Rīga +1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Konsultē Vaira Kārkliņa, augu zinātāja un grāmatas Augu hidrolāti veselībai, labsajūtai un uzturam autore.
Klasiski augu hidrolātu iegūst šādi – traukā vārās ūdens, virs ūdens ir siets, tajā atrodas augi, ūdens vāroties izdala tvaikus, tie savukārt iet cauri augiem, kondensējas un nonāk īpašā trauciņā. Tā ir tā dēvētā tvaika destilācija.
«Katrā augu izvilkumā ir atšķirīgs sastāvs – ir vielas, kuras no augiem var dabūt ārā ar ūdens palīdzību, vien aplejot augus un ļaujot šķidrumam ievilkties, ir vielas, kuras nāks ārā, tikai noteiktu laiku drogas pavārot. Hidrolātos, kas būtībā ir augu destilāts, aktīvās vielas pirmām kārtām būs ēteriskās eļļas, kā arī dažādas citas bioloģiski aktīvas vielas, bet maz un tikai pa retam miecvielas un rūgtvielas,» stāsta Vaira Kārkliņa.
Gatavo no dažādiem augiem
Hidrolātu gatavošanā var izmantot gan svaigus, gan žāvētus augus (labāk tādus, kuros ir vairāk ēterisko eļļu un kas ir smaržīgāki), bet tie jebkurā gadījumā jāsasmalcina, lai visas vielas labāk izdalās. Tas tādēļ, ka hidrolāta gatavošanas process ir samērā ātrs, un tāpēc nepieciešams, lai nelielā laika posmā izdalās pēc iespējas vairāk labuma (atšķirībā no eļļām, kur aukstajā izvilkuma variantā vajadzīgas vismaz 20 dienas vai vairāk.)
Būtībā hidrolātu var pagatavot no visiem augiem un arī no visām auga sastāvdaļām – lakstiem, ziediem, saknēm, sēklām utt. Process ir vienāds, vai hidrolātu iegūst no ziediem, vai skujām un saknēm. Vienīgais, ka cietākas augu daļas būtu labi iepriekš pamērcēt, lai vielas ātrāk un labāk izdalās. Arī sīkāka sakapāšana palīdz – piemēram, bērza mizu un zarus, kas ir ļoti labi matu veselībai, var smalcināt iespējami smalkāk – var ar šķērēm, nazi vai vēl kaut kā.
«Lai arī skaitās, ka jūnijs un īpaši saulgriežu laiks ir īstais augu vākšanas brīdis, tomēr ir dažādi – daudzos augos jūnijā vēl nav tik daudz ēterisko eļļu, tās savu pilnbriedu parāda vairāk jūlija vidū. Jūnijā zied daudzi savvaļas augi, bet bieži tie vēl ir tādi pasīki. Esmu gatavojusi hidrolātu no jāņuzālēm, visām kopā, kas nu pušķī ir, – sanāk tāda interesanta, smaržīga buķete!
Vispār jau augu mums visapkārt ir ļoti daudz, miljoniem, tāpēc katram jāatrod savi favorīti,» saka Vairas kundze un, vaicāta par saviem mīļākajiem hidrolātiem, īsti nevar atbildēt, jo viņas mājās parasti vienlaikus ir ap 30 dažādiem! Un tomēr – īpaši patīkot bišu amoliņš, kam ir patīkama, salda smarža, kas pacilā omu, uzmundrinošā piparmētra un maigais, izsmalcinātais maijrozīšu aromāts.
Nevajag aizrauties ar hidrolātu gatavošanu no nepazīstamiem augiem, no indīgiem augiem, kā arī tādiem, kas satur specifiskas, ļoti spēcīgas vielas (piemēram, vaivariņi).
Smarža var būt citāda
Jāņem vērā, ka ne visi augi hidrolātā dos to pašu aromātu, kā tie smaržo dabā, brīdina Vaira Kārkliņa: «Kopumā smarža hidrolātam būs vājāka, turklāt aromātā var parādīties citādas nianses. Ir vielas, kas pāriet hidrolātā, ir, kas ne, tāpēc aromāts var mainīties. Arī karsēšanas laikā rodas jaunas vielas klāt, kas var ietekmēt rezultāta smaržu. Tā ir īsta alķīmija!
Dažkārt notiek arī tā, ka īstā smarža hidrolātam parādās tikai pēc vairākiem mēnešiem vai pat pēc pusgada. Sākumā nereti šķiet, ka atsevišķiem hidrolātiem nav nekādas smaržas, bet, līdzīgi kā vīnam un sieram, tiem jāļauj nogatavināties. Piemēram, kad pavasarī gatavoju hidrolātu no pūpoliem, arī sākumā nebija nekādas smaržas, un tikai pēc 2–3 mēnešiem parādījās maigs, salds aromāts – gluži kā martā, kad pūpoli sāk ziedēt.
Vēl jau ir tā, ka ne visiem cilvēkiem patīk izteiktas un spēcīgas smaržas, daudziem labāk tīk, ja aromāts ir ļoti viegls vai pat nekāds. Piemēram, rudzupuķēm un arī to hidrolātam nav īpaši izteiktas smaržas, taču tas ir brīnišķīgs augs acu veselībai.»
Daudzveidīgs pielietojums
Kopš Vairas kundze uzrakstīja savu grāmatu par augu hidrolātiem (tā gan vairs nav nopērkama), un tas bija pirms pieciem gadiem, cilvēku interese pa šo laiku ir pieaugusi, paplašinājies arī hidrolātu pielietojuma spektrs.
«Sākumā cilvēki hidrolātus lielākoties izmantoja ādas skaistumam un labsajūtai, kā arī aromterapijā, bet vēlāk jau parādījās citi izmantošanas veidi. Viens no tiem – bezalkoholisko dzērienu gatavošana, otrs – hidrolātu lietošana ēdienos. Augļu salātos, zaļajos salātos, pie vieglām marinādēm un tā tālāk – ļoti daudzveidīgi!»
Interesanti sanāk hidrolāti no garšaugiem – bazilika, rozmarīna, raudenes, timiāna, salvijas u. c. Hidrolātus var gatavot arī no augļiem – piemēram, rudens pusē no āboliem (labāk ņemt intensīvākas garšas ābolus, piemēram, ‘Antonovka’), no cidonijām. Arī no dārzeņiem var – gurķiem, selerijas, kas lieliski noderēs ēdienu aromāta izcelšanai.
«Tas, kas daudzviet aprakstīts par ēterisko eļļu iedarbību, attiecas arī uz hidrolātu iedarbību, bet jāņem vērā, ka ēteriskās eļļas ir ļoti koncentrētas, tīrā veidā tās parasti nelieto. Hidrolāts ir krietni maigāks, un organisms to arī vieglāk uzņem,» skaidro Vaira Kārkliņa.
«Ādai hidrolātu var vienkārši uzsmidzināt no pudelītes, var arī samitrināt vati un ar to notīrīt seju vai arī izmantot kā mitras kompreses. Ja ādai kāds hidrolāts šķiet par stipru, to var atšķaidīt pēc vajadzības – 1:1, 1:2 vai pat 1:20. Piemēram, ievziedu hidrolātam ir ļoti spēcīga smarža, kas ne visiem ir patīkama. Savukārt, ja hidrolātu lieto iekšķīgi, to arī ieteicams atšķaidīt – apmēram 1 ēdamkaroti uz glāzi ūdens.»
