Rīga +7°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Laura un Guntis Vijgrieži sešus gadus saimnieko Kalna Griezēs Siguldas novadā, no nolaistas un aizaugušas ainavas izveidojot iekoptu īpašumu ar skaistu dārzu.
Šī ir lauku sēta, ko veido vairākas senas, atjaunotas ēkas, starp kurām iegūlis omulīgs pagalms, kurā iekoptas vairākas puķu dobes. Iepriekš te nekas neauga, bija vien aka un telefona stabi, pēc kuru likvidācijas pagalms atbrīvojās un radās iespēja izveidot dobes. Mājas atrodas pakalna galā, kur visu laiku ir saule un vējš, turklāt zeme ir mālaina. Tāpēc izvēlēti izturīgi augi, kas nav ne jācērp, ne jāravē, ne jātuntulē uz ziemu.
Pagalmā izveidojies aplis, kurā, iebraucot pa aleju, var apbraukt apkārt. Kopumā apstādījumus veido trīs lielas dobes, kas attiecībā pret 3,5 hektāru lielo teritoriju nav lielas. Tomēr proporcijas ir ievērotas, jo nekas mazs te neder. Lielā dobe pagalma centrā tapusi divu gadu laikā, un tajā aug tikai ziemcietes.
Ienākot šajā īpašumā, saimniekiem uzreiz bijis skaidrs, ka šī nav vieta rozēm, rododendriem vai skujeņiem – te tiks veidoti savvaļīgi, brīva stila stādījumi.
«Mēs mēģinām iekļauties apkārtējā vidē, nevis to pārveidot,» stāsta Laura. «Ainava pati par sevi šeit ir tik skaista, ka varētu pilnībā iztikt bez jebkādām dobēm, bet man tomēr gribējās arī ziedus, tāpēc pamatā ir pļavveida puķes. Pie ziemcietēm sastādīti arī ārstniecības un savvaļas augi, no pļavas atnestas ilzītes, biškrēsliņš, vērmeles, asinszāle, raspodiņš, madaras, mārsils, gaiļbikši, pat strutenes, kas ir ļoti skaistas. Stādot ziemciešu dobi, darbojos pēc sajūtām, augus stādīju grupās, vismaz pa četri, arī pēc auguma, lai ir apjoms un nav sadrumstalotības.
Apaļajai dobei bija grūtāk ievērot auguma principu, jo tā skatāma no visām pusēm. Tajā viss zied jau no agra pavasara. Pirms sniega vecie laksti tiek nogriezti, daudzas puķes izskatās skaisti arī vēlā rudenī, kad ir salnas un augi maģiski apsarmojuši. Pavasarī pirmās iznāk sīpolpuķes, kas dobē iestādītas starp ziemcietēm, bet uz Jāņiem visas puķes jau sakuplojušas, veidojot īstus džungļus, tāpēc nemaz nav jāravē.
Pašlaik dobe vēl ir jauna, bet brangi saaugusi, kaut arī nemaz nav mēslota. Šīm vienkāršajām puķēm treknu zemi nemaz nevajag, jo tad tās izgāžas. Kad puķes sakuplojušas, tās noēno cita citu un nav jālaista. Visu daru, lai būtu pēc iespējas mazāk darba un vienkāršāka kopšana.»
«Lauku sētā man patīk, ja ir dabiskas, neizravētas, neperfektas vietas – nejauši ieaugušus augus atstāju, skatos, kas notiek,» atklāj saimniece. «Tā man pati izveidojusies un sasējusies vieta ap seno tūju – pavasarī tur zied neaizmirstulītes un strutene, mazliet vēlāk – smaržīgā naktene. Neviens no augiem te nav sēts, vien laikus pamanīts un nenopļauts, tagad sasējas un zied aizvien kuplāk.
Man patīk stils, kad dobes ir dabiski izspūrušas, augi šūpojas vējā un ir pilni ar tauriņiem un kukaiņiem.
Dobēm nav arī stingri atcirstas apdobes, tās brīvi saplūst ar zālienu, jo vēlos, lai dabiskums ienāk arī mūsu pagalmā. No seniem laikiem te saglabājušies ceriņi, filadelfi, tiem līdzās esam sastādījuši pīlādžus, dažādu šķirņu ievas, plūškokus un pūpolvītolus, irbenes, vilkābeles. Dārzā aug peonijas, kas ir gan saglabājušās no vecajiem saimniekiem, gan stādītas no jauna. Pavasarī peoniju dobēs zied narcises, vēlāk flokši un kaķumētras, rudenī čīkstenes.»
Nogāzē virs pagraba pirms trim gadiem izveidota lavandu dobe, kas atrodas dienvidu pusē, sausā un saulainā vietā, un īpaši netiek laistīta. Zeme nav ielabota, pietika ar to, ka rudenī ieraktas sakritušās koku lapas. Arī lavandas ir pašu sētas – pirmās iedāvināja draudzene, tad Laura pati katru pavasari vienu paciņu iesēja. Pirmo ziemu tās vienmēr, mazliet piesegtas, pavada dārzā, kur mazāk vēju, pavasarī tiek pārstādītas uz dobi un turpmāk ziemo ideāli.
Kompānijā ar lavandām aug arī dzeltenais vīgriežu pelašķis, dekoratīvā salvija, priekšplānā izops un divi mārsila tipi, kas zied dažādos laikos, kā arī Alpu ēdelveiss. Dobi gaisīgāku padara sausumizturīgas graudzāles – zilganā auzene un sniegbaltā zemzālīte, kas burvīgi zied jau maija beigās, kad lavandas vēl izskatās kā pudurīši.
Pērn Laura atklāja un iestādīja arī melno seslēriju, kam agri pavasarī skaisti zaļš lapojums un tumšas ziedvālītes. Vertikālajam akcentam aug dekoratīvie sīpoli un paši savu vietu katru gadu atrod deviņvīru spēki. Un pie durvīm, protams, dievkociņš!
«Ziemcietes iegādājos stādaudzētavās Puķu lauki un Baižas, bet daudzas puķes esmu sējusi un audzējusi pati no sēkliņām, un tās aug lieliski. Sēklas ievācu, piemēram, no ehinācijām un dalos ar tām, dodot draugiem. Savvaļas augus atnesu no pļavas vai ceļmalas, un dobē tie jūtas lieliski.
Laukos pavadām laiku brīvdienās, un lielākais pārbaudījums ir braukt novākt ražu sakņu un augļu dārzā, kur aug ābeles, bumbieres, plūmes un ķirši. Lai gan Kalna Griezes mums jau ir krietnu laiku, mūsu entuziasms joprojām neplok, lauku dārzs sagādā prieku. Te ļoti izjūtam gada ritmu, gadalaiku maiņu – gan dārza darbos, gan dabā,» smaida Laura.
Saimnieki uzskata, ka Latvijas lauku ainava jāsaglabā kā kultūrvēsturiska vērtība, ar cieņu un pietāti pret dabas radīto ainavu un iepriekš cilvēku iekopto. Tie, kas stādījuši te kokus – liepas un ozolus –, savas dzīves laikā tos lielus esam nemaz nepieredzēja. «Kā milzīga dāvana mums – tā mēs to sajūtam un esam bezgala pateicīgi par likteņa radīto iespēju te dzīvot un saimniekot, saglabāt un radīt, papildināt,» atzīst Laura un Guntis.
