Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Kaut gan ir puravu šķirnes, kuras piemērotas audzēšanai, sējot tieši zemē, tās nav populāras pat lielo audzētāju vidū, jo nav piemērotas ilgstošai uzglabāšanai. Puravus audzē no dēstiem.
Labam puravu dēstam jābūt zīmuļa resnumā, un tādu izaudzēt nav viegli. Puravu sēklas dīgst plašā temperatūras diapazonā no 8 līdz 30 grādiem, taču optimālā temperatūra ir 20–25 grādi. Process labāk notiek tumsā. Optimālā temperatūra, līdz dēsti sasniedz 5 cm augumu ir 18 līdz 20 grādi, taču zemāka temperatūra šajā periodā var izraisīt priekšlaicīgu izziedēšanu. Vēlāk līdz dēstu izstādīšanai tos var audzēt ap 15 grādu temperatūrā.
Latvijā puravus sēj februāra beigās, taču gaismas trūkuma apstākļos un vēsumā dēsti aug ļoti ilgi un bieži nemaz nesasniedz vēlamo lielumu. Lai iegūtu garu balto daļu, puravu dēsti jāstāda dziļi, taču ne dziļāk par to vietu, kur lapas atdalās cita no citas. Tātad jāiegūst pietiekami gari dēsti, ko var panākt, sējot puravus kasetēs ar iespējami mazākām ligzdām. Jo ciešāk augi atrodas, jo vairāk tie stiepjas augšup.
Mazas ligzdas satur maz kūdras un barības elementu, tāpēc nedrīkst aizmirst par regulāru papildmēslošanu. Apmēram divas nedēļas pirms plānotās izstādīšanas puravu lapu galus var noīsināt, lai pēc izstādīšanas augi stāv taisni un nelokās.
Ārā, uz lauka
Puravu audzēšanai vispiemērotākās ir auglīgas, labi strukturētas, vidēji smagas smilšmāla un mālsmilts augsnes. Vienā vietā puravus ieteicams audzēt ne biežāk kā reizi trīs četros gados. Labākie priekšaugi puraviem ir augi ar labi attīstītu sakņu sistēmu: gurķi, bietes, ziedkāposti, graudaugi, pupas, zirņi, burkāni, redīsi, kāposti, salāti, selerijas, kāļi. Optimālā augsnes skābuma reakcija pH 6–7.
Gatavojot zemi puravu audzēšanai, pamatmēslojumā iesaku iestrādāt minerālmēslus Novatec Classic ap 50 g/m2. Tas ir lēnas iedarbības mēslojums, kurš pakāpeniski nodrošinās augus ar visiem nepieciešamajiem barības elementiem.
Puravi ir ēdelīgi un patērē daudz barības vielu, sevišķi slāpekli.
Vasaras vidū tiem vajadzēs dot papildus amonija nitrātu vai kalcija nitrātu, aplaistot augus ar izšķīdināto mēslojumu (apmēram 20 g/10 l ūdens).
Vēlreiz atgādinu, ka puravi jāstāda dziļi, lai baltā daļa būtu garāka. Lielražošanā pirms puravu stādīšanas laukus mēdz samarķēt ar speciālo ierīci, kura izdur augsnē noteiktos attālumos noteikta dziļuma bedres. Tad puravus iestāda ar rokām 40–50 cm attālās rindās 10–12 cm citu no cita. Bedrītes neaizber, bet stādījumu aplaista, lai zeme pati piespiežas augiem.
Kaitēkļi un slimības puraviem Latvijā pagaidām nerada lielas problēmas.
Uz siltumnīcu un ledusskapi
Novākšanas laiks atkarīgs no izvēlētās šķirnes un stādīšanas datuma. Uzglabāšanai piemēroto šķirņu puravi aug ilgi – 110 līdz 140 dienas no dēstu izstādīšanas. Ja puravi ir izauguši 70–80 dienās, tā ir vasaras šķirne un uzglabāšanai nav piemērota. Ko darīt, ja visu tik ātri apēst nav iespējams? Vislabāk būtu sagriezt ripiņās un sasaldēt.
Labāk puravus izrakt, nevis izraut no zemes. Tā kā daļa audzētāju ne vienmēr atceras šķirnes, var gadīties, ka dārzā ir iestādīti Karantānas puravi. Tā ir ļoti veca šķirne, kuras sēklas bieži piedāvā sīkpakās. Šai šķirnei raksturīgs sīpolam līdzīgs paresninājums auga lejas daļā, ko no ārpuses neredz un kas traucē izraušanu. Arī mūsdienu šķirnēm, kurām nekāda paresninājuma nav un viss neīstais stublājs ir vienādā resnumā, sakņu sistēma var būt tik spēcīga, kā izraut grūti.
Ja puravi paredzēti ēšanai tuvāko dienu laikā, saknes noīsina, atstājot 0,8–1,2 cm bārdiņu. Ja saknes nogriež pavisam, sanāk iegriezt auga pamatnē, atstājot lielu griezuma vietu, tāpēc puravs ātri novīst. Noīsinātas saknes palīdz tam saglabāt svaigumu. Arī lapas noīsina līdz vēlamajam garumam, tāpat noņem dzeltenās un slimību bojātas lapas.
Atceries, ka puraviem ir ēdamas arī lapas, tāpēc nevajag aizrauties ar to nogriešanu.
Ja puravus paredzēts uzglabāt ziemā, ar novākšanu nevajag steigties. Vēl nav zināms, kāda tā būs. Pērn puravi būtu lieliski saglabājušies nenovākti un tos varētu vākt visu ziemu, kad vien ievajagas kādu svaigumu. Patiesībā vislabāk puravus uzglabāt, atstājot dārzā nenovāktus. Ir šķirnes, kas pārcieš arī kārtīgas ziemas, un to ražu var novākt martā vai aprīlī. Protams, var vākt arī ziemā, ja vien augsne nav par daudz sasalusi. Atstājot puravus pārziemošanai dārzā, būtu drošāk, ja decembrī tos apsedz ar dubulto baltā agrotīkla kārtu, lai aizsargātu no pēkšņi uznākuša pliksala.
Ja māc bažas par augsnes virskārtas sasalšanu, puravus var arī izrakt no dobes un pierakt siltumnīcā, kūdrā. To dara vēlu rudenī – novembrī vai pat decembra sākumā. Siltumnīcai uz to laiku jābūt atbrīvotai no augu atliekām. Pirms pārvietošanas puravus izrok ar iespējami vairāk saknēm un noņem bojātās lapas. Ar lāpstu izrok vismaz 20 cm dziļu grāvi, slīpi ieliek tajā puravus un apber ar kūdru no nākamā grāvja.
Puravus nav vērts uzglabāt pagrabā, tur tiem būs par siltu. Puravu uzglabāšanai optimālā temperatūra ir tuvu 0 grādiem (var būt pat mīnus 1 grāds) un relatīvais gaisa mitrums 95–98 procenti. Mājas pagrabos gaisa temperatūra parasti ir ap 5–6 grādiem, tāpēc puravu lapas strauji dzeltē, bet paši augi meklē gaismu un mēdz izlocīties.
Nekādu kātu!
Puravu kāti botāniski skaitās neīstie stublāji. Puraviem, tāpat kā visiem sīpolaugiem, īstais stublājs ir ļoti īss un atrodas auga pamatnē. Tas ir tas pats vairodziņš, no kura aug saknes un lapas. Tā auga daļa, kuru sadzīvē dēvē par kātu, veidojas no blīvi izvietotām lapu pamatnēm – būtībā tā ir ļoti līdzīga sīpolam, jo arī sīpoli veidojas no lapu paresnināšanās.
Kā atšķirt ziemas un vasaras šķirnes?
Vasaras puravs:
- Lapas ir gaiši zilganā krāsā.
- Pats augs samērā garš, līdz pat 100 cm un vairāk.
- Neīstais stublājs, ko tautā sauc par kātu, tikai ap 2 cm resns.
- Šo paredzēts apēst tūdaļ!
Ziemas puravs:
- Lapas ir tumšas, platas.
- Augs zems, tikai līdz 50–60 cm augsts.
- Neīstais stublājs jau pēc skata šķiet resns, 4 cm diametrā un vairāk. Tiesa, septembrī arī ziemas šķirnei diametrs var būt mazāks, jo puraviem vēl priekšā teju divi mēneši, ko augt.
- Var saglabāt ziemā.
Šķirnes, ko iesaka Mārīte:
- ‘Jolant’. Paredzēta novākšanai rudenī. No dēsta izstādīšanas līdz novākšanai izaug vidēji 90 dienās, tātad – ja stāda maijā, ražu vāc augusta beigās, septembrī. Nav paredzēta uzglabāšanai, tāpēc, audzējot mazdārziņā, augu skaits jāsamēro ar patēriņu, lai vēlāk nav jādomā, kur likt izaudzēto.
- ‘Lancelot’. Rudens šķirne, izaug apmēram 95 dienās pēc dēstu izstādīšanas, ražu vāc septembra beigās, oktobrī. Veido samērā garu un resnu neīsto stublāju ar garu balto daļu.
- ‘De Carentan 2’. Tā ir Karantānas tipa šķirne. Vidēji vēlīna, pēc dēstu izstādīšanas izaug apmēram 110 dienās (vēsā vasarā līdz 140 dienām), labi pacieš aukstumu, vācama oktobrī. Tieši šo šķirni sīkpakās piedāvā vairākas sēklu tirgotājfirmas.
- ‘Armor’. Rudens-ziemas šķirne ar tumši zaļām lapām, kuras vēsākā laikā kļūst zilganas. Neīstā stublāja garums 18–20 cm. Šķirne labi pacieš vēsumu.
- ‘Kampus’. Vēlīna šķirne, piemērota ražas novākšanai vēlu rudenī un uzglabāšanai vai pārziemošanai uz lauka. Lapas leknas, neīstā stublāja baltā daļa ap 15–20 cm gara, resna.
- ASV sēklu firmas Johnny’s Seeds internetveikalā var atrast vairākas puravu šķirnes un hibrīdus, arī bioloģiski audzētas sēklas. To vidū ir samērā veca šķirne ‘Bandit’ – piemērota pārziemošanai uz lauka, pārbaudīta arī Latvijas apstākļos. Šī šķirne izaug vidēji 120–140 dienās pēc izstādīšanas, veido zemu, bet ļoti resnu neīsto stublāju ar 15–20 cm garu balto daļu.
Puravi pret sīpoliem
- Puravi salīdzinājumā ar sīpoliem satur mazāk kaloriju – tikai 27 kcal/100 g (sīpolos 40 kcal/100 g).
- Puravos ir nedaudz vairāk olbaltumvielu un tauku, bet uz pusi mazāk cukuru – 4 g/100 g (sīpolos 8,1 g/100 g).
- Kalcija puravos ir gandrīz 4 reizes vairāk (120 mg/100 g) nekā sīpolos (27 mg/100 g), tāpat arī dzelzs (2 mg/100 g un 0,5 mg/100 g).
- Puravos A vitamīna ir 10 reižu vairāk (333 mikrogrami/100 g) nekā sīpolos (33 µg/100 g), bet C vitamīna daudzums 2,5 reizes lielāks (25 µg/100 g) nekā sīpolos (10 µg/100 g).
