Ilgas un Jāņa Dripju lauku māja pie jūras: Mājai jābūt ar dzīves garšu, ar lauciniecisku nobrāzumu

Dārzs
Anita Pīra
Žurnāls Pērle
19. septembris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Gvido Kajons
Stikla mākslinieces Ilgas Dripes un viņas vīra arhitekta Jāņa Ķurmji pašā jūras krastā Ķurmjragā šķietami ir lauku mājas, tomēr saimniece vienmēr likusi akcentu uz dzīvi pie jūras. Šobrīd šai vietai savu sirdi atdod jau ceturtā ģimenes paaudze.

Dzīve unikālā vietā

Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis – Ķurmju dzīvojamā rija – atrodas pasakainā vietā Vidzemes jūrmalas stāvkrastā, cieši blakus jūras tagad jau pieveiktajai Ķurmjraga bākai. Dzīvojamās rijas kādreiz bija izplatītas pārsvarā Ziemeļvidzemē un Igaunijā, bet šobrīd reti kur saglabājušās, tāpēc ģimenes autentiski saglabātā ēka ir unikāla parādība, pret kuru viņi izturas ar pietāti gandrīz piecdesmit gadu.

Ķurmjus ģimenes brīvā laika pavadīšanai savulaik nejauši atradis Jāņa Dripes tēvs pazīstamais rakstnieks Andrejs Dripe – un iemīlējās šajā vietā no pirmā skatiena. Savdabīgā māja uzrunājusi tik ļoti, ka pierunājis saimnieci to viņam pārdot.

Toreiz Jānis Dripe bijis vien septiņpadsmit gadu vecs, tikpat agrā jaunībā viņam piebiedrojusies arī nākamā dzīvesbiedre Ilga, kopš tiem laikiem vasarās apdzīvojot Ķurmjus.

Riju Ilga un Jānis tagad plāno nodot dzīvošanai bērniem, bet paši sev iekārtojuši modernāku dzīvesvietu turpat blakus klētiņā. Tā atceļojusi no Vilzēniem un patiesībā ir pat nedaudz vecāka (datēta ar 1854. gadu) par dzīvojamo riju. Iepriekšējie saimnieki bija paredzējuši to sazāģēt malkā, un arhitekts Jānis, to uzzinot, uzreiz pieķērās domai atvest ēku uz Ķurmjiem. Guļbaļķus sanumurējuši un pirms divpadsmit gadiem pārveduši šeit, radot sev māju ar komfortu un skatu uz jūru.

Tāpat izglābta vēl viena guļbūve – pirtiņa, kas savulaik atvesta no kāda Jāņa Dripes klienta, kam arhitekts projektējis māju. Abas ēkas palīdz veidot pabeigta pagalma jeb sētas sajūtu.

Kā laba fusion ēdienkarte

Klētiņa iekārtota ar dažādu stilu mēbelēm, virtuves mēbele mūsdienīgā izpildījumā izveidota no seniem dēļiem, bet sanitārā telpa atrodas speciāli piebūvētā nelielā apjomā. Klēts logi aprīkoti ar lieliem slēģiem – ja saimnieki grib baudīt diskrētumu, aiztaisa visus logus ciet un klētiņa Gvido Kajonsiegūst savu pirmatnējo izskatu.

Augšstāvā izbūvēta saimnieku guļamistaba gandrīz skandināviskās noskaņās – griesti apšūti ar vienkāršu skaidu plāksni, kas nokrāsota balta, piešķirot telpai lielas telts sajūtu.

«Vecajai saimniecei šajā vietā kādreiz atradusies neliela kūts, pamati vien bija palikuši,» atceras Ilga. «Klēts ārējais veidols ir pilnīgi atbilstošs arhitektūras piemineklim. Tā ir Jāņa kā arhitekta rūpe. Man reizēm šķiet, ka viņš būtu ar mieru dzīvot tādā kā paša izlolotā brīvdabas muzeja filiālē.

Es lietas redzu citādi, brīvāk. Klēts iekšpusē varēju atļauties kādu 21. gadsimta akcentu. Vecs ietvars un dažas jaunas lietas. Kāda LED gaisma ieslēpta, kaut kas no IKEA. Tur ir kā laba restorāna ēdienkartē – fusion, vecā un jaunā sajaukums. Vecs galds un sols ar apavu kasti, piemēram, nāk no Zviedrijas. 17. gadsimtā taču bijām viena valsts, bet no mūsu dzīves tur pagāja pieci gadi, Jānim vēstnieka darbu darot. Blakus labi izskatās an&angel trauki.

Nav jau tā, ka mums būtu bijusi liela nepieciešamība pēc otras mājas, bet apziņa, ka vari pamukt no bērniem un mazbērniem, nemaz nav slikta. Un komforts drusku augstāks nekā piemineklī. Vecajā mājā jau ūdens no akas, šmucspainis un vašbļoda… Būdiņa tālu no gultas!

Ar gadiem gribas vairāk gaismas, vairāk baltuma. Arī telpas plašuma. Labi, ka latvieši vēsturiski arī ir trīnītī liktos griestu dēļus ar krītu balsinājuši. Koka mēbeles arī bijušas krāsotas! Baltās krāsas spainītis man allaž pie rokas – gaidu, kad Jānis aizbrauks tā patālāk. Nav grēkots pret vēsturi, bet gaisma top.»

Nesteidzī­gas dzīves smeķis

Ilgai un Jānim šī ir vieta, kas spilgti kontrastē ar viņu aktīvo pilsētnieku dzīvi ikdienā. Šeit vienmēr bijusi cita dzīves organizācija. Te nav lauksaimniecības darbu, drīzāk gan lauku dzīve ar visu no tā izrietošo – zāles pļaušanu, mazizmēra dārzkopību un augļkopību, iešanu pēc ūdens uz aku, dzīvošanos pie jūras, iešanu pirtī… Spriegums aiziet otrajā plānā.

Viņu funktieris vienmēr bijis te dzīvot pa vienkāršo – atšķirībā no dzīves virpuļa Rīgas centrā, kur viņi mitinās pārējā laikā. Izbraucot ārpus Rīgas, visam jābūt vienkārši – aka un tualete ārā, gatavošana uz plīts un tamlīdzīgi. Savā ziņā askētiskā dzīve dod citu garšu un sajūtas, kaut vai iešana pirtī. Kad tagad, skatoties pa logu, redz, kā mazbērni, iežmieguši pirtsslotu padusē, jož uz pirti, saprot, ka arī viņi jau ielāgojuši šādas dzīves burvību.

«Mums šī māja sniedz gandarījumu, bet, iespējams, normālam biznesa cilvēkam te viss kristu uz nerviem, jo arhitektūras piemineklī neko taču nedrīkst darīt…» stāsta saimnieki. Mums arī nepatīk rūpīga lietu un mājas sapucēšana, kā tas tagad bieži vien pieņemts, atjaunojot senas mājas. Uzskatām, ka mājai jābūt ar dzīves garšu, ar lauciniecisku nobrāzumu. Muzeju arī mums negribas ar rindās sakārtotām senlietām. Mēs te dzīvojam. Smeķīgums ir tieši šajās notaustītajās lietās.»

Ar māju sarunājas

«Patiesībā stāsts nav par māju laukos, bet gan par māju pie jūras,» uzskata Ilga. Tā ir liela atšķirība. Jūra paņem lielu daļa manas uzmanības, tā vienmēr ir klātesoša ar skaņu, vēju, saulrietiem – tāds paplašinātais horizonts bez robežas. Protams, ka saule arvien riet jūrā, bet bērnišķīgā brīnuma sajūta nepamet, jo ūdens, saule un mākoņi reizēm tā saglezno! Skaidrs, ka pie jebkuras mājas darbs ir vienmēr, bet ir jāzina mērs. Nevar taču ar darbu aizmūrēt tās stundas, kad vienkārši jāiet gar jūru, jāguļ zvaigznītē vai jārunā ar draugiem un kaimiņiem pie glāzes labi atdzesēta baltvīna siltā vasaras vakarā.»

Šī vieta ir daļa no Ilgas dzīves jau kopš 16 gadu vecuma – nākamgad būs tieši pusgadsimts. «Māju katru reizi pasveicinu un sirsnīgi atvados; pie sevis nosmejos, ka mēs sarunājamies. Bet nav ko smaidīt, Pēteris Hēgs arī raksta, ka mājas ir dzīvi organismi, tās elpo.

Un kā lai šai vietai nebūtu dvēseles, ja te piedzīvoti manas jaunības skaistie mirkļi, te satiekam savus draugus…» viņa stāsta. «Īpašs stāsts ir Jāņi – sanāk aptuveni pussimt līgotāju. Piedarbs un pļava uzzied no tautastērpu košuma. Trīs četras paaudzes, dancošana un muzicēšana. Tāda liela kopābūšana.»

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

Lasi citur

GADA KOSMĒTIKA 2020

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+