Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Kādu vakaru pie sevis nodomāju – būtu forši dzīvot kādā muižiņā. Neko nezinot par manu nodomu, nākamajā rītā zvanīja draudzene no Jaunpiebalgas – draugs te vienai muižai jumtu liek, neesot, kas tur dzīvo… Bija oktobris. Atbraucu, izkāpu no busa – saviebos. Ienācu iekšā – sabijos. Lai arī ēkai bija uzlikts jauns jumts un kritiskajās telpās ieklātas jaunas grīdas, skats bija gaužām skumīgs. Vairumā telpu grīdas izpuvušas, dažiem logiem nebija stiklu,» atceras Eva.
Stāvēju pagalmā un muižai sacīju – viena es te noteikti nenākšu.
Pēc dažām dienām iepazinusies ar kādu puisi, kurš tieši meklējis dzīvesvietu, abi strauji, un arī viņam patikusi doma par muižu, tāpēc jau pēc pāris dienām veduši mantas šurp. Tomēr sekojis zvans no viņa darbavietas un ziņa par triju mēnešu komandējumu Ķīnā. Tā Eva dzīvi muižā tomēr sākusi viena.
«Mājā bija mīnusi. Ar lāpstu un lauzni rokā to sasalušo kultūrslāni, kas bija manā augumā, viena pati plēsu nost. Telpas bija izkrāsotas salātzaļā krāsā, pie sienām brūnās skaideņu sekcijas, to laiku dīvāni. Padomju laiku mēbeles sadedzināju, bet zaļo krāsu, cik nu varēju, nokasīju. Vietām gan nepietika spēka,» Eva stāsta.
Kad viņa sāka šeit dzīvot, augšstāvs no vairākām mazām istabiņām jau bija pārvērsts par plašu mansarda tipa telpu, un tagad kalpo dažādām mākslinieciskām nodarbēm – te bieži sapulcējas ciemiņu bērni un aktīvi kūsā jaunrade. Savukārt, pirmajā stāvā esošā lielā viesistaba, kas vasarā pārvēršas par mājas kafejnīcu, ir pamata skice tam, kā ar laiku tiks iekārtotas pārējās telpas. «Vienkārši sākšu ar vienu stūri, virzoties uz priekšu,» viņa atklāj savus tuvākos plānus.
Kamēr viesojamies, virtuvē uz malkas plīts burbuļo ēdiens, bet vēsturiskajā maizes krāsnī top balti maizes kukulīši – nu jau kādu laiciņu muižai ir savs pavārs Uģis, kurš dabas doto pavārmākslas talantu vēl nesen slīpējis labos Rīgas restorānos. Briņģu muižas un Uģa draudzība sākās pagājušajā augustā.
«Puisis, ar kuru reiz šeit ienācām, bet tomēr kopā nepalikām, bija muižu pieteicis dalībai pasākumā Mājas kafejnīcu dienas. Zvanīju Uģim, kuru jau pazinu: vai nevēlies iesaistīties? Es dekorēšu, tu gatavosi. Viņš piekrita. Speciāli šim notikumam virtuvē ievilkām ūdeni un nopirkām trauku mašīnu. Sabrauca ap simt cilvēku, ņirbēja rosība, suņi, kaķi, bērni. Ārā bija galdiņi, skanēja dzīvā mūzika. Skatījos un domāju – tagad muiža beidzot dzīvo tā, kā tai jādzīvo. Tas bija pirmais atklātais pasākums, kas, manuprāt, pa īstam iegrieza vecās mājas enerģiju. Viss, kas iepriekš snauda, atdzīvojās!»
Arī tagad faktiski katru dienu kāds atbrauc, un Eva ar interesi vērojot, kā darbojas kosmoss. «Ir dienas, kad ne no šā, ne no tā sētā ik pēc laika ierodas kāds, kurš tāpat vien kaut ko garšīgu atved vai uzdāvina. Tieši šeit, muižā, sapratu, ka pasaule patiesībā ir laba un cilvēki – brīnišķīgi. Iespējams, nesteidzīgā lauku vide cilvēkos atraisa sirsnīgo un labo, kas ir katrā no mums.»
Visu stāstu lasiet rakstā zemāk!
