• Šobrīd

    weather img

    Rīga +18°C

    Viss Tavas ādas skaistumam un veselībai!
    Myskin logo

    Izcilniece – Dzidra Rieksta: viņas rozes zied daudzos Latvijas dārzos

    Rozes
    Anija Pelūde
    Anija Pelūde
    19. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Gvido Kajons
    Visas parka rozes, kas smaržo Latvijā ap Jāņiem, ir Dzidras Riekstas radītas. Izņemot ‘Lidiju Freimani’, ko arī daudzi pieraksta Dzidrai Riekstai. Viņa bija fenomenāla. Unikāla. Latvijā izcilākā rožu selekcionāre. 2020. gada 31. augustā 93 gadu vecumā devusies tai saulē. Bet viņas radītās rozes turpina ziedēt.

    Es viņu vaigā nepazinu. Tikai no nostāstiem. Tāpēc, atvadoties no selekcionāres, lūdzu padalīties atmiņās.

    Dzidra Rieksta. Mūža gājums

    • Dzimusi 1927. gada 10. janvārī Kursīšu pagastā.
    • Jaunības laiks sakrīt ar visgrūtākajiem kara gadiem. 1951. gadā Dzidra pabeidz Medicīnas laborantu skolu pie P. Stradiņa Klīniskās slimnīcas un sāk strādāt par laboranti Tērvetes tuberkulozes sanatorijā, 1953. gadā – Rīgā, eksperimentāli zinātniskā laboratorijā.
    • No 1951. līdz 1958. gadam neklātienē studē Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā.
    • 1955. gada janvārī sāk strādāt Salaspils dekoratīvās dārzkopības izmēģinājumu stacijā, kas gadu vēlāk pārtapa par Zinātņu akadēmijas botānisko dārzu, bet pēc tam par Nacionālo botānisko dārzu.
    • 60. gados no Kordes Vācijā un citām ārvalstu audzētavām tiek iegādāti ap 1000 šķirņu rožu stādu. No tām daudzu gadu pārbaudes laikā Dzidra Rieksta atlasa ap 350 piemērotākās Latvijas klimatam.
    • 1971. gadā aizstāv lauksaimniecības zinātņu kandidātes disertāciju Latvijas PSR rožu šķirņu izpēte un selekcija.
    • Darbs turpinās 50 gadu garumā – no laborantes līdz vadošai pētniecei. Pensijā aiziet 2008.  gadā, būdama vadošā dārzkopības speciāliste Āra krāšņumaugu nodaļā. Visus šos gadus Dzidra veltījusi rozēm, to kolekcijas izveidei un selekcijai. Radījusi 22 parka rožu šķirnes.
    • Par mūža ieguldījumu rožkopības attīstībā 2007. gadā apbalvo ar piektās pakāpes Triju Zvaigžņu ordeni.
    • 2010. gadā saņem Rundāles pils radīto Goda apbalvojumu – Zilās Rozes ordeni.

    «Viņa ļāva mācīties.»

    Ilma Nereta, Nacionālā botāniskā dārza Lakstaugu floras nodaļas vadoša dārzkopības speciāliste:

    – Ceturtajā septembrī Dzidriņa tika guldīta Saldus novada Kursīšu pagasta Grietēnu kapos. Līdzi viņai iedevām rožu pušķīti. Tikai no viņas parka rožu šķirnēm. Vismaz pa zariņam no katras – lai tur būtu ‘Ābeļzieds’, ‘Enija’, ‘Santa’, ‘Sniedze’, pārējās… Pušķītis sanāca skaists, un kā smaržoja! Visu kapa kopiņu mēs nobērām ar krāsainām rožu ziedlapiņām no viņas veidotā rozārija, skujas tikpat kā vairs neredzēja. Cik nu varējām, rožu godu Dzidriņai atdevām.

    Ar Dzidru Riekstu kopā pie rozēm Botāniskajā dārzā strādāju diezgan ilgi. Kopš 1993. gada, kad Apstādījumu ekoloģijas nodaļu, kur darbojos, likvidēja un mežvīteņus, ar ko tobrīd strādāju, pārcēla pie dekorāņiem  – uz Krāšņumaugu introdukcijas nodaļu, kur strādāja Dzidra Rieksta. Ziemā notika grandiozais rožu potēšanas process. Gadus sešus vēlāk Dzidriņa uzaicināja arī mani pamēģināt. Ar to arī viss sākās. Viņa bija ļoti iecietīga, ļāva mācīties veselu dienu tikai to, kā pareizi nogriezt potzaru. Lai būtu pareizais slīpumiņš, lai nazis nebūtu izplūkājis koksni vidū, lai visi leņķīši sakrīt un lai miziņa atlec… Man izdevās šīs prasmes apgūt ātrāk, un vakara pusē Dzidriņa pat ļāva pāris šķirnītes uzpotēt. Tā ka – biju izturējusi pārbaudījumu un tiku ieskaitīta potētājos.

    Kā cilvēks Dzidriņa bija klusa, ieturēta, es pat teiktu mierīga un bezgala iecietīga. Vismaz es tādus brīžus neredzēju, kad Dzidriņa būtu nopietni pārskaitusies. Varbūt viņa prata sevī savaldīties. Toties tas, ka viņa rozes mīlēja, izpaudās caur visām šūniņām. Kaut vai potējot parka rozes – dzelonis ir pie dzeloņa un tik grūti to zariņu noturēt, atrast greizuma vietu ar pumpuru… «Dzidriņ, kā jums neduras?!» – «Man rozītes nekož. Ja riktīgi viņas mīl, tad arī viņas pretī ir mīļas.» Šķita, ka rozes viņai patiešām nekož. Lai gan – un kā vēl duras!

     2003. gadā Ilmārs Birulis ļoti lūdza Dzidrai Riekstai uzrakstīt tematisko avīzi par rozēm, savukārt viņa lūdza mani tekstu pārrakstīt uz datora. Tā es apguvu rožu audzēšanas gudrības no A līdz Z, jo teksts tika uzrakstīts un entās reizes pārlasīts. Mēs bieži vien vakaros divvientulībā abas strādājām. Dzidriņa vienmēr bija tik griboša paskaidrot, ja ko nesaprati. Bet tā, ka pati stāstītu – nē, bija jājautā. Mīļi jāvilina laukā tas, ko gribēji uzzināt.

     Apbrīnojami, ka rozārija plāns viņai vēl līdz krietnam vecumam bija galvā! Nevaru apgalvot, ka tas nebija uz paīra – noteikti bija, bet ikdienā viņa uz rozāriju varēja atnākt, kā saka, ar pilnīgi plikām rokām, etiķetes ratiņos, un viņa zināja rožu šķirņu secību dobēs un šiltītes ar nosaukumiem salika pie atbilstošajām šķirnēm. Atmiņa viņai bija fenomenāla. Un savu atmiņu Dzidriņa līdz pēdējam brīdim trenēja. Minēja krustvārdu mīklas vilcienā, reizēm arī pusdienlaikos – lai tikai nebūtu dīkstāve smadzenēm. Arī mums vienmēr lika pie sirds un atgādināja: «Meitenes, trenējiet atmiņu!» Viņa mūs pamudināja un caur to arī pati sevi neatstāja novārtā.

    Dzidriņa jau bija krietnu laiku pensijā, bet vēl līdz 2010. gadam viņa cītīgi kā pulkstentiņš brauca no Rīgas uz darbu vienu dienu nedēļā, un tu saproti, ka cilvēkam par to nemaksā. Taču viņai rozes bija tik mīļas un tuvas, un acīmredzot vajadzīgas, ka citādi nespēja: «Jūs neuztraucieties, es tikai paskatīšos, kā iet rozītēm.» Pa dārza teritoriju viņa vienmēr pārvietojās ar riteni.

     Kad Dzidriņa pārcēlās dzīvot no Rīgas uz Saldus novadu, kur viņas dzimtā puse, tad gan viņa pie mums reti atbrauca. Mēs jaukajā dzīvoklīti viņu apciemojām divas reizes, bet pēdējā ciemošanās reizē, kas notika a deviņdesmit gadu jubilejā, viņa jau dzīvoja brāļa bērnu ģimenē.

    Dzidriņai bija dvīņu brālis, arī garu mūžu nodzīvojis, bet vispār ģimenē viņi pavisam bijuši seši bērni. Jāteic, ka ar gadiem Dzidriņa kļuva runātīgāka, atvērtāka, bet vienalga viņa nekad nevienu par mūsu personīgajām dzīvēm neizprašņāja un arī par savējo nestāstīja. Visticamāk, viņai jaunībā bijusi kāda nelaimīga mīlestība, varēja just to smeldzi… Savas ģimenes viņai nekad nav bijis. Dzidriņa bija kopā ar savām rozēm. Reiz kādā sarunā viņa izteica apmēram tādu domu: «Visādi cilvēki dzīvē nāk un iet, bet mana lielā mīlestība tomēr ir rozes, kas visu mūžu bijušas ar mani, un es ar viņām.»

    Rozes Dzidriņa bija izpētījusi līdz smalkumiem. Viņai gatavoja rožu džemus un ievārījumus. Savā astoņdesmit gadu jubilejā Dzidriņa mūs cienāja ar rožu uzlējumu – pa špicglāzītei. Taču šīs lietas viņa neatklāja, kā gatavo, lai gan dzēriens bija patiešām ļoti, ļoti garšīgs. Viņai patika sevi vakaros nodarbināt ar kulināriju, izmēģināt ko jaunu, un tad viņa nesa nogaršot – feini smaidīja: «Nu pamēģiniet, pamēģiniet… Kad taisa, tad jau sanāk…»

    Kāpēc viņu daudzi sauca par Dzidriņu un nevis par Dzidru, nevaru atbildēt. Viņa pie mums strādāja no pašiem pirmsākumiem: Botāniskais dārzs ir dibināts 1956. gadā, Dzidriņa sāka strādāt jau 1955. gadā, kad te vēl bija Dārzkopības un izmēģinājumu stacija. Tātad gadu iepriekš. Un jau ar rozēm! Rožu stādījumi bija, bet ar ārkārtīgi daudz neatbilstībām. Lai tiktu pie patiesības, Dzidriņa visādi cīnījās – mēģināja sazināties ar Kordes firmu Vācijā un sarakstījās ar botāniskajiem dārziem plašajā Padomju Savienībā. Jo datoru un gūgles nebija, viss bija jādara fiziski – no grāmatām ar melnbaltajām fotogrāfijām, skatoties, sarakstoties. Tas bija neiedomājams laikietilpīgs darbs, kā viņa nonāca pie kopsaucēja.

    Kāpēc viņa saka veidot parka rozes? Tolaik bija dažas cildotās, nākuša no siltām zemēm, un ziemās tās izsala. Nosprieda, ka vajadzētu radīt ziemcietīgas rozes, kuras Latvijas klimatā būtu drošākas. Droši vien Dzidriņa saprata, ka nez vai kaut kas labs sanāks ar cildotajām, un viņa iedomājās, ka varētu krokaino rozi Rosa rugosa, kas ir mūsu vietējā suga, sakrustot ar smalkajām cildotajām rozēm. Tā sakās garš un ražens selekcijas cēliens vairāk nekā trīsdesmit gadu garumā. Notika dažādu putekšņu vākšana, maisīšana, iegūtā auglīša sēkliņu sēšana, piķēšana, ziedu gaidīšana, brāķēšana… Un beidzot ir redzams rezultāts! Latvijā reģistrēta 21 Dzidras Riekstas parka rožu šķirne, divdesmit otrā reģistrēta Vācija, bet ar Dzidras Riekstas vārdu. Tā ir ‘Marga’. Šķirņu salīdzināšanas komandai Latvijā kaut kas šajā rozē nepatika, bet tieši togad, kad ‘Margu’ izbrāķēja, Botāniskajā dārzā viesojās kolēģi no Vācijas Kordes firmas. Viņiem savukārt ‘Marga’ ļoti patika, tāpēc ieteica iedod līdzi stādus. Kolēģiem no Vācijas šķita, ka roze ir tā vērta, lai reģistrētu. Un tas patiešām tika izdarīts. Starptautiskajā reģistrā ir astoņas vai deviņas Dzidras Riekstas parka rozes. Bija grūtības ar ‘Rītausmu’ un ‘Ābeļziedu’ rakstības dēļ. Nu kā lai angliski to pasaka?! Tāpēc vēlāk Dzidriņa savas šķirnes nosauca jaukajos sieviešu vārdos, kur nav garumzīmju un mīkstinājuma zīmju. Lai būtu vieglāk rakstīt, reģistrēt un izrunāt.

    «Speciāli izgatavojām Zilās Rozes ordeni.»

    LAIMA LANCMANE, Rundāles pils Mākslas pētniecības nodaļas galvenā speciāliste, izstāžu kuratore, viņas pārziņā ir arī pils dārzs:

    – Daudz man kontaktēties ar Dzidru Riekstu nav sanācis, bet atmiņā labi palikusi mūsu pirmā tikšanās. Izklāstījām, ka Rundāles pils parkā veidosim rozāriju un gribam iestādīt vēsturiskās rozes un rožu sugas. «Ak, tad jūs tās sugas gribat…» Tas šķita ļoti amizanti. It kā, no vienas puses, viņa izturējās laipni, bet, no otras puses, ar tādu kā bardzību, ka mēs, lūk, esam pieķērušies par daudz smagai tēmai. Ka te nebūs nekādi joki. Protams, pēc tam viņa mūs saveda kopā ar Dagniju Šmiti, lai dabūtu kārotās sugu rozes. Tas bija 2005. gads. Starp citu, pirmā roze, kas Rundāles pils dārzā tik iestādīta, bija Dzidras Riekstas ‘Guna’. Koši madžentīga.

    Taču galvenais, ar ko man saistās viņas vārds un personība, ir milzīga cieņa. Es augstu vērtēju nevis tiešos kontaktus, bet gan viņas ārkārtīgi vērtīgo selekcionāres darbu, kas ieguldīts, un rozes, kuras viņa ir radījusi. Jo – ko vispār nozīmē selekcijas darbs, piedevām Latvijas apstākļos?! Jāķepurojas pašam. Tāpēc mums likās, ka ir jālepojas ar Dzidras Riekstas paveikto. Faktiski Latvijas rožu laukums, kas Rundāles pils dārzā iestādīts, ir ļoti liels, salīdzinot ar pārējiem laukumiem. Tas vienmēr uzzied laikā, kad daudz kā cita dārzā vēl nav. Un tā smarža, kas ceļas no laukuma! Vienmēr gribas teikt: «Jā, Latvijas rozes, tā ir Dzidra Rieksta.» Tāpēc mums likās, ka kaut kādā veidā jāatzīmē viņas ieguldījums, un, kad Rundāles pils dārzam palika 10 gadu, mēs speciāli izgatavojām Zilās Rozes ordeni. Pēc leģendas, Rundāles dārznieks esot izaudzējis zilo rozi, tāpēc pie dārznieka mājas izveidots Zilās rozes laukums un zilo rožu kolekcijas pusloks, bet sudraba Zilās Rozes ordeņa rozetes formas centrā vizuļo zils safīrs.

    Lauma: «Man mīļākā Dzidras Riekstas roze tomēr ir ‘Ābeļzieds’. Tajā ir kaut kāds gaišums, un arī krūms šķiet veselīgāks nekā vienai otrai citai.»

    «Fascinēja ar savu aizrautību.»

    ANTA SPARINSKA, Bulduru dārzkopības vidusskolas projektu vadītāja, lolo viedo e-dārzu;

    – Dzidra Rieksta noteikti ir viens no nozīmīgākajiem cilvēkiem manā dzīvē. Ar savu piemēru, ar savu aizrautību pret darbu, misijas apziņu. Pēc mācībām Bulduros nonācu Botāniskajā dārzā. Mana kultūra bija lilijas, bet Dzidrai pie rozēm vajadzēja palīgu… Biju pārbijusies kā diegs – Bulduros nekas nebija mācīts par rozēm, un jutu milzīgu respektu pret Dzidru un viņas darbu. Viņa sāka man ierādīt rožu lietas, un – tas aizrāva. Arī Dzidras personība, viņas zināšanas, tas, ka viņa kā bērnus katru rozi samīļoja. Tajos laikos bija savākta milzīga rožu kolekcija, ap 1500 šķirņu. Stīgotāji, floribundi, tējhibrīdi, krūmrozes, visas pasaules raibums. Rudeņos bija lielās rožu ieziemošanas akcijas ar skujām, dažādiem piemērotiem materiāliem, katru krūmiņu sasedza. Pavasaros, rozes apgriežot, rokas svila no dzeloņu atstātajām pēdām, bet prieks par skaistiem krūmiem, par to, ka prasīgākās šķirnes nav nosalušas līdz zemei, liels. Smeldze un skaistums vienlaikus – tā ir rožu būtība.

    Dzidrai bija sapnis – izveidot izturīgu dzelteno rozi. Kad 20. gadsimta 80. Gadu beigās Amerikā selekcionārs Mūrs radīja ‘Yellow Dagmar Hastrup’ un Kordes audzētava nāca klajā ar savu dzelteno Rugosas tipa šķirni ‘Rugelda’, bija redzams, ka tas ir izdarāms. Tomēr ne visu var vienā dzīvē paspēt paveikt.

    Apbrīnojama bija Dzidras milzīgā literatūras bibliotēka par rozēm, grāmatas bija arī no ASV rožu audzētāju asociācijas. Visa dzīve grozījās ap rozēm. Biju pārliecināta, ka būšu rožu darbu turpinātāja, bet tam tur augšā bija citi plāni, viņš katru noliek tur, kur tam jābūt… Bet tik un tā arī šodien es uz rozēm nespēju vienaldzīgi skatīties. Protu atšķirt daudzas šķirnes ne tikai pēc ziediem, bet arī pēc lapu formas, krāsojuma un pat pēc lapu smaržas. Mīļākā šķirne man ir ‘Rītausma’. Pavasarī, kad tām plaukst lapas vai siltumnīcā ir sapotētas un nāk jaunie dzinumi, uzreiz var sasmaržot.

    Dzidra bija arī laba kulināre. No rozēm gatavoja uzlējumus, sīrupus, liķierus, salātus. Jo rožu augļi ir trešais nozīmīgākais C vitamīna avots pasaulē. Viņai bija arī savs dārziņš – pie Dobelniekiem iedalīts zemes gabaliņš. Tur arī lielākoties auga rozes.

    Kad rakstīju doktora darbu par Rosa rugosa hibrīdu bioloģisko daudzveidību, vedu viņai atradīt. Noteicu gaistošos savienojumus. Gribēju noskaidrot, vai no šīm rozēm var iegūt rožu eļļu? Trīs gadus pētīju, un atklājās, ka, piemēram, saulainā vasarā ‘Violetas’ smaržu kokteilī bija 64 dažādas vielas, kas radīja tās unikālo smaržu. Augļos noteicu karotīnu, C vitamīna daudzumu. Jo Ķīnā, no kurienes Rosa rugosa nākusi, šī roze ir aizsargājam un daudz pētīta, cik tā laba un izmantojama dažādu slimību ārstēšanā. Tā ka mana interese par rozēm ir, tikai pateicoties Dzidrai Riekstai.

    «Viņas šķirnes izpērk.»

    ILGA KUMELIŅA, rožu audzētavas Latroze saimniece:

     Pašai man nebija lemts viņu pazīt, bet es vienmēr esmu fanojusi par viņas rozēm, tāpat kā mani klienti. Kad pirmo reizi aizbraucu uz botānisko dārzu, redzēju, kādos apstākļos pētnieki strādā un potē rozes. Kūdras nebija, izmantoja kompostu… Vēl nodomāju: kā cilvēki cīnās ar nabadzību, lai gan dara fantastiskas lietas.

    Es savairoju Dzidras Riekstas parka rozes. Šis gads bija izcils – stādus pirka un pērk joprojām. Visas Dzidras Riekstas šķirnes man nav, bet kodols, ko daiļdārzniekiem vajag, ir. Visvairāk prasa ‘Rītausmu’, ‘Ābeļziedu’, ‘Agru’, ‘Margu’, ‘Violetu’, ‘Kati’, ‘Maiju’, ‘Sniedzi’. Daudzi parka rozes stāda lauku mājās un pat starp jūrmalas priedē. Šis tas no stādiem dodas uz Skandināvijas zemēm. Salīdzinot ar ārzemniecēm, mūsējās ir izturīgākas.

    ‘Zaiga’ septembra beigās pie botāniskā dārza vecās kantora ēkas, kuru plānots drīz nojaukt. «Laba šķirne,» saka Ilma. «Lieli ziedi. Arī bagātīgi zied. Pirmajā ziedēšanā milzīgi ziedu ķekari, tiešām pa padsmit ziediem vienā. Krāsa arī intensīva, nebalo. Nozied, bet patiesībā paliek tajā pašā tonī. Visu cieņu!»

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Parūpējies par savu sirdi!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+