• Šobrīd

    weather img

    Rīga -19°C

    Tavs uzticamais atbalsts

    Kurš priecājas par meža degšanu? Kukaiņi – pirofili

    Mežs
    Gunta Šenberga
    20. oktobris
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Pixabay
    Šis ir satraucošs gads. It kā nepietiktu ar vīrusu, kas jau pusotru gadu diktē pasaules kārtību, šis gads pretendē arī uz vēsturē karstākā gada titulu. Visās pasaules malās šovasar dega meži. Arī pie mums.

    Līdz ar karstumu un sausumu šovasar no visām malām pienāca arī biedējošas ziņas par mežu un krūmāju ugunsgrēkiem.

    Satraucošie skaitļi

    Ugunsgrēki plosījās Grieķijā, apdraudot pat Atēnas. Somija cīnījās ar pēdējā pusgadsimta lielāko meža ugunsgrēku, kas piecās dienās, iekams to izdevās apturēt, izpostīja aptuveni 300 hektāru mežu.

    Pirms dažiem gadiem uguns izpletās gandrīz 20 000 hektāru Zviedrijā… Taču – vismaz skaitļu ziņā – tie visi šķiet sīkumi, salīdzinot ar apokaliptiska vēriena degšanu Jakutijā, kur uguns šovasar pārņēma 4 miljonus (!) hektāru meža un dūmi sasnieguši ne tikai pašas Sahas Republikas galvaspilsētu, bet pāri Karas jūrai un Barenca jūrai arī Grenlandi un Špicbergenas arhipelāgu, un cerības, ka degšana beigsies, cilvēki saista ar lietiem vai varbūt ar pirmo sniegu… Bet kā ir pie mums?

    Degošākais no pēdējiem gadiem Latvijā bijis 2018. gads, kad ilgstoša sausuma dēļ izcēlās vairāki plaši meža ugunsgrēki.

    Viens no lielākajiem – Nacionālo bruņoto spēku Ādažu militārajā poligonā. Ugunsgrēku izdevās likvidēt tikai pēc gandrīz divām nedēļām, un izdega 776 hektāri meža zemes. Tas ir divreiz vairāk nekā citos gados visā valstī.

    Bet 2018. bija īpaši melnu rekordu gads – dega gandrīz trīs tūkstoši (ja precīzi, tad 2864) hektāru meža, un tas savukārt ir vairāk nekā desmit reižu vairāk nekā iepriekšējā, 2017. gadā, kad dega 265 hektāri meža. Mēnesi – no 2018. gada 17. jūlija līdz 16. augustam – dzēsa ugunsgrēku īpaši aizsargājamajā teritorijā Stiklu meži un purvi, un Stiklu ugunsgrēks ar 1353 izdegušiem meža zemes hektāriem ir ceturtais lielākais meža ugunsgrēks zināmajā Latvijas vēsturē.

    Viens no šāgada satraucošākajiem ugunsgrēkiem noticis Garkalnē. Lai gan tas nebija pārāk plašs – izdega 22 hektāri, tomēr ļoti bīstams. Cieta lielākoties priežu jaunaudzes. Jaunie kociņi ir bagātīgi zaroti gandrīz līdz zemei, tāpēc uguns izplatījās pa to vainagiem. Vainaguguns izplatās ļoti ātri – pat tad, ja nav vēja, – gaisā lido degoši zari, radot arvien jaunus degšanas perēkļus, tāpēc šādu uguni ir ļoti grūti ierobežot.

    Garkalnē ugunsgrēka ierobežošanai tika izmantota pretuguns metode – kontrolēti izdedzinot meža joslu. Kad ugunsgrēks nonāk līdz izdegušajai joslai, tas nevar vairs tālāk izplatīties, jo trūkst barības. Garkalnes ugunsgrēku bija tik svarīgi laikus apturēt arī tāpēc, ka dega bīstami tuvu ciematam.

    Teritorijas ziņā plašākais – 180 hektāru – šogad bijis ugunsgrēks Lielajā un Pemmes purvā pie Lēdurgas, kas ir īpaši aizsargājama teritorija.

    Līdz augusta sākumam kopumā šogad bija dzēsti 416 mežu ugunsgrēki. Valsts meža dienests saskaitījis, ka vidēji gadā izceļas 584 meža ugunsgrēki un uguns skartā platība vidēji ir 385 hektāri, vidēji 0,6–0,7 hektāri.

    Ja atrēķina lielos ugunsgrēkus, kas skar vairākus desmitus un pat simtus hektāru, jāsecina, ka lielum lielā daļa ir pavisam sīki, jo tiek laikus pamanīti un nodzēsti. Gandrīz visi ugunsgrēki tiek atklāti pusstundas laikā no to izcelšanās brīža un nodzēsti, pirms ugunsgrēkā cietusī platība pārsniedz pushektāru.

    Skats no torņa

    Meža ugunsapsardzību visos mežos, neatkarīgi no to veida un piederības, veic Valsts meža dienests. Lai laikus konstatētu vietu, kur izcēlies ugunsgrēks, ugunsnedrošajā periodā – to izsludina katru gadu atsevišķi, parasti no aprīļa vidus līdz oktobra vidum, – apkārtni vēro dežuranti no ugunsnovērošanas torņiem.

    Pirmais šāds, kā tolaik teica, sargu tornis, uzcelts 1898. gadā Ikšķiles mežniecības teritorijā vienā no Pārogres kalniem.

    1930. gadā Mežu darbinieku biedrības populāri mežzinātniskajā un sabiedriskajā žurnālā Meža Dzīve rakstīts, ka uzcelti jau 69 torņi, kas ar telefoniem savienoti ar meža sardzi, un vajadzēs izbūvēt vēl 21. No tiem jau desmit tiekot celti, un valsts šai vajadzībai asignējusi apmēram 33 000 latu gadā.

    Vēl pēc dažiem gadiem – 1934. gadā – tajā pašā Meža Dzīvē teikts, ka ir jau 90 ugunsnovērošanas torņi. 1936. gadā publicēti fragmenti no Zilā kalna ugunssarga dienasgrāmatas: «Gadījās, ka es 1935. gadā dabūju ugunssarga vietu Zilā kalnā. [..] Kalna centrā atrodas 40 m augsts trigonometriskais – uguns novērošanas tornis, bet pats kalns 129 m: tātad man visa vasara jāpavada 169 m virs jūras līmeņa. [..]

    No trešās platformas atklājas plašs redzes aploks. Mežsargs mani iepazīstina ar apkārtni: pa labi dienvidu vakaros atspīd Cēsu baltās ēkas, bet rītos guļ Valmiera. Ziemeļos kā uz delnas redzams Burtnieku ezers. Pāri ezeram pie apvārkšņa var redzēt Rūjienas trigonometrisko torni, lai gan tas ir vairāk kā 50 km no Zilā kalna. Gandrīz vakaros pa kreisi no Burtnieka ezera redzami Matīši ar savu baznīcu.

    Tālāk, pašos rietumos, atrodas Dikļi, bet var redzēt tikai baznīcas torni, jo priekšā kā zaļš palags līgojas mežs. Tad vēl tālāk pa kreisi dienvidu rietumos Dauguļi ar tā saucamo Augstrozes kalnu, aiz kura atrodas Limbaži, bet tie vairs nav redzami. Jaukā laikā no Zilā kalna torņa var saskatīt 7–9 baznīcas un 10–12 trigonometriskus torņus. [..]

    Mans galvenais uzdevums novērot, «kur kūp dūmi un noteikt ugunsgrēka vietu, tad zibens ātrumā jāziņo pa tālruni mežniecībai». Mans novērošanas postenis atradās torņa trešā stāvā, kur solīja vēlāk ievilkt telefonu un ierīkot būdu patvērumam no vēja un lietus. Pagaidām man bija jādara tā – ieraugot aizdomīgus dūmus, jāskrien ja ne kā putnam, tad tomēr ātri uz tuvējām mājām pie telefona. Daždien pavasarī bija 3–4 reizes tādas skriešanas.

    Sākumā nervi tikko izturēja – deg te, deg tur, deg vairākās vietās uzreiz.

    Kur īsti deg, vai deg mežs vai sauso zāli pļavās svilina, to sākumā noteikt gandrīz neiespējami, kamēr vēl nav ievingrinājies. Manus uzdevumus lielā mērā atviegloja no Valmieras tūristu biedrības saņemtais ceisa binoklis un garais jūras tālskats.»

    Šodien gan šķiet mazliet savādi lasīt, ka tajā pašā tornī kāpa arī tūristi – gan vietējie, gan ārzemnieki – un ugunssargs viņiem laipni aizlienēja savu tālskati. Bet 15. maijā torņa galā cēla sarkanbaltsarkano karogu un tā pakājē kurināja svētku ugunskurus, ko sargs apdzēsa tikai rīta pusē, kad visi svinētāji jau bija aizgājuši, bet virs meža kā ugunīgas čūskas ar krāsainām dzirkstīm izlaida raķetes.

    Agrāk ugunsnovērošanas torņus cēla no koka – krietni resniem baļķiem. Apakšā torņi bija platāki, uz augšu arvien šaurāki, un pašā galā pa lūku grīdā varēja ierāpties nelielā mājiņā ar logiem uz visām debess pusēm. Sarga uzdevums bija vērot, vai kaut kur neredz dūmus. Ja ieraudzīja, tad zvanīja uz mežniecību un ziņoja, piemēram: «Redzu dūmus uz 60 grādiem.»

    Savukārt mežniecībā pie sienas bija karte ar nagliņu katra ugunstorņa vietā. Pie nagliņas – diedziņš, apkārt kartei grādu aplis. Novelkot diedziņu attiecīgo grādu virzienā, redzams, kurā virzienā deg. Pa to laiku vai nu jau bija piezvanījis ugunssargs no cita torņa, kurš arī pamanījis dūmus, vai arī zvanīja viņam – lai ņem tālskati un meklē. Kad novilka diedziņu no otra torņa, tad vietā, kur tie krustojas, diezgan precīzi bija skaidra degšanas vieta.

    Padomju laikā karti pie mežniecības sienas vēl piesedza ar aizkariņiem – lai ienaidnieks neierauga.

    Mūsdienās koka torņus, kas kalpo tikai aptuveni 12 gadus, vairs neceļ. Tagad ugunssargu mājiņas stāv uz garas metāla režģu kājas. Latvijā pašlaik ir 181 ugunsnovērošanas tornis, un tiek izmantoti mobilie tālruņi un citas mūsdienu tehnoloģijas.

    Taču ugunssarga darbs ir sezonas, turklāt pieticīgi atalgots, arī finansējuma trūkst, tāpēc, piemēram, degošajā 2018. gadā dežuranti bijuši tikai apmēram divās trešdaļās torņu. Lai šo problēmu atrisinātu, tiek meklēts cits risinājums – kā cilvēkus novērošanas torņos aizstāt ar gudrajām kamerām, kurām ne tornī jākāpj, ne ēst un čurāt gribas, taču tās spēj nepagurušas vērot un ziņot.

    Jau šogad dūmus no 12 torņiem Rīgas tuvumā vēro kameras acs.

    Bet viens no pašlaik vecākajiem – 1974. gadā celtais un 33 metrus augstais Vērenes koka tornis Ogres novada Madlienas pagastā – gan pilda savu pamatfunkciju, gan arī ir pievilcīgs tūrisma objekts, jo ir vienīgais, kuru no ārpuses sedz plēstu skaidu jeb lubiņu apdare, kas turklāt nesen atjaunota. Tiesa, apskatīt to drīkst tikai no lejas un ārpuses.

    Dzēšana un zaudējumi

    Pirmskara Latvijā ar likumu bija noteikts, ka meža ugunsgrēku dzēšanā palīgā jādodas visiem darba spējīgiem iedzīvotājiem no 15 kilometru apkārtnes. Mūsdienās ugunsgrēkus dzēš profesionāļi, taču – jo sevišķi lielo ugunsgrēku dzēšanā – iesaistās visi: gan Valsts meža dienests, gan Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, gan vietējo brīvprātīgie ugunsdzēsēji, gan Zemessardze, gan Nacionālie bruņotie spēki un Valsts robežsardze, kas sūta palīgā arī savus helikopterus.

    Valsts meža dienesta rīcībā ir 16 jaunas meža ugunsdzēsības automašīnas Mercedes Benz Unimog 4000, kas izgatavotas pēc speciāla pasūtījuma un aprīkotas tieši darbam mežā – tām ir neliels svars, laba caurejamība.

    Kad dega Stiklu purvs, palīgā nāca arī vietējās zemnieku saimniecības ar savu tehniku. Dzēšanas darbos piedalījās Lietuvas un Baltkrievijas glābšanas dienestu helikopteri. Atbalstu teritorijas norobežošanā sniedza Valsts policija, dežurēja Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests… Tie ir milzu resursi.

    Taču viens no pirmajiem – nereti pats pirmais – ugunij pretī stājas Valsts meža dienesta mežzinis.

    Viena no viņiem ir Sandra Leite, Ziemeļvidzemes virsmežniecības Valmieras nodaļas vecākā mežzine. Meža dienestā strādā jau ilgi, kopš Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātes beigšanas 1983. gadā.

    Pirmās lielākās ugunskristības viņas dzīvē bijušas 2000. gadā, kad tikko sāka strādāt par mežzini. Vietā, kur Abuls ietek Gaujā, izdega pieci hektāri liela priežu meža.

    «Katru reizi, kad telefonā saņemu ziņu, ka atkal kaut kur deg, man sažņaudzas sirds.» Apvidus mašīnā viņai, tāpat kā citiem mežziņiem, vasarā vienmēr ir pilna ūdens tvertne ar kompresoru, mugursomai līdzīgs ūdens maiss ar smidzinātāju, pletne kūlas dzēšanai, un citas dzēšanā noderīgas lietas.

    Reizēm degšanas vietai nav iespējams piekļūt, un tad šļūtenes jāvelk pat kilometru tālu.

    Visbiežāk meža ugunsgrēku cēloņi ir cilvēku neuzmanīga, bezatbildīga rīcība ar uguni. Bez uzraudzības atstāts ugunskurs, viens zemē nomests nenodzēsts izsmēķis vai sērkociņš, traukšanās ar moci vai kvadriciklu pa meža bezceļu tā, ka dūmi vien kūp, var izraisīt nelaimi.

    Sandra atceras degšanu kūdrainā vietā, kas no ugunskura sākusies pat ziemā – pirms Ziemassvētkiem. Visticamāk, ugunskura kurinātājam pat prātā neienāca, ka ugunsgrēks var izcelties arī tad, ja apkārt ir sniegs. Kūdras degšana jeb zemdega arī ir viena no sarežģītākajām un grūtāk dzēšamajām. Tā var ilgt pat mēnešiem, līdz izžuvis un sadedzis viss zemsedzes slānis līdz minerālaugsnei.

    Katru gadu tiek fiksēti ļaunprātīgas meža dedzināšanas gadījumi, šogad – jau 11. Arī Sandrai šovasar īsts pārbaudījums bijis saistīts ar tīšu dedzināšanu: «Gandrīz vai likās, ka cilvēks pārbauda, cik labi mūsu dienests strādā.» Iegāja mežā, pielaida uguni, kā vēlāk noskaidrojās, pats par to arī paziņoja un noskatījās, kā darbojas dzēsēji. Turklāt vairākas reizes – gan no rīta, gan pēcpusdienā, gan pat vienpadsmitos vakarā.

    Ja ir aizdomas par ļaunprātīgu dedzināšanu vai neuzmanīgu rīcību ar uguni, kā rezultātā ir radušies zaudējumi, ugunsgrēka lietas materiāli tiek nosūtīti Valsts policijai izmeklēšanai. Gadījumi, kad izdodas noskaidrot meža ugunsgrēkā vainīgo, specifisko apstākļu dēļ ir reti, tomēr daži vainīgie ir tiesāti un saņēmuši sodu.

    Šogad 12 meža ugunsgrēku izcelšanās cēlonis ir bijis zibens.

    Taču, lai kāds būtu iemesls, meža ugunsgrēks – tie vienmēr ir arī milzu zaudējumi. Valsts meža dienesta aprēķinātie tiešie zaudējumi pēdējos gados eiro: 2018. – 3 414 458, 2019. – 418 738, 2020. – 127 240.

    Visbēdīgāk, ja iet bojā jaunaudzes, kurās tieši pirmajos gados ir ieguldīts visvairāk līdzekļu un darba: stādu audzēšanā un pirkšanā, stādīšanā, kopšanā… Pieaugušie meži spēj vairāk izturēt, atjaunoties un, ja ne, tad koksni var izmantot vismaz malkai, bet jaunaudzes uguns iznīcina pilnīgi. Un kur tad vēl saimnieku pārdzīvojumi, ko nekādā naudā nevar izmērīt.

    Par laimi, cilvēku upuri meža ugunsgrēkos pēdējos gados Latvijā nav bijuši.

    Taču Stiklu ugunsgrēka laikā stiprā piedūmojuma un paaugstinātās bīstamības dēļ tika evakuēts Stiklu ciems. Lielie meža dzīvnieki – stirnas, brieži, lapsas u. c. – parasti no uguns paspēj izbēgt un, tikuši drošā attālumā, pat nebaidās. Piemēram, 2018. gada Ādažu poligona ugunsgrēka laikā mežacūkas ganījās tikai 300 metru no tā. Bet Valsts meža dienesta mežzinis šā ugunsgrēka dzēšanas laikā izglāba stirnas mazuli, kurš bija paslēpies zem betona plāksnes.

    Visgrūtāk klājas tādiem maziem zīdītājiem kā eži, peles, ciršļi, susuri, arī rāpuļiem un abiniekiem, ligzdojošiem putniem, kukaiņiem, kuri nespēj no uguns izvairīties. Tomēr dažkārt arī viņiem palaimējas. Sandra Leite pašas acīm redzējusi veselu zalkšu mudžekli, kas no uguns patvēries dūksnainā laukumiņā.

    Kurš priecājas par meža degšanu?

    «Cilvēki meža ugunsgrēkus uzskata par lielu nelaimi. No vienas puses, tā tas arī ir – sadeg koki, sadeg daudz dzīvnieku, sadeg jaunaudzes, radot lielus ekonomiskus zaudējumus,» atzīst biologs, kukaiņu pētnieks Voldemārs Spuņģis.

    Taču ne visi par ugunsgrēku bēdājas. Daži pat ļoti priecājas!

    «Tās ir, piemēram, kukaiņu sugas, kuras dēvē par pirofiliem – ugunsmīļiem. Latvijā tādu varētu būt ap trīsdesmit, lai gan pēdējā laikā redzēta tikai puse no tām. Tās ir nelielas, grūti pamanāmas un atpazīstamas radības, tās dzīvo, slēpjoties degušo koku mizā vai iegraužoties koksnē.

    Pēc ugunsgrēka, līdzko noplakuši pēdējie dūmi, pirmā ir klāt degumu krāšņvabole, kas nedzīvo nekur citur kā vien svaigi apdegušos kokos. Tai ir ļoti jutīgi ožas orgāni, un viņa ir dūšīga lidotāja – kā citādi tiks kilometriem pret vēju? Ierodas mizgrauži, pēc viņiem – koksngrauži, kuriem vajag ne tikai apdegušu, bet jau mazliet trupēt sākušu koksni. Lai tāda rastos, jāpaiet vairākiem gadiem. Pa šo laiku degušais mežs jau ir nocirsts un iztīrīts, un šīm vabolēm nav, kur apmesties.

    Kur un kā tie visi pavada laiku starp ugunsgrēkiem, īsti nav zināms.

    Jau tūlīt – divās nedēļās – pēc deguma saaug specifiskas sēnes, kuras pievilina ļoti daudz kukaiņu, it īpaši divspārņi. Esmu pētījis degumu Ķemeru nacionālajā parkā, un nākamajā vasarā pēc deguma bija vērojams īsts sugu daudzveidības sprādziens. Tas saglabājās divus trīs gadus, tad atkal degumu sāka apdzīvot priežu mežam raksturīgās sugas.

    Pētīju arī augāja atjaunošanos Ķemeru tīreļa purva daļā. Pēc deguma tur parādījās augstajiem purviem, kur lielākoties aug sfagni, neraksturīgas sugas – aknu sūnas, ugunspuķes, kas vispār ir ļoti raksturīgas degumiem, saauga kārkli un bērzi. Ļoti strauji – jau tai pašā gadā – ar dzinumiem atjaunojās lācenes. Priežu un sfagnu atjaunošanās sākās tikai apmēram piektajā gadā pēc degšanas.

    Degumus ļoti ierobežojot, no tiem atkarīgajām sugām nav, kur dzīvot, un pasaulē samazinās sugu skaits jeb bioloģiskā daudzveidība. Tāpēc citur pasaulē kontrolētos apstākļos mākslīgi izraisa kontrolētus ugunsgrēkus, lai šīs dzīvesvietas radītu. Arī Latvijā pirms dažiem gadiem tos mēģināja ieviest.»

    Sabiedrības ļoti negatīvās attieksmes dēļ projektu pārtrauca. Un tas jau arī būtu cits stāsts.

     

     

     

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+