Rīga +1°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
0
-
0
-
Mājas dosjē
- 1922. gadā šajā kalnainajā vietā, Greiļu kalna Viļņos, netālu no Abavas krastiem tapa māja, kuras vairs nav.
- Pirms 14 gadiem Ķeviņu ģimene iegādājās graustu un Viļņus uzcēla tikpat kā no jauna, izmantojot būvniecībā tikai materiālus no veciem kokiem.
- Arī mājas iekštelpās redzama gan koka apdare, gan no koka darināti logi, durvis, kāpnes.
- Visas durvis un arī galdi un krēsli pilnīgi no jauna gatavoti no veca koka dēļiem.
- Lai vairāk izceltu kvalitatīvo koka būvniecību, saimnieks pēc pēdējā remonta – pirms pāris gadiem – pilnībā atteicies no noseglīstēm.
- 21. gadsimtā Viļņi ir viedā māja – datorā ieprogrammētas visas ar elektrību darbināmās funkcijas. Saimnieks kaut no Rīgas var regulēt, kad ieslēgsies apkure, boilers, izdzisīs gaismas vai tik izslēgts televizors, lai bērni iet laikus gulēt.
- Kaimiņa akmeņu piramīdu parkā, kas kartē atzīmēts kā tūrisma objekts, nonācis ne viens vien Viļņu dārzā atrastais akmens vēl no kolhoza lauku meliorācija laikiem.
- Šī ir māja ar plašām viesu guļamistabām – svētkiem un svinībām, sākot no Jāņiem līdz pat Ziemassvētkiem.
«Ne man, ne Renātei nav tādu lauku radu, pie kuriem aizbraukt, tāpēc jau sen vēlējos sev lauku mājas,» tā Mārtiņš. Renāte atzīst, ka sākumā gan piekrita vīra idejai, bet pati ar dedzību nerāvās uz laukiem.
Mums bija svarīgi, lai māja ir ne vairāk kā simt kilometru attālumā no Rīgas.
Savulaik Tirgus Dienā Renāte izlasīja sludinājumu, ka ceļa malā, kam tobrīd braukuši garām, pārdodot māju. Tā viņi pirmo reizi satikās ar šo vietu. Līdz tam gan lauku mājas meklējumi jau bija ilguši pāris gadu, un bijis pat viens labs variants Staicelē pie Salacas, kur pēdējā mirklī darījums atcelts.
Saimniekiem būtiski bija, lai topošā brīvdienu māja būtu pie kādas ūdenstilpes – jūras, ezera vai upes –, vismaz pastaigas attālumā. Abavas upe tuvumā bija pluss šim variantam, kas iekrita acīs sludinājumā.
«Šeit dzīvoja 82 gadus vecā Olga Meldere, kurai vīrs jau bija miris. Viņa šajās mājās bija visu savu dzīvi nodzīvojusi, bet pavisam vienai viņai te bija bail. Tāpat arī nevarēja vairs fiziski paveikt mājas darbus. Māja, jāatzīst, arī bija stipri nolaista,» atminas Mārtiņš.
Renāte uzskata, ka apkārtējā ainava viņus nedaudz apmānīja un mājas iegāde drīzāk bija mirkļa lēmums.
«Kad iebraucām, te bija džungļi, ceļam galu neredzēja, tāpēc nenojautām, ka patiesībā tepat jau aiz nogāzes ir šoseja. To uzzinājām, kad sākām no brikšņiem attīrīt teritoriju.»
Šobrīd ar nu jau vairāk nekā desmit gadu pieredzi, aizvadot brīvdienas šajā vietā, ģimene atzīst, ka nav nemaz tik slikti, ka salīdzinoši tuvu ir lielceļš – reizēm redzi vai dzirdi kādu braucam mežiņa otrā pusē un nejūties viens nekurienē.
«Līdz Sabilei ar riteni var aizbraukt 15 minūtēs, turklāt pēdējos gados tepat apkārt atvērušies restorāni, dažādas interesantas vietas un iespējas. Var aizbraukt ekskursijās pa tuvējo apkārtni.»
Nojaukt saglabājot
Mārtiņš stāsta, ka sākotnējā doma bija saglabāt ēkas iepriekšējo karkasu tādu, kāds ir: «Konsultējos ar cilvēkiem, kas kaut ko no būvēm saprot, lai iesaka, kā būtu pareizāk rīkoties.» Izrādās, māja bija būvēta ļoti taupīgi – no plāniem pusbaļķiem.
Var teikt, ka tā bija tāda plāna nošķelto baļķu guļbūve.
«Slēdziens bija, ka, ja māju atstās, vien apstrādājot esošās konstrukcijas, tā būs apdzīvojama tikai vasarās. Nebija citu variantu kā esošo, sanumurējot katru dēli, nojaukt un būvēt no jauna – no vecās mājas dēļiem uzbūvētas visas iekšējās starpsienas.» Pārējo apjomu gan nācies piepirkt.
Pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad tapa šī seno koku jaunbūve – vecs koks nebija tik ekskluzīvs materiāls, kā tas kļuva vēlākos gados. «Tolaik no svaiga koka uzcelt māju bija dārgāk nekā iegādāties otrreiz lietojamu kokmateriālu,» atminas Mārtiņš.
«Tolaik visiem bija tās gaišās apaļo baļķu guļbūves, bet man gribējās, lai ir mazliet citādi, lai visiem nav vienādas.»
Vajadzīgais efekts ir panākts – no ārpuses nekas neliecina, ka mājai patiesībā ir četrpadsmit, nevis simt gadu.
Jāatzīst, Mārtiņam paveicās, jo pazīstamais būvnieks tieši tobrīd zināja, ka ir tāds trends – no veciem kokiem celt jaunas mājas –, jo pats ar to bija nodarbojies Francijā un Šveicē.
«Man patīk tādas autentiskas vērtības un netaisīt tā, kā taisa visi,» piebilst Mārtiņš, pamatojot to, kāpēc viņa mājā gan no iekšpuses, gan ārpuses, gan uz jumta lielāki un mazāki laukumi klāti tikai ar koku. Piemēram, jumts veidots no plēstām apses koka lubiņām, mēbeles tapušas no 150 gadu seniem koka dēļiem, un tikai logi ir gatavoti no jauna koka.
Mājas atdzimšana
Mārtiņš atzīst, ka zināšanas un savu vērtību apzināšanās arī par to, kādu gribi redzēt savu māju, vairojas ar gadiem. Protams, ka, pats nebūdams speciālists, viņš būtu varējis arī kļūdīties neatgriezeniski, tomēr, par laimi, viņam izdevās, kā pats saka, visu nesačakarēt.
Renāte atzīst, ka mājas iekštelpas sākotnēji bijušas drūmas un tumšas, jo visur sienas bija atstātas dabiskā veca koka krāsā: «Te apkārt daudz koku, arī vasaras nebija tik saulainas, un sajūtas reizēm bija nomācošas. Prasījās kaut ko gaišāku.»
Jā, jo tas vecais koks te bija visur un par daudz.
Pēc tam, kad desmit gadi bija nodzīvoti ar sākotnējo mājas interjeru, sadarbībā ar arhitekti Ilzi Rukmani-Poču telpas izdevies atsvaidzināt.
«Visu nokrāsot jau arī nebūtu risinājums, jo tad pazaudētu to koka sajūtu,» piebilst saimnieks, kurš piekrita, ka katrā telpā nokrāsota balta ir tikai viena no četrām sienām.
«Protams, šādā mājā bija daudz šķību sienu, spraugu un citu nesmukumu, kas bija aizslēpti ar līstēm. Lai kvalitatīvi aizdarinātu spraugas, vieglāk bija aizklapēt, un es to negribēju.»
Tāpēc viens no principiem, atsvaidzinot māju, bija noraut visas vecās līstes. Spraugas vecajā mājas versijā bija aizpildītas ar sūnām, ko pēdējos desmit gados no ārpuses bija izknābājuši putni, un tas ietekmēja arī telpu siltumizolāciju – vējš zēģelēja cauri –, savukārt tagad tās aizpildītas ar lina vates auklām.
Šveices iedvesma
Kā saka saimnieks Mārtiņš, māja piedzīvo otro elpu gan tāpēc, ka tā atjaunināta, gan tāpēc, ka biežāk apdzīvota – bērniem mājsēdes dēļ atcēla pulciņus, koncertus, sporta sacīkstes un citas Rīgas lietas, un viņi pēdējā gadā sākuši biežāk atpūsties laukos.
«Mēs daudz ceļojam – ik ziemu un reizēm arī vasarās dodamies uz Alpiem,» stāstu par durvīm, kas tapušas pēc Šveices brīvdabas muzeja Ballenberg apmeklējuma, uzsāk Mārtiņš.
Atšķirībā no mūsu Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja, šveiciešiem tas ir apdzīvots – vienā ēkā cep pankūkas, citā žāvē gaļu pēc sentēvu metodēm.
Šajā muzejā Mārtiņš arī nopirka grāmatas par turienes koka būvniecību un guva iedvesmu, ko paņemt līdzi uz savām mājām Sabilē pie Abavas.
Sākotnējā doma nebija mājā iedzīvināt akurāt tādus pašus ziedu ornamentus kā Šveices koka būvniecības grāmatā, bet nošpikot vien durvju pildiņu dalījuma ideju.
«Teicu meistaram, ka puķes un tos grebumus man nevajag!» Taču galdnieks bija aizmirsis šo piebildi – un precīzi pārkopēja visus ziedus. Tā nu Kurzemes Šveicē iedzīvojušās arī koka durvis ar tādiem ornamentiem, kas atrodami vien īstās Šveices muzejā.
Kaut arī viņi nevergo šai vietai un nebrauc šurp pārāk bieži, sajūta, ka ir, kur aizbraukt, kad vien vēlies, ir laba, stāsta Renāte. «Te nekad nav bijis iecerēts audzēt kartupeļus vai tomātus,» papildina Mārtiņš.
Bet Renāte uzsver, ka te ir vieta, kur baudīt un svinēt. «Desmit gadus kopā ar vecākiem un māsu ģimenēm svinējām šeit Ziemassvētkus. Tā jau bija izveidojusies tradīcija. Iespējams, sāksim jaunu tradīciju – svinēt Jāņus, jo mums taču mājās ir savs Jānis un pie mājas aug ozols!»
