• Šobrīd

    weather img

    Rīga +17°C Skaidrs, Z vējš, 0.51 m/s

    IZPROT TAVAS SĀPES

    Dīķis kā mazdārziņš. Raža? Zivis!

    Dīķis
    Ilze Klapere
    28. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: no Raivja Apsīša personiskā arhīva
    Ne visiem patīk rušināties pa zemi, ravēt un kaut ko audzēt dārzā, bet laukos taču kaut kas ir jādara, vai ne? Lūk, arī dīķis var būt kā mazdārziņš, kur izaug nevis burkāni un kartupeļi, bet gan zivis. Arī raža! Lūkojam noskaidrot, kas jāzina par zivju dīķi, ja līdz šim nekas par to nav bijis zināms!

    Konsultē Raivis Apsītis, zivju audzētavas Dzērbenes zivis vadītājs, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra eksperts zivsaimniecībā.

    Raugoties no estētiskā viedokļa, dīķis lauku ainavā iederas kā vāciņš uz podiņa. Turklāt tas atrisina arī praktiskus jautājumus – var nopeldēties un izaudzēt paši savas zivis, un, ja laukos ir dārzs, dīķis nodrošina arī laistāmo ūdeni. Beidzamajos gados lauksaimniecībā aizvien aktuālāka kļūst problēma ar sausajām vasarām un ūdens trūkumu. Taču parunāsim par zivju dīķiem!

    «Klasisks zivju dīķis ir tāds, kam rudenī ūdeni nolaiž un visas zivis savāc. Ūdeni dīķos nolaiž saimnieciskos nolūkos – ja dīķi uztveram kā mazdārziņu, tad rudenī, tāpat kā novāc dārzeņus no lauka, tā arī dīķī nolaiž ūdeni un novāc zivju ražu. Lieta tāda, ka ar makšķeri visas zivis izķert nevar, ar tīkliem arī nav tik vienkārši, turklāt, piemēram, karpas parasti ap septembra beigām un oktobrī, kad ūdens jau auksts, pārstāj baroties, tāpēc uz āķa nemaz tā neķersies.

    Tradicionāls zivju dīķis ir veidots tā, lai vienā stūrī, kur paredzēta ūdens nolaišana, būtu visdziļākā vieta un pārējā platībā nepaliktu nekādas bedres vai ieplakas, kur zivis varētu patverties. Dziļākajā dīķa vietā ir ietaise, ko dēvē par meniķi, un ar tās palīdzību dīķī regulē ūdens līmeni. Tātad – ir zemē ierakta caurule, kas iet cauri dīķa dambim ar nelielu kritumu, lai ūdens varētu aiztecēt prom.

    Šai caurulei pa vidu dambī vai dīķa pusē ir uzlikta vertikāla caurule, kurā iekšā ieskrūvēts leņķdzelzis – tas cauruli pārdala vertikāli uz pusēm. Leņķdzelzī savietoti dēlīši, kas neļauj ūdenim tecēt prom, – vienā caurules pusē ūdens līmenis paceļas tikpat augstu, kāds tas ir dīķī, bet otra caurules puse ir tukša.

    Ja sateces baseins ir liels un, piemēram, pavasarī ūdens līmenis dīķī sāk pārlieku celties (dīķis nevar uzņemt ūdeni bezgalīgi!), meniķī ūdens sāk krist pāri augšējam dēlītim, tek lejā pa caurules tukšo pusi un attiecīgi tālāk pa horizontālo cauruli iet cauri dambim prom,» stāsta Raivis Apsītis, piebilstot, ka uztaisīt meniķi nav nekas sarežģīts vai izmaksās dārgs. Cita lieta – vai dīķa atrašanās vieta ir tam piemērota.

    «Vajadzīgs ir kritums, tāpēc, piemēram, pie Jelgavas tādu uztaisīt būs problemātiski, jo Jelgava atrodas ļoti zemu (3–4 metrus virs jūras līmeņa) un tādā vietā pienācīgu kritumu nevar izveidot. Ja dīķis būs augstāk, nebūs sateces baseina, no kurienes savākties ūdenim, savukārt, ja dīķi ieraks dziļāk un ūdens tajā savāksies, nebūs, kur palaist to prom, jo turpat jau ir gruntsūdeņi.

    Salīdzinājumam – Rīga atrodas 13–14 metrus virs jūras līmeņa, Siguldas, Cēsu apkaime, kā arī Kurzemes puse arī augstu – 100 metrus un vairāk, tāpēc dīķi ar dabiskajiem kritumiem var uztaisīt vienkārši,» skaidro Apsītis.

    Cik lielam jābūt dīķim?

    Saprotams, daudziem lauku māju saimniekiem dīķis jau ir – vienkārši izrakta bedre, kur ūdeni ar pašteces palīdzību tā vienkārši nolaist nevar. Ja ūdeni nenolaiž, dīķī izveidojas sava ekosistēma, un tad arī ziemā jārūpējas par zivīm – jāizcērt āliņģi, lai zivis nenosmok, iespējams, jāievieto dīķī kompresors papildu skābeklim utt.

    Vai dīķa izmēram ir nozīme, lai tajā audzētu zivis? «Izmēri var būt ļoti dažādi. Par lielu dīķis īsti nevar būt, par mazu gan var. Teiksim, desmit kvadrātmetru dīķītis zivju audzēšanai īsti nebūs piemērots. Zivju audzēšanas nozarē dīķus būvē, ņemot vērā sateces baseina lielumu, proti, no cik liela laukuma savācas ūdens, kas piepilda dīķi.

    Mazākais, kas ir dzirdēts: uz vienu hektāru dīķa vajadzētu vismaz 10 hektārus lielu sateces baseinu. Labāk, protams, ir lielāks sateces baseins, jo var būt gan ziemas, kad ir daudz sniega un citu nokrišņu, gan tādas, kad to nav gandrīz nemaz.

    Runājot par parastu piemājas dīķi un iespējamām zivīm tajā, svarīgi ir saprast, kā dīķis uzvedas vasarās? Kritiskākais brīdis ir lielākais vasaras karstuma un sausuma periods. Tad jāskatās, cik dīķī samazinās ūdens līmenis. Ja dīķis ir sekls, tas var pārlieku uzkarst, var savairoties zilaļģes utt.

    Dīķos notiek tāds fizikāls process kā stratifikācija jeb ūdens noslāņošanās – galvenā problēma bieži ir, ka vasarā dīķa dziļumā trūkst skābekļa un attiecīgi zivis tur nevar uzturēties.

    Piemēram, karpām dīķa dziļums nav būtisks, svarīgāks ir siltums un platība – ja dīķi uz rudeni nolaiž, karpām vasarā pietiek pat ar metra, pusotra dziļumu. Foreļu dīķiem gan vajadzētu būt dziļākiem, proti, 2–4 metrus vai pat vairāk. Tas saistīts ar aukstūdeņu zivju prasībām, un dziļāks dīķis vasarā tik ļoti nesasils.»

    Kad nolaists dīķis pa ziemu izsalst, tā ir laba bezmaksas profilakse – iznīkst dažādi parazīti. Otra bezmaksas profilakse ir atstāt dīķi tukšu vasarā, tad to izdezinficē saule.

    Ūdens temperatūra

    Evolūcijas procesā dažādas zivis ir pielāgojušās dažādiem apstākļiem. Kā vienu no būtiskākajiem zivju audzēšanas faktoriem dīķī Raivis Apsītis min ūdens temperatūru. «Ir divu veidu zivis, un tā ir viena no pamata klasifikācijām, izvēloties sugas savam dīķim, – siltūdeņu un aukstūdeņu zivis.

    Aukstūdeņu zivju klāsts pie mums ir krietni šaurāks – te ir runa par lašveidīgajiem plēsējiem, varavīksnes forelēm un arktiskajām palijām (pēdējām gan tīk vēl vēsāks ūdens nekā varavīksnes forelēm). Forele labi jūtas, kad ūdens ir 12–14 grādu silts, nekāda vaina nebūs arī 18–20 grādos, bet 25 grādi jau ir robeža, kad foreles jāpārstāj barot, un ir pat gadījumi, kad zivis šādā temperatūrā var nobeigties.

    Pagājušā gadā mums Vidzemes augstienē dīķos kādu brīdi vasaras karstākajā periodā ūdens turējās ap 29 grādiem – tādā temperatūrā forele nevar izdzīvot. Mums ir arī speciāls foreļu dīķis, tajā temperatūra turējās zemāka, jo tas ir dziļš, ar stāviem krastiem, un tajā ietek arī avots, kas piegādā aukstu ūdeni. Savukārt stāvi krasti palīdz, jo saule tik ļoti nevar apspīdēt dīķa virsmu. Vēl varētu palīdzēt vietas izvēle – ja dīķis atrodas ēnainā vietā.

    Siltu ūdeņu mīļotājas un populārākās no saimnieciski izdevīgām zivīm, ko audzē dīķos, ir karpas. Arī karūsas ir izplatītas siltūdeņu zivis, turklāt krietni izturīgākas par karpām, taču salīdzinoši lēni aug un arī garšas īpašības karūsai nav tās sapņainākās. Tāpat arī siltus ūdeņus mīlošie līņi ir izturīgāki par karpām, bet arī ļoti lēni aug – lai dabūtu ēdamu, kilogramīgu zivi, jāgaida teju pieci gadi. Salīdzinājumam karpa 3–4 gados sasniedz ap 2,5 kilogramiem svara.

    Lai karpas labi justos, ūdens temperatūrai jābūt 20 grādu un vairāk. Tiesa, kaut kur ir arī augšējā robeža, bet, piemēram, mūsu saimniecībā pagājušajā vasarā vienā dīķī ūdens uzsila līdz 31 grādam, un karpām vēl viss bija kārtībā. Savukārt, ja karpas ielaidīs dīķī, kur ir auksts ūdens, bet visādi citādi atbilstīgi ūdens ķīmiskie parametri, viņa tāpēc nenobeigsies, bet augs ļoti lēni.

    Zivīm visi dzīvības procesi un arī augšana notiek tādā temperatūrā, kādā ir ūdens, jo zivs kā jau aukstasiņu būtne pati savā ķermenī temperatūru neuztur. Tātad jārēķinās – jo zemāka temperatūra, jo visi fizioloģiskie procesi notiek lēnāk.»

    Zivju barošanas ābece

    Salaist dīķī daudz zivju un sacerēties, ka tās tur brangi augs bez papildu barošanas – izrādās, tas ir visai izplatīts mīts. «Nav tā, ka dabiskais barības daudzums dīķī ir neierobežots. Vidēji hektārs dīķa var pabarot 100–200, reizēm pat 300 kilogramus zivju. Ja dīķī ir daudz organikas, melnzeme, kas ir barība zooplanktonam, kas savukārt ir barība fitoplanktonam, ko ēd zivis, tad vēl viss ir cerīgi.

    Bet, ja dīķis izrakts mālainā vietā un visa auglīgā virskārta norakta nost, dabiskās barības bāze būs krietni mazāka. Jebkurā ūdenstilpnē ir konstants dabiskās barības daudzums, un tas sadalās līdzīgi uz visām zivīm – nav tā, ka daļa būs paēdusi, bet pārējās badā. Visas būs pusbadā, un tas nozīmē, ka arī augs ļoti lēni. Tāpēc zivis ir jāpiebaro – tāpat kā jāmēslo dārzs, ja grib labu ražu,» skaidro Raivis Apsītis.

    Zivis var barot ar veseliem vai placinātiem kviešu graudiem, var arī ar profesionālo zivju barību. Kāda atšķirība? «Redziet, karpai jāpatērē enerģija, lai graudus sagremotu, tāpēc ar placinātiem graudiem barotās augs ātrāk. Apmēram 5–8 kilogrami graudu ir jāizbaro, lai zivs izaugtu par kilogramu, bet, barojot ar profesionālo zivju barību, vajadzēs tikai apmēram kilogramu, lai zivs izaugtu par kilogramu.

    Profesionālajā barībā ir daudz barības vielu, tā jau ir termiski apstrādāta, un zivij, lai barību pārstrādātu, attiecīgi jāpatērē maz savas enerģijas.

    Piemēram, ar graudiem barota karpa izaug 2–2,5 kilogramus smaga četrās vasarās. Zivīm vecumu mēra vasarās, jo tad tās aug. Ziemā ūdens ir auksts, un zivis neaug. Kad ūdens temperatūra sasniedz 15–18 grādus, atkal sāk augt. Ja zivis baro ar specializēto barību, augšana notiek ātrāk un pie tāda paša rezultāta var tikt par gadu vai pat diviem agrāk.»

    Zivis nevajadzētu arī pārbarot, jo tad barība dīķa dibenā sāks bojāties, bojājot arī ūdeni. Labs risinājums ir uzstādīt barotavu – piemēram, karpām ļoti piemērota ir pendeļveida barotava. Dīķa galā pie laipas iedzen trīs mietus un uz tiem uzliek barotavas tvertni, kas atrodas virs ūdens. No tvertnes ūdenī ietiecas metāla stienis, pie kura zivis var piepeldēt, ar degunu stieni pakustināt un tad ūdenī iebirst barība no tvertnes.

    Attiecīgi pārbarot zivis nevar, un barība stāv sausumā. Šādi barošanu var kontrolēt – tvertnē ieber tik daudz, lai pietiek, teiksim, četrām dienām, bet pēc tam trīs dienas zivis papildus nebaro.

    Šajā laikā zivis meklēs dabisko barību dīķī, atpūtinās organismu (starp citu, šajās dienās zivis var viegli nomakšķerēt – turpat pie barotavas iemet makšķeri, un kārtībā!). Arī saimniekam ērti – šādi nedēļas laikā tikai vienu reizi būs jāpapildina barības tvertne. Var, protams, iztikt bez speciālas barotavas, var bērt ar bēršanu, bet tad barība jāber vienā un tajā pašā vietā un jāskatās, cik zivis apēd, lai nav par daudz.

    Ieskats izmaksās

    • Zivju mazuļi. Cenas ir dažādas, un tās ir atšķirīgas dažādām zivju audzētavām. Vienu vasaru audzēti karpu mazuļi maksā 5–6 eiro kilogramā, divu vasaru karpas – no 3 līdz 4,50 eiro (cena lētāka, bet zivju mazāk), kilogramu smagas – 3–4 eiro kilogramā. Foreļu mazuļi maksā 0,60–1 eiro par 30–50 gramu lielu mazuli. Lielākiem zivju mazuļiem (100–400 gramu) cena parasti ir 7–10 eiro par kilogramu.
    • Zivju barība. Barojot zivis ar graudiem, jārēķinās ar 0,30 eiro par kilogramu graudu. Profesionālā zivju barība maksā dārgāk, proti, ap 1,40 eiro kilogramā.

    Kur uzzināt vairāk?

    Raivis Apsītis teic, ka zivju audzēšanas kursi, apmācības, semināri Latvijā šobrīd ir deficīts. Viena no iespējām ir Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā (LLKC).

    • Vienas dienas semināri, kurus LLKC ik gadu organizē vairākas reizes.LLKC mājas lapā llkc.lv ir notikumu kalendārs, kurā tiek publicēta informācija par gaidāmajiem notikumiem (publicēts parasti tiek 7–10 dienas pirms pasākuma norises).
    • LLKC ir iespējams saņemt individuālas konsultācijas par jautājumiem, kas saistīti ar zivju audzēšanu.
    • Noderīgu informāciju var atrast arī Valsts Lauku tīkla mājaslapā laukutikls.lv, nozarē Zivsaimniecība, sadaļā Akvakultūra.
    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.
     

    Veselība

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    Auto

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+