Ko kurā dobē sēt un stādīt?

Dārza iekārtošana
Mārīte Gailīte
19. aprīlis
1 komentārs

Drukāt

Saglabāt

Foto: Shutterstock
Lai gan augu seku mazā zemes pleķītī nav viegli ievērot, tomēr tai patiešām IR nozīme. Iesaka MĀRĪTE GAILĪTE, agronome un dārzeņkopības eksperte.

Kas ir augu seka?

Ideja par augu seku radās pirms vairāk nekā simt gadiem, kaut gan augu maiņa tiek izmantota jau gadu tūkstošiem. Zemnieki ievēroja, ka, ilgstoši audzējot vienus un tos pašus augus vienā vietā, tie ar laiku aug arvien sliktāk un raža samazinās. Tautas valodā to devēja par zemes nogurumu. Savukārt pēc tam, kad zemei ļāva gadu vai divus atpūsties, atstājot papuvē, raža atkal palielinājās.

20. gadsimta sākumā šo fenomenu sāka skaidrot zinātniski – augsnes nogurums saistīts ar barības elementu iznesi un kaitīgu organismu uzkrāšanos tajā. Katrai augu sugai saknes atrodas noteiktā dziļumā, un tieši tur tie uzņem barības vielas. Kopā ar ražu lielākā daļa barības vielu zūd, bet augsnē paliek vien atmirušas saknes un augu atliekas. Arī kaitīgie organismi un augsnē mītošie slimību ierosinātāji katrai sugai vairāk vai mazāk ir savi, lai gan ir arī kopējie.

20. gadsimta sākumā lielākā daļa lauku saimniecību bija naturālas – proti, ražoja galvenokārt pašu patēriņam un pārdeva tikai pārpalikumus. Šādos apstākļos viņi varēja sadalīt visu zemi vienāda lieluma laukos, ņemot vērā audzējamo kultūraugu skaitu, ganības un papuvi. Ik gadu laukus mainīja, kultūraugiem atgriežoties tajā pašā laukā tikai pēc 7–12 gadiem. Šādu pieeju izmantoja, līdz sākās komerciālā ražošana.

Mūsdienās zemnieki audzē tikai dažas galvenās sugas, un kādu platību tās katru gadu aizņems, atkarīgs no tirgus pieprasījuma, tāpēc klasiskā augu seka vairs nav iespējama. Tās vietā nāca augu maiņas ideja. Proti, audzētāji cenšas katru gadu vai ik pēc diviem gadiem mainīt laukus. Ja starp audzējamiem kultūraugiem ir arī pākšaugi – pupas, zirņi, pupiņas un citi –, uz to saknēm mītošās baktērijas saista slāpekli no gaisa un bagātina ar to augsni. Tas pilnībā neatrisina barības elementu zudumu ar ražu, tomēr daļēji to kompensē.

Lielražošanā augu maiņa palīdz arī cīnīties ar nezālēm, jo katram kultūraugam lieto savus herbicīdus, bet katram līdzeklim ir sava mērķauditorija. Rezultātā izdodas ierobežot nezāļu sugu daudzumu. Bet, tā kā mazdārziņā herbicīdus tikpat kā nelieto, šis apstāklis nav aktuāls. Tāpat arī kaitēkļi, kas uzkrājas mazdārziņa augsnē, bez grūtībām pārvar niecīgos attālumus un tik un tā atrod savus upurus. Infekcijas izplatās ar augsnes apstrādes rīkiem un dārza kopēja apaviem.

Der arī mazā dārzā

Cik lielai jābūt platībai, lai augu maiņa būtu efektīva? Šis jautājums nav pētīts, bet pieļauju, ka – sākot no 5000–10 000 kvadrātmetriem. Taču tas nenozīmē, kā arī mazdārziņā augus nevajag mainīt!

Piemēram, zemenes noteikti ir vērts ik pēc 3–4 gadiem pārstādīt jaunā vietā.

Tāpat piparmētras un melises, skābenes, maurlokus un daudzgadīgos garšaugus, jo šie augi sakuplo un pēc dažiem gadiem tik ļoti ieaug nezālēs, ka pārstādīt tos tīrā dobē ir vieglāk nekā ravēt.

Zemenes vērts pārstādīt arī tad, ja tās audzē uz melnā, austā polipropilēna. Tas lieliski nomāc nezāles, bet zem polipropilēna ar laiku savairojas sprakšķu kāpuri (drātstārpi) un mēdz dzīvot arī maijvaboļu kāpuri.

Kā saplānot dobes?

Piemēram, izvēlies augu secību kultūraugiem, kurus audzē gandrīz jebkurā mazdārziņā: gurķi, ķirbji vai kabači pupas, zirņi, burkāni, bietes, sīpoli un ķiploki…

Pirmais likums: dari tā, lai vienas dzimtas vai vienas grupas augi (piemēram, sakņaugi) nesekotu cits citam. Pēc tam jāpārdomā, kādas problēmas biežāk tiek novērotas tieši šajā zemē. Parasti tās ir nezāles vai slimības, ko izraisa augsnē mītošie patogēni. Tādas slimības kā melnkāja, baltā puve un fuzarioze bojā gandrīz visus augus, tādēļ pret tām drošāk cīnīties ar mikrobioloģiskiem preparātiem un ar augu seku.

Ja augsne nav nematožu piesārņota, tad augu secība varētu būt šāda:

  1. dobe: pupas (bagātina augsni ar slāpekli, tādēļ ir labs augs visas ķēdes sākumam).
  2. dobe: bietes (tās labi aug pēc pupām).
  3. dobe: gurķi (tos var audzēt pēc bietēm, ja nav nematožu).
  4. dobe: sīpoli vai ķiploki (tie labi aug pēc gurķiem).
  5. dobe: zirņi (ja vien augsnē nav nematožu).
  6. gads: ķirbji vai kabači.
  7. dobe: burkāni (ja nav nematožu).

Sanāk septiņas dobes, kas seko cita citai.

Nākamajā gadā 1. dobi aizņems bietes, pārējās rindas kartībā gurķi, sīpoli, zirņi, ķirbji, burkāni, bet septīto dobi – pupas.

Trešajā gadā 1. dobi atvēlēsi gurķiem, otro – sīpoliem, tālāk nāks zirņi, ķirbji, burkāni, pupas un bietes.

Šādi izvietojot augus, sanāk, ka iepriekšējā vietā (pirmajā dobē) pupas atgriezīsies tikai pēc septiņiem gadiem.

Ja augsne ir nematožu piesārņota.

Tad augu seku ir grūtāk izveidot. Nematodes bojā daudzus augus un arvien vairāk savairojas un uzkrājas augsnē. Daļēji palīdz nematožu izturīgu kartupeļu šķirņu audzēšana, bet parasti, ja kartupeļus vispār audzē, tiem atvēl lielāku platību nekā dārzeņiem. Tāpēc mazdārziņā šis variants nešķiet praktisks. Ko darīt? Vari mēģināt vairākās dobēs izaudzēt sīkziedu samtenes (drošāk stādīt dēstus), ļauj tām izaugt gana lielām un kuplām, tad nopļauj un ieroc zemē. Šādi rīkojoties katru gadu, ir iespējams novērst nematožu pārmērīgo savairošanos un pat mazināt to populāciju.

Ko pēc kā DRĪKST?

  • Augu maiņas ķēdes sākumā vienmēr jābūt pākšaugiem. Labāk sākt ar cūku jeb dārza pupām, jo tās ir aukstuma izturīgas un veido lielu zaļo masu. Pēc ražas novākšanas tās jāsasmalcina un jāiestrādā augsnē, lai nākamais augs varētu izmantot uzkrāto slāpekli.

    Pākšaugus var iekļaut arī ķēdes vidū, lai papildinātu slāpekļa krājumus augu sekas pēdējiem kultūraugiem.
  • Pēc pākšaugiem audzē slāpekļa prasīgas sugas – kāpostaugus vai ķirbjaugus, bietes vai selerijas.
  • Pēc tiem, kam vajag daudz slāpekļa, audzē sugas ar mazāku vajadzību pēc slāpekļa – burkānus, sakņu pētersīļus vai sīpolus.
  • Atceries, ka arī rutki, rāceņi, kāļi un redīsi pieder kāpostu dzimtai, tāpēc starp tiem un visiem kāpostiem vajadzētu ievērot vismaz 2 gadu audzēšanas pārtraukumu.
  • Sīpolaugus, burkānus un galda bietes vienā un tajā pašā vietā ieteicams audzēt ne ātrāk kā pēc 3–4 gadiem, bet kāpostaugus 6–7 gadu rotācijā.

Ko pēc kā NEDRĪKST?

Secīgi citu pēc cita nedrīkst audzēt vienas dzimtas sugas augus. Starp tiem jābūt atstarpei – vismaz vienam vai, labāk, vairāk gadiem.

  • Kāpostaugi (krustzieži): baltie un sarkanie galviņkāposti, brokoļi, ziedkāposti, kolrābji, Pekinas un Ķīnas kāposti, lapu kāposti, rutki, kāļi, rāceņi, rukola, redīsi, daikoni, sinepes, rapši un ripši.
  • Nakteņaugi: kartupeļi, tomāti, baklažāni, paprikas, fizāļi, pepino.
  • Seleriju dzimta (čemurzieži): sakņu, kātu un lapu selerijas, dilles, sakņu un lapu pētersīļi, burkāni, pastinaki.
  • Balandu dzimta: galda bietes, mangoldi (lapu bietes), spināti.
  • Ķirbjaugi: visu veidu ķirbji, kabači, patisoni, gurķi, melotrijas, momordikas, lagenārijas, kivano.

Ņem vērā!

Augu seka neglābs dārzu no infekcijām, kuras izplatās pa gaisu ar vēju: kartupeļu lakstu un tomātu augļu brūnās puves (Phytophthora infestans), biešu un burkānu lapu plankumainībām (Ramularia, Septoria), pelēkās puves (Botrytis cinerea), īstām un neīstām miltrasām. Ar to rēķinies!

 

1 komentārs

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+