• Šobrīd

    weather img

    Rīga +10°C Mākoņains, Z vējš, 8.75 m/s

    UZVARI CĪŅĀ AR BLAUGZNĀM

    Lolitas un Aivara Presnikovu profesionāli audzētie stādi izraisa atkarību

    Iedvesmas stāsts
    Anija Pelūde
    Anija Pelūde
    16. marts
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Ieva Andersone
    Brīdinu: Lolitas un Aivara Presnikovu profesionāli audzētie puķu un dārzeņu stādi izraisa atkarību. Tas ir tāpat kā reiz dzīvē izmēģināt īstu šampanieti un izjust atšķirību no vienkārši atšķaidītas ieskābušas sulas. Bet brīdinu arī, ka viņi abi nav zaļā kursa piekritēji – drīzāk uz visu raugās pragmatiski.

    Lolita un Aivars

    • Izveidojuši ģimenes uzņēmumu SIA Ir un kopš 1996. gada nodarbojas ar profesionālu dārzeņu sēklu tirdzniecību un puķu un dārzeņu dēstu audzēšanu.
    • Agronome Mārīte Gailīte uzticas viņu vērtējumiem par šķirnēm, kuras abi izmēģina savā siltumnīcā.
    • Agrāk, kad siltumnīcas atradās Rīgā, Biķernieku ielā, ik pavasari pārdeva līdz 10 tūkstošiem tomātu stādu. Tagad, kad stādu audzēšana pārcēlusies uz Pārdaugavu, Bieriņiem, privātmājas siltumnīcu, – ap trim tūkstošiem.
    • Abi dzimuši rīdzinieki, beiguši Bulduru sovhoztehnikumu.
    • Abi ne ar ko citu dzīvē naudu nav pelnījuši kā tikai ar dārzkopību.
    • Abi dievina Krētu un nopietnās mūzikas koncertus (Facebook reizēm dalās ar Vivaldi Gadalaiki atskaņojumu fragmentiem no Classic FM fondiem).
    • Abu lielā vērtība ir draugi – četras ģimenes, ar kurām kopā tiek sagaidīts Jaunais gads, līgots, laivojot pa Latvijas upēm, nodejotas jubilejas un dots atbalsts ne tik labos brīžos.
    • Divi bērni (nav dārznieki) un divi mazbērni.

    – Pirms braucu pie jums, paskatījos, ka feisbukā, dārznieku forumā Sapņu dārzs, pavasaris – proti, sēklu iepirkšanas maratons – jau sācies. Un tik daudzi ir gatavi stāstīt arī par savām neveiksmēm dārzā jeb – stādi, cik gribi, un neizaug! Neesot konstanta rezultāta. Kādam nekad nesanāk izaudzēt ‘Matador’ spinātus: sākumā, kamēr maziņi, pirmie smuki, bet tad žigli izskrien ziedos. Citam problēmas ar dillēm. Vēl kādam izaug tikai ap Jāņiem sētie burkāni, bet, ja tas darīts agrāk, paliek kaut kādā pusstadijā ar sarullētām lapām. Un vēl mūžīgā problēma ar kāpostiem – vienmēr kāds tos nograuž! Bet starp vairāk nekā divsimt ierakstiem man acīs iekrita divi. Kāda sieviete raksta, ka nav profesionāle un dārzkopības terminoloģijā neprot izteikties, bet atzīst, ka nav divu vienādu sezonu un mazdārziņā ar parastajām metodēm bez rūpnieciskajām tehnoloģijām neizdodas iegūt vienmērīgu ražu katru gadu. Un otra, atbildot kādai citai, kura pa šiem gadiem vēl nav sapratusi, kāpēc mazie lauka gurķīši ir rūgti, iesaka: jāpērk profesionālās sēklas, no tām ļoti reti kāds stāds ir ar rūgtiem gurķiem. Ko teiksiet? Jūs taču sēklas vēl joprojām pārdodat un stādus pavasarī tirgosiet…
    Lolita: – Paldies kovidam – veikala, kurā mazdārziņu īpašnieki varēja iegādāties profesionālās sēklas mazos fasējumos, mums vairs nebūs nekad. Mēs tagad tikai ar zemniekiem, lielajiem audzētajiem, sastrādājamies. Mums ir milzīgas, skaistas sēklu pakas bez bildēm, ar uzrakstiem, un vēl tik dārgi maksā! Galvenokārt sadarbojamies ar Syngenta, kas ir viens no vadošajiem augu aizsardzības līdzekļu un sēklu ražošanas uzņēmumiem pasaulē.


    –    Ko Latvijā tagad audzē?
    Aivars: – Visu.


    –    Bet tā – nopietni?
    Lolita: – Pie mums dārzeņu audzēšana prasa papildu ieguldījumus. Vajag laistīšanu, agrotīklus… Pēc platībām, ja salīdzina, protams, ka Latvijā neko nopietni neaudzē. Savam patēriņam – jā. Mazliet arī eksportējam.


    –    Ko?
    Aivars: – Burkānus, kāpostus. Tiesa, viss atkarīgs no tā, kā dārzeņi izaugs Polijā, kā izaugs Lietuvā, un, ja tur cenas lielākas, tad mūsējie eksportē. Bija viens traks gads, kad Polijā uznāca galīgs sausums un rūpnīcai, kura gatavo kāpostu tīteņus, vairs nebija lapu, kurās to gaļu ietīt. Tad, zinu, daži zemnieki bija vairākās tūrēs veduši savus kāpostus. Pirmoreiz mūžā! Parasti notiek otrādi.
    Lolita: – Gadi ir visādi, bet vispār es domāju, ka nākotnē būs dārzeņu audzēšanas samazinājums. Zemnieki par integrēto dārzeņu audzēšanu varēja kaut kādu atbalsta naudiņu saņemt no Eiropas, taču tad viņi piecus gadus nedrīkstēja samazināt platības. Tagad daudziem šis piecu gadu periods tūlīt beigsies, un, iespējams, uz to vairs neparakstīsies.


    –    Un ko sakāt par bioloģisko audzēšanu?
    Lolita: – Tā nav mūsējā. Jo ar zaļo kursu, ko pārcentīgi grib šeit ieviest, vispār neko nevarēs izaudzēt. Cūku pupas laikam vairs neēdīsim. Sēklas nekodinātas, insekticīdu nav, un nav arī ražas.
    Aivars: – Agrāk puse importēto sēklu bija kodinātas, tagad nedrīkst.
    Lolita: – Aizliedza Thiram jeb TMTD, kas tiešām bija ļauns ienaidnieks. Pēc tam aizliedza nākamās kodnes. Tas zemniekiem nepatīk. Visiem taču skaidrs, ka, apstrādājot sēklas ar kodni, augs tiek pasargāts no slimību ierosinātājiem un iespējamās inficēšanās gan dīgšanas laikā, gan agrīnās attīstības stadijās, jo tiek kavēta to patogēnu attīstība, kas atrodas uz sēklas, tajā iekšā un arī augsnē. Cita lieta – jā, es piekrītu, zinātniekiem jācenšas atrast arvien labākas kodnes, lai uzlabotu arī drošību.
    Aivars: – Pagājušajā gadā nebija, ar ko kodināt kartupeļu sēklas materiālu, un raža sanāca štruntīga. Kartupeļus izalojuši drātstārpi.
    Lolita: – Tā ka nezinu, kā būs ar to zaļumu. Katrā ziņā normāli izaudzēt dārzeņus bez minerālmēsliem un bez augu aizsardzības līdzekļiem, manuprāt, nav iespējams. Savā dārziņā cita lieta – var mēģināt. Tur nav tik svarīgi, izaugs – izaugs, neizaugs – neizaugs, nopirks veikalā. Bet lielajās platībās… Un, jo vairāk zemniekus žmiegs, jo ātrāk viņiem apniks cīnīties, un vairs neaudzēs neko. Jo – priekš kam?! Rezultātā Latvijā ievedīs dārzeņus no valstīm, kur nav tik zaļas filozofijas, un tos mēs ēdīsim.
    Aivars: – Mēs paši savus tomātus mēslojam ar minerālmēsliem un vienu reizi nomiglojam.
    Lolita: – Tam, kurš nelieto minerālmēslus, jābūt ļoti gudram un lielam matemātiķim. Jo tad jārēķina līdzi, kas augsnei papildus jāiedod. Es neesmu tik gudra, man skolā mācīja, cik daudz vajag slāpekļa, cik kālija un cik fosfora, bet, cik daudz zaļmēslojuma vai kūtsmēslu augsnē jāiestrādā, lai augs saņemtu tam visu nepieciešamo, kā to visu izrēķināt, es neprotu… Kas ir tik gudrs, lai darbojas. Tikai – kur tad ir tie pilnie veikalu plaukti ar bioloģisko produkciju? Un cik tādi zaļi audzētie dārzeņi maksā? Vienkārši nevajag no vienas galējības iekrist otrā.


    – Bet ir taču atšķirība, kā aug plikā augsnē un ar kūtsmēsliem ielabotā. Pat rokai augsne kļūst tīkamāka.
    Lolita: – Šīs ir ābeces patiesības. Audzēt, kā mēs zinām, var hidroponikā, akmens vatē – visā, kur ievada barības šķīdumu, un augam principā ir vienalga, viņam vajag Mendeļejeva tabulu. Tā agrāk mācīja. Ka organiskās vielas mineralizējas, izšķīst ūdenī un tad augs tās var uzņemt. Bet, vai augs uzņem barības vielas, kuras ir mineralizējušās, vai iedotas minerālmēslu veidā, viņam tās tik un tā ir NPK. Taču augsnē pastāv vēl kas netverams… Kaut kādi fizioloģiski aktīvi savienojumi, kas pozitīvi ietekmē dārzeņu augšanu, attīstību, ražas veidošanu un kvalitāti. Arī te zinātne ir gājusi uz priekšu, tikai mēs neesam tam visam tik ļoti izsekojuši līdzi, mums ir skolas gudrības par augu minerālo barošanos. Agrāk teica – augi neēd humusvielas! Šodien es vairs neesmu par to tik ļoti pārliecināta. Nopietni. To pierāda kaut vai tāds subjektīvs novērojums, ka viena un tā pati tomātu šķirne, audzēta augsnē, ir garšīgāka, nekā audzēta vatē. Un protams, arī saulītei ir ļoti liela nozīme – kā tie cukuri auglī veidojas. Ar mākslīgo apgaismojumu nevar aizstāt sauli, lai kādas speciālas augu lampas tagad ražotu.


     – Kādus dārzeņu stādus pie jums pavasarī varēs nopirkt tie, kam ir mazdārziņi?
    Aivars: – Pamatā tomātu. Gurķi, ķirbji, kabači, selerijas, pētersīļi. Kāpostu stādus gan vairs neaudzējam.
    –    Jo?
    Lolita: – Kam tos vajag?! Ai, man tāpat tārpi visu noēd… Tagad jāskatās arī, ko var pārdot lokāli. Nu nebrauks no Liepājas pēc kāpostu stādiem uz Rīgu!
    Aivars: – Bet pēc petūnijām brauc!


    –    Ieraudzījuši bildēs, kā zied jūsu mājas otrā stāva lodžija?
    Aivars: – Jā, un viņi par katru cenu grib mūsu petūniju stādus. Sakām, jums taču Liepājā arī ir audzētāji! Jā, bet… No Valkas brauc. Tāpat saskatījušies bildes. Vietējie tirgotāji petūnijas audzē tikai iekarināmos podos – jau liels augs, un to nevar iestādīt kastē, tāds arī maksā daudz. Bet viņiem vajag mazos dēstus, jo grib tā riktīgi nostādīt garu, dziļu kasti gar visu lodžijas malu.


    –    Petūnijas izaudzēt ir diezgan specifiski…
    Aivars: – Viss ir specifisks.
    Lolita: – Vislabākais bizness ir audzēt gurķu stādus. Vienīgi mēs nepārdodam tik dārgi kā konkurenti – neizaudzējam tos tik lielus, bet vispār, ja tā parēķina… Es zinu, cik maksā viena labas šķirnes tomāta sēkla (apmēram 40 centu, bet ir arī par 2 eiro) un cik maksā viena gurķa sēkla (4 centus). Un cik ilgi aug gurķa stāds, un cik ilgi tomāta stāds? Bet abi parasti ir vienā cenā – pagājušo pavasar bija 1,20 eiro, kas ir pilnīgi neadekvāti. Nu, labi, ja to gurķa stādu dabū gatavu aprīļa sākumā, tad jā – ir papildus sildīts. Bet atkal – kam viņš tāds aprīļa sākumā vajadzīgs?! Kuram tad ir tās apkurināmās siltumnīcas?


    –    Kas tie ir par tomātiem, kam viena sēkla maksā divus eiro?
    Lolita: – Tādi, kuru augļus vēl tagad ēdam. (Lolita paņem bļodu no palodzes, un tajā ķirštomātiņi.) Tā viņi stāv. Novāc ar visiem ķekariem un tad glabā pagrabā. Pērn bija arī vēls rudens, un tomātiem augļi diezgan ilgi gatavojās siltumnīcā.
     Aivars: – Bet vairs jau nav tik garšīgi.
    –    Neteiktu viss – man garšo!
    Lolita: – Garenais rozā ‘Monile’ F1 ir divus eiro vērts: 500 sēklas 700 eiro maksā. Pēc kovida droši vien būs vēl dārgāk. Un apaļais sarkanais arī garšīgs.
    Aivars: – Man liekas, tas ir ‘Favorita’ F1. Mēs paši ēšanai izmantojam tikai šos – ķiršu tomātiņus. Pat salātos. Jo saldi. Vēl mums bija tādi iegareni, blāvi dzelteni ‘Ivorino’ F1’, izteikti saldi, bet diemžēl ar ļoti plānu miziņu.


    –    Kāpēc diemžēl?
    Aivars: – Jebkurš tomāts būtu jānovāc maksimāli tuvu gatavībai, tad tas ir visgaršīgākais. Bet kā tādu, ar plānu mizu, pēc tam transportēsi?! Tāpēc ekskluzīvos tomātus veikalos pārdod iesaiņotus kastītē – lai netraumētu.
    Lolita: – Tik ilgi, janvāra vidū, ēdami tomāti mums patiesībā nav bijuši. Parasti tie jau ir apēsti vai savītuši, kādā zupā, sautējumā tādus iemetam. Bet, atklāti sakot, šīs dārgās tomātu sēklas Latvijā ne pārāk pērk. Mārupes sēklas pērn pirmo gadu noriskēja un paņēma no mums piecas superdārgās šķirnes. Pa trim sēklām pārdeva vai komplektu – pa divām sēkliņām no piecām šķirnēm. Visas labas, profesionālās, joprojām pārdod… Bet var kaut ko līdzīgu piemeklēt arī par mazākām naudiņām, lētākas šķirnes. Lai gan jāteic, ka ķirštomātu jaunās šķirnes visas ir dārgas. 
    –    Jo ir mode?
    Lolita: – Arī mode. Nevienu mūsdienās vairs nepārsteigsi ar parastu sarkanu bumbuli!


    –    Vai ir kaut kas topā jau ilgāku laiku? Ko prasa vienmēr?
    Lolita: – No tomātu stādiem? Mēs to tā neizjūtam. Jo mums topā ir mēs paši. Stādu pircēji gadu no gada pamainās, bet vispār, ja cilvēks mums uzticas, viņš parasti saka tā: «Dodiet man piecus normālus sarkanus, piecus ar lielākiem augļiem, un vēl dzeltenos un rozā…» Viņš pat neinteresējas, kāds nosaukums. Un ir pircēji, kas pie katra stāda piesprauž zīmīti, kas par šķirni, un nākamajā gadā prasa konkrēti. Mums bija tāds hibrīds ‘Raissa’ F1 – kādreiz audzēja lielajās siltumnīcās. Laba šķirne – agrīna, un miziņa samērā plāna, slimību izturīga, izcili pacieta krasas diennakts temperatūras svārstības… Cilvēkiem patika. Mēs kaut kādā nejaušā veidā tikām pie lielāka daudzuma sēklu, un tad mums tās divdesmit gadus bija jāsēj. Sējām, sējām, kamēr izsējām. Un vairs nav sēklu! Bet cilvēki šo šķirni zina un grib. Tiesa, sēklas varēja vēl nopirkt, bet, jāteic, tās bija samērā dārgas, un gluži nostalģijas dēļ vien es tās nepasūtīju. Tad klientus vajadzēja lēnām nomierināt, ka Raisas vairs nebūs, bet mēs iesakām vietā šo vai šo… Tā notiek ar daudzām šķirnēm, kas bijušas labas, bet tad tās noņem no ražošanas un sēklu vairs nav.
    Tagad topā ir tieši tomātu tipi, nevis šķirnes. Vismaz mūsu mazajā dārzniecībā. Rozā tomāti – kam patīk saldenā garša. Vēl brūnie. Bet citiem brūnie nepatīk, viņiem vajag tikai sarkanu tomātu. Ir cilvēki, kuri vispār neatzīst citas krāsas tomātus. Iespējams, ka pigmenta likopēna dēļ. Šis spēcīgais antioksidants, kas labi ietekmē sirdi, asinsvadus, ādu, esot tieši sarkanajos.
     Aivars: – Bet lielākā daļa mums ir puķu stādi.


    – Vai arī jūs jūtat, ka jaunie cilvēki no pilsētas atgriežas pie zemes?
    Lolita: – Vispār es tos jaunos nesaprotu. Tiklīdz kaut ko iestādi, tu taču esi piesiets tai vietai kā pie govs! Bet viņi grib visu. Pērk puķi podā un vaicā: «Tagad taču es varu tai nedēļu neko nedarīt? Lauku mājā būšu nākamajās brīvdienās…» Cilvēks vispār nesaprot, ko nozīmē atbildība par augu. Suni droši vien prombūtnes laikā var aizvest uz suņu viesnīcu. Un varbūt arī puķupodus tagad vajadzētu pieskatīt par naudu?
    Aivars: – Labākajā variantā var sarunāt kaimiņu…
    Lolita: – Bet vispār mēs abi ar Aivaru spējam atbaidīt jebkuru stādu pircēju! (Smejas.) «Jūs zināt, ka tās petūnijas ir arī jāmēslo?» – «Un cik bieži?» Aivars saka: «Divreiz dienā.» – «Ui!» (Smejas.)
    Aivars: – Un vēl salnas ir mūsu labākie draugi. Cilvēkam liekas: jo ātrāk tomātu vai gurķi siltumnīcā iestādīs, jo ātrāk būs raža! Aprīļa beigās, kad laikapstākļi ir kā nu kuru reizi… Sakām: «Maziņi vēl… Un sola salnas…» – «Nē, nē, nekas!» Un – nosalst. Pēc tam brauc vēlreiz pēc stādiem. Viņus mēs katru gadu satiekam. Daži pārstāj vispār audzēt. Saprot, ka nevajag.
    Lolita: – Jo biznesa jau tur nav – tikai hobijs, process! Mēs paši savā privātmājas dārzā sev audzējam saldos sīpolus un ķiplokus. Droši vien arī tos iespējams nakts tirgū nopirkt, tomēr ir forši, ka vari jebkurā laikā paraustīt vēl maziņu, neizaugušu un sākt jau ēst. Arī selerijas pati audzēju. Nezinu, man gribas. Bet kartupeļus, kāpostus, burkānus, kolrābjus iegādājamies no zemniekiem. Maisu ar cūku pupām paņemam Bračās, saimniecība Allažu pagastā, un tad ēdam – viņi piekopj integrēto audzēšanas metodi. Un kas attiecas uz zaļumu… Nē, mēs par to nedomājam – vai tik tas zemnieks netaisās mūs noindēt? Jo esmu simtprocentīgi pārliecināta, ka visu, ko zemnieki audzē uz lauka, viņi ēd arī paši un dod saviem bērniem.
    Aivars: – Ķīmija ir pārāk dārga, un zemnieks nemaz nevar atļauties to lietot pār mēru, nesaprātīgi. Piemēram, mēs mazos ķirštomātiņus vispār nemiglojam, un nav arī tādas vajadzības! Tie aug siltumnīcas galos, kuri, tiklīdz tomāti iestādīti, visu sezonu stāv vaļā, lai vēdinās. Ja apstākļi būtu vēl labāki, profilaktiski rīkojoties, var sasniegt situāciju, ka nemaz nav jāmiglo. Taču mūsējai jumtā nav nekādu vedināšanas lūku.
    Lolita: – Tikai caurumi! (Smejas.) Toties Aivars pa iekšu ir izvilcis otru plēvi, un tad kondensāts tik ļoti nekrīt virsū uz augiem, paliek kaut kur starpā. Tam ir liela nozīme, lai slimības neizplatītos, sevišķi pelēkā puve.


    – Ja jums no gaisa nokristu daudz naudas, lai uztaisītu jaunu siltumnīcu…
    Aivars: – Mani arī plēves apmierina.
    Lolita: – Tad nopirktu īpašumu Krētā un dzīvotu tur!
    –    Tieši Krētā?
    Aivars: – Jā. Mums ļoti patīk. Katru gadu septembrī mēs uz turieni braucam. Uz vienu un to pašu vietu.
    Lolita: – Otra mūsu kopējā aizraušanas ir koncertu apmeklējumi. Visi trīs notikušie koncerti Draugi – Andrejam Žagaram Cēsu koncertzālē ir bijuši izcili. Un katrs ar kaut ko īpašu palicis atmiņā. Pirmo, 2019. gada novembrī, baudījām ar skatu pret diriģentu. Interesanti. 2020. gada rudenī sēdējām malā virs orķestra, repertuārs pasmags, bet tuvplānā varēja vērot orķestri. Pagājušajā rudenī – vietas kā vietas, kovids, maskas un tā tālāk… Bet maskas nemazināja emocijas, varbūt tieši pretēji – aplausu vētra, ovācijas, tik skaisti, ka asaras acīs. Un diriģents Modests Pitrens!
    Aivars: – Vispār šis mums abiem ir ļoti zīmīgs gads…
    Lolita: – Februārī paliek četrdesmit gadu, kopš beidzām Buldurus,¬ toreiz tas bija Bulduru sovhoztehnikums. Mums ir kopējā izlaiduma bilde! Astoņdesmit otrais gads. Abiem arī viena pirmā darbavieta – vispirms padomju saimniecības, tad valsts saimniecības Rīga siltumnīcas Biķernieku ielā. Bet, kad Rīgu likvidēja, mēs turpat jau bijām izveidojuši savu SIA Ir, un, kā saka, sev jāstrādā vēl vairāk nekā citiem. Trakais periods, kad strādnieks apslima un Aivars pats visas naktis kurināja siltumnīcas un pa dienu arī strādāja. Tad mums bija ārkārtīgi daudz darba. Audzējām salātus un vedām uz Rimi veikaliem, Mārtiņam Rītiņam uz Vincentu. Atelpa bija ap decembri, un janvārī atkal sākās sēšana. Lai strādniekiem arī ziemā būtu darbs, lokus diedzējām…
    Aivars: – Tā kopš 1997. gada, kā nu varam, iztiekam paši. Mūža izglītība.
    Lolita: – Lai gan patiesībā tas nav normāli, ka mēs esam dārznieki.
    –    Kāpēc?
    Aivars: – Rīdzenieki par dārzniekiem! Lolita kādreiz pie Doma laukuma dzīvoja. Es – Imantā.


    –    Ja jūs nebūtu dārznieki, ko darītu?
    Lolita: – Es būtu bibliotekāre. Kad mācījos skolā, brīvajā laikā devos uz bibliotēku un līmēju uz grāmatu vākiem trijstūrīšus, aiz kuriem lika lasītāju kartītes. Man patika.
     Aivars: – Es gan nezinu, kas būtu. Vecāki mani bīdīja uz Bulduriem: «Tu visu laiku būsi svaigā gaisā, nervi nebūs čupā… » Viņiem tas šķita svarīgi, jo abi strādāja tirdzniecībā. Bet man sākumā, mācoties Bulduros dārzkopību, nekādā jēgā negāja. Tās puķes – es taču neko nezināju!
    Lolita: – Kad mēs augām, bērniem nebija aizliegts vasarā strādāt. Tas bija pat ļoti vēlams. Mana draudzene dzīvoja blakus izmēģinājumu saimniecībai Rāmava, un es pēc piektās klases katru rītu braucu pie viņas, un tad abas špagojām uz Rāmavu kaut ko strādāt. Ravējām, vācām zemenes, rakām kartupeļus. Man iepatikās. Pēc septītās klases es jau darbojos siltumnīcā. Pieaugušajiem pienācās atvaļinājums, un vajadzēja aizvietot. Mierīgi! Man tas nesagādāja nekādas problēmas – strādāt pilnu darbadienu. Alga gan nebija nekāda, 80 rubļu.


    –    Nebija jau arī, ko pirkt!
    – Jā, bet pēc septītās klases es to ziemas mēteli ar polārlapsas apkakli nopirku. Diez vai mana mamma ko tādu būtu atļāvusies… Tā kā strādāju līdz 31. augustam, turpat siltumnīcā iegādājos puķītes un pirmajā septembrī devos uz skolu. Jau tad man bija skaidrs, ko gribēšu darīt – strādāt siltumnīcā ar augiem. Neraugies uz to, ka dzīvoju Vecrīgā un nav sava dārziņa. (Smejas.)
    Aivars: – Es tikai trešā kursa beigās sāku kaut ko apjēgt…
    Lolita: – Pēc Bulduriem ar Aivaru dzīvojām Rīgā dzīvoklī. Laimes diena bija, kad pie Plakanciema dārza tikām – mēs vēl nebijām precējušies. Trīs kilometrus pa dubļiem bridām no autobusa pieturas. Rindā stāvējām, lai vispār tajā autobusā iestūķētos. Būdiņā nakšņojām, bez elektrības, bez ūdens, bez nekā. Riktīgi laimīgi cilvēki bijām! Tad lēnām dārzu iekopām, parādījās bērni, un, kad Aivara vecāki uzcēla šo māju Penkules ielā un arī mēs pārcēlāmies te dzīvot, izrādījās, ka Plakanciema dārzs ir šausmīgs apgrūtinājums. Katru nedēļu jābrauc un jābrauc… Kad tikām no dārza vaļā, tā bija otra mūsu laimīgākā diena mūžā! (Smejas.) Dārzam nav jākļūst par cilvēka paverdzinātāju! Un tagad mēs nodarbojamies ar to, kas mums tīri labi patīk.

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+