kas ir vienīgie eksemplāri pasaulē, no tiem Āris dabūja piecus sešus mazus zariņus, ko uzpotēt.
Es savukārt atvedu no Martina Brūka arborētuma ASV. 2011. gada rudenī mēs potējām no Donhose (Don Howse, Porterhoese Farms, Oregon) stādaudzētavas iegūto. Plus vēl tas, ko mēs abi individuāli dabūjām.
Āris bija ļoti demokrātisks un godprātīgs cilvēks. Viņš jau pašā mūsu sadarbības sakumā pateica: «Man vajag tikai vienu eksemplāru, viss pārējais paliek tev, kolekcijai. Gan Salaspils botāniskajam dārzam, gan Rucavas arborētumam.»
Āris, kā jau ārsts, pret visu, ko darīja, izturējās ar lielu atbildību. Tas arī bija iemesls, kāpēc mēs sapratāmies.
2009. gadā Āris uz savu dārzu no Austrijas kalniem atveda un iestādīja unikālas jau divmetrīgas skujkoku pundurformas, daudzas ir vienīgie eksemplāri pasaulē. Atceros, ka vēsture bija tāda… Kolekcionāram Šmitam četrdesmit gadus bija īpaša komanda, kas braukāja pa visu ziemeļu puslodi un dabā meklēja zemās skujkoku formas. Bet tolaik viņš bija jau cienījamos gados, pats dārzā vairs nespēja strādāt, un viņš neredzēja savai kolekcijai nākotni, neredzēja pēctecību. Tāpēc deva Ārim līdzi visu, ko vien varēja izrakt un cik vien fūre ļāva aizvest.
Tas bija būtisks papildinājums Āra Audera kolekcijai – dārzam. Mēs visai ilgi pavadījām laiku kopā strādājot – līdz 2012. gada pavasarim.»
Skujkoku Bībele
«Āra dziļā interese par skujkokiem un septiņus gadus ilgais darbs, braukājot pa pasauli, dažādās kolekcijās un dārzos fotografējot un pētot skujkokus, vainagojās ar unikālu divsējumu izdevumu – enciklopēdiju Royal Horticultural Society Encyclopedia of Conifers: A comprehensive guide to cultivars and species. Latviski – Anglijas Karaliskās dārzkopības biedrības skuju koku enciklopēdija: šķirņu un sugu visaptveroša rokasgrāmata. Šai enciklopēdijai, kura iznāca 2012. gada vasarā un tapa, sadarbojoties ar Britu skujkoku biedrības priekšsēdētāju Dereku Spaiseru (Derek P. Spicer, Kilworth Conifers, Leicectrershire)un Anglijas Karalisko dārzkopības biedrību, nav līdzvērtīga izdevuma ne tikai Latvijā, bet arī pasaulē.
Materiālu, kas publicēts abās grāmatās, recenzēja ļoti augstas klases Anglijas speciālisti – eksperti. Tāpēc tam, kas abos sējumos publicēts, var uzticēties gandrīz simtprocentīgi.
Abās grāmatās ir viss Āra Audera savāktais materiāls par visām skujkoku mazajām formām ziemeļu puslodē.
Katrai sugai, katram hibrīdam ir koncentrēts, precīzs apraksts, kādi ir galvenie augšanas apstākļi. Savukārt grāmatas dizains ir Agijas Auderes (tagad Jansones) darbs. Maketešana paņema divus gadus. Abos izdevumos ir aprakstītas 8185 šķirnes, no tām 4795 šķirnēm ir ilustrācijas. Ja pavisam godīgi, Latvijā ir tikai neliels ļaužu pulciņš, kam šie abi sējumi zināmi un kas tos spēj pa īstam novērtēt. Taču, raugoties plašāk, pasaules dendroloģijas kontekstā, speciālistiem šī grāmata ir nenovērtējams palīgs.
2006. gadā Āris bija izdevis vēl vienu – savu pirmo – grāmatu, kuru nosauca par ilustrēto rokasgrāmatu Dārzs ar savām fotogrāfijām un Agijas gleznu reprodukcijām, 420 lappuses, Agijas dizains.
Viņš uzskatīja, ka gadu gadiem Latvijas daiļdārzos galvenie bijuši ziedi un lapu koki, taču modernās dārzkopības ieguvums ir dārzi, kuros dominē mūžzaļo un vasarzaļo augu kombinācijas.
Viņš gribēja ar savu grāmatu kaut mazliet aizlāpīt informācijas trūkumu par skujkokiem. Manuprāt, tas viņam izdevās.»
Pārspēj Oregonu
«Pēdējo reizi es pati Āra dārzā biju 2012. gada rudenī, pēc enciklopēdijas iznākšanas. Pēc traumas Francijas kalnos 2013. gada sākumā, operācijām Ārim atveseļošanās bija smaga un sarežģīta. 2017. gada jūlijā viņš pameta šo pasauli. Āris bija ļoti talantīgs daudzās jomās – viņam tiešām bija ass prāts un zelta rokas. Taču viņš bija arī ļoti emocionāls un ļoti ekspansīvs. Pārgalvīgs, izgāja uz ekstrēmismu. Kā es saku, Āris prata tikai kalnā kāpt un no kalna nokrist, nevis nokāpt…
Taču vēl 2016. gadā augustā uz Āra dārzu bija sabraukuši visi pasaules topa dendrologi no Eiropas un Amerikas, arī Dereks Spaisers, kurš ir līdzautors enciklopēdijai. Toreiz Āris bija lepns, ka dendrologi bija pateikuši, ka šim dārzam ir lielāka vērtība par Oregonu. Pati esmu redzējusi Martina Brūka arborētumu, Vašingtonas arborētumu, arī Arnolda arborētumu, kas ir otrs lielākais pasaulē, tāpēc droši apgalvošu, ka Āra Audera miniatūro formu un kolekcijas dārzam ir ļoti liela vērtība.
Ja man vajadzētu paņemt augu sarakstu un katram pretī ierakstīt cenas, kā mēs, dendrologi, to darām, vērtējot parkus un dārzus – rakstām katra auga izmērus, ātraudzīgs vai lēnaudzīgs, sugu, ģinti, rakstām cenas –, tad tās būtu ļoti lielas naudas. Es pat teiktu – neaprēķināma vērtība tā dēļ vien, ka šāda kolekcija ir savākta vienuviet. Tas – pirmkārt.
Otrkārt, kā 2016. gadā sacīja arī pasaules dendrologi, šī kolekcija ir pārsteidzoša tāpēc, ka ir sakopta.
Viņi priecājās, ka tik veselīgu dārzu nekur citur nav redzējuši – tas pārspļaujot pat Oregonu!
Jo visiem pasaules kolekciju dārziem problēma ir viena – vispirms vecums un tad pēctecība. Bērni tos vairs negrib kopt, jo tas ir vājprātīgs darbs, arī finansiāli smagi, un tas nozīmē, ka kolekcijas iet bojā. Austrijā, Vācijā, Holandē, Amerikā… Toties šajā dārzā nav nevienas nezāles, nav neviena nokaltuša zara, tur vispār nav slimu koku – koki neslimo (pēc viņu domām). Jo dārzā ieguldīts liels darbs un viss slimais un neaugošais no dārza ir izvākts.
Āra dārzs tagad ir pārgājis cita īpašnieka rokās. Dārzs ir unikāls, ārkārtīgi vērtīgs, un tam vajadzīgi ļoti zinoši dārznieki, kas varētu šo dārzu nākotnē apkalpot. Te jābūt dendrologam un dārzniekam, jo ar dārznieku vien nepietiek, lai šāda līmeņa dārzu uzturētu.
Ziemeļeiropas reģionā un it īpaši ap Baltijas jūru cita šāda kolekcijas dārza nav, šis ir pats lielākais un pats vērtīgākais visādā ziņā – no augu sortimenta, daudzuma, sakoptības viedokļa. Dārzam ir ārkārtīga liela zinātniski praktiskā nozīme. Zinātniski pētnieciskais darbs tur varētu notikt ļoti augstā līmenī, pētot, kādā veidā šīs mazās koku formas attīstās, kā aklimatizējas zonā ap Baltijas jūru, lai gūtu apliecinājumu par to piemērotību plašākiem stādījumiem. Ļoti daudzām formām būs tikai kolekcijas vērtība – kaut kur augs viens vai divi eksemplāri, šie augi nekad neaizies pasaulē, nebūs daudzos dārzos, jo ir tik ļoti grūti audzējami un kopjami, ka tas ir pa spēkam tikai lieliem profesionāļiem. Bet ir arī augi, kas viegli aug, pielāgojušies Baltijas zonas klimatiskajiem apstākļiem, viņi viegli aiziet tautās – ir dekoratīvi, skaisti, tos iespējams viegli pavairot un būtu ieteicams lietot ainavu veidošanā Latvijā gan sabiedriskos stādījumos, gan privātajos dārzos.»
ĀRA IDEJAS, kuras aizņemties
MULČĒ. Tad būtiski samazinās dārza apkopes darbi, mazāk jāravē nezāles un mazāk jālaista. Mizu mulčai nevajadzētu vairāk nekā 10 procentus koka šķiedru, jo koks, trūdot un sadaloties, patērē daudz slāpekļa, kas citādi būtu noderīgs stāda augšanai. Oļu mulčai labā īpašība, ka tā nesadalās, tāpēc nav ik pa laikam jāatjauno. Mīnuss – gaišs materiāls atstaro saules gaismu un var pastiprināt augu apdegumus. Akmens gabalu nokļūšana zālienā var pamatīgi sabojāt mauriņa kopjamo tehniku.
NEBAIDIES PĀRSTĀDĪT! «Ja kāda augu grupa vai dobe jums sāk nepatikt, esiet drosmīgi, izveidojiet pavisam jaunu dobi citā vietā. Šajā gadījumā jaunas dobes veidošanai jūs varat izmantot nevis mazus stādiņus no stādaudzētavas, par kuriem īsti nezināt, kādi tie izskatīsies paaugušies, bet ņemt pašu izaudzētos lielos stādus un kombinēt tos pēc sirds patikas. Veco dobi izlīdziniet un iesējiet zāli! (38. lpp.) Ja stādu nevajag tālu pārvietot, tad to var izrakt ar lielu zemes un sakņu kamolu, un saknes cietīs maz. Turklāt, pārstādot jau paaugušos stādus, var atkārtoti uzlabot augsni to sakņu tuvumā. Manā dārzā ir augi, kurus esmu pārstādījis pat četras reizes, kamēr tie atraduši sev stabilu vietu.» No Āra Audera grāmatas Dārzs.
VIETA IR SVARĪGA. «Dārzs atrodas ļoti tuvu Rīgas jūras līcim, tātad piejūras gaiss, kas nodrošina iespēju augt – ja arī augsne ir sausa, tad gaiss ir ar augstu mitruma piesātinājumu, un tas ļoti palīdz augt gan visām magnolijām, gan rododendriem, gan skujkokiem»
