Kā tikt pie skaista egļu dzīvžoga?

Vispirms – kādam nolūkam?

Kā dzīvžogu stādīt un kā to turpmāk audzēt – cirptu vai brīvi augošu –, nosaka daudzi faktori. Lauku teritorijā visbiežāk egļu dzīvžogu stāda, lai aizsegtu skatu uz nepievilcīgu, urbanizētu ainavu – garāžām, kūtīm, lielceļu… Šajā gadījumā, protams, eglēm būs jāļauj augt brīvi. Tiesa, aizsegt parasti vajag ātri, bet egle pirmajos gados aug lēni. Tāpēc, iespējams, sākumā der mistrs ar ātri augošiem lapu kokiem – bērzu, apsi, pat alksni, ja mitrāka vieta var iestādīt arī melnalksni –, kurus vēlāk, pēc 15 gadiem, kad egle jau pieaugusi, var ņemt laukā.

Ja žoga uzdevums ir pasargāt augļu dārzu no valdošajiem vējiem, arī šajā gadījumā eglei var ļaut augt brīvi un stādījumam vēlams būt samērā skrajam. Proti, tā būs vējlauzēja josla, kas mazinās vēja stiprumu un dārza pusē neveidos virpuli, kā tas būtu aiz blīvas sienas. Bet zini! Vēja aizsargstādījumam jābūt apmēram 15 metru attālumā no dārza, lai to nenoēnotu.  Protams, noder arī, lai pasargātu teritoriju no ceļa putekļiem, trokšņiem, sniega sanesumiem.

Blīvs, cirpts dzīvžogs būs piemērots piemājas teritorijas vai dekoratīvās daļas ierobežošanai – stirnas tādu neapskādēs, un tas arī labāk iederēsies lauku ainavā nekā tūjas.

Citi lasa

Lolita Lūse

Viedoklis

Sanita Osipova: Man izdevās nomest vairāk nekā 20 kilogramus un…

Inita Dilāne

Horoskopi

Horoskops 18. – 24. aprīlis. Kā tevi ietekmēs astroloģiskā pāreja, kas ir reizi 14 gados?

Daina Lapiņa

Siera kūkas

Rabarberu siera kūka – sezonas hits!

Vai var ietaupīt?

Arī visparastākās stādaudzētavā pirktās eglītes podiņos (nemaz nerunājot par šķirnēm) garam dzīvžogam radīs jūtamu robu maciņā. Kā tikt pie eglītēm lētāk?

Viena no iespējām – sarakt eglītes, kas iesējušās ceļmalās un zem augstsprieguma līnijām. Tām tur nav jābūt, un tik un tā tiek nopļautas… Bet vai viss ir tiešām tik vienkārši? Vecās ceļmalās un zem elektrolīnijām nelielās eglītes bieži vien ir mānīgā izmērā un vecumā, jo nereti ir jau reiz appļautas un atkal ataugušas. Šādiem stādiem sakne ir resna, plaši izpletusies, tādas slikti ieaug. Vislabāk nesen ierīkotās trasēs vai gaišās mežmalās meklēt 20–30 cm garas pašizsējas eglītes, kas augušas puslīdz mitrās, saturīgās augsnēs, lai saglabājas vesels sakņu kamols pat izraujot. Jā, no mitrām trūdainām augsnēm stādus ērti ir izplēst, nevis rakt! Tā vieglāk sagatavot vairāk stādu, nav liekas augsnes, taču saknes nav arī plikas, stādi labi ieaug, bet – tas tad jādara agrā pavasarī. 

Pēc šādas tehnoloģijas ir tapis egļu stādījums Laumas dabas parka teritorijā.

Cita iespēja – ievākt čiekurus un iegūt sēklas. Kaut vai no tām, kuras siltā istabā birst no Ziemassvētku čiekuriem. Savācam tās un glabājam sausas noslēgtā traukā pagrabā vai ledusskapī līdz pavasarim, tad vairākas stundas mērcējam un sējam kastītē ar paskābu, mitru kūdru. Pēc sadīgšanas izpiķē stādu dobītē un pēc 2–3 gadiem var stādīt. Tā iegūst daudz stādu, tikai paies ilgāks laiks. Jaunajā vidē piķējumi jāsargā no tiešiem saules stariem – eglītes pirmajā mēnesī ieteicams noēnot. Lai būtu rezultāts, par eglītēm jārūpējas.

Mežā rakti kailsakņi. Vai ieaugsies?

Ja eglītes noskatītas sava meža saulainajās vietās, labs stāda augstums ir 40–45 cm. Staigā ar lāpstu, ja egle ceļgala augstumā, izroc ar zemes kamolu un necenties to nopurināt. Eglei, nezaudējot ko pazīstamu, būs mazāk stresa ieaugoties. Jo garāka egle, jo lielākam jābūt izraktajam sakņu kamolam. Jautājums – vai tādu pacelsi? Labi, ja vajag nedaudz stādu un tie nav tālu jānes līdz transportam. Vislabāk sakņu kamolu uzreiz iesaiņot tīklā vai maisa audumā. Lielāka egle ar spēcīgi apcirstu sakņu kamolu bez speciālas iepriekšējas sagatavošanas var arī neieaugties.

Cik dārgi ir nopirkt?

Stādaudzētavu  egles podiņos ir palielas, maksā daudz un galvenokārt nopērkamas šķirnes. Finansiāli mazsāpīgāk ir iegādāties sēklas Latvijas valsts mežu audzētavās, dekoratīvo stādu nodaļā piedāvā arī sudrabegļu sēklas vai jaunstādus. Iegādājoties parastās egles meža stādus, ar LVM jāslēdz līgums. Tūkstoš divgadīgu trīsgadīgu stādu tev izmaksās 200–300 eiro atkarībā no stāda lieluma un veida. Tas ir 20–30 centu par stādu – lētāk nekā viena smalkmaizīte veikalā! Bet no šī daudzuma sanāk puskilometru garš blīvs dubultstādījums vai 1,5–2 kilometrus garš brīvi augošu eglīšu stādījums. Stādiņi ir veselīgi, ar netraumētām, kompaktām saknītēm, kas veicina labu ieaugšanos un ir viegli iestādāmi. 

Kad labāk stādīt?

Mazos stādiņus labāk stādīt maksimāli agri pavasarī – tiklīdz augsne atkususi un var iedurt lāpstu. Veidojot dzīvžogu, jārēķinās, kas stādījums būs jāmulčē, lai saglabātu augsnes mitrumu. Vismaz divus mēnešus, kamēr sakne saprot, ka nonākusi jaunās mājas un sāk iedzīvoties, papildus jālaista, ja pavasaris ir sauss. Bet viss atkarīgs no augsnes tipa, kādā dzīvžogu paredzēts stādīt, – smilšainā jālaista biežāk, mālainā – retāk. 

Var stādīt arī rudenī, līdz oktobra vidum, bet jārēķinās ar to, ka ziemā sals var izcilāt augsni. Dārznieka vārdiem runājot, sals stādus izmet no augsnes.

Ja tomēr nolemts dzīvžogu veidot no lielākām eglītēm, kas augušas podos stādaudzētavā, protams, ka tādas vieglāk iestādīt rudenī, kad laiks mēdz būt lietaināks. Tikai jāņem vērā, ka kokam vajag divus mēnešus ilgu iesakņošanās laiku.

Kāda augsne piemērota?

Vai var parastās egles audzēt jebkurā vietā un augsnē? Parastā egle (Picea abies) ir viens no mūsu mežu pamatkokiem un labi augs vairumā augšņu. Bet grūti būs veidot veselīgu dzīvžogu gan izteikti sausās, gan ilgstoši pārmitrās augsnēs, gan tīrā smiltiņā, gan smagā, blīvā mālā vai uz dolomītiežiem, lai gan iespējams nedaudz uzlabot pat šādas augsnes. Vispiemērotākā būs skābena (pH 4,5–5,5), mēreni mitra augsne. 

Kā sagatavot augsni?

• Paredzētajā dzīvžoga vietā jau laikus jānomāc zālaugi. Nelietojot indes, to var lieliski izdarīt, savālojot sienu vai salmus. Vienlaikus tā panāksi, ka zeme zem seguma atmaigst.
• Pēc kāda laika rindu vai sleju safrēzē.
• Lauka vai dārza augsni vēlams sajaukt ar nelielu kūdras devu, lai eglītei vieglāk ieaugties. Ideāli, ja piejauc kaut mazliet egļu meža zemes, jo egļu saknes dzīvo simbiozē ar augsnes mikorizas sēnēm. Īpaši svarīgi tas ir sausās vai citādi maz piemērotās augsnēs stādītām eglītēm.
• Stādīšanas reizē mēslošana nav nepieciešama. Iestādot auglīgā lauku augsnē, egle labi augs, bet pēc gadiem divdesmit no pārāk labas dzīves var sākties sakņu slimība – sakņu piepes izraisītā sakņu trupe.

Lai dzīvžogs nestreipuļotu

Vari uzticēties savam acumēram, bet labāk tomēr iezīmēt rindu, novelkot un nospriegojot auklu starp mietiņiem, un stādus paredzētajā attālumā stādīt auklas vienā pusē. Tā panāksi, ka augi augs taisnā rindā kā zaldātiņi, nevis streipuļos. Ja mežā izraktie stādi nav vienāda izmēra, nerēķinies ar pašreizējo diametru un augstumu, bet stādi, lai stumbrs būtu pie virves. Pamazām, regulējot ar griešanu, augumi izlīdzināsies.

Mazos stādus no audzētavas iešauj zemē ar stādāmstobru vai lāpstas veidotā spraugā, pieminot zemi ar kāju stingrāk pie stāda. Lielākiem stādiem bedre parasti vajadzīga par 10–20 centimetriem platāka un dziļāka nekā stāds podā vai sakņu kamols.

Attālumi starp stādiem

Cirptā, blīvā dzīvžogā skujkokus stāda apmēram 0,8–1 metra attālumā. Var stādīt pamīšus divās rindās, starp rindām atstājot metra atstarpi. Brīvi augošā dzīvžogā vēlams ievērot 1,5–2 metru distanci starp eglēm, turklāt, kokiem augot lielākiem, stādījumu var nākties paretināt, lai palikušajiem kokiem arī vainaga lejasdaļā saglabātos kupli zari. Zini! Sastādot eglītes pārāk cieši, lai panāktu, ka dzīvžogs ir pēc iespējas biezāks, tās var sākt slimot ar kādu slimību, var uzbrukt kaitēkļi, ko izraisīs pastiprināta konkurence gan par augšanas vietu, gan par apgaismojumu, gan par gaisu.

Vai debespuses svarīgas?

Ja mežā izrok neliela izmēra eglītes, tad, stādot tās dzīvžoga rindās, augšanas debespuses ievērošana nav tik būtiska. Svarīgāka ir ierastā gaisma. Ja eglītes paredzētas stādīšanai dzīvžogam klajumā, vajag gaišā vietā augušus stādus.

Citādi ir ar lielākiem, ap 40–50 cm augstiem stādiem, te jau debespuses ievērošana stādot ir vēlama. Stādu noliek zemē pie kājām un skatās no augšas – tā puse, kur ir vairāk zaru un  blīvākas skujas (to var labi redzēt), ir saules jeb dienvidu puse, un tā arī jāstāda.

Kā kopt?

Ja pirmajos gados savvaļā saraktas eglītes pēc iestādīšanas stāv uz vietas vai aug lēni, tas ir pilnīgi normāli. Saknes ir traumētas, tām jāpierod pie dzīvesvietas maiņas, jāiesakņojas, jāattīsta jaunas saknes, un tikai tad sāks augt jauni dzinumi. Protams, eglītēm vari palīdzēt, ik pavasari pabarojot tās ar skujeņiem domātu mēslojumu, taču kūtsmēsli gan nebūs piemēroti.

Zini! Laistīt karstā laikā un mulčēt stādījumu ir daudz svarīgāk nekā mēslot.

Vislabāk laisti agros rītos! Mulčēšana saglabās augsnes mitrumu, kas ir svarīgi, jo saknes eglēm ir seklas, tuvu augsnes virspusei. Mazākiem stādiem svarīgi nepieļaut ieaugšanu garā zālē, to vajag vismaz nomīdīt, ja nesanāk appļaut.

Cik garas jāsāk cirpt?

Tāpat kā krūmus, arī eglītes jāsāk veidot jau no mazotnes, tiklīdz tās iesakņojušās un sāk dot pieaugumu. Uz katra pamatzara jaunā dzinuma ir galotnes un vairāki sānu pumpuri.  Lai egļu dzīvžogs kļūtu biezāks, ir jāpanāk lielāka jaunā dzinuma sānu pumpuru augšana. To var izdarīt, nogriežot galotnes pumpuru – samazinot dzinuma garumu uz pusi. Griezumu veic 1–1,5 cm virs zariņa sānpumpura, kas attīstīsies kā nākamā gada jauna dzinuma galotnes pumpurs. Ja garāks attīstījies arī kāds jaunā dzinuma sānzars, nedaudz saīsini arī to.

Pašas eglītes galotni līdz dzīvžoga vēlamā augstuma sasniegšanai neaiztiek.

Bet var būt izņēmumi: kad eglītes ieaugas, kādā 4.–7. gadā mēdz gadīties, ka tām pēkšņi izaug netipiski gari jaunie galotnes dzinumi  – pat virs 50 cm. Šos garos dzinumus vajag kārtīgi – vismaz par vienu trešdaļu – saīsināt, tiklīdz tie izauguši, lai neveidojas gari, mazzaraini posmi vainagā.

Līdz eglītes sakuplojušas, apgriešanu var veikt ar dārza šķērēm, bet vēlāk jau izmantot kādas nopietnas dzīvžoga šķēres. Egļu dzīvžogu cērp reizi sezonā, kad izauguši jaunie dzinumi, – vasaras sākumā. 

Cik ilgi būs skaists?

Dabā egle reti kur nāk uz lauka kā pirmā – vispirms sarodas lapu koki kā pionieri, un eglītes kā partizāni pēc tam…  Šī iemesla dēļ egļu dzīvžogam ir svarīgi iegādāties kvalitatīvus stādus. Bet arī no mežā izraktiem stādiem tas būs veselīgs un kupls, ja augiem tiks nodrošināts pietiekams mitrums un tie tiks regulāri apgriezti. Tātad priecēs vairākus gadu desmitus. Šo idilli varētu izjaukt vienīgi fakts, ja tuvumā ir nekopts, dabiskais mežs vai nesakopta kailcirte ar neizvāktu zaru kaudzēm, celmiem un – ar saviem kaitēklīšiem. 

Kas apdraud?

Var jau pasmieties, ka mūsdienās dzīvot jebkurā veidā un vidē ir kaitīgi… Tomēr atcerēsimies vienkāršu patiesību – kaitēkļi un slimības parasti uzbrūk novājinātiem augiem. Kaitēkļi un novājinātība nav egļu slimību cēlonis, bet simptoms, ka augiem nepieciešama palīdzība apkārtējās vides uzlabošanā. Ir vai nu pārāk sausa, vai mitra augsne, iestādīti pārlieku lielā ēnā, un, protams, svarīga arī augsne. Nepiemērots pH, par daudz vai par maz mēslojuma… Jāatceras, ka kokaugam sakņu aizņemtais laukums var pārsniegt vainaga diametru, bet eglēm ir virspusēja sakņu sistēma, tādēļ dziļāka rakšana sakņu tuvumā noteikti tās traumēs un egle negatīvi reaģēs. Un vēl jau pieminētā apkārtnes nesakoptība…

Iepazīsti egļu kaitniekus!

• Egļu hermess. Šogad īpaši aktīvs un nepatīkams – eglē jaunajiem dzinumiem var pamanīt čiekurveida uzblīdumus. Šie uzblīdumi, kuros darbojas par 1 milimetru mazāks kaitēklis, jau jūnijā jānogriež un jāiznīcina, lai tie nevairotos.
• Egļu lielais sakņgrauzis. Apmēram puscentimetru gara, melna vabole, kas egļu stādus bojā visai dažādos augšanas apstākļos. Stumbra lejasdaļas, sakņu kakla un lielāko sakņu mizā vai koksnē kaitēklis izgrauž paralēlas, virspusē vaļējas ejas.
• Egļu mazā zāģlapsene. Sastopama gan uz pieaugušām eglēm, gan stādiņiem. Kāpuri grauž jaunās skujas, veidojot tajās dažādu lielumu robus. Bojātās skujas sakalst un nobrūnē. Kad kāpuri paaugas, tie nograuž visu skuju. Ļoti svarīgi kāpurus pamanīt laikus. Nelielā platībā tos var kaut vai nolasīt ar rokām. Kāpuri kolonijas neveido.
• Egļu astoņzobu mizgrauzis. Uzskatāms par bīstamāko kaitēkli pieaugušu egļu audzēs ne tikai Latvijā, bet visā Eirāzijā. Parasti savairojas vēja gāztās vai citādi novājinātās eglēs vai nemizotos baļķos, kas ir virs 12 cm diametrā. Savairojoties kaitēklis uzbrūk augošām eglēm. Latvijā lidošana sākas aprīļa otrajā pusē, maija sākumā. Pirmā paaudze izlido jūnijā vai jūlija sākumā, bet otrā paaudze – augusta beigās, septembrī. Jaunās vaboles pārziemo zem mizas vai augsnē netālu no attīstības vietas. Mežā ierobežo, izliekot speciālus feromonu slazdus.

Pieredzē dalās EVA JAUNROMĀNE, kura dzīvo Talsu novadā:

– Mans sudrabegļu dzīvžogs ir vismaz 15–17 gadu vecs. Sāku ar daudzus gadus podos bez pārpodošanas nomocītu, neizpirktu Ziemassvētku eglīšu glābšanu. Bija žēl, ka tās izmestu. Tolaik eglītes bija jau ap metru garas. Tomēr šosejas malā ieplānotā nepieciešamā dzīvžoga garumam stādu nepietika, un vajadzēja eglītes piepirkt klāt no Latvijas otrā malā esošas Latvijas valsts mežu stādaudzētavas. Viņi ar kurjerpastu man atsūtīja sapakotus stādus, tās bija palielas eglītes, apmēram 30–40 cm augstumā. Man ar visu PVN sanāca kādi 60 santīmi par stādu. Kad sāku stādīt glābjamos, kaimiņi smējās – kas tās par sudrabeglēm, nekāda krāsa, tādas pelēcīgi zaļas, nesmukas… Bet manas egles bija pāraugušas tajos podos, saknes satinušās, nobadojušās. Nepareizi domāt, ka sākumā esošā augumu starpība ar piepirktajiem augiem saglabājas.

Ja egles ilgi iestāvas podos, pēc sakņu drastiskas apgriešanas kādus 2–3 gadus tās nedara neko, stāv uz vietas – nedod jaunus dzinumus, kamēr nav iesakņojušās.

Līdz ar to podu eglīšu augšana bija apstājusies uz vairākiem gadiem, bet pa to laiku paaugās jaunās egles. Šobrīd visas ir samērā izlīdzinātā augumā. Mēs egles necērpam, ļaujam augt brīvi, jo nepieciešamas bija tieši kā vējlauzēja josla.

Latvijas valsts mežu piebilde. Asajai eglei (Picea pungens) – tautā sauktajai sudrabeglei – nepatīk augt ierobežotā podā ilgāk par gadu. Tā audzējot iziet lauka posmu, un, kad nepieciešams, kociņu gadu pirms pārdošanas iestāda podā.