Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
4
-
0
-
0
-
4
-
0
-
0
-
0
-
«Mēs ilgi meklējām lauku māju. Būdama kurzemniece, sākumā skatījos uz Kurzemes pusi un sapņoju par dzīvi pie jūras. Gribējās tādu riktīgu koka māju, bet tās, ko apskatījām, jau bija neglābjami sabojātas. Vienu gan atradām, bet tur cilvēkiem šķita – nu tik būs, varēs smalki par lielu naudu pārdot. Ieraugot šo māju Valmieras pusē, pirmajā mirklī šķita – kaut kas traks! Šī galīgi nav īstā vieta, toties ir īstā māja. Un tad vīrs teica – ko tu īsti gribi? Māju vai vietu? Tagad, kad stāvu uz sava nama sliekšņa, arvien vairāk saprotu – tās īstās mājas laikam tomēr atnāk pašas. Kad noplēsām no sienām reģipsi, atklājās ļoti skaisti dēļi. Tikai dažus vajadzēja nomainīt.
Tā kā māja ir īstena simtgadniece, man ļoti gribējās šo senatnīgo noskaņu paspilgtināt arī ar mēbelēm. Līdz ar to istabās ir palikušas senas lādes, galds, krēsli, ko mantojām līdz ar māju, bet pārējās lietas apzināti esam meklējuši.
Citi lasa
Pirmos gadus antikvariātā pirku pat Kuzņecova bļodas un šķīvjus, jo šķita, ka visu vajag senu. Bet tad sapratu – tie vecie trauki nemaz nav praktiski. Vajag arī ko jaunu,» stāsta Inese. Taču par vislielāko veiksmi viņa uzskata pirtsmāju, kas nāca mājai pūrā. «Tajā nav elektrības. Sākumā domājām – varbūt tomēr ievilkt, bet tad sapratām, ka nevajag. Ejam uz pirti ar svecēm, iededzam tās visos stūros, un ir pilnīgi cita sajūta.»
Bilžu galeriju un plašāku stāstu par to, kā tika atjaunota un iekārtota māja, lasi šīs nedēļas žurnālā IEVA.
