Rīga +5°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
5
-
0
-
0
-
3
-
0
-
0
-
0
-
Ziemas vidū Anitu Burtniekos nevar bieži satikt. Viņa kā gājputns – siltajā laikā dzīvo laukos, bet, kad uznāk lielāks sals, laižas prom uz pilsētu. Nav jau tā, ka nekad nepaliek Viļņos augu gadu, bet ziemas spelgonī viņai patīk būt pie jūras Dubultos.
«Šogad ziema ir maiga, lieli mīnusi vēl nav bijuši, tāpēc varu māju piekurināt un dzīvot tepat,» saimniece teic. Viļņi ir tradicionāla jaunsaimnieku māja. Kā Anita saka, visa Latvija pilna ar tādām. Savulaik te saimniekojis mākslinieces vectēvs. Ieejot mājā, tieši pretī ir koridors un virtuve, bet uz katru pusi pa divām istabām. Un katrs, kurš te ienāk, paklanās gan saimniecei, gan mājai, jo durvju ailas ir tik zemas, ka gariem ļaudīm jāpieliec galva, lai tiktu iekšā.
No ciemiņa par saimnieci
Anita ir dzimusi un augusi rīdziniece – 30 gadu nodzīvojusi pašā galvaspilsētas sirdī, plašā trīsistabu dzīvoklī Tērbatas un Stabu ielas stūrī. Kad visa dzīve ritēja Rīgā, Burtnieku mājās Anita bija tikai ciemiņš – atbrauca šad tad vasarās, jo nokļūt līdz Viļņu mājām nemaz nebija tik vienkārši. Bija arī laiks, kad gribēja māju pārdot, taču nesanāca darījums, kas apmierinātu gan pārdevēju, gan pircēju.
«Tolaik studēju, un naudas īpaši daudz nebija. Tad gribēju, lai māju pārdod. Domāju – būtu nauda, varētu vismaz kādu smuku kleitu nopirkt, kaut kur aizbraukt. Bet nekā! Un paldies Dievam!» tagad nosaka saimniece. Kad māja jau bija palikusi tukša, Anita šad tad atbrauca kaut ko izslaucīt, izmazgāt, iztīrīt. Tagadējā viesistaba bija pirmā telpa, ko Anita iekārtoja un izkrāsoja baltu grīdu. «Kaimiņu tantes, ieraudzījušas balto grīdu, galvas vien saķēra,» atceroties smej Anita.
Nauda ir, meistaru nav
Viļņu mājas saimniece spilgti atceras 80. gadus, kad beidzot parādījās vairāk naudas un varēja domāt par remontu. Tikai bija divas lielas problēmas – veikalā īsti nebija, ko pirkt, un arī kārtīgu meistaru atrast bija grūti.
«Tolaik gribēju ierīkot mājā ūdensvadu un kanalizāciju, bet meistari to lāgā neprata izdarīt. Atnāk viens un brīnās: Kanalizāciju? Lauku mājā? Tā nemēdz būt! Laukos tā nenotiek!»
Nesenāko remontu māja piedzīvoja pirms trim gadiem, taču Anita atzīst, ka tā nemitīgi prasa darbu un ik pa laikam kaut kas jāremontē. «Ja ir daudz naudas, var kārtīgi atvēzēties un uzreiz visu uztaisīt. Bet es esmu taisījusi gadu no gada, cik nu kurā brīdī varēju atļauties,» saimniece atzīst. Kas attiecas uz tehniskiem jautājumiem, tagad Anita paļaujas uz savu meistaru. Viņa ir bezgala priecīga, ka turpat kaimiņos dzīvo brīnišķīgs sava amata meistars. «Kad gribas kaut ko remontēt, pārtaisīt vai uzlabot, es saku: Jāni, man ir ideja!»
Pilsētniece laukos
Anita atzīst, ka pilsētnieks, atnākdams uz laukiem, ir iedomājies visādas muļķības, kas dzīvē tā nemaz nenotiek. Kas attiecas tieši uz mājas remontu, saimniecei ir divi spilgti piemēri.
«Savulaik man piedāvāja nopirkt tādus dēļus, kam iefrēzētas speciālas gropes, – vagonku jeb vagondēļus. Nauda bija, domāju – jānopērk. Vismaz varēs nosiltināt un apšūt māju. Bet sajēgas par to visu jau nebija nekādas. izrādījās, apšūšanai tie nederēja. Bet, tā kā dēļi bija nopirkti, vajadzēja izdomāt, ko ar tiem darīt. Ņemot vērā, ka man jau sen bija sapnis par savu darbnīcu, nolēmu izmantot dēļus, lai mājas otrajā stāvā izbūvētu darbnīcu.» saimniece atzīst, ka, arī mainot mājas logus, pieļāvusi kļūdu, jo viss netika izdarīts, kā nākas. Meistaru, kurš uztaisītu jaunus koka logus, izdevās atrast, bet ar ielicējiem gāja grūti.
«Atradās divu dzērāju kompānija. Sākumā bija doma, ka logi jāliek ar visu tā saukto kārbu. Sākām ar dziļāko istabu. Tie vīrieši lauza veco kārbu ārā tā, ka man likās – tūliņ iznīcinās visu māju. Beigās jau tas viens logs kaut kā tika ielikts, bet par pārējiem teicu: Nē! Nevarēju noskatīties uz to visu. Nolēmu, ka liksim vecajās kārbās. un ko es tagad katru gadu daru? Protams, līmēju rudeņos logus ciet un pavasarī atkal plēšu vaļā.»
Sirdslieta – koki
Savulaik mājas priekšpusē raženi rindojušās dobes, bet Anitas sirdslieta ir koki. «Mans dārzenis ir koks,» viņa smej un stāsta, ka pirmās sastādījusi lapegles iebraucamā ceļa malā.
«Pilnīgi neticami, ka cilvēka dzīves laikā var izaugt tik lieli koki! Tas ir fantastiski! Viss dzīves cikls acu priekšā.» Turpat pie mājas ir arī neliels, pašas stādīts parks, kuru lēnā solī var iziet septiņās minūtēs. «90. gadu sākumā, kad atguvām zemi, sastādījām kokus. Tur ir ļoti liela dažādība – gan dāvināti, gan pirkti, gan izrakti no citām vietām.»
Interjera salikums
Kad Anita aizgāja dzīvot uz Burtnieku mājām, no mantām nekā daudz nebija palicis. Vairākums mēbeļu atceļoja no Rīgas dzīvokļa. Te ir skaistā galda lampa, svečturis, kumodes. No sešiem greznajiem krēsliem Burtniekos nonākuši divi. Anita teic, ka visas mēbeles no Rīgas dzīvokļa nepiestāv lauku mājai, jo «gaisotne ir mazliet cita».
Visdažādāko formu, stilu un materiālu trauki, kas rotā Anitas māju, ir atceļojuši no dažādām vietām. «Maz ir to trauku, kas te saglabājušies vēl no vectēva laikiem. Šis tas ir no krustmātes mammas jaunības, šis tas no vīra mammas jaunības.»
Anitas padomi
- Nekādu paviršību. «Ļoti bieži lielākās kļūdas tiek pieļautas, kad visu līdz sīkumiem nedara, kā pienākas, bet paļaujas, ka gan jau tik traki nebūs, un iet vieglāko ceļu. Diemžēl tas viss nāk atpakaļ dubultā. Jo pavirši izdarīts darbs ir iztērēta nauda un laiks. Gribi vai negribi, vēlāk visu vajag pārtaisīt. Citreiz tas viss ir līdz kaklam, nevar vairs izturēt, nauda arī iet uz galu, un tad zaudē modrību. Bet tā nedrīkst. Ir jādara kārtīgi!»
- Labāk visu un uzreiz. «Vislabāk ir sakrāt naudu un darīt visu uzreiz. Ja veic mazos remontiņus, tad rezultātā tas sanāk gan dārgāk, gan nepraktiskāk. Gadās, ka kaut kas jādara pat divreiz.»
