Rīga +7°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
8
-
0
-
0
-
5
-
0
-
0
-
1
-
Mājas CV
44,15 desetīnas (1 desetīna = 1,0295 hektāri) zemes 1877. gadā iepircis tagadējā saimnieka Jāņa vecvectēvs Dāvis Grīnbergs. Tagad goda vietā glabājas ar roku zīmēta īpašuma karte, uz kuras Dāvis paraksta vietā vilcis trīs krustus. Šī ir trešā no Adzelviešu sētas dzīvojamām mājām. tās celtniecība pabeigta 1934. gadā. Pēc Otrā pasaules kara saimniecība nacionalizēta un mājā iemitināti sveši ļaudis, bet kāds no dzimtas tajā vienmēr ir dzīvojis un arī pieskatījis.
Iemītnieki
Jānis – senās Adzelviešu saimniecības mantinieks, agronoms, pašlaik pensionārs, padomdevējs un palīgs.
Dzidra – Jāņa sieva, arī agronome, pašlaik zemnieku saimniecības Adzelvieši īpašniece. Pagūst visu, arī kopt bites un aust.
Matīss – jaunais saimnieks. Mācījies lauksaimniecību Priekuļu tehnikumā un uzņēmējdarbību biznesa augstskolā Turība. Kopā ar sievu dejo Rencēnu tautas deju kolektīvā Nakte, vasarā jau ceturto reizi piedalīsies dziesmu svētkos.
Vita – Matīsa sieva. Beigusi smiltenes lauksaimniecības tehnikumu, diplomdarbā darinājusi sev tautastērpu. Vēlāk izstudējusi gan par mājturības, gan matemātikas skolotāju, bet pašlaik, gluži tāpat kā visi Grīnbergi, strādā saimniecībā.
Mikus – mācās septītajā klasē Burtnieku Ausekļa sākumskolā. Valmieras mūzikas skolā apgūst saksofonu. trenējas karatē.
Vineta – mācās otrajā klasē. Mūzikas skolā spēlē klavieres, dzied korī.
Marta – Dzidras mamma, pārcēlusies pie meitas no Rudbāržiem.
Anita – Vitas mamma. Dzīvo Cēsīs, tomēr reizēm labprāt ne tikai paciemojas Adzelviešos, bet arī palīdz visos darbos.
Iebraucot Adzelviešu sētā, šķiet, ka te ir neliels ciemats. Saimniece dzidra tik nosmej: «Septiņpadsmit jumtu, un tie visi pieder mums!» Pēdējā un jaunākā būve saimniecībā ir pirms gadiem desmit celtā plašā guļbaļķu pirts. Kokus sagādāja kartupeļu pagrabam, taču radās iespēja pagrabu nomāt, tam baļķus vairs nevajadzēja, un uzcēla pirti. Draugi mudinājuši: tikai nesazāģējiet lielos kokus un netaisiet maziņu. Tad arī uzcelta tik pamatīga, ka var kaut kāzas svinēt.
Raibu raibā vēsture
Pati pirmā dzīvojamā ēka, kas celta deviņpadsmitajā gadsimtā, gan vairs nav saglabājusies, to atgādina tikai akmeņu krāvums, kas iezīmē kādreizējo mājas vietu. Vēl par to liecina arī zīmējums, kas veidots ar zīmuli un ūdenskrāsām. Tajā redzams tēstu guļbaļķu namiņš ar šai Vidzemes daļai raksturīgo četrslīpņu salmu jumtu un sīkrūšu lodziņiem. Pirms vecās mājas nojaukšanas un jaunas celšanas to zīmējis tagadējā saimnieka Jāņa tēvs, arī Jānis. Pagājušā gadsimta divdesmitajos un trīsdesmitajos gados Adzelviešos acīmredzot klājies labi, jo uzceltas pat divas dzīvojamās mājas, un tās abas, protams, pārbūvētas un atjaunotas, stāv vēl šodien. Tas senais Jānis bija vecākais dēls ģimenē, un viņam pienāktos mantot saimniecību. Taču, lai gan laiki nav nemaz tik seni, bet tikumi atšķirīgi.
Mantošanas kārtību izjaukusi mīlestība. Jānis apprecējis kaimiņmājas kalponīti, un viņam par šo ierastās kārtības pārkāpumu dzimtas mājas vairs nepienācās.
Saimniecību mantoja jaunākais dēls, kurš savukārt bija precējies pareizi – ar saimnieka un pagastveča meitu. Taču labklājību ilgi baudīt neizdevās arī viņam. Otrais pasaules karš katram no brāļiem beidzās atšķirīgi. Jaunākais brālis 1944. gadā aizbēga uz Zviedriju. Aizsteidzoties notikumiem pa priekšu, jāsaka, ka līdzi viņš tālredzīgi bija paņēmis arī zemes īpašuma dokumentus trijās – vācu, krievu un latviešu – valodās. Savukārt, kad radās iespēja zemi atgūt, mantinieki tos nodeva Latvijā palikušajiem radiniekiem – lai dzīvo un saimnieko. Ap to pašu laiku, kad jaunākais brālis devās uz Zviedriju, vecāko Padomju armijas sastāvā sūtīja karot ar Japānu. Kamēr karaspēks tika pāri Mongolijas stepēm, amerikāņi jau bija paguvuši nomest atombumbas, un karš beidzās, bet Jānis līdz Japānai tā arī netika. Taču, iespējams, tas, ka dienējis Padomju armijā, palīdzēja – viņš drīkstēja atgriezties un dzīvot savās dzimtas mājās. Saimniecību nacionalizēja un ierīkoja tajā sovhoza dārzniecību, bet Jāni pieņēma par dārznieku. Dzīvoja vienā mājas galā, pārējā – sveši ļaudis.
Sirds kaņepēs
Pasaulē nāca Jānis juniors. Jelgavā, Lauksaimniecības akadēmijā, izmācījās par agronomu, paguva arī apprecēties un Burtniekos atgriezās, līdzi ņemot Dzidru, kas augstskolā bija ieradusies no otras Latvijas puses ar dzimtā Rudbāržu kolhoza stipendiju. Abi strādāja par agronomiem, dzīvoja centra dzīvoklī un pat nesapņoja, ka kādreiz varētu rasties iespēja dzimtas mājas atgūt. Taču laiki mainījās. Kad kolhozi un sovhozi jau bruka, vēl arvien likās, ka Burtnieku saimniecība un zirgaudzētava gan paliks mūžīgi. 1991. gadā, nodibinot zemnieku saimniecību, pat te, nomalē, varēja dabūt tikai 27 hektārus zemes. Tāpēc Jānis izdomāja, ka varētu nodarboties ar kaņepju audzēšanu, jo tām daudz zemes nevajag. Tagad gan Adzelvieši kļuvuši par daudznozaru saimniecību ar simt hektāriem pašu un tikpat daudz nomātas zemes, un pamatnodarbošanās ir zālāju sēklu audzēšana. Gatavo sēklu maisījumus un konsultē zemniekus. Tā kā Dzidra ir liela jokotāja, viņa sēklas pircējiem piekodina: «To maisu ar sēklu maisījuma etiķi tu pienaglo pie sienas šķūnī, kur siens glabājas, un ziemā aprunājies ar govīm, kas viņām garšo un kas ne. Vai labāk iet pie dūšas baltais āboliņš vai sarkanais. Varbūt vidēji vēlais ‘Dižstendes’ āboliņš, pļavas auzene, ganību airene ‘Spīdola’, sarkanā auzene ‘Saikava’ vai timotiņš…» No daudzajiem hektāriem kaņepes aizņem pavisam nelielu daļu. Taču tieši tās ir saimnieku sirdslieta. Matīss stāsta, ka ar veco Massey Ferguson kombainu, kuram gadu par vienu vairāk nekā pašam, viņam vislabāk patīk braukt tieši pa kaņepju lauku.
Nokult kaņepes ir daudz grūtāk nekā labību. Tāpēc sākumā sēklas pat vākuši ar rokām.
Kombainam nav kabīnes, un kaņepju smarža kutina degunu. Bet aizsapņoties nedrīkst, jo nokult kaņepes ir daudz grūtāk nekā labību. Tāpēc sākumā sēklas pat vākuši ar rokām. No sēklām gatavo dažādus gardumus. Pats pirmais bijis smalka maluma kaņepju aizdars. Sākumā to sauca par kaņepju sviestu, un Imants Ziedonis pat ieteica dēvēt par kaņepju tīrsviestu. Taču pārbaudošās institūcijas šādu nosaukumu aizliedza, jo sviests varot būt tikai tas, kas darināts no piena. Savā ziņā tas varbūt pat ir labi, jo par kaņepju sviestu jau mēdza dēvēt arī govs piena sviestu, kurā iemaisīts kāds nieks kaņepju. Taču, salīdzinot ar kaņepēm, sviests ļoti ātri bojājas un kļūst negaršīgs. Adzelvieši savas kaņepes ar sviestu nejauc. Gatavo tikai tīru mantu – gan smalkāka, gan rupjāka maluma. Kaņepju sēkliņas ir tik eļļainas, ka kārbiņā, kur nav nekā cita, tikai maltas kaņepes, ar laiku pa virsu nostājas eļļas kārtiņa. Lai kaņepju aizdars iegūtu savu īsto, īpašo garšu, sēklas grauzdē. Tā ir skunstīga lieta, kur jāpiešauj roka un nepārtraukti jāgaršo, lai nesagrauzdētu ne par maz, ne par daudz. Saimniecība piedāvā nogaršot kaņepju kārumus un iepazīt senās lauku sētas dzīvi arī tūristiem. Un reiz viena no ceļotājām teikusi, ka aizdaram tomēr neesot gluži tāda garša, kādu viņa atceroties no savas bērnības. Saimnieks Jānis kundzi pamatīgi iztaujājis, līdz noskaidrojis, ka viņas bērnībā sēkliņas bijušas nevis maltas, bet gan placinātas, un drīz vien izdomājis, kā pie tādām tikt, – jālaiž caur bīdeļu valčiem. Tā tika pie kaņepju kripatiņām. Vēl pēc laiciņa sāka spiest arī kaņepju sēklu eļļu.
Kaņepju eļļā ir daudz – 36% – nepiesātināto taukskābju, A, B, B2, B6, C, E vitamīni un mikroelementi.
Tā ir tik vērtīga un veselīga, ka tiek pārdota pat homeopātiskajā aptiekā. Kad Matīss saka, ka viņam patīkot to pasmelt no spaiņa un pieliet salātiem, tas drusku izklausās pēc dižošanās. Bet ir jau viņš pelnījis mazliet padižoties, ir gan. Lai Adzelviešu kaņepju gardumus nogaršotu, nav nemaz obligāti jābrauc pie viņiem ciemos. Tos var nopirkt gan Klēts nodaļā lielajos Rīgas Rimi, gan veikalos Top! un Straupes piena veikaliņos. Ar kaņepju sēkliņām cep maizi Lāči un pievieno slavenajām gotiņkonfektēm Skrīveros un Saldū. Redzēt tādu klēti gan nevar gandrīz nekur, pat Brīvdabas muzejā ne. Garajai, trīsdaļīgajai klētij jau ir vairāk nekā simt gadu. Viena daļa savulaik kalpojusi par ledusskapi. Tajā ir klona grīda. Pavasarī no Burtnieku ezera atvests gabalos sazāģēts ledus, salikts uz klona, apklāts ar zāģu skaidām. Vēsums turējās visu vasaru, un glabāt varēja gan pienu, gan sviestu, gan zivis no ezera. Otrā klētī glabāja graudus, un tajā tiešām ir deviņi arodi jeb apcirkņi, par kuriem dzied tautasdziesmā. Un trešā ir dzīvojamā klēts, kur meitas glabāja savas pūra lādes un pa vasaru gulēja, bet puiši centās ielavīties. Tagad te glabā kaņepju sēklas. Vietai, kur tur kaņepju sēklas, jābūt tik drošai kā seifam, bez nevienas spraudziņas un caurumiņa, lai ne vismazākā pelīte netiek iekšā. Ja atrod šķirbiņu, tad nāk pašas un sauc līdzi radus un paziņas. Varbūt ne katram cilvēkam kaņepes garšo, bet katra pelīte gan prot to garšu novērtēt.
Adzelviešu kaņepju kārumi
Te redzams gandrīz viss, ko Adzelviešos no kaņepēm gatavo: rupjāka un smalkāka maluma aizdars, placinātas kripatiņas, grauzdētas sēklas un glāzītē arī eļļa. Visgardāk ir tad, ja uzziež maizītei sviestu un tad dara tā, kā Dzidra māca ciemiņiem: «Aizdaru lieciet augsti!» Grauzdētās sēklas var pārbērt arī svaigu dārzeņu salātiem, kam tās piešķirs pikantu, kraukšķīgu noti. Savukārt eļļa ir laba salātu mērcītei – gan viena pati, gan kopā ar olīveļļu.
