Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Laima Grigone ir keramiķe, kuras porcelāna, akmensmasas un māla darbi pazīstami un iegādājami ne tikai Latvijā, bet arī Japānā, Dānijā, ASV un citur pasaulē. Studējusi mūsdienu amatniecību Falmutas universitātē Lielbritānijā. Pēc studijām atgriezusies dzimtas mājās Rundālē – šeit ir viņas darbnīca Laima Ceramics, nesen atjaunota dzīvojamā māja, suns, kaķi un pieci laimīgie zirgi. Ir ļoti pateicīga ģimenei par atbalstu. Joprojām mīl savu darbu kā hobiju, bet bez liekām ilūzijām.
Ceļš uz keramiku
Pirms vienpadsmit gadiem, kad Laima absolvēja Rīgas Valsts 1. ģimnāziju, viņa bija pārliecināta, ka noteikti nav radošs cilvēks: «Tolaik biju aizrāvusies ar fotografēšanu, tā bija vienīgā mana mākslinieciskuma izpausme.
Mana mamma ieteica mācīties interjera dizainu. Nekad iepriekš šī joma mani nebija interesējusi, bet sāku meklēt studiju iespējas ārzemēs un aizbraucu uz Lielbritāniju, kur vispirms mācījos mākslas un dizaina sagatavošanas kursā Oksfordas Brūksa Universitātē.
Ātri sapratu, ka interjera dizains nav man – daudz labāk patika praktiski darbi ar materiālu.
Tāpēc turpināju studijas Falmutas Universitātē, mūsdienu amatniecības kursā – tur iemācījos mācīties un patiešām atradu sevi. Lieliski pasniedzēji, radošs mācību process un izcils tehniskais nodrošinājums. Iepazinu dažādus materiālus – koku, stiklu, metālu, keramiku – un jau otrajā kursā sapratu, ka keramika mani interesē visvairāk. Pieteicos praksē pie keramiķes Ingrīdas Žagatas tepat Latvijā – tur pavadīju visu vasaru līdz 3. kursa sākumam. Manuprāt, tā bija ideāla kombinācija, jo universitāte iedeva spārnus un ticību sev, bet praksē pie Ingrīdas ieraudzīju to dzīvesveidu un darba ikdienu, kādu gribētu arī es.»
Atpakaļ uz laukiem
Laimas dzimtas mājas Rundāles pusē, kur viņa tagad dzīvo un saimnieko, pirms tam 11 gadu stāvēja tukšas. Turpat līdzās vecākiem ir zeme, kur viņi audzē graudaugus, pupas, zirņus, rapsi. «Mana ģimene šeit atnāca saimniekot 90. gados kā Breša zemnieki. Bet vēlāk viņi pārcēlās dzīvot Bauskas otrā pusē, un kopš tā laika Urštēnos pavadīja tikai darbdienas saistībā ar lauku apsaimniekošanu. Savukārt man pēc studijām nebija šaubu – braukšu atpakaļ uz Latviju, dzīvošu laukos,» stāsta Laima.
Pirmajā gadā, kamēr ritēja telpu remonts darbnīcai, Laima mitinājās štābiņa bēniņos. Štābiņš ir biroja ēka, no kura Laimas ģimene vada savu zemnieku saimniecību. Vēl Urštēnos ir atjaunotā 140 gadu senā ķieģeļu dzīvojamā māja, bijusī klēts, kas tapusi par ēdnīcu un pirti, kā arī trīs angāri un graudu kalte.
Kartupeļu stāsts
«Man ir kāds smieklīgs stāsts, kuru stāstot, es saku tā: vispār es esmu no laukiem, bet neesmu no laukiem, jo nekad nebiju audzējusi kartupeļus! Kad sāku te dzīvot, man pirmā lieta bija dārzs. Pirmajā gadā ļoti ambiciozi gribēju pamēģināt izaudzēt visu, tai skaitā kartupeļus. Iestādīju, izauga, nebija pat Kolorādo vaboļu! Tad vienā brīdī visi laksti kļuva dzelteni un gar zemi! Es, nedaudz vīlusies, zvanu vecmāmiņai un saku, ka mani kartupeļi laikam pagalam.
Vecmāmiņa otrā galā smejas: «Meitiņ, tavi kartupeļi ir gatavi, vari rakt laukā, ja gribi ēst!»
Bet tas vēl nebija viss… Laimīgi norakām tos kartupeļus, sabērām kaudzē apžūt, taču mamma neiedomājās man pieteikt, ka kaudze būtu jāapsedz… Tā nu visa mana pirmā kartupeļu raža kļuva zaļa un aizgāja postā. Toties tagad zinu par kartupeļiem!» smejas Laima.
Viņpus darbnīcai Laimai ir arī neliels dārziņš, kur viņa audzē ēdamas lietas – puķu stādījumi pagalmā ir mammas prieks. «Augstajās dobēs kastēs audzēju dārzeņus, salātus, zirņus, mangoldus, ķiplokus, seleriju, man ir arī siltumnīca un sakņu lauciņš ar klasiku – ķirbji, sīpoli, burkāni un arī kartupeļi.
Sakņu dārzā daudz izmantoju salmus – kā mulču, ir mazāk jāravē, zemē saglabājas vairāk mitruma, ar salmiem var labi veidot arī taciņas starp dobēm. Līdz nākamajam gadam salmi turpat dobēs arī labi sadalās.»
Viens nevar zināt visu!
«Protams, ka remontdarbiem es gribētu visus materiālus pēc iespējas dabiskākus, bet viss atduras pret tāmēm – kad ieraugu tās summas, ir skaidrs, ka būs vajadzīgs kompromiss. Ir sarežģīti izdarīt atbildīgu izvēli un saprast, kur patiešām ir vērts ieguldīt dabiskajos materiālos un kur iespējams uzticēties modernajiem. Mana pieredze rāda, ka katrs meistars slavē kaut ko vienu – neesmu vēl diemžēl satikusi tādu, kurš varētu man objektīvi izstāstītu plusus un mīnusus.
Runājot par keramikas biznesu: uztaisīt un pārdot – tās ir divas dažādas lietas!
Nereti cilvēki, kas ierauga, ka pusotrā minūtē no bezformīgas pikas jau izaug krūzīte, domā ka baigi labais bizness, izskatījās ļoti viegli. Tad es viņiem saku: nu ja, kad cilvēki taisa bērniņu, tas arī ir tik viegli un patīkami, vai ne? Bet tas bērns pēc tam jums varbūt vēl līdz 30 gadu vecumam pa mājām dzīvos un pats sev pusdienas netaisīs. Ar traukiem tas pats – man ir daži trauki, kas stāv sešus gadus, regulāri slauku no tiem putekļus, vadāju gadiem līdzi pa tirdziņiem, sapakoju, izpakoju… Un tā viņi man sēž mājās! Uzvirpot krūzīti ir gana viegli, viss tālākais ir daudz sarežģītāk.
Lielākais izaicinājums šajā profesijā ir neļauties komercializācijas idejai, uzskatam, ka keramiķi ir tikai noderīgu objektu ražotāji. Manuprāt, visi amatnieki jau ar savu dzīvesveidu simboliski turpina 20. gadsimta mierpilno pretošanos modernizācijai, standartizācijai, pārprodukcijai, mehanizācijai, masu mārketingam un citiem progresiem, kas apspiež cilvēka garu.
Keramika ir viszinātniskākā no mākslas formām, un tajā pašā laikā arī saistīta ar vienu no universālajām cilvēces pieredzēm. Podnieki ir daļa no šī nepārtrauktās tradīcijas procesa un cilvēces meklējumiem pēc lietderības, patiesības un skaistuma.»
Laimīgie zirgi
Pirms četriem gadiem nāca apjausma: es gribu zirgu! Tas sapnis ļoti negaidīti uzpeldēja un nelika mieru. Ģimene ļoti centās mani pārliecināt, ka nevajag, bet divi zirgi drīz vien ieradās mūsmāju ainavā – melnā Vētra un sirmā Savana. Jāsaka, ka mans pieredzes trūkums šai jomā, iespējams, bija mans lielākais pluss, jo vajadzēja jautāt pašiem zirgiem – kā mums būt? Ko gribat, ko negribat?
Manuprāt, tradicionālā stallī, kur lietas notiek tā, kā tās notiek, un cilvēki domā, ka viņi zina, kā būs būt, nereti nedodam sev iespēju apšaubīt vispārpieņemtās normas un stereotipus. Kad zirga pamatvajadzības (ēdiens, ūdens, socializēšanās iespējas, brīvība, pajumte, drošība, brīva kustība) ir nodrošinātas, tikai tad ir iespējams sākt runāt par interakciju ar zirgiem brīvā, nepiespiestā vidē.
Tiecos uz prāta stāvokli, domāšanas veidu, kā strādāt ar zirgiem citā gaismā. Meklējot iekšējo kustību motivāciju un harmonisku kontaktu, lai gan zirgs, gan cilvēks varētu piedalīties kopīgā dejā.
Jautāju sev, nevis ko zirgs var izdarīt manā labā, bet gan – ko es varu izdarīt zirga labā?
Kā iedvesmot, iedrošināt un palīdzēt zirgam kļūt par varoni savā paša stāstā. Manuprāt, tik daudziem dzīvniekiem jāpakļaujas cilvēku ambīcijām, reti kur cilvēki spēj atklāti komunicēt ar dzīvniekiem un pielāgoties viņu vajadzībām, kur nu vēl viņu vēlmēm.
Atceros sarunu ar kādu zirgu treneri, viņa man teica: «Bet mēs tik smagi strādājam, lai nodrošinātu zirgus ar visu vajadzīgo, viņi taču varētu mums arī pastrādāt (arēnā ar jaunajiem jātniekiem).» Uz ko es atbildēju: « Nē, zirgi mums neko nav parādā, ja mēs nebūtu atņēmuši viņu dabisko, plašo vidi, mums nebūtu jācenšas to kompensēt.» Man par lielu pārsteigumu, viņa man piekrita, atzīstot, ka zirgs bez jātnieka joprojām ir zirgs, bet jātnieks bez zirga… Dzīvnieki mums galīgi neko nav parādā.
Laima par zirgiem
- Lai sagatavotos zirgu ienākšanai mājās, es gāju zirgkopības kursos LLU, bet uzskatu, ka tur nepateica visas pašas svarīgākās lietas.
- 20 gadu biju veģetāriete un nu jau četrus gadus esmu vegāne, tādēļ empātija ir pamatā manām attiecībām gan ar suņiem un kaķiem, gan zirgiem. Par jebkuru dzīvnieku domājot, es cenšos iejusties viņa ādā. Zirgiem ir nepieciešamas brīvi pieejamas ganības un nojume 24/7, vienmēr pieejams ēdiens, ūdens un socializēšanās iespējas. To uzskatu par obligātiem priekšnoteikumiem, lai ar zirgiem varētu veidot labas attiecības.
- Nekad nenovērtējiet par zemu vides un savstarpējo attiecību nozīmi dzīvnieku labturības kontekstā.
Novērtē rakstu
-
1
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
