Mantojumā vecs dārzs - kādi dārgumi tajā var slēpties?

Dārzs
Gunta Šenberga
Gunta Šenberga
10. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Gvido Kajons
Senas mājvietas aizaugušajā dārzā var slēpties īstas pērles – gan puķes un krūmi, gan augļu koki. Konsultē ANDREJS SVILĀNS, dendrologs, ilggadējs Nacionālā botāniskā dārza direktors, kopš pagājušā gada Dabas aizsardzības pārvaldes ģenerāldirektors.

Kovidpandēmijas ēnā tik daudzi kā nekad vēlas iegādāties māju laukos. Un daudziem tas arī ir izdevies – nopirkt māju vai vismaz bijušās mājas vietu, kur būvēt savu patvēruma un sapņu zemi. Arī daudzas senas mājvietas, kas jau gadiem stāvējušas tukšas, neapdzīvotas un neapkoptas, tikušas pie jauniem saimniekiem.

Protams, ka rokas niez ātrāk ķerties pie zāģa, lāpstas un grābekļa, un, iespējams, pat ekskavatora un buldozera, lai visu sakārtotu un iekārtotu. Andrejs turpretī iesaka nesteigties. Nogaidīt, vienu pilnu gadu nodzīvot kopā ar savu jauniegūto īpašumu, uzmanīgi vērot, iepazīt un noskaidrot, kas slēpjas šķietamajos džungļos. Un tikai pēc tam ķerties pie visiem nosauktajiem un nenosauktajiem darbarīkiem, lai atbrīvotos no nevajadzīgā un izceltu noderīgo.

Izpļauj tikai celiņus!

Dārzā, kas ilgāku laiku nav kopts, kādreizējās puķu dobes ir ieaugušas zālē. Jau no agra pavasara sākot visu pļaut, visticamāk, nemaz nepamanīsiet, kur patvēries kāds peoniju cers, varbūt zilās kurpītes, ozolītes, flokši, miķelītes, lupīnas. Apbrīnojami, cik daudzus gadus šīs vienkāršās puķes spēj ne tikai izdzīvot, bet arī ziedēt bez kopšanas.

Nemaz tik reti negadās, ka lauku sētā gluži vai durvju priekšā aug pat mūsu savvaļas orhidejas – gan naktsvijoles, gan dzegužpirkstītes.

No padomju laikiem, kad daudzi naudu pelnīja ar puķu sīpolu audzēšanu, kaut kur var būt patvērusies pat narcišu audze.

Taču to nekādi nebūs iespējams uzzināt, ja kopš agra pavasara mauriņš tiks regulāri pļauts kā pilsētā – reizi nedēļā vai pat biežāk –, atstājot tikai piecus centimetrus īsu cekulu.

Lai uzzinātu, kas sētā īsti aug un kas ne, pirmajā vasarā var regulāri izpļaut tikai celiņus uz aku, dīķi, malkas šķūnīti, pirti un citām stratēģiski svarīgām vietām. Daudzās pašvaldībās gan diemžēl vēl aizvien ir neloģiski, videi un dabai nedraudzīgi noteikumi, kas paģēr regulāru zāles pļaušanu noteiktā augstumā. Bet pret tiem jācīnās, cenšoties panākt mūsdienīgāku, dabai un videi draudzīgāku pieeju. Gana koptas un sakārtotas ārtelpas iespaidu var panākt arī ar izpļautiem celiņiem, nopļautām ielu un ceļu malām.

Pirms tās paspējušas nobriedināt un izkaisīt sēklas, nopļauj lielākās suņuburkšķu, nātru un gārsas audzes, kurās parasti nekas cits nespēj izdzīvot. Bet pārējo zāli, kurā paretam ir arī kāda madara un pīpene, āboliņš, pelašķi un vīgriezes, nepļauj vismaz līdz Jāņiem, bet itin droši arī līdz augustam un paskatās, kas vēl tajā aug. Zāli nopļauj vasaras otrajā pusē, ļaujot tai dažas dienas pagulēt zemē, sažūt un izkaisīt sēklas. Pēc tam sagrābj un aizvāc. Vislabāk – uz lielo komposta kaudzi, kur tā pārvērtīsies par auglīgu zemi. 

Nav liela māksla visu uzart, noecēt, uzirdināt un iesēt mākslīgi veidotu zāļu maisījumu, līdzīgi kā to darītu jauno māju ciematā bijušajā burkānu laukā.

Daudz vērtīgāk, mūsdienīgāk un arī lētāk būs saglabāt dabai draudzīgu dzīvības saliņu.

Tā tiks veicināta ne tikai puķu un citu augu, bet arī kukaiņu, tauriņu, bišu, kameņu un daudzu citu sīko radību dažādība īpašumā. 

Saudzē vecos kokus!

Pie senas mājas, visticamāk, būs arī veci koki. Tie ir aizsegs pret aukstajiem ziemeļu un austrumu vējiem un vairo arī īpašuma ainavisko vērtību. Zem lielajiem kokiem kā nezāles ir sasējušies viņu mazuļi – paauga, ko gan droši var aizvākt.

Kokus līdz 20 centimetru caurmēram celma augstumā savā īpašumā ārpus meža drīkst nozāģēt bez saskaņošanas un atļaujas prasīšanas pašvaldībai. Lielāku koku zāģēšana atkarīga no īpašuma (ciemā vai ārpus tā) un koka atrašanās vietas (piemēram, gar valsts un pašvaldību ceļiem, ainaviski vērtīgā teritorijā u. tml.) un koka stāvokļa (drīkst nozāģēt bīstamus kokus). Pirms liela koka zāģēšanas vienmēr drošāk sazināties ar pašvaldību. Koku zāģēšanu parasti saskaņo vai nu būvvalde, vai speciāla koku komisija. Sods par savā īpašumā neatļauti (nelikumīgi) nocirstu koku var būt pat vairāki simti eiro.  

Ir vērts piestrādāt, lai vecos kokus saglabātu, nevis nocirstu.

Arī vecajiem, dobumainajiem kokiem ar nokaltušajiem zariem, kas pirmajā acu uzmetienā šķiet bīstami, nereti pietiek ar zaru saīsināšanu, vainaga samazināšanu, un koks vēl var dzīvot ilgi un laimīgi un saglabāt senatnīgas ainavas iespaidu, ko nav iespējams nopirkt ne par kādu naudu. 

Augļu koku nociršana nav jāsaskaņo neatkarīgi no to lieluma. Tomēr vismaz līdz pirmajai ražai vērts saglabāt arī vecās, lielās ābeles – nereti caurumainas, dobumainas, vietām aplūzušiem, citur biezi saaugušiem zariem. Iespējams, tās ir senas šķirnes ar tik garšīgiem augļiem, kādas mūsdienu stādaudzētavās vairs nav nopērkamas. Kad āboli pirmoreiz pagaršoti, var izlemt, ko ar ābelēm tālāk darīt. Kuru nocirst, kuru atstāt, sakopjot – samazinot, pazeminot, izretinot – vainagu. Koptā ābelē arī āboli būs lielāki un skaistāki. No vecajiem augļu kokiem var arī paņemt potzarus. 

Patiešām bīstami:

  • ja kokam ir divi vai vairāki stumbri vai galotnes un starp tiem izveidojusies plaisa. Īpaši bīstami, ja plaisā redzama balta, svaiga koksne, – tas liecina, ka plīsums ir svaigs un paplašinās. Spēcīgāks vēja pūtiens kādu no galotnēm var nolauzt, tāpēc labāk šādu koku laikus nozāģēt;
  • ja koks sasvēries uz vienu pusi un pretējā pusē redzamas saknes, kas jau kļuvušas trauslas, sēņu saēstas, – tā ir droša liecība, ka koks drīz gāzīsies.
     

Profesionālus arboristus, kas palīdzēs vecos kokus novērtēt un apkopt, var atrast Latvijas Kokkopju-Arboristu biedrības mājaslapā.

Ko meklēt krūmos?

Arī visi krūmi nav pelnījuši aizvākšanu no zemes virsas. Bez krūmiem teritorija kļūst nemājīga, atvērta visiem vējiem. Līdz ar krūmiem no mājas apkārtnes pazudīs arī lakstīgalu dziesmas, jo tās nepogo ne augstu kokā, ne arī tupot puķu dobē. Džungļos slēpjas arī daudz vērtīgu un noderīgu augu.

  • Ceriņi un filadelfi jeb neīstie jasmīni. Tie auguši gandrīz katrā senajā mājas vietā, un būtu ļoti jauki, ja tiktu saglabāti. Gan parastie violetie un baltie ceriņi, gan senā šķirne ar tumšākiem un lielākiem ziediem ‘Andenken an Ludwig Spaeth’. Tāpat arī abas filadelfu jeb neīsto jasmīnu sugas – parastais (Philadelphus coronarius) un kārpainais filadelfs (Philadelphus pubescens var. verrucosus).

    Parastais filadelfs ir līdz 2,5–3 m augsts krūms ar krēmbaltiem un ļoti smaržīgiem ziediem, turklāt tas uzzied pats pirmais no visiem neīstajiem jasmīniem – jau jūnija vidū. Turpretī kārpainais ir viens no vēlākajiem – zied vēl jūlijā, turklāt nesmaržo. Atšķirami arī pēc lapām – parastajam lapu apakšpuse ir gluda, kārpainajam – pūkaina. 
  • Senās rozes. Iespējams, tikpat lielas kā ceriņu un filadelfu būs arī noraglaprozes (Rosa pimpinellifolia) audzes. Tautā to sauc par maijrozīti. Zied pirms Jāņiem ar krēmbaltiem, ļoti smaržīgiem ziediem, un katrā ziedā sēž viena liela vai vairākas sīkas vabolītes.

    Ja liels rožu krūms kādā dārza stūrī ar tumši rozā, pildītiem, ļoti smaržīgiem ziediem uzzied jau maijā, visticamāk, tā ir rudās jeb īstās maija rozes (Rosa majalis) šķirne ‘Foecundissima’. Tai piemīt gandrīz vai arheoloģiska vērtība, jo šī roze ir pazīstama jau vairāk nekā 400 gadu. Turklāt ārkārtīgi izturīga, nekad nav jāsedz. No vēsturiskajām rozēm, kas no muižu dārziem nonākušas arī Latvijas lauku sētās un izrādījušās gana stipras, lai mūsu klimatā izdzīvotu, minama arī baltā roze (Rosa x alba) ar puspildītiem vai pildītiem baltiem vai sārtiem ziediem. Arī simtlapu roze (Rosa centifolia), kas radīta Holandē 16. gadsimtā. Tās krūmi var sasniegt pat divarpus metru augstumu. Ziedu krāsa no baltas līdz purpursarkanai ar violetu nokrāsu.

    Protams, novārtā pamestas senās rozes rādīs tikai pa kādam retam ziediņam, bet ir vērts tos sagaidīt un pārliecināties, kas tad sētas ērkšķainajā stūrī aug – vienkārša mežrozīte vai tomēr kāda no raritātēm. Cik krāšņas, rūpīgi kopjot – apgriežot, atjaunojot un mēslojot –, spēj būt arī senās rožu šķirnes, var pārliecināties Rundāles pils dārzā (senās rozes meklējamas laukumos tuvāk dārznieka mājai, labajā pusē, raugoties no pils). Atšķirībā no mūsdienu rozēm, tās zied tikai vienreiz sezonā, jūnijā. Taču, iespējams, to nevajag uzskatīt par trūkumu, bet gan īpašu vērtību, ko vērts veselu gadu gaidīt.  
  • Spirejas. Balto spireju (Spiraea alba) audzes ar piramidālām ziedu skarām taisno dzinumu galos ar sakņu atvasēm spēj mežonīgi izplesties uz visām pusēm, pieaudzējot lielas platības. Līdzīgi izskatās un uzvedas arī Bijāra spirejas (Spiraea x billardii), kurām ir rozā ziedi. Līdzīgi arī sorbārijas jeb pīlādžlapu spirejas (Sorbaria sorbifolia), krūmi, kuru ziedi līdzinās lielām vīgriezēm, bet lapas rudenī krāsojas dzeltenos un sarkanos toņos, spēj agresīvi izplatīties ar sakņu atvasēm. Uz vietas noturamas tikai tad, ja ap audzi regulāri pļauj.

    Abi šie krūmi tiešām spēj nokaitināt. Taču tās var būt arī visai noderīgas, ja jāaizaudzē kāds laukums vai nogāze, kur nekas cits īsti negrib augt. Tāpēc, pirms tās iznīdēt pavisam, tomēr vērts apdomāt. Vecas audzes var arī ar krūmgriezi nopļaut līdz zemei un daļā laukuma ļaut ataugt skaistākiem, jauniem krūmiem, taču tikai daļā laukuma. Pārējo turpina pļaut, jo bez cīņas šie audzelīgie krūmi nepadosies. 

Iespējami arī daudzi citi burvīgi, saglabāšanas vērti atradumi – neparastāku sugu ceriņi, segliņi un irbenes, sausserži un plūškoki, krūmcidonijas u. c.

Pāraugušiem ogulājiem var izgriezt vecos dzinumus, bet, ja krūms ļoti vecs,  sadalīt vai no spraudeņiem izaudzēt jaunus
stādus. 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+