Rīga 0°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Sintijas Bērziņas dosjē
- Studējusi Latvijas Mākslas akadēmijā Keramikas nodaļā, maģistra grāds.
- Pēc studijām atgriezusies dzimtajā pusē un Preiļos izveidojusi keramikas darbnīcu Piece Of Touch (gabaliņš pieskāriena – angļu val.) – nosaukuma pirmie burti veido arī vārdu POT, kas angliski nozīmē podiņš. Darbnīca atvērta jau trešo gadu, Sintija šeit rīko arī meistarklases un uzņem ciemos interesentus.
- 28 gadi, precējusies, vīrs Gints Bērziņš, strādā būvniecības jomā. Abiem ir meitiņa Alise Ieva (10 mēneši).
«Līdz studijām Mākslas akadēmijā man bija divi interešu virzieni – sports un radošais gars. Desmit gadus spēlējusi volejbolu, es nevarēju izlemt, vai mācīties Sporta akadēmijā vai tomēr doties pa mākslas ceļu, taču dažādu apstākļu sakritība mani aizveda šajā virzienā. Pirmajā gadā stājos Vides dizaina nodaļā, bet netiku – konkurss bija liels, pretendenti spēcīgi, no rozentāļiem, lietišķajiem.
Bet es nesaskumu, tā vietā visu gadu mācījos sagatavošanas kursos un nākamgad iestājos keramiķos – pa to gadu vēlreiz gāju cauri visu akadēmijas nodaļu programmām, un pie keramikas man kaut kā iesila sirds. Kad mācību procesā pirmoreiz sastapos ar porcelānu, uzreiz iemīlēju šo materiālu, tik viegls, graciozs un gaismu caurlaidīgs!» atceras Sintija.
Citi lasa
«Kad tuvojās bakalaura studiju beigas, domāju, ko darīt tālāk. Kā tas būtu, ja man piederētu pašai sava keramikas darbnīca? Jāpamēģina! Tas gan nebija vienkārši, jo keramiķa aprīkojums maksā gana dārgi – vidēji liela krāsniņa vien ap trim tūkstošiem eiro, un man kā studentei, protams, tādas naudas nebija.
Bet tieši togad Preiļu pašvaldība izsludināja konkursu ar mērķi atbalstīt jaunos uzņēmējus, un es uzreiz priecīga ķēros klāt projekta rakstīšanai. Man piešķīra līdzfinansējumu, pieliku visus savus iekrājumus, arī vecāki atbalstīja, un – sanāca naudiņa manai pirmajai krāsniņai.
Sākumā gandrīz gadu darbojos ar keramiku vecāku nepabeigtajā mājā un sāku just, ka krājas pieredze un jau sanāk kaut kas labs! Pieteicos arī Līderim, Eiropas projektam, nu jau par darbnīcas būvēšanu. Arī to atbalstīja. Mans draugs (nu jau vīrs – aut.) nopirka zemes gabaliņu, un drīz vien sākās darbnīcas būvniecība. Arī šis atbalsts bija līdzfinansējums, daļu paši paņēmām kredītā, toties gada laikā darbnīca bija gatava!
Bija pašai sava vieta, kur darboties, varēju sākt uzņemt arī tūristus. Patlaban arī paši šeit, otrajā stāvā, dzīvojam, bet man ir sapnis kaut kad nākotnē atrast un iekopt pašai savas lauku mājas. Dzimtas mājas, ko varētu atjaunot, mums diemžēl nav – ja būtu, mēs jau saimniekotu tur,» pārliecināta ir Sintija.
Mazpilsētā sevi vieglāk sadzirdēt
Nu jau rit trešais gads, kopš Sintija dzīvo un strādā Preiļos. Pēc bakalaura programmas sekoja studijas maģistrantūrā, vienu gadu arī mācības Polijā, Vroclavas Mākslas akadēmijā.
«Pēdējais gads maģistros vairs nebija tāds īsti pilnvērtīgs, jo sākās kovids – katrs mājās, kā nu varēja, tā čubināja savus darbus. Un es tolaik vēlreiz nopriecājos: cik labi, ka man jau ir darbnīca un lietas var turpināt notikt! Tā sanāca, ka tajā laikā abi ar vīru tikām arī pie skaistākā un dārgākā mūsu kopdarba – meitiņas Alises Ievas,» smaida laimīgā māmiņa.
Sintija atceras, ka sākumā, nokļuvusi Rīgā, bijusi ļoti saviļņota, viss tāds interesants, visa kā daudz, viss notiek tik dinamiski. «Tomēr diezgan ātri arī sapratu, ka tas nav man, noteikti ne ilgtermiņā. Krasi izjutu, ka lielpilsēta cilvēkus mēģina kontrolēt un ievirzīt tā, kā vajag citiem, nevis – kā ir tieši tev, kā tev palīdzēt attīstīties. Tas man ļoti traucēja, jutos nemitīgā skrējienā, sajūtā, ka kaut ko nokavēšu,» atceras Sintija.
Atgriešanās mazpilsētā manā dzīvē atkal ienesa mieru, spēju sevi labāk sadzirdēt, saprast, kas man ir vajadzīgs un ka nekur nav jāsteidzas.
«Dzīve šeit ir patīkama un mierīga, cilvēki cits citu pazīst, apsveicinās, ir laba kopības izjūta un valda tāda draudzīga vienotība. Kas nav mazsvarīgi, dzīve ir arī lētāka, turklāt ne tikai pārtikas ziņā, faktiski visās jomās.
Vasarās man ir pašai savs dārziņš, kur es bez dārznieces pieredzes un ķēriena sastādu šo un to un – gaidu brīnumu! Un brīnumi notiek, tas ir zemes spēks, kas to paveic – pagājušajā vasarā man izauga gurķi, tomāti, salāti un zaļumi, lieliski! Izej laukā un saplūc svaigu, pašas izaudzētu.»
Konkurences vietā sadarbība
Runā, ka Rīgā it kā ir lielākas iespējas un drošāka darba dzīve. Vai mazpilsētā nav raizes par iespējām nopelnīt? «Mēs nekad nezinām, kas notiks, – garantiju nav ne darbam ofisā, ne biznesam laukos. Vispirms jāatbrīvojas no bailēm, jo mēs taču piesaistām to, uz ko ir mūsu domu fokuss.
Turklāt mūsdienās, kad pieejama interneta vide, viss iespējams visur, kaut meža vidū, vai ne tā? Savā darbā novēroju, ka cilvēki arvien vairāk meklē kaut ko ar pievienoto vērtību, un, ja tu radi savu darbu no sirds, tad reklāma aizies no mutes mutē – tevi atradīs!» ir pārliecināta Sintija.
«Konkurence? Mūsu pusē tās vietā valda sadarbība, vismaz es to tā izjūtu. Piemēram, regulāri sadarbojos ar vietējo keramiķi Raivo Andersonu, viņš Preiļos vada P.Čerņavska keramikas māju – mēs viens pie otra nodedzinām traukus, kad viņš nevar uzņemt apmeklētājus, iesaka braukt pie manis, es daru tāpat, arī citi vietējie ir draudzīgi.
Un vienmēr jāatceras, kā strādā darbošanās enerģija! Esmu novērojusi interesantu sakarību – kad man nav laika un darbnīcā neko nedaru, tad arī no malas ir klusums. Bet, kolīdz sāku darboties (pat nekādi uz āru to nereklamējot), kolīdz piesēžos pie darba galda un sāku taustāmi strādāt, man sāk zvanīt, meklēt, interesēties. Šķiet, ka kaut kur Visumā iegriežas darbošanās enerģija, un tā ir tieši tik spēcīga!»
Sapnis par…
«Kā man Preiļos pietrūkst? Salsas deju nodarbību! Rīgā biju pasākusi apmeklēt dejošanas nodarbības, man ļoti patika, tāpēc, lūk, aicinājums – brīva niša Preiļu pilsētā, kāds var braukt šurp vadīt dejas! Bērniem šeit ir diezgan daudz pulciņu un dažādu brīvā laika pavadīšanas variantu, taču pieaugušajiem diezgan trūcīgi.
Man vienmēr bijusi pārliecība, ka dzīves līdzsvars iestājas, ja izdodas sabalansēt radošo ar fizisko.
Kustības, skriešana, kaut vai garas pastaigas, vingrošana, sporta spēles – vienalga, bet fiziski aktīvas nodarbības palīdz strukturēt un disciplinēt ikdienu, kā arī sniedz enerģiju un palīdzēt uzturēt formu. Mana pieredze ir tāda, ka daudzas radošas idejas ienāk prātā tieši, piemēram, skrienot, tātad sakarība te ir,» pārliecināta Sintija.
Viņa arī atzīst, ka pašpārliecību un spēku ikdienā sniedz ģimenes tuvums: «Mana mamma un abas viņas māsas dzīvo Preiļos, esam liela dzimta, bieži sanākam kopā – dzimta un ģimene ir pamatīga drošības sajūta! Vienmēr priecājos, ka mana vecuma cilvēki ap trīsdesmit atgriežas dzimtajās mazpilsētās un laukos – manuprāt, arvien vairāk cilvēku sāk sajust lielpilsētu spiedienu un izvēlas brīvību.
Un man gribētos, lai Preiļos un arī citās pilsētās un ciemos ir tā, kā man reiz mamma stāstījusi par savām bērnības atmiņām – daudz mazo uzņēmumu, tu ej pa ieliņām un, skat, vienā veikaliņā cep un tirgo maizi un bulciņas, otrā ir dārzeņi, trešajā gaļas veikaliņš, ir vairākas mazas, omulīgas kafejnīciņas un grāmatu veikaliņi. Tas būtu jauki un Latviju attīstoši!»
