• Šobrīd

    weather img

    Rīga +21°C

    Vidusjūras diēta kapsulās
    Cardioace logo

    Lupatu deķītis – atdzimis no jauna

    Lauku mājas
    Dace Kaņepe
    11. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Ieva Andersone
    Šķiet, neviens cits seno amatnieku izstrādājums nav piedzīvojis tādas pārvērtības kā austie lupatu deķīši. Vai pirms pusgadsimta kāds ticētu – pienāks laiks, kad tolaik praktisko saimniecībā izmantoto paklāju nesīsim istabā ne tikai atjaunotās lauku mājās, bet arī lepnās villās un viesnīcās? Iepazīstieties – tās ir māsas Vēsma un Vaira, un viņas rada dizaina grīdceliņus ar nosaukumu Munarugs.

    Meistara dosjē:

    • Vēsma un Vaira ir jēkabpilietes. Vēsmu dzīve atvedusi uz Rīgu, un viņai ir filoloģes izglītība. Vaira beigusi lietišķās mākslas vidusskolu un strādājusi par noformēšanas mākslinieci.
    • Abām aušana visu mūžu bijis hobijs, taču nu tā pārvērtusies pastāvīgā nodarbē.
    • Vaira auž, izmantojot lupatiņas, bet Vēsma pēc pašas izdomātas tehnikas rada arī paklājiņus no dzijas.
    • Vaira dzīvo Jēkabpilī, un viņas darbi top darbnīcā, kas iekārtota mājas verandā. Vēsma dzīvo Rīgā un strādā mājas otrajā stāvā izveidotā nelielā mansardā.
    • Lai būtu interesantāk un videi draudzīgāk, Munarugs paklāji pie klienta nonāk sarullēti, pārsieti ar lina vai papīra auklu, bet rokturim izmantoti no jūras un Daugavas izskaloti kociņi.
    • Izstrādājumus ar nosaukumu Munarugs var apskatīt un iegādāties Instagram @munarugs un Brīvdabas muzeja e-gadatirgū.

    Aušanas arodu Vēsma iepazina pirms gadiem piecdesmit, kad viņas mamma – daiļamata meistare, kurai šobrīd ir jau deviņdesmit, – sāka strādāt Daiļradē un ģimenes mazajā virtuvītē parādījās stelles.

    «Atceros, arī man patika tajās iekāpt. Pamazām sāku aust. Kad piedzima bērni, arī es kādu laiku strādāju Daiļradē. No dažādiem dabas materiāliem – smilgām, niedrēm, kalmēm – audu sienas dekorus. Ziemeļnieku tehnikā, ko šodien tikpat kā vairs neizmanto, darināju krēslu pārklājus. Audu arī prievītes, jostas un šalles. Mamma tolaik auda arī tautiskos brunčus, es viņai palīdzēju,» atceras Vēsma.

    Grīdceliņus jeb, kā tos toreiz dēvēja, lupatu deķus Vēsma auž no 90. gadu vidus. Ilgu laiku viņa celiņus darinājusi tikai no lupatiņām un tikai strīpainus. Vēsma atceras arī savu pirmo celiņu, tas bijis pelēkos toņos, darināts no bērnu kokvilnas zeķbiksēm. Taču tad viņai pievienojusies māsa Vaira – dekoratīvās noformēšanas māksliniece, kā tajos laikos dēvēja dekoratorus.

    Tieši viņa sāka aust celiņus ar šobrīd tik aktuālajām un pieprasītajām toņu pārejām. Savukārt Vēsma arvien vairāk pievērsusies dziju materiāliem.

    Mūsu sarunas laikā māsas vairākkārt ar īpašu siltumu piemin savu tēti. «Papiņš bija ļoti radošs cilvēks, prata no divām stellēm izveidot vienas, lai aizņem mazāk vietas – uz tām varēja aust no abiem galiem. Viņš darināja gan stelles, gan tītavas un metamos kokus, turklāt ļoti rūpīgi pārdomāja, lai mums būtu ērti un patīkami strādāt. Tāpēc mūsu galvenie darbarīki šodien nesagādā nekādas problēmas, vien glabā un izstaro viņa roku siltumu. Viņš tagad būtu ļoti priecīgs par mums,» saka Vaira.

    Skaistās pārvērtības

    Domājot par to, kā pusgadsimta laikā mainījies lupatu deķīša statuss, Vaira atceras, ka viņu bērnībā to istabās nav bijis vispār – izturīguma dēļ tos izmantoja tikai saimniecībā, piemēram, klāja zirgu ratos.

    «Tad nāca laiks, kad viss, kas asociējās ar vecajiem laikiem, skaitījās vecmodīgs – uz grīdas klāja turku paklājus un galdā cēla citzemju servīzes. Istabās grīdceliņi ienāca ļoti pamazām – vispirms koridoros, vannasistabās, pamazām arī dzīvojamās istabās. Tagad tie papildina pat ļoti modernus interjerus un tos klāj arī uz galda,» atklāj Vaira. Vēsma ieminas, ka nesen izpildījusi kādas skaistas Jūrmalas viesnīcas pasūtījumu – noaudusi grīdceliņu pāri luksusa numuriņam.

    «Protams, mainījies arī grīdas celiņu izskats. Kādreiz tie bija tikai svītraini. Tagad tos interesantus dara visdažādākās toņu pārejas. Pat ja paklājiņš tiek veidots tradicionāli svītrains, svītras nav nejaušos salikumos, bet tiek veidotas noteiktā krāsu ritmā. Taču dziju paklājiņi, kādus darina Vēsma, ir mūsdienu pienesums, kādreiz tādu nebija vispār,» skaidro Vaira. Jautāta, kā līdz šādai tehnikai nonākusi, Vēsma atceras, ka aizraušanās sākusies, lupatiņu paklājā ieaužot vien pāris dziju pavedienu, un drīz vien pēc pašas izdomātas metodes sākusi tos aust pilnībā no dzijas.

    Atspēriena gads

    Ar saviem darinājumiem abas māsas nu jau vairāk nekā 20 gadu piedalās Brīvdabas muzeja gadatirgos, katra reize esot bijis liels notikums ar lielu gatavošanos. Pa šiem gadiem izbraukāti neskaitāmi Mikeļdienas un Zāļu tirgi, pabūts daudzu pilsētu svētkos. Taču, lai cik dīvaini šķistu, tāds īsts atspēriena gads bijis pagājušais.

    «Lai arī labprātāk aužam to, ko tajā brīdī diktē radošums un tobrīd pieejamais materiāls, šobrīd galvenokārt sanāk darināt pasūtījuma darbus un reizēm pildīt arī interjera dizainera lomu – klients atsūta konkrētās telpas foto un lūdz noaust tai atbilstošu grīdceliņu,» stāsta Vēsma.

    Pagājušā gada laikā katra noaudusi vairāk nekā simt paklājiņu, un nenopirkts nav palicis neviens. «Jaunā paaudze, kam par lupatu deķīšiem nav nekādu asociāciju, tajos saskata dizaina priekšmetus. Un tad ir četrdesmitgadnieki, kuriem tie saistās ar bērnību un raisa sentimentālas izjūtas,» sarunā iesaistās Vēsmas meita Zanda. Tieši viņa bija tā, kas pirms gada, kad situācija pasaulē strauji mainījās, saprata, ka mammas un krustmātes darinājumi jāpaceļ cita līmenī, – par godu kaķim Munam, kam patika uz darinātajiem paklājiņiem sēdēt, izdomāja nosaukumu Munarugs un mammas un krustmātes darinājumus sāka tirgot tiešsaistes veikalā etsy.com.

    «Neaizmirstama paliks mūsu visu sajūsma pēc pirmā uz ārzemēm pārdotā grīdceliņa!» viņas tagad atceras.

    Tālāk sekoja Zandas darbošanās Facebook Rokdarbu grupā, kur paklājiem arvien ir liela piekrišana, tika izveidots Instagram konts. Taču, kā smej māsas, vislielākās pūles Zandai prasījusi abu pārliecināšana pareizi novērtēt savu darbu ar adekvātu cenu.

    Noskatīti dabā

    «Lai arī darbs nav fiziski viegls un rada daudz putekļu, tas ir ļoti radošs. Katrs celiņš ir faktiski neatkārtojams – pat ja klients vēlas izgatavot pēc parauga, tieši tāds pats diez vai sanāks. Ja vēlas divus vienādus celiņus, abi jāauž viens pēc otra, izmantojot vienādus materiālus,» saka Vēsma, piebilstot, ka materiāla sagatavošana un aušanas process ir arī ļoti relaksējoša nodarbe.

    «Jā, relaksējas visa ģimene,» smejot piebilst māsa. «Televizoru skatīties, neko nedarot, neprotam – vai nu griežam lupatiņas vai tinam dzītiņas. Radoši un jautri kopābūšanas brīži sanāk, kad braucu pie māsas uz Jēkabpils pusi uzmest audeklus, jo metamie koki atrodas viņas mājās, kur ir vairāk vietas. Tad kopīgi uzmetam vairākus audeklus, lai kādu laiku nav jācilā smagie koki un varam atkal darboties katra savā darbnīciņā. Pie audekla iegriešanas bomī neiztikt bez vīru palīdzības. Pēc tam seko smalkais nītīšanas darbs, diegu vēršana šķietā, paminu piesiešana un… atkal rullī steļļu apakšā sāk tīties gatavie celiņi. No viena četrdesmit metru gara stellēs ielikta audekla sanāk ap divdesmit paklājiņu.»

    Jautātas, kur smeļas grīdceliņu dizainu idejas, abas atbild, ka par iedvesmu kalpo dabas skati. Dažreiz paklājiņš izdodoties tik raksturīgs, ka tam intuitīvi rodas nosaukums, piemēram, Jāņu nakts, Cirks vai Mētelītis.

    Laimīgais brīdis

    «Materiālu atrašanā un sagatavošanā lielu palīdzību sniedz mūsu vīri un mammīte. Viņa savos gandrīz 90 gados lietoto apģērbu veikaliņos vēl enerģiski meklē un atrod piemērotākās toņu gammas. Par to esam viņai ļoti pateicīgas, jo arī tas prasa daudz laika. Taču visdarbietilpīgāk ir griezt audumu strēmelēs, kā arī ārdīt adījumus un dziju satīt kamolīšos. Tas viss ir simtprocentīgs roku darbs! Priecājamies, ka varam izmantot gan savu, gan radinieku un draugu vecās garderobes. Tā ir tāda laba sajūta, ka to visu var nevis izmest, bet lietderīgi izmantot, un rezultātā rodas kaut kas skaists un vērtīgs. Tagad, kad tik ļoti tiek piesārņota vide, varbūt ir vērts padomāt, kā dot lietām otru iespēju, pirms pērkam veikalā ko jaunu,» pārdomās dalās Vēsma.

    Zanda, klausoties viņas vārdos, ieminas, ka nekad dzīvē nav redzējusi, ka vecmāmiņa, mamma un krustmāte atpūstos vai tā vienkārši neko nedarītu.

    «Es būšu pirmā paaudze, kas to mācās darīt,» viņa pasmaida. «Vecmāmiņa ir tik priecīga par mums visiem, kas rosās. Zinu – viņa izlasīs šo stāstu žurnālā, un tas būs viņas laimīgais brīdis.» 

    5 lietas, kas jāzina par austiem grīdceliņiem

    • Dziju paklājiņi ir mīkstāki, lupatiņu – blīvāki. Veidojot tos no dzijas, iespējams vairāk krāsu kompozīciju, smalkāks materiāls nozīmē arī smalkākas toņu pārejas.
    • Lupatu paklājiņš būs praktiskāks, piemēram, ja mājās ir mājdzīvnieki.
    • Grīdceliņus kopj, mazgājot veļasmašīnas saudzīgajā režīmā 30 grādu temperatūrā.
    • Ja mājās nav steļļu, tekstila izstrādājumu no lupatiņām var arī uztamborēt.
    • Runājot par materiāliem, der jebkas, taču tie ietekmē aušanas procesu. Jārēķinās, ka, piemēram, trikotāža stiepjas, kokvilna stīvējas, taču biezāks audums mēdz uzmest burbuli.
    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+