Īstās krāsns meklējumos. Kura der tavai mājai?

Skārda krāsnis

Tās parasti ir apaļas, cilindra veida. Skārda krāsnis labi tur karstumu un ir salīdzinoši izturīgas pret neregulāru kurināšanu – tiesa, neregulāra kurināšana veicina arī šīs krāsns ātrāku sairšanas procesu, tomēr tā ir vienīgā lauku mājas krāsns, kuru var kurināt visai nikni.

Ulmaņlaikos skārda krāsnis dēvēja par Utermark krāsnīm – inženieris Utermarks bija izveidojis triju tipu skārda krāsnis, un lielākoties tās krāsnis, kuras joprojām redzam vecās lauku mājās, ir no laika ap 1905. gadu. Vairumā gadījumu tajā periodā būvēja ceru krāsnis ar laukakmeņiem iekšpusē un virs kurtuves iebūvēja arī traktora zobratus (pēckara gados tanka zobratus un kāpurķēdes), lai labāk akumulētu siltumu.

Interesanti, ka tanku zobratu un kāpurķēžu metālam izplešanās temperatūra ir zemāka – tas strauji vada siltumu, ilgāk tur temperatūru, un izplešanās koeficients ir salīdzinoši mazs, attiecīgi nelauž krāsni. Droši var kurināt, ātri uzsilst un ilgi tur siltumu – gandrīz ideālās krāsns efekts! Turklāt skārda krāsnis ir salīdzinoši lētas.

Citi lasa

Gunta Šenberga

Dārzs

Puķes, kas rotā dobes pie Operas un Brīvības pieminekļa. Ciemos stādaudzētavā «Velgi»

Estere Jansone

Slavenības

Horenu pamatīgi piekāvuši bandīti: Zīmīgi, ka tas notika 13. datumā

Gita Vīksne

Attiecības

Dombrovskis ar sievu vairs neslēpjas: Iet rociņās sadevušies, kā tikko iemīlējušies

Meistars Arnolds Strazdiņš stāsta, ka reiz kādā lauku skolā jaukuši ārā vecu, lielu krāsni, apmēram 1,30 metru diametrā: «Krāsnij bija skārda apvalks, zem tā apjozta kāpurķēde un zem tās vēl ķieģeļu odere.Vietējie mums pastāstīja, ka krāsns uzsilusi pusstundā un turējusi siltumu ilgāk nekā 28 stundas!

Lūk, ko nozīmē kvalitatīvs metāls un ulmaņlaiku ķieģeļi…

Mūsdienās ražotie ķieģeļi krāsnīm bieži vien īsti neder, jo to struktūra ir pārāk smalka. Veco laiku rupjā maluma māls bija šķiedrains, līdz ar to – vairāk armēts. Tolaik ķieģeļu masai dažkārt jauca klāt arī govs mēslus, jo govs sagremotie stiegrainie zāles stiebri ķieģeļos kalpoja kā armatūra.

Piemēram, Vācijā ražo speciālus krāsns ķieģeļus, kas jau iekšpusē ir saarmēti, savukārt Latvijā patlaban īsti ilgmūžīgu ķieģeļu nav, tie baidās no atklātas liesmas. Tāpēc neiesaku ekonomēt.

Kādreiz šamota ķieģeļus izmantoja tikai kurtuves daļā, bet mūsdienās, ņemot vērā ķieģeļu piedāvājumu, pirmais kanāls krāsnij noteikti jāizbūvē no šamota ķieģeļiem, pārējie, kur karstums mazāks, var būt cita materiāla.

Jo arī tad, ja ievēro ieteicamo liesmas garumu kurtuvē (70 cm), dažkārt liesma tomēr ir garāka un, ja vēl krāsnij ir uztaisīta virsgaisa vai otreizējā padeve, reizēm liesmas garums ir pat vairāk par metru. Tāpēc labāk šo kurtuves daļu izbūvēt no šamota. Savukārt Latvijā ražotie dūmeņu ķieģeļi gan ir labas kvalitātes, ar labu sala izturību.»

Plusi:

• Izturīgas, var strauji sakurināt.
• Labi tur siltumu.
• Pacieš neregulāru kurināšanu.

Nepatīk skārda krāsa?

Ja šķiet, ka skārda krāsnis nav diez ko izskatīgas, ir vērts zināt, ka tās iespējams padarīt arī tīri glītas! Piemēram, meistars Arnolds Strazdiņš reiz izgatavojis šādu krāsni ar stikla durtiņām un nevis alumīnija krāsā, bet gan matēti melnā. Un trešajā krāsns gredzenā vēl iemontēta kapara stīpa, uz kuras var kaut ko pakarināt, pažāvēt… Skaisti, vai ne?

Pašrocīgi krāsni krāsot gan nebūs tas vienkāršākais darbs, jo šim nolūkam paredzētas speciālas termoizturīgās krāsas, – labāk konsultēties ar kādu krāšņu meistaru.

Turklāt skārda krāsni būs krietni vienkāršāk nokrāsot izjauktā veidā, pirms montāžas, arī rezultāts tad būs kvalitatīvāks.

Podiņu krāsnis

Klasiska vērtība. Vecos laikos podiņu krāsnis bija vispopulārākās – vizuāli izskatīgas, ilgi izplata siltumu, turklāt var uzsildīt telpu ar augstiem (3–4 m) griestiem, jo podiņkrāsnīm ir horizontālais jeb taisnais siltuma starojums.

Podiņi var būt gan glazēti, gan neglazēti, bet to sūtība nav tikai smukums (arī tas, protams!) – podiņi akumulē siltuma jaudu un satur kopā ķieģeļu mūrējumu, lai tas nestaigātu. Ja krāsns būtu tikai no ķieģeļiem, tā ātri sāktu plaisāt, jo ķieģeļus nevar pietiekami labi saarmēt (izņemot gadījumus, ja ķieģeļu krāsnij stūrī iemūrē dzelzs leņķus, – tad var iztikt bez podiņiem).

Mūsdienās ražotajiem podiņiem, kurus taisa no termomasas, ir krietni lielāka akumulēšanas jauda. Salīdzinājumam: vienāda izmēra Ulmaņlaiku podiņš sver ap 800 gramiem, bet termomasas podiņš sver pat 2 kilogramus! Masa veido temperatūras akumulēšanas ilgumu.

Mūrējot podiņu krāsni no jauna, jārēķinās, ka tai būs iespaidīgs svars un arī izmaksas nebūs tās lētākās.

Podiņu krāsni vēlams kurināt regulāri. Ja ilgāku laiku nekurina, krāsns uzņem sevī telpas mitrumu un, kad atkal iekurina, var paiet pat pāris dienu, līdz podiņu krāsns izžūst un atkal sāk kārtīgi sildīt. Atdzisušu telpu, īpaši, ja temperatūra tajā nokritusies zem 13 grādiem, ar podiņu krāsni ir grūti uzsildīt ātri – ar to jārēķinās. Un te arī rodas tipiskā kļūda, kad podiņu krāsnis parasti pārkurina.

Meistars Arnolds Strazdiņš iesaka vizuāli novērtēt podiņu krāsns stāvokli: «Aplūkojot krāsni no sāniem, redzami vēderi, proti, krāsns izskatās tā kā uzpūtusies un podiņi tā kā panākušies uz āru. Tas nozīmē, ka krāsns ir pārkurināta, ķieģeļi ir izkustējušies un sākuši podiņus izgrūstīt.

Dažkārt krāsns virsmā redzamas diagonālas plaisas.»

Iegaumē!

Podiņu krāsnis nevajag krāsot! Glazētos podiņus krāsot ir pilnīgs stulbums (kaut gan ir redzēts!), savukārt neglazētos var krāsot, bet ne jau ar jebkuru krāsu, kur nu vēl ar grīdas krāsu – arī tas ir redzēts –, jo, krāsnij silstot, izdalīsies krāsas tvaiki, tādējādi var pat saindēties. Ja gribas krāsni nokrāsot, tad tikai ar ūdens emulsijas krāsām, lineļļu, ūdens laku.

Plusi:

• Vizuāli izskatīgas, ilgi tur siltumu.
• Labi piesilda plašu telpu ar augstiem griestiem.
• Ja kurina regulāri, silda ļoti labi un vienmērīgi.

Buržujka jeb Jotul tipa krāsniņa

Mazo krāsniņu sildvirsmas laukums ir mazs un ļoti intensīvs, bet ne ilgstošs. Tā kā šīs krāsniņas izgatavotas no samērā plāna metāla, tad, kolīdz tās vairs nekuras, arī siltuma nav. Atrodoties krāsniņai tuvu, var pat kļūt par karstu, toties 2–3 metru attālumā jau gribas uzvilkt siltāku jaku.

Ja telpa ir ar augstiem griestiem, siltums no krāsniņas aiziet pie griestiem, bet kājas salst. Un vēl viens mīnuss ir tāds, kā šī krāsniņa sadedzina arī telpas putekļus (krāsniņas virsma var būt tik karsta, ka olas var uzcept!), tāpēc cilvēkiem ar astmatiskām nosliecēm tās nav piemērotākās.

Ja tādu grib ievietot savā lauku mājā, jārēķinās, ka šo krāsniņu izejas diametrs parasti ir ļoti neliels, bet vecās mājās skursteņa diametrs visbiežāk ir liels (vismaz 25 × 25 cm) – attiecīgi mazā krāsniņa nespēj uzsildīt skursteni, un tas sāk tecēt. Darva tek, sastājas uz skursteņa sieniņām, tur aizķeras sodrēji… un tas ir bīstami – nākamreiz kurinot, dzirksteles ieskrien skurstenī, un sodrēji var aizdegties.

Vecos laikos uz vienu cuku bija plīts ar mūrīti, skārda krāsns vai maizes krāsns – visas šīs krāsnis kopā cuku labi uzsildīja, un darva skurstenī neveidojās.

Nelaimes notika tikai tiem, kuri kurināja ar sliktu, zaļu malku, tad skursteņi sāka tecēt. Vai arī tāpēc, ka bēniņos skurstenis nebija labi nosiltināts un bēniņi ļoti auksti. Tādēļ, ja lauku mājā iecerēta šāda mazā krāsniņa, uzreiz jādomā arī par atbilstošu metāla čaulu jeb oderi, ko ievietot skurstenī, lai izvairītos no ugunsnelaimēm.

Plusi

• Var ātri sakurināt.
• Piemērotākas mazām telpām.

Kasešu tipa kamīni

Kamīns, tāpat kā buržujka, ražo siltumu ātri un uzreiz. Kasešu kamīns parasti ir ar čuguna vai tērauda kurtuvi un stikla durvīm, veramām vai paceļamām, un šīs kurtuves ir kaut kur iebūvētas – rīģipšos, šamota plāksnēs, ķieģeļos, podiņos utt.

Šo kamīnu pluss ir tāds, ka karsto gaisu ar gaisa izvadiem var novadīt uz vairākām telpām.

Kamīna kurtuves ir arī draudzīgas skurstenim, nesviedrē to, jo izejas temperatūra ir augsta. Kurtuves materiāli atšķiras – piemēram, čuguna kurtuvēm vairāk kvēp ciet durtiņu stikli, tērauda kurtuvēm ar speciālām gaisa padevēm gandrīz nemaz. Ir arī kamīni ar pašattīrošām šamota plākšņu kurtuvēm, kuras nekad nekļūst melnas – precīzāk, kamēr kamīnā kuras uguns, tās var nokvēpt, bet pēc tam, kad kurināšana beigusies, plāksnes izdala iepriekš akumulēto siltumu, un sodrēji vienkārši nodeg, atlec no plāksnēm nost.

Efektīvi un taupīgi

Meistars Arnolds Strazdiņš dažkārt nelielām mājām atradis šādu risinājumu – pirts tipa krāsns ar akmeņu krāvumu, kas kalpo par akumulējošu virsmu. Šai krāsnij uzliek tādu kā sarkofāgu (uzmūrē no ķieģeļiem, tas ir ātrākais variants), kā zvanu, un no tā savukārt izvada gaisa vadus uz vairākām nelielām telpām kaut divos stāvos. Šādi var apkurināt nelielu vasaras māju, un tas ir samērā izdevīgs variants. Turklāt nekas nevar aizdegties, neko nevar pārkurināt, toties šāda krāsns iesilst gana ātri un kādu laiku izdala siltumu arī pēc tam, kad vairs nekurina.