Eglīt, kas tev kaiš?

Koks
Baiba Pīra
19. janvāris
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Foto: Pexels
Ja tev ir nopietna egļu kolekcija vai privāts mežs, lūdzu, izlasi šo rakstu! Arī ja tev ir tikai daiļdārzs ar dažām eglītēm. Būtu žēl, ja nezināšanas dēļ kāda no tām aizietu bojā. Konsultē Agnis Šmits, Latvijas valsts mežzinātnes institūta vadošais pētnieks, darbības joma – entomoloģija.

Pamatnoteikumi visām vieni!

Kaitēkļi un slimības parasti uzbrūk novājinātiem augiem. Pirmās pazīmes, ka ar augu kaut kas nav kārtībā, ir skuju krāsas maiņa, vispārēja augu nīkuļošana, atpalikšana augšanā un attīstībā.

Egļu novājinātības iemesls vispirms jāmeklē apkārtējā vidē – jāapzinās ekoloģiskie faktori, kas nelabvēlīgi ietekmē egļu labsajūtu, jānovērš nepiemērotie augšanas apstākļi. Tie var būt dabas izraisīti – klimata maiņa globālā mērogā – un mikroklimats dārzā – nepiemērotas augsnes ķīmiskās un fizikālās īpašības, apgaismojums, vējš, nokrišņi, gruntsūdens līmenis un citi.

Egļu novājinātība var rasties arī cilvēka darbības rezultātā – koku sakņu bojāšana celtniecības darbu laikā, dažādu herbicīdu lietošana, gaisa piesārņojums, barības vielu nesabalansētība vai dārzos un lauksaimniecības zemēs, to pārbagātība, nepietiekams vai pārlieku liels mitruma daudzums, intensīva koka sakņu nomīdīšana – sablīvējoties augsnei rodas skābekļa trūkums.

Un arī neizpratne par pretējiem apgalvojumiem – egles ir izteikti ēncietīga suga un egles ir saulmīles. Iespējams, tev pat prātā neienāk, ka arī mūsu vietējā egle var ciest no saules apdegumiem un no vēlajām pavasara salnām. Vai – ka mūsu parastā egle nav piemērota audzēšanai pilsētā, jo cieš no dūmgāzēm. Un tad sākas cīņa ar sekām.

Vispirms – slimības

Kokauga izturība pret slimībām var mainīties atkarībā no tā vecuma, taču naivi būtu cerēt uz pašizārstēšanos. Visizplatītākās infekcijas eglēm ir skujbires un rūsas – sēņu izraisītas slimības. Skujbires attīstību kavē sausas un karstas vasaras, bet siltas un mitras vasaras, kā arī siltas un mitras ziemas slimības izplatīšanos veicina.

Raksturīgā pazīme ir skuju krāsas maiņa – tās nodzeltē vai arī kļūst sarkanbrūnas vai pelēkas, vēlāk var pilnīgi nobrūnēt un nobirt.

Tomēr eglēm skujbire ir daudz mazāk bīstama nekā priedēm. Savukārt, ja ir rūsa, tad uz egļu dzinumiem, stumbriem, zariem un kādreiz pat čiekuriem parādās brūnas, dzeltenas vai oranžas sēņu sporu kopas (pustulas) pauguriņu, svītru vai spilventiņu veidā.

Un nu – par katru biežāko slimību mazliet vairāk!

Egļu sniega skujbire (Lophophacidium hyperboreum)

Nereti bojā jaunstādus. Uz inficētajām skujām parādās brūni plankumi. Ar laiku, slimībai attīstoties, skujas kļūst sarkanīgi brūnas, bet vēlāk pelēcīgas. Egļu sniega skujbire inficē skujas, kas atrodas zem sniega. Zariem nobirst skujas vai pat eglīte iet bojā.

Sēnes sporas izplatās rudenī, kamēr sniega sega nav izveidojusies, taču inficējas vienīgi ar sniegu klātās skujas. Sēņotne no tām izaug cauri sniega segai un pāriet uz slimības neskartajām skujām.

Ko darīt?

  • Infekcija izplatās gados, kad ilgstoši saglabājas sniega sega – tātad jārūpējas, lai sniegs ilgstoši neatrastos uz eglītes.

Egļu skujbire (Lirula macrospora)

Inficē galvenokārt 10–40 gadus vecus parastās egles kokus. Tiesa, skuju inficēšanās sākums redzams tikai mikroskopā. Vēlāk bojājuma pazīmes pamanāmas uz iepriekšējā gada dzinumu skujām, kad maijā tās sāk dzeltēt un nobrūnēt.

Vasarā skujas apakšējā daļā parādās eliptiski spīdīgi, melni, līdz 5 milimetriem gari un līdz 2 milimetriem plati sēnes augļķermeņi – tie saglabājas līdz pat nākamā gada pavasarim un sāk izplatīt sporas. Pēc augļķermeņu attīstības uz inficētajām skujām tās vēl ilgu laiku nenobirst.

Veicina pārāk liels mitrums blīvos stādījumos.

Ko darīt?

  • Inficētie zari jāapstrādā ar kādu atļautu fungicīdu vai jāizgriež un jāsadedzina.

  • Jau pašā sākumā veido skrajākus stādījumus, lai egles labāk vēdinās.

Dzinumu galotņu iekalšana (Sirococcus conigenus) 

Novājina vēlās pavasara salnas, vēsi, mitri laikapstākļi, nepiemērots apgaismojums. Jaunās egles skujas galotnē kļūst brūnas, bet reizēm daļa jauno skujas saglabājas zaļas. Sēne, kas no skujām ieaugusi stumbrā, nereti deformē stumbra audus, tāpēc inficētie stādi saliecas.

Uz atmirušajām skujām un stumbriem vasaras sākumā redzamas melnas lodveida piknīdas – sporu tilpnes ar blīvām sieniņām, kuru diametrs ir līdz vienam milimetram.

Pieaugušās mežaudzēs slimība sastopama uz koku apakšējo zaru dzinumiem. No piknīdām sporas uz citiem stādiem izplatās tikai nākamajā vasarā. Sēnes attīstības cikls ilgst gadu. Kokaudzētavās sēne pārsvarā inficē stādus, kas aug ārpus siltumnīcas. Sēne izplatās arī egļu čiekuros.

Ko darīt?

  • Dārzā augošajām eglēm saulainā laikā jānogriež inficētie zari un jāsadedzina.

  • Stādi egles tā, lai tās apspīd saules gaisma un notiek gaisa kustība – lai apžāvē skujas.
  • Pavasarī pabaro ar skujeņiem domāto mēslojumu, kas satur magniju.

Egļu vaivariņu rūsa (Chrysomyxa ledi)

Parasti izplatās tur, kur aug vaivariņi – mitrās, teju purvainās vietās. Pavasarī uz egļu skujām redzamas ecīdijas oranžu, cilindrisku, iegarenu pūslīšu veidā. Jūlijā un augustā, sporām nogatavojoties, tās izbirst un nonāk uz purva vaivariņa lapām, kur izveidojas oranždzelteni sporu spilventiņi. Pārziemo kā sarkanas sporu garoziņas.

Pavasarī rūsa no vaivariņiem atkal pāriet uz egļu skujām, veidojot jaunu sēņotni, no kuras attīstās nākamā stadija. Slimībai stipri attīstoties, skujas nokalst un nobirst.

Ko darīt?

  • Jāiznīcina nezāles, kas veicina rūsas sēnes attīstību.

  • Jānoregulē augsnes mitrums.

Egļu skuju sarkanā rūsa (Chrysomyxa abietis)

Maijā un jūnijā egļu skuju apakšpusē ieraugāmas oranžas strīpiņas, kas satur rūsas ziemojošās sporas. Pavasarī saslimst jaunās skujas, uz kurām augustā redzami dzelteni plankumi vai joslas. Šajās vietās parādās ziemojošās sporas, kas nogatavojas tikai nākamajā pavasarī. Pēc ziemojošo sporu dīgšanas rūsējušās skujas nobirst. Pāriet no egles uz egli bez sveša auga starpniecības.

Ko darīt?

  • Iegādāties veselu stādāmo materiālu. Pērkot egļu stādu, jānovērtē ne tikai vizuālais izskats, bet arī tā veselības stāvoklis.

  • Veidojot skrajus stādījumus, biezos – izretināt.

Egļu čiekuru un ievu rūsa (Pucciniastrum areolatum syn. Thekopsora areolata) 

Inficētos čiekurus bez grūtībām var atšķirt no veselajiem pēc plaši atvērtajām čiekurzvīņām, uz kurām redzamas oranžas vai tumšbrūnas lodveida ecīdijas. Inficētās sēklas ir vieglas, čauganas un mazākas par veselajām. Čiekuru slimība sastopama parastās egles mistraudzēs un arī tīraudzēs, kurās pamežā aug parastā ieva. Čiekuri neizveido dīgtspējīgas sēklas.

Šīs slimības ierobežošana mežaudzēs ir sarežģīts uzdevums, jo patogēna starpsaimnieks ir parastā ieva, kuru pilnīgi izcirst nav iespējams.

Ko darīt?

  • Slimību var ierobežot tikai daļēji, kopjot audzes, izcērtot ievas, savācot bojātos čiekurus un tos sadedzinot.

Biežākie un bīstamākie kaitēkļi

Maigās ziemas ir labvēlīgas gan mūsu pašu kukaiņu veiksmīgai pārziemošanai, gan arī līdz šim Latvijā nebijušu kukaiņu ienākšanai. Tā tas notiek ne tikai mežā, bet arī daiļdārzos. Latvijā pieejamo un atļauto insekticīdu samazinājums līdz minimumam vedina meklēt citus ceļus cīņā ar kukaiņiem.

Masveida mežu izciršana samazinājusi arī putnu – kukaiņu dabīgo ienaidnieku – ligzdošanas vietas. Tāpēc būtu svarīgi neaizmirst ne tikai par jaunu būrīšu izvietošanu, bet arī par veco iztīrīšanu. Šādā ziņā stipri grēko daiļdārzu īpašnieki pilsētās – ļoti reti viņu dārzos redzu putnu būrīšus, īpaši putniem domātas dzirdītavas, ziemā tik nepieciešamās barotavas. Vēl retāk redzamas speciāli izgatavotās kukaiņu mājiņas.

Par izplatītākajiem egļu kaitēkļiem sīkāk:

Egļu astoņzobu mizgrauzis (Ips typographus)

Uzskatāms par visbīstamāko, turklāt ne tikai Latvijā. Šie kukaiņi spēj apēst egli un netīšām arī kādu starp eglēm iemaldījušos priedīti, bet savās kakla krokās egļu astoņzobu mizgrauzis nēsā līdzi arī vairāku sugu sēņu sporas. Šīs sēnes palīdz pārvarēt egļu pretestību kaitēklim, bloķējot ūdens plūsmu koka vadaudos. Nozāģētām eglēm tās izraisa baļķu zilēšanu.

Pašas vaboles ir nelielas, līdz 6 milimetriem garas. Kāpuri balti vai iedzelteni, izliekti C veidā, ar brūnu galvas kapsulu.

Mizgrauži dzīvo zem mizas vai koksnē, kur kāpuri grauž katrai sugai raksturīgas ejas.

Jaunās vaboles pārziemo zem mizas vai augsnē. To bioloģija pielāgota tam, lai varētu pievārēt arī veselas, lielas un staltas egles, kas vecākas par 50 gadiem. Lai nomaitātu vidēji lielu egli, pietiek ar 3000–5000 vabolēm, bet sausā, karstā vasarā, kad egles ir novājinātas, pietiks ar 3000 vabolēm. Pēc egļu astoņzobu mizgrauža invāzijas koka stumbru kolonizē vēl citas mizgraužu sugas.

Kaitēkļi savairojas karstās, sausās vasarās vēja gāztās vai citādi novājinātās eglēs, celmos, ciršanas atliekās vai nemizotos baļķos, kas ir virs 12 centimetriem diametrā. Turklāt pēdējos gadu desmitos novērojama vēl kāda negatīva parādība – klimatam kļūstot siltākam, arvien biežāk vienas paaudzes vietā sekmīgi attīstās divas paaudzes. Latvijā šo kaitēkļu lidošana sākas aprīļa beigās, maija sākumā.

Kā noskaidrot, ka egles bojā mizgrauzis? Pirmais solis ir novērtēt, vai iepriekšējā vasarā egļu audzē nav parādījušās kaltušas egles. Otrais solis: maijā, kad sākas mizgraužu masveida lidošana, jāskatās, vai uz egļu stumbra acu augstumā nav pamanāmi mizgraužu ieskreju caurumiņi. Tie ir apmēram milimetru diametrā, un no tiem birs brūni mizas milti, ko viegli pamanīt zaru žāklēs un pie koka sakņu kakla.

Ko darīt?

  • Nekādā gadījumā šādas egles nedrīkst nozāģēt mizgraužu lidošanas laikā, jo, nozāģējot vienu koku, pēc mēneša būs 3–5 svaigi kaltuši koki. Kāpēc? Ciršanas un zāģēšanas, tāpat arī griešanas atliekas izdala gaistošas vielas, kas pievilina mizgraužus no liela attāluma.

  • Ja mežā, parkā vai ainaviskā daiļdārzā novēroti svaigi mizgraužu bojājumi, vislabāk vērsties Valsts meža dienestā pie speciālistiem, lai novērtētu situāciju.
  • Egļu audzi, kurā mizgrauzis savairojies, nevar izārstēt. Ja bojātai egļu audzei tuvumā atrodas vērtīga nebojāta egļu audze, tad, nocērtot bojāto egļu audzi, tajā jāizvieto mizgraužu ķeršanai piemēroti slazdi ar pievilinātāju – mākslīgi sintezētu šī mizgrauža pulcēšanās feromonu. Slazdus liek pa 3–5 vienā grupā. Taču jāzina, kā, jo ļaunums, kas rodas no nepareizas feromonu slazdu lietošanas ir nesalīdzināmi lielāks par labumu, ko var iegūt, slazdus lietojot pareizi.

Egļu mūķene (Lymantria monacha

Šis skaistais, melnbalti raibais naktstaurenis ir otrs bīstamākais skuju grauzējs Latvijā. Tā kāpuri nopietni kaitē gan eglēm, gan priedēm, bet var baroties arī ar daudzām lapu koku sugām. Mūķene ziemo olu stadijā aiz priežu kreves mizas.

Tās ir salizturīgas un neaiziet bojā pat mīnus 40 grādos.

Gadā attīstās viena paaudze. Kāpuri šķiļas aprīļa vidū, maija sākumā. Mazie kāpuriņi izdala zīdveida pavedienus, ko vēja brāzmas viegli paceļ gaisā un palīdz kāpuriem ceļot lielus attālumus. Sliktos laika apstākļos – lietu, aukstumā – kāpuri var masveidā iet bojā.

Toties kāpuru attīstību sekmē agri plaukstošās egles. Tie barojas tikai ar skuju pamatnēm, zem kokiem krājas nobirušas, neizlietotas skuju galotnītes. Kāpuru barošanās parasti sākas vainaga augšdaļā. Nograuzuši skujas vienam zaram, tie zīda pavedienos pārvietojas zemāk — uz citu zaru. Apgrauztos dzinumus un zarus kāpuri satīklo. Tauriņi lido nakts stundās, bet dienu pavada uz egļu vai priežu stumbriem.

Ko darīt?

  • Egļu mūķeņu skaitu dabā samazina to dabiskie ienaidnieki: parazītiskie kukaiņi (galvenokārt kāpurmušas un jātnieciņi), vīrusu slimības (poliedrozes) un putni.

  • Egļu mūķenes olas rudenī un ziemā aktīvi iznīcina dzilnīši, mizložņas un zīlītes, bet vasarā kāpurus apēd dzeguzes un vālodzes.

Egļu mazā zāģlapsene (Pristiphora abietina

Sastopama gan uz pieaugušām eglēm, gan stādiņiem. Kāpuri grauž egļu galotnes jaunajās skujās dažādu lielumu robus. Bojātās skujas sakalst un nobrūnē – izskatās kā apsvilinātas. Kad kāpuri paaugas, tie nograuž visu skuju.

Ļoti svarīgi tos pamanīt laikus. Gadā attīstās viena paaudze, līdz ar to kaitējuma laiks ir īss.

Egļu mazā zāģlapsene parasti savairojas lokāli līdz 20 gadu vecās egļu audzēs, sevišķi blīvākos stādījumos.

Zāģlapsenes lido maijā. Olas dēj pa vienai egļu dzinumu plaukstošajās jaunajās skujiņās. Kāpuri šķiļas jūnijā, tie ir izteikti zaļi, mazāk par centimetru gari, iztraucēti veido S burtu.

Svarīgi nenokavēt īsto brīdi, jo kāpuru attīstība norit strauji. Jau jūnija otrajā pusē tie ir pieauguši un pēc mēneša dodas zemsegā, kur noauž kokonu un pārziemo. Kukaiņu savairošanās visbiežāk notiek saules apspīdētās vietās – gar audžu dienvidu malu, dzīvžogos gar ceļiem. Optimālais kaitēkļu apkarošanas laiks ir maija beigas, jūnija sākums.

Ko darīt?

  • Pāris eglēm dārzā kāpurus var nolasīt arī ar rokām, jo kāpuri kolonijas neveido.

Skuju tinējs (Epinotia tedella)

Liels negantnieks tieši dekoratīvajām eglītēm dārzos. Kāpuri alo skujas no iekšienes, rezultātā tās nobrūnē. Egļu skuju tinēju tauriņi lido maijā, jūnijā. Jūlijā izšķiļas sīki kāpuri, to bojājumus var konstatēt pēc mazajiem caurumiņiem pie skuju pamatnes. Kaitēkļi pārziemo augsnē.

Ko darīt?

  • Cīņā ar tinējiem līdzēs tikai sistēmas insekticīdi.

  • Profilakse: tauriņu lidošanas laikā ieteicams izlikt uz zemes piltuvveida slazdus ar savācējtrauku.

Egļu bruņuts (Physokermes piceae) 

Tas ir parastās, asās, Kanādas, Engelmaņa egļu kaitēklis. Maijā kāpuri pārvietojas uz plaukstošo dzinumu pamatnes daļu pie vecajām pumpuru zvīņām, bet jau maija beigās, jūnija sākumā attīstās īpaši kaitīgās mātītes. Apmetušās uz stumbra un zariem, tās izsūc sulu no mizas vadaudiem. Turklāt mātītes lielā daudzumā izdala medus rasu, kas aizsprosto lapu atvārsnītes, pārklāj zarus, dzinumus un skujas, kavējot auga fizioloģisko procesu norisi, ko pastiprina saprofitāro sēņu – kvēpsarmas (Apiosporum pinophilum) – attīstība. Tā medus rasu iekrāso melnā krāsā.

Šādi bojājumi ar laiku izraisa mizas saplaisāšanu, atmiršanu, dzinumu saliekšanos un nokalšanu.

Dažkārt masveidā savairojušās bruņutis tik blīvi pārklāj zaru, stumbru un dzinumu virsmu, ka miza nemaz nav redzama.

Jūnija beigās vai jūlija sākumā mātītes izdēj olas un drīz nobeidzas. Jūlijā izšķiļas nelieli rozā kāpuri, kas piesūcas jaunajiem dzinumiem vai skujām to apakšējā daļā. Arī kāpuri sūc auga sulu, ziemo, piesūkušies dzinumu žāklēs vai pie galotnes pumpuriem. Gadā attīstās viena kaitēkļu paaudze.

Ko darīt?

  • Iegādājoties eglīti, cītīgi jāpārbauda, vai tā nav bruņutu inficēta.

  • Stādījums pareizi jākopj.
  • Ja bruņutis savairojušās masveidā, inficētos kokus apsmidzina ar insekticīdiem.

Egļu dzeltenais Hermess (Sacciphantes abietis) un egļu vēlais Hermess (Adelges tardus) 

Pēdējos gados īpaši aktīvi un nepatīkami. Lielais pangu skaits egļu audzēs skaidrojams ar maigo ziemu. Egļu hermesi pārtiek no sulas, ko iegūst no egļu skujām un jaunajiem čiekuriem.

Kaitēkļi it īpaši bojā Sibīrijas baltegli, balzama baltegli, bet arī citas baltegļu un egļu sugas.

Pats kaitēklis ir vien pāris milimetru garš, bet vietās, no kurām mātīte barojusies un kur dējusi olas, izveidojas specifiskās pangas, kas atgādina nelielus čiekurus pat 3 centimetru garumā.

Savas attīstības sākumā pangas ir zaļas, pēc tam tās pakāpeniski iezīmējas ar sarkanu vai violetu rakstu, vēlāk kļūst dzeltenīgas un visbeidzot dzeltenbrūnas, pangas egles zarā var noturēties vairākus gadus. Hermesu bojātajiem dzinumiem nākamajā gadā parasti nobirst skujas, reizēm nokalst zari, atsevišķos gadījumos pat visa egle.

Ko darīt?

  • Pangas, tiklīdz pamanāmi zaļie uzblīdumi, kurās jau attīstās kāpuri, jānogriež un jāiznīcina, lai kaitēklis nevairotos.

  • Vai arī – pavasarī, kad šķiļas jaunā kāpuru paaudze, var apsmidzināt eglīti ar pieskares iedarbības insekticīdu.

Ņem vērā!

Egļu skujas dabiski atjaunojas ik pēc noteikta perioda. Arī pēc slimošanas vai kaitēkļu uzbrukuma, ja laikus kokam palīdz, tā vainags nākamajos gados parasti atjaunojas.

 

 

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+