• FOTO: Ko stāsta Latvijas vecākais mežs Moricsalā, kur kāju var spert tikai retais

    Mežs
    Gunta Šenberga
    28. novembris, 2021
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Andrejs Svilāns un Dace Sāmīte ar dižpriedi – apkārtmērs 3 metri un 10 centimetru.
    Foto: Gvido Kajons
    Andrejs Svilāns un Dace Sāmīte ar dižpriedi – apkārtmērs 3 metri un 10 centimetru.
    Latvijā nav daudz vietu, kur mežs dzīvo savu – cilvēka netraucētu – dzīvi. Jau vairāk nekā simt gadu tāda ir Moricsala.

    Nosaukumu sala ieguvusi par godu Saksijas grāfam Moricam, kurš 1726. gadā uz neilgu laiku ticis ievēlēts par Kurzemes hercogu. Taču Krievijas ķeizarienei Katrīnai bija pavisam citi plāni, un Morics ar nelielu aizstāvju pulku patvēries Usmas ezera salā, no kurienes ticis Krievijas karaspēka padzīts bez tiesībām atgriezties Kurzemes hercogistē un tālāk savu itin veiksmīgo karjeru veidojis Vakareiropā.

    Dabas jaukumu apvidus

    Deviņpadsmitā gadsimta vidū Moricsalu jeb Moritzkalvu – vienu no piecām (vai septiņām – kā skaita) Usmas ezerā – apmeklēja Zlēku mācītājs Georgs Bitners un Puzes mācītājs Heinrihs Kavals, kuri reizē bija arī dabas pētnieki. Bet gadsimta beigās radās doma, ka salu ar lielajiem mežiem, augu, kukaiņu un putnu daudzveidību vajadzētu ne tikai pētīt, bet arī aizsargāt.

    1905. gadā pieņēma darbā salas sargu un pie vienā no līcīšiem uzcēla sarga māju – Kalviņus. Lai gan pēc Otrā pasaules kara uzcelta no jauna, sarga māja joprojām stāv tajā pašā vietā. Pirmais salas uzraugs Jānis Gailis bija cēlies no vietējiem zemniekiem, bez jelkādas speciālas izglītības, taču dzīvoja un strādāja salā līdz pat trīsdesmitajiem gadiem un savus pienākumus veica no sirds.

    Taču ap 1909. gadā gaisā tā kā viegli jūtama zāģu švīkstoņa un dūmu smarža, iespējams, tāpēc, ka pēc 1905. gada muižu atjaunošanai noderētu salas lielie ozoli, un tās sargāšanai vajadzīgs stiprāks pamats. To radīt palīdz vācbaltietis, botānikas profesors Kārlis Reinholds Kupfers (1872–1935). Pēc viņa ierosinājuma 1912. gadā salā izveido «dabas jaukumu apvidu» un tas «uzticēts Rīgas Dabas pētītāju biedrības sevišķai apsardzībai.

    Svešiem ir stingri aizliegts staigāt pa šo salu un it sevišķi nodarīt kādus apskādējumus viņas dzīvnieku un stādu valstij.

    Par šā aizlieguma neievērošanu salas sargam uzdots sastādīt protokolu dēļ vainīgo saukšanas pie likumīgas atbildības». Cariskajā Krievijā šī ir otrā aizsargājamā dabas teritorija. Pirmā – Vaikas sala Igaunijā, kur bija aizliegts iet putnu ligzdošanas laikā, jo vietējie ļaudis tur mēdza ligzdojošo jūras putnu olas.

    Nostāsts vēsta, ka Pirmā pasaules kara laikā salā esot ieradies kāds ķeizariskās ģimenes pārstāvis, un, tā kā cirst neko nedrīkstēja, sargs krūmus atsējis, lai veidotos taciņa. Taču ceļā gulēja milzīga, jau gandrīz satrupējusi egle, kurai neapkārt apiet, ne pāri pārkāpt, un sargs izzāģējis no tās vienu bluķīti, lai augstā persona netraucēti var iziet cauri. Kupfers, to uzzinot, ļoti dusmojies…

    Tas liecina, cik nopietna jau tolaik bijusi attieksme pret dabas neskartības saglabāšanu šai vietā. Arī malka uz salu vesta. Tomēr profesors bijis apveltīts arī ar gana labu humora izjūtu, jo salas lielākos ozolus nosaucis savas bērnības grāmatas palaidnīgo varoņu vārdos – par Maksi un Moricu.

    Par Moricsalas augu valsti Kupfers publicējis vairāk nekā simt zinātnisku rakstu un pētījumu materiālus 1931. gadā apkopojis monogrāfijā Die Naturschonstӓtte Moritzholm (Moricsalas dabas jaukumu vieta), kurā minētas 297 (!) sēņu, 54 ķērpju, 123 sūnu un 404 paparžaugu un ziedaugu sugas.

    15 pionieri ozola dobumā un Ziedoņa vilšanās

    Pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Moricsala nonāca Izglītības ministrijas paspārnē, un Kupfers, kā jau vācietis, tika nedaudz tā kā atbīdīts malā. Taču diplomdarbu – pamatīgu pētījumu – par Moricsalu izstrādāja Meža fakultātes students Viļums (Vilis) Grošinskis, kurš studijas Latvijas Universitātes Mežkopības nodaļā mežsaimniecības specialitātē beidza 1932. gadā.

    Diplomdarbā viņš uzzīmējis arī salas vēstures ainu un nozīmi: «Spiežot pēc veciem dokumentiem, kā arī pēc apkārtējos iedzīvotājos uzglabājušamies nostāstiem, Moricsala līdz 1905. gadam nav bijusi apdzīvota. No veciem laikiem gan notikusi pļavu izmantošana, kuras droši vien radītas mākslīgā ceļā (Kungu līdums, Dakterdruva), un, pateicoties ikgadīgai izmantošanai, nav varējušas apmežoties. Domājams, ka pļavu nomnieki tur ierīkojuši arī ganības (Kazdārzs, Ķēves rags, Ķēvdangpļava). Pateicoties salas noslēgtībai no sauszemes, lielu iespaidu uz salas floru šie apstākļi nevarēja atstāt. 1915. gadā izbeidzies līgums par pļavu izmantošanu, un no tā laika tās arī atstātas savvaļā, izņemot mežsargam ierādītos gabalus.

    Plānveidīga mežsaimniecība Moricsalā nekad nav izvesta.

    Saprotams, agrāk izcirsti atsevišķi koki, tāpat novākti arī vēja gāztie un sausie koki, kā arī no apkārtējiem iedzīvotājiem slepeni plēsti liepu lūki, kā arī viens otrs ozols nozagts, tomēr manāmu iespaidu uz audžu stāvokli tas nevarēja atstāt. Līdz 1905. gadam aramzeme Moricsalā nav bijusi, jo grūti iedomāties, ka tanīs laikos, kad zemes vēl netrūka, kādam būtu bijusi interese apstrādāt zemi grūti pieejamā vietā. Pēc visa iepriekš sacītā redzams, ka vēl šo baltu dienu Moricsala atrodas tik maz no kultūras iespaidotā stāvoklī, kā reti kura cita vieta Latvijā, tāpat arī Vakareiropā.»

    Diplomdarbs – iesiets, ar roku tīrrakstā pārrakstīts, ar paša autora zīmējumiem, pētīto parauglaukumu kartēm – bija saglabājies, taču, kur palicis tā autors, ilgi nebija ziņu. Tikai pavisam nesen noskaidrojies, ka 1940. gadā viņš mainījis uzvārdu, vārdu un pasi, kļūstot par Jāni Grodu. Tas pasargājis no izsūtīšanas, bet 1944. gadā viņš aizbrauca no Latvijas un nonāca Amerikā. Būdams augsta līmeņa speciālists, ar mežsaimniecību viņš nodarboties nevarēja, un tas salauza viņa dzīvi. Taču Grošinska-Groda mazdēls ir meža taksators Kanādā un turpina dzimtas tradīciju.

    Latvijas laikā salu sāka apmeklēt ne tikai pētnieki, bet arī tūristi.

    Mazpulcēni un telegrāfa darbinieki. Sala pievilka kā magnēts. Jau 1922. gadā Skolu departaments spiests izteikt aizrādījumu skolu priekšniekiem, jo «bijuši gadījumi, ka dažas skolas ar saviem skolniekiem lielākās grupās skolotāju pavadībā ir sarīkojušas ekskursijas uz Moricsalu Usmas ezerā, neizprasot par to attiecīgu atļauju no tiešā salas pārzinātāja – Zinātņu komitejas» un atgādināt, ka «Moricsalas apmeklēšana bez attiecīgas Zinātņu komitejas atļaujas nav pielaižama, kā arī salas apmeklēšana lielām ekskursantu grupām netiks atļauta.»

    Tomēr, piemēram, 1937. gadā, uz Moricsalu tūrisma nodaļas motorlaivā vien pārvadāti 814 tūristi. Un arī no ārzemēm vairākkārt braukuši kungi – meklēt hercoga Morica apslēpto kara kasi.

    Arī padomju laikā pie vietējās mežniecības stāvēja liela laiva un, kad kravas mašīnās atbrauca ekskursanti, bija jāsamaksā rublis par biļeti un varēja nokļūt uz salas. Par vienu tādu ekskursiju 1965. gadā stāstīts Talsu rajona laikrakstā Padomju Karogs: «Ai, cik lieli un skaisti ozoli tur aug! Gribējām izmērīt kāda izdeguša ozola dobuma tilpumu. Pavisam neticami 15 pionieri tanī sagāja.»

    Arī Imants Ziedonis Kurzemītē nav varējis paiet garām Moricsalai, kur «esot maza naktsmītne vai viesnīciņa tūristiem» un «sagaida maza stirna, iebridusi ezerā un skatās». Taču viņam sala sagādā vien vilšanos. Savu domu domādams, «esmu palaidis garām sardzes stāstījumu par ērgli, par melnajiem stārķiem, par Nāves dzijumu, septiņiem slīkoņiem un septiņiem spokiem, kas mēnesnīcas naktīs nākot pa ledu un, kad tu paslēpies niedrājā, lai tos pielaistu un pavērotu tuvāk, pazūd un nav, it kā caur ledu būtu izkrituši.»

    Turklāt: «Nakts paiet vienās mocībās. Nekad jau nav tā, kā tu esi iedomājies. Amjūdzos mums teica: Moricsalā jau tagad esot grezni, pērkot mēbeles augšstāvam, viesu istabām. Kaut ko tādu rakstīja arī avīzē. Uzkāpjam augšstāvā – gultiņas gan ir, matraču nav, guli kaut vai uz drātīm vai netīrās grīdas. Bet mēs domājām – izrakstīs kvīti un guldīs baltos palagos. Kā līdzīgās reizēs brālīgajās republikās – Igaunijā un Lietuvā. Nekad jau nav tā, kā tu iedomājies. Domāju, iedegšu ugunis, nav elektrības, kaut gan sarga māja celta gandrīz vai tūliņ pēc kara ar visu instalāciju. Logus arī atvērt nedrīkst – odi! Guļam piesmakušajā istabelē uz gultas kailajiem režģiem un nelabi murgojam.»

    Galu galā: «Tā arī Moricsalā nekļuva par notikumu mūsu dzīvē. Džungļainā un svešā daba, nepazīstami augi (ar vēriem, siliem, noriņām, priedoliņiem un bērztuliņu birzūkļiem ir salīdzināt nevar!) – tādu prieku un laimības sajūtu kā kaķpēdiņu kalniņā mums nedeva. Bijām priecīgi, kad atelpojām atkal kārtīgā Usmas priežu silā.»

    Iespējams, tādu – savā ziņā vilšanos – Moricsala sagādā daudziem, kas tur karsti gribējuši nokļūt.

    1979. gadā Mežsaimniecības problēmu zinātniskās pētniecības institūta dabas aizsardzības daļas vadītāja ģeogrāfijas zinātņu kandidāte Aija Melluma, viena no mūsdienīgās dabas aizsardzības aizsācējām, tostarp Gaujas Nacionālā parka idejas autoriem, stāsta:

    «Kāds mūsu līdzstrādnieks pēdējā laikā vāc kopā visu, kas presē publicēts par Moricsalu. Tur var izlasīt brīnumu lietas par mūžamežiem, par papardēm pāri cilvēka augumam, par to, ka, uzkāpjot kokā, no Moricsalas var redzēt jūru… Blēņas. Bet visa tā iespaidā tiek sakāpināta interese, ļaudis laužas uz turieni, kur ir visparastākais mežs, kura vislielākā vērtība – cilvēks tajā nav ilgāku laiku jaucies iekšā. Diemžēl šobrīd Moricsalā šie brīnumu meklētāji jau paspējuši atstāt savas pēdas.»

    1979. gada rudenī Mežsaimniecības un mežrūpniecības ministrijas Dabas aizsardzības daļas paspārnē tika nodibināta Valsts rezervātu administrācija, un kārtība Moricsalā kļuva daudz stingrāka. Pašlaik par Moricsalas rezervātu atbild Dabas aizsardzības pārvalde (DAP).

    Mežs, kur cilvēks nav jaucies

    Žurnālam IEVAS STĀSTI bija iespēja, kāda gadās tikai retajam, un arī tad tikai reizi mūžā – apciemot salu. Turklāt DAP Kurzemes reģionālās administrācijas direktores Daces Sāmītes, zoologa Viļņa Skujas un pārvaldes ģenerāldirektora, dendrologa Andreja Svilāna, pavadībā. Mēs šo iespēju novērtējam un saudzīgi speram soļus.

    Rezervāts – tā nav tikai 83 hektārus lielā Moricsala, kas no putna lidojuma nedaudz atgādina Latvijas kontūru. Nostāsti vēsta, ka iežmaugai salas vidū, kur kādreiz bijušas pļavas, slapjā laikā varot pārbraukt ar laivu. Rezervātā ietilpst arī mazākā Alkšņu sala un daļa no ezera. Laivā tuvojoties rezervātam, par to brīdina bojas, bet skarbā ziemā – ledū iedzīti mietiņi.

    Pa ceļam Vilnis zaļajā krasta līnijā parāda gaišākus kokus, un, ja, labi ieskatās, redzams arī, kas tos baltus balinājis, jo zaros sēž daži kormorāni. Par laimi, tie ir caurceļotāji, kas šeit neligzdo, tāpēc nevienu koku nav nomaitājuši. Mēģinām saskatīt arī zivju ērgļa ligzdu – to te ir vairākas –, bet neizdodas.

    Toties, izkāpjot no laivas vienīgajā cilvēku skartajā stūrī pie Kalviņiem, uzreiz sajūta sīva smarža – briežu buļļa auru jeb pārošanās laika aromāts. Viņš arī cīnījies ar siena kaudzi, kas savākts ap māju izpļautajā laukumiņā. Ja nepļautu, arī to drīz pārņemtu mežs. Sarga mājā jau sen neviens nedzīvo, tikai palaikam pētnieki, un arī pastāvīga sarga amata vairs nav.

    Pēdējais no sargiem – Egīls Bērziņš, bijušais Aizputes meža tehnikuma pasniedzējs, apmeties šeit, kad tehnikumu likvidēja. Dēvējis sevi, lai gan ne par grāfu, tomēr Moricu, un arī vēstules no ārzemēm saņēmis, adresētas Herrn Moritz – Morica kungam.

    Vēl daži soļi, un tad jau tie salas brīnumi sākas. Taču tie tiešām nav tādi, kas notrieks no kājām katru. Visvieglāk pamanāmie ir patiešām varenie koki. Tā kā starp mums ir dendrologs un līdzi mērlente, daži ozoli un priedes tiek nomērīti un to koordinātas pierakstītas, lai vēlāk pārbaudītu, vai tie jau atrodami Latvijas dižkoku sarakstā.

    Dižkoku blīvums te, šķiet, varētu būt lielāks nekā jebkur citur Latvijā.

    Turklāt tie ir meža koki – taisniem, gariem stumbriem bez zariem, arī ozoli nav nekādi zemzarīši. Taču ar 700 gadu vecumu, kas dažkārt minēts ceļojumu, aprakstos, gan būs pārspīlēts. Taču vecākajiem gadu 300 varētu būt. Ozolu un liepu audzes jeb platlapu koku meži, kādi raksturīgi vairāk uz dienvidiem no Latvijas, ir viens no salas brīnumiem.

    Tos neviens nekopj (kad šo vārdu izrunā Svilāns, pēdiņas gluži vai var dzirdēt) – neizpļauj zāli un krūmus, nesavāc kritušos zarus un kokus, tie ir tīri un gaiši. Tikai pavasarī, pirms «ozoliem lapas sāk plaukt» un Ārija Elksne dzejolī lūdz «aizved mani uz Morica salu», uzzied sīko puķīšu klājiens, arī visi trīs Latvijā sastopamie cīrulīši, tajā skaitā retums, Sarkanajā grāmatā ierakstītais dobais cīrulītis.

    Rudeņos ozoli nomet zīļu klājienu, un pāri ezeram šurp peldus laižas mežacūkas. Pirms cūku mēris to pulku izretinājis, reizēm uz salas saskaitīti pat 40 rukši – tik spēcīgs bijis zīļu aicinājums –, kas to uzrakušas kā dārzu. Arī mēs šur tur atrodam svaigus cūku rakumus. Viļņa trenētā acs, par pamana, ka cūcis nav vienkārši racies, bet dzinies pakaļ žurkai vai kādam citam grauzējam, izdzenot vagu pa alu, kur tas bēdzis.

    Diemžēl imigranti rukši, meklējot garšīgos kukaiņu kāpurus, saārda arī kritalas, kurās kāpuri dzīvo, tā iztraucējot salas dzīves rimto ritējumu. Jo katrs koks – to būtu izgāzis vai nolauzis vējš, vai nograuzis bebrs – paliek turpat, kur kritis, kļūstot par barību citām dzīvām būtnēm un organismiem.

    Piemēram, dobumainos, trupējušos ozolos dzīvo divas vaboļu sugas, kādu neesot nekur citus ne tikai Latvijā, bet pat Baltijā un kurām pat kārtīga latviešu nosaukuma neesot. Latīņu nosaukumā vienai no tām inkvizitora vārds, un tāda plēsonīga tā arī esot. Bet, visticamāk, ja arī sastaptu, mēs to pat nepazītu. Tā kā ir septembra vidus, dažādu lielumu, formu un krāsu sēnes gan ir pašā krāšņumā, un daudzām no tām mājvietu devuši kritušie koki un prauli.

    Pēdējos gados saskaitīts, ka Moricsalā mīt 409 augu sugas, 157 sūnu sugas, 338 sēņu sugas, 82 ķērpju sugas, vairāk nekā 40 putnu sugas, 320 tauriņu sugas. Ieceļojušie brieži, mežacūkas un pat pāris lūšu, kas ziemā atnākuši pa ledu, tur vēl nemaz nav pieskaitīti. Pat, ja lielāko daļu no tiem mēs neredzam un nepazīstam, un nevaram apciemot, tie ir kā seifā nolikti dzimtas dārgumi. Katru dienu nepārcilāti, bet tie tur ir.

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+