Rīga +6°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
1
-
0
-
Mājas dosjē
- Jūrmāja atrodas Ainažos.
- Būvēta 1900. gadā kapteiņa Miķeļa Miķelsona ģimenei.
- Tajā saimnieko Rancānu ģimene – Ance un Toms ar meitiņu Almu.
- Mājas atjaunošanas darbos liels palīgs bijis meistars un ģimenes draugs Josifs.
- Kopš 2021. gada vasaras Jūrmāja uzņem viesus sešos dizaina apartamentos, pirmo stāvu ģimene apdzīvo paši.
Braucot cauri miegainajai pilsētai, šķiet neticami, ka 19. gadsimta beigās Ainažos bijusi trešā lielākā osta Krievijas impērijā – aiz Rīgas un Sanktpēterburgas. Tas viss, pateicoties Ainažu kapteiņiem un kuģu būvētājiem, kuri ar pašu būvētiem buru kuģiem šķērsojuši pat Atlantijas okeānu un ienesuši pasaules vēsmas arī Ainažos. Jūrmāja nesaraujami saistīta ar šo Ainažu uzplaukuma laiku – tā būvēta 1900. gadā kapteiņa Miķeļa Miķelsona ģimenei, par kura dzīvi pat izdotas grāmatas.
Kapteinis Miķelis bieži bijis jūrā un uz mājām sūtījis romantiskas vēstules sievai Emīlijai: «Sirds mīļā sieviņ! Šodien saņēmu Tavu trešo uz Grimsby rakstītu vēstuli, un esmu par daudz priecīgs par to, ka man tak ir viens pasaulē, kas manis neaizmirst. (..) Tavs sirsnīgi mīlēdams un uzticams vīrs.»
Šīs romantiskās vēstuļu sarakstes ir skaists ievads Jūrmājas iepazīšanai.
Īstais pircējs
Interesanti, ka ar Ainažiem Rancāniem nekādas saiknes pirms tam nav bijis, tomēr Ances pirmās bērnības atmiņas par jūru ir tieši no Ainažu pludmales. Bet Jūrmāja sirdī iekritusi pirms sešiem gadiem, kad meklējuši mazu vietiņu ārpus Rīgas, kaut kur pie ūdens. «Braukājām pa piekrasti un meklējām īsto, bet nekas pretī nenāca. Līdz sludinājumā atradām šo – četras reizes lielāku, nekā bijām iecerējuši,» smaida saimnieki.
Agrāk ēkā bijusi meteoroloģijas stacija, tad dzīvokļi, bet desmit gadus tā stāvējusi tukša. Tomēr, kā par brīnumu, mājas stāvoklis kopumā bijis apmierinošs. «Daudziem gan, šeit atbraucot, likās, ka tas būs mūža darbs, bet mums šķita – ja ir sienas un griesti, tas jau ir daudz,» atminas ģimene.
Ir sajūta, ka ēka ilgi un uzticīgi gaidījusi savus īstos saimniekus.
«Iepriekšējā saimniece bija Miķelsonu dzimtas mantiniece, kura dzīvo Kanādā. Ēkas sludinājums stāvēja neizprotami ilgu laiku, bet neviens pircējs tā arī nepieteicās. Beigās izrādījās, ka telefona numurs sludinājumā bija norādīts bez Kanādas valsts koda,» par liktenīgajiem pavērsieniem stāsta Ance.
Seši gadi darba
Sākotnējo palikšanu mājā pāris atceras kā ļoti romantisku, bet arī spartisku. «Te nebija ūdens, karājās veci elektrības kabeļi, bet vismaz krāsnis darbojās. Mazgājāmies jūrā, ar konjaciņu sildījāmies. Sapņojām. Toms toreiz teica: izbaudi šo sajūtu, jo māja vairs nekad nebūs tik forša kā tagad,» ar siltām atmiņām atceras Ance.
«Tā sajūta toreiz bija unikāla – tu ienāc vecā mājā, kurā dzīvojuši tik daudzi. Visi krāsu un tapešu slāņi, sasistie trauki – tas viss stāstīja mājas stāstu,» atminas Toms. Pēc tam jau sākas būvdarbi un romantika pārtop par būvlaukumu. «Man sākumā pat bija blociņš – darbu plāns, kā atvērt Jūrmāju viesiem nākamvasar,» smejas Ance, atceroties savu toreizējo naivumu. Tomēr līdz tam pagāja seši gadi.
«Mūsu draugs, nīderlandiešu arhitekts, sākotnēji pat bija uztaisījis arhitektūras projektu – lielu un drosmīgu vīziju –, bet, padzīvojot uz vietas, sapratām, ka šeit iederēsies kas piezemētāks. Bet projekts joprojām mums glabājas īpašā folderī,» stāsta saimnieki.
Ģimenei ar būvniecību līdz šim nav bijis nekāda sakara. Viss tapis, pašiem lasot, skatoties un mācoties no citu pieredzes. «Reizē ar Jūrmāju mēs nopirkām arī vecu, atjaunojamu dzīvokli Rīgā, kas bija kā ģenerālmēģinājums pirms šīs mājas atjaunošanas. Tur tad mēs aiz nezināšanas arī pieļāvām kļūdas, un tas ļāva saprast, ko un kā darīt vai nedarīt šajā mājā,» stāsta Toms.
Pareizās idejas
Par galveno izaicinājumu viņi uzskata nevis finansiālos vai laika ierobežojumus, bet gan to, kā nonākt līdz pareizajām idejām. «Meistarus vēl atrast ir viegli, bet tad tev viņiem ir jādod pareizais uzdevums, jo viņi jau parasti grib vienkārši – ar rīģipsi, līstēm visu nosegt,» stāsta Toms. Rancānu galvenais nosacījums bija – neko nesačakarēt, saglabāt esošo, izmantot dabiskus, ekoloģiskus materiālus.
«Galvenais vadmotīvs mums bija mīlestība un cieņpilna attieksme pret koka arhitektūru. Pa ceļam satikām arī labus ekspertus, restauratorus, kurus nekautrējāmies aicināt pakonsultēt.» Daudz konsultēja koka ēku renovācijas centrs Koka Rīga, kas palīdzēja piesaistīt speciālistu Daini Lazdānu, kurš ģimenei deva nenovērtējamas rekomendācijas.
Noderīgi padomi atrasti arī Facebook grupā «Vēsturisko būvju atjaunošana», kurā lasāmie ekstrēmie viedokļi atvēra acis daudzās jomās.
«Atšķirībā no tur lasītā, mēs neesam tik radikāli, ka jāsaglabā un jāatjauno tieši tā gadsimta lietas, bet arī mums pamatos ir tuva šī filozofija, kas aizvien vairāk izplatās koka māju īpašnieku vidū,» stāsta Toms. Tāpat ļoti iedvesmojuši un pamācoši bijuši Mārtiņa Ķibilda raidījumi, kur viņš iestājās, ka vecam ir jābūt vecam, bet jaunam – jaunam un ka tiem nav jāizliekas vienam par otru.
Pūt vējiņi!
Šo māju Rancāni neuztver kā biznesu, bet visu ir taisījuši kā sev – nežēlojot labām lietām un arī viesiem dodot to labāko. Jau no paša sākuma tika piesaistīti vietējie amatnieki un meistari, ar kuriem paveicās, jo viņi bija labi sava amata pratēji. Bet galvenais meistars un nu jau ģimenes draugs ir Josifs.
«Viņš 80. gados no Ukrainas atbrauca uz šejieni un šeit pazīst visus. Josifs mums ir tādā vērtē, ka visi pārējie meistari bija jāsaskaņo ar viņu un tie tika akceptēti tikai tad, ja viņiem bija laba savstarpējā ķīmija,» smejas Toms. Šeit atšķirībā no Rīgas nekādi līgumi netiek slēgti, viss ir balstīts uz cilvēciskām attiecībām.
«Mēs ļoti izbaudījām celtniecības procesu. Varējām ar Josifu divas stundas dzert kafiju, pļāpāt un fantazēt, kā te kas varētu būt,» Rancāni ir gandarīti.
Viņi ne vien atraduši labus meistarus, bet ar viņu starpniecību iepazinuši vietējos un guvuši sajūtu, ka ir pieņemti Ainažos.
«Nāk meistars uz darbu, atnes gurķu spaini. Man pat ir bilžu kolekcija, kur bildēju, kas ir atnests un nolikts pie durvīm – olas, asteru pušķis,» lauku dzīves burvību apraksta Ance.
Pēc sešu gadu atjaunošanas darbiem 2021. gada jūlijā atvēruši māju pirmajiem viesiem. «Karstais laiks nozīmēja milzīgu cilvēku interesi. Mums nebija nojausmas, ko nozīmē uzņemt viesus,» intensīvo sākumu atceras Ance. No sākuma bažīgi par trokšņiem un daudzajiem cilvēkiem bijuši arī kaimiņi.
«Klusuma kults te ir ļoti izteikts,» smejas Ance. Bet Jūrmājas viesi ir miera mīlētāji, un trakākais ir bijis koris, kas pusčetros naktī uzrauj augšā ar Pūt vējiņiem.
