Rīga +4°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
- Saimniece Dace ir Rīgas Stradiņa universitātes Pediatrijas katedras vadītāja, bet Jānis – Rīgas Stradiņa universitātes Ķirurģijas katedras vadītājs.
- Dārza platība – 3000 m2. Sasniegts pilngadības vecums – jau 18 gadu.
- Atrašanās vieta – Mārupe.
- Dārzs iekopts pašu spēkiem, zināšanas smeļot rakstos un profesionāļu padomos.
Dace: «Pēc garas darbdienas Rīgā gribas nonākt harmonijā un neieslīgt sīkumos. Skatos filozofiski – redzu augu dzīves intervālus, vēroju, kā cikli noslēdzas, mainās. Netiecamies pēc perfekcijas, mums nevajag lieku stresu. Dzīvē taču ir daudz citu tēmu, kur tiešām jāiespringst, tādēļ privātajā telpā izvēlamies brīvību ar optimālu komforta līmeni.
Mums ir autentisku emociju dārzs, kur saimniekojam pēc izjūtas, šķirņu nosaukums ir mazsvarīgs, tos parasti neatceros.
Ir cilvēki, kuriem par katru cenu vajag suni ar ciltsrakstiem, un ir tie, kas izvēlas vienkārši mīļu dzīvnieciņu. Mums vajag VIENKĀRŠI DĀRZU un VIENKĀRŠI ROZES – baltas, sarkanas, rozā. Ja zinām kādai vārdu, uzvārdu – labi, ja ne – arī nekas.»
Reizi dienā saimnieki apstaigā teritoriju tādā kā inspekcijā – lūko, kas uzziedējis, nogatavojies, nokaltis, kas apakšīrnieku nograuzts… Dace: «Pamanu dabas nianses: skudras, putnus un ežus, lapsa nāk, zaķi viengad dzīvoja, ūdensžurkas sadara nedarbus sakņu dārzā…»
Jānis: «Maz jau laika dārzu pa īstam izbaudīt, ļoti daudz strādājam, ir arī citi hobiji – dejojam, nūjojam, mācāmies spāņu valodu…»
Pļava, nevis mauriņš
Pirms astoņpadsmit gadiem šai vietā bijusi īstākā nekuriene – aizaugusi lauksaimniecības zeme. Piecpadsmit gadu laikā visriņķī izpleties privātmāju rajons, un tagad no trim pusēm šo zemesgabalu ieskauj kaimiņu dārzi. Tomēr Gardovsku pasaulē valda savrupības izjūta, oāze.
Jānis: «Aiz mājas vasarā kails var staigāt, neviens neredz.» Kad pirms pandēmijas Dace dārza terasē rīkoja rožu ballītes ar dejām, blīvie koku stādījumi tik labi izolēja skaņu, ka ielas pusē mūziku nedzirdēja.
Mājas priekšpusē ik gadu tiek atjaunots begoniju stādījums, kas nomaina noziedējušās atraitnītes. Pamatīga Vāczemes egle pāraugusi sešmetrīgo karoga kātu… Bet īstā burvība sākas aiz mājas.
Dace: «Sākumā plānojām – būs tikai pļavas strēmele, kultivētas puķes, zāliens un vairāk nekā. Bet, skatoties pa virtuves logu, secināju – pietrūkst ainavas. Lēmām, ka jāizveido tāds kā parks. Draugi iepazīstināja ar dārzu un senu parku speciālisti Ilzi Janeli, viņa atbrauca un izplānoja. Nu mums ir 38 dažādu sugu koki un krūmi, tie jau ir pilnbriedā.»
Lielākoties te aug skujkoki, dažādas egles, ko saimniekam tīk aptaustīt – skujas ir patīkami glāstīt… Te mīt arī melnās priedes – pa gabalu šķiet pūkainas. Tās iegādātas aiz žēlastības: veikalā podos nīkušas gluži vārgas, bet nu izaugušas itin brangas.
Humānu apsvērumu dēļ dārzā uzradusies arī trekna priede, tā neaicināta iemaldījusies koku pasūtījumā. Jānis: «Tā bija tik liela, to izkrāva ar tehniku, un vīri teica – atpakaļ jau nu nevedīšot…»
Saimnieki vēlējušies, lai visu sezonu dārzs ziedētu. Un arī zied – ceriņi, vilkābeles, fizokarpi… Aiz kokiem paslēpies romantisks soliņš – lai varētu pasēdēt ēnā, kad liepas zied. Gribējies vēl krāšņāku skatu, un sākuši stādīt rozes – pa krāsām. ‘Rītausma’ un citas smaržo pa gabalu, daudzas notur ziedus līdz salam… Uz egļu košzaļā fona tās šķietami izgaismo ainavu.
Jānis: «Jāķer īstā gaisma, lielā saulē rozes sevi neparāda, visskaistākās tās ir, tuvojoties novakarei.» Dace: «Tas vidū nav mauriņš, vienkārši nopļaujam pļavu. Pavasarī tur sazied pienenes – viss dzeltens.»
Sakņudārza likumi
Pēc Daces ierosinājuma tapis ar žogu nodalīts sakņu un augļu dārzs. Te valda permakultūras filozofija, saimnieki ar dabu iet vienā solī, lieki nešķiežot laiku un resursus. Pie ieejas sagaida prieka dobe taureņiem – timiāns, lavanda… Sānus spīdina pirmais sarkanais tomātiņš… Šogad salāti sasējušies paši.
Dace: «Mēslojam ar humusu, ko vedam no Ķekavas, un ar trūdējušiem kūtsmēsliem, jauktiem – zirgu, govju. Kompostējam arī pļauto zāli, pēc tam iestrādājam augsnē.»
Jānis: «Sakņu dārzā ir divi grūti izpildāmi likumi: tam patīk, ka to ravē, un patīk, ka to laista. Laistu vēlu vakaros – ar sprinkleri… To var. Bet ravēšana… Tā ir grūta, to nevar.» (Smejas.)
Dace: «Gurķi pie mums aug slikti, toties ķirbji un kabači – kā pēc burvja mājiena, visi draugi ēd mūsu ķirbjus… Šogad gan kavējās ar ziedēšanu.»
Ogas briedina divdesmit dažādu šķirņu krūmmelleņu ceri – agrākas, vēlākas.
Jānis: Augi ir daudz jutīgāki nekā cilvēki un lopi. Ir daudz jāzina, lai saprastu, kas tiem vajadzīgs.
Jānis: «Šogad melleņkrūmi spēcīgi, ražīgi, jo pavasarī labi salaistījām, pirmo gadu uzlikām skābo kūdru un uzlējām citronūdeni. Vajag skābu, kefīru arī var. Arī trīs lielie vīnogkoki šogad pirmo gadu tik bagātīgi ražo – pavasarī, kad tie modās, nežēlojot salaistījām – 10 spaiņus uz stādu. Vīnogām ir jāsadzeras.»
Saimnieks slavē arī dzelteno plūmi – ražīga, ļoti garšīga… «Dace neļāva ne ar ko miglot, ja tārpiņš ēd, tātad nav indīgs. Pirmo gadu ražoja dzeltenais saldais ķirsis – pilns ar ogām. Katru dienu gājām un taustījām: rīt būs ēdamas. Nākamajā rītā atnākam: strazdi visu nokopuši. Vismaz sarkanos ķiršus saglābām – ar tīklu un spīdīgiem piepūšamiem biedēkļiem.»
‘Balto Dzidro’ saimnieki iestādījuši tuvāk mājai – lai var izskriet pidžamā un paņemt pa ābolam… Te aug arī Latvijas jaunajos dārzos populārā lietuviešu rudens ābele ‘Auksis’. Dace: «Mums augļus vajag pagaršošanai, lai pamielotos tieši no koka. Kaut ko sasaldējam ziemai, bet visu nekad nenovācam.»
Vārnu diplomātija
Jānis: «Pavasarī, kad vārnas perēja, dārzā vienmēr gāju ar viciņu rokā, jo var ieknābt tā, ka jāšuj: viena kā lidmašīna pikē virsū no priekšpuses, otra tajā pašā brīdī klusi no aizmugures… Skatos, izšķīlušies divi vārnēni…»
Dace: «Vārnas mums māca diplomātiskās attiecības ar dabu. Viņas nopietni pretendē uz šo teritoriju, un neviens nav teicis, ka vārnu zemes grāmatā tā nav ierakstīta kā īpašums… Lai to kontrolētu, atradām kompromisu ar piebarošanu – kāda miziņa, kāda ādiņa… Lai būtu labāka garša, nopirku kaķu barību un saujiņu uzlieku…
Kad tev izknābj visas zemenes, tu saproti – neesi radības kronis un vienīgais pasaulē, tev ir jādalās.
Vārnas uzmana, kad atgriežos no darba, un ir jau salidojušas. Aiznesu viņām arī pusspaini svaiga ūdens… Terases pusē sakarinu spīdīgas piepūšamās rotaļlietas – lai zina, kur robeža, citādi pēc labas paēšanas sāk draiskoties begonijās un nokož ziedus. Tagad saprot, ka jālasa tikai skudras. Tās vāc čakli, bet nevar jau spēt nolasīt, skudras ir milzīga problēma: nāk un nāk, ceļ ārā smiltis, līdz iebrūk bruģis. Toties, kopš vārnas ir atzītas par dārza šefienēm, zemenes vairs netiek sakostas.»
Daces un Jāņa atziņas
- Dzīve jātver vieglāk! Jānis: «Mēs patiešām terasē netīrām katru kaijas kaku un dārzā neuzlasām katru kritušu lapu… Mēs tam nepievēršam uzmanību. Tikai rudenī lielumu sagrābj un iemulčē, saliek grāvīšos gar sētu. Daudz arī paliek sapūt turpat zem krūmiem, nekas slikts no tā nenotiek.»
- Kurmji darbā. Dace: «Kad dārzs bija vienos kurmju rakumos, sāku vainīgos ķert ar lamatām… Trīsdesmit četrus noķēru. Bet tad kurmjus pieņēmu darbā – cīņai ar zemesvēžiem. Tagad te saimnieko regulāra populācija.»
Raksta turpinājumā apskati skaisto Gardovsku ģimenes dārzu!
