Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Senāk ļaudis ticēja, ka Dzelzs nedēļā un vispār visu septembri ļoti ieteicams nēsāt par asins un prāta akmeni dēvēto dzelzs oksīda minerālu – hematītu.
Arī mūsdienās hematīta rotas ir populāras, un visbiežāk cilvēki tās iegādājas visādos tirdziņos. Tāpēc, ja mājās glabājas hematīta rokassprādze, krelles vai gredzens, ir īstais laiks to atrast un kādu laiciņu panēsāt!
Uzskata, ka hematīta rotu valkāšana spēcina veselību, stiprina prāta spējas un intuīciju, attīra cilvēku no negatīvās enerģijas.
Hematītam piedēvē spēju veicināt dzelzs absorbciju tievajās zarnās, uzlabojot organisma apgādi ar skābekli. Šī akmens ietekmē uzlabojoties atmiņa, sirdsdarbība, tas palīdzot pret stresu, nervu darbības traucējumiem, bezmiegu.
Hematītam kā asins akmenim piedēvē spēju apturēt asiņošanu, uzlabot asinsriti un normalizēt asinsspiedienu.
Dzelzs nedēļā latvieši vāca pīlādžu ogas un no tām gatavoja dažādus dzērienus un ēdienus.
Īpaši ieteicams bija lietot pīlādžu ogu sulu, kurā ir ļoti daudz cilvēka organismam tik ļoti vajadzīgās dzelzs. Turklāt pētījumos atklāts, ka pīlādžu ogu sulā dzelzs ir pat četrreiz vairāk nekā ābolu sulā.
Šajā laikā sievietes kopā ar bērniem vēra pīlādžu ogu krelles savai un mājas aizsardzībai. Arī mūsdienās vēl daudzi pieaugušie atceras, ka pīlādžu krelles gatavoja bērnudārzā.
Pīlādžu krelles vai rokassprādzes var nēsāt pats vai iekārt automašīnā, pie mājas ieejas durvīm, logiem.
Latvieši ticēja, ka Dzelzs nedēļā nevajag dižus un svarīgus darbus darīt – nevāca dārzeņus un saknes, negatavoja ēdienus un krājumus ziemai, lai dzelzs, rūsa to visu nesabojātu. Par to atrodamas liecības arī ticējumos:
- Ja Dzelzs nedēļā vāc kāpostus – tie ir sūri un cieti.
- Ja vāc burkānus – tie būs cieti kā dzelzs.
- Dzelzs nedēļa ir tā nedēļa, kurā iekrīt Miķeļa diena. Tad jāliek kāposti skābēt, lai tie turētos cietāki.
- Dzelzu nedēļā, ap Miķeli, nedrīkst skābēt kāpostus, jo tad tiem neesot skābuma, tie esot rūgti un izvārot – cieti kā dzelzs vai ar nelabu sveķu garšu.
Avots: Profesora P. Šmita grāmatas “Latviešu tautas ticējumi”.
