• Šobrīd

    weather img

    Rīga +5°C

    Imunitāte ir tik svarīga

    Dārzs ar milzu pīpeskoku

    Košumdārzs
    Anija Pelūde
    Anija Pelūde
    28. jūnijs
    Komentēt

    Drukāt

    Saglabāt

    Foto: Gvido Kajons
     Pīpeskoks ir šīs mājas un dārza vizītkarte. Un – atvērtība, idejas.

    ELEONORA MAISAKA:

    • Dārza saimniece. Dārzs veidots kopā ar vīru Genādiju, kurš jau divpadsmito gadu nav šaisaulē.
    • Dārzs atrodas Skaistkalnē, Upescelmiņos. Tam ir teju 40 gadu. Reformējies pa vairākiem lāgiem.
    • 5 bērni un 12 mazbērni vecumā no 3 līdz 21 gadam.
    • Eleonora darbojas Kurmenes un Skaistkalnes viedā ciema iniciatīvas grupā. 22 gadus vadīja Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Bauskas biroju.

    «Pēc tā mani tiešām atpazīst!» smejas Eleonora. «Par to paldies dendroloģei Aijai Kaškurei, kura pat savā grāmatā ir ielikusi mana pīpeskoka foto. Un arī dārzu ierīkošanas mācībās to rāda. Vispār Aija katru gadu pie manis iebrauc, kaut ko pabildē, un tāpēc esmu spiesta dārzu uzturēt līmenī.» Eleonoras stāstā jaušams viņai raksturīgais humors, kas ir gudrs, gaišs un praktisks. Tāpat kā viss viņai apkārt. Jo galu galā mēs jau katrs pats izvēlamies cilvēkus, kurus gribam redzēt savā tuvumā, un ap sevi veidojam tādu vidi, kurā gribam būt un nevis eksistēt.

    Kā Eleonorai dzimst idejas? «Cilvēki pasaka priekšā vai arī pasaulē ko ieraugu… Agrāk Vecumnieku novadā vērtēju sakoptākās sētas, un mums bija kolosāls konkurss Rosīgākais pagasts novadā. Man tas rosīgums šķita īpaši labs. Jo nebija svarīgi, ka konkrētā sēta vai dārzs ir tik izcili izveidoti, aprūpēti kā, piemēram, jau Latvijas mērogā zināmais Strūbergu daiļdārzs Misā, bet – ka cilvēki rosās, kaut ko dara savā un sabiedrības labā. Tāpēc man ļoti sāpēja sirds, kad konkurss beidzās, novada dome atzina to par nelietderīgu. Toties tagad es vienkārši visu interesanto, ko esmu pie citiem redzējusi, nošpikoju un ieviešu savā sētā.»

    Tā, piemēram, tagad Eleonoras dārzs uz brīdi ir pārtapis arī par vietu, kur uzņemt ceļotājus.

    «Cilvēki atbrauc uz Skaistkalni, izstaigājas, bet es varu dot viņiem paēnu, kur apēst savas maizītes, uzvārīt tēju vai kafiju, sarūpēt naktsmītni. Tas pat nav bizness – tā ir vienkārši iespēja veidot kontaktus,» saka Eleonora.

    Bet sākās viss, kā izrādās, ar siltumnīcu, kurā kādreiz, padomju laikos, tika audzētas neļķes, lai abi jaunie speciālisti – Genādijs un Eleonora – varētu kolhozam atdot naudas aizņēmumu, par ko pašu spēkiem gada laikā tika uzcelta māja, kur ģimenei dzīvot. «Tās jau bija deviņdesmito gadu beigas, kad vadīju Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Bauskas biroju, un rajonā uzturējās lauksaimniecības speciālists no Anglijas Pīters Roberts, kā Bauskas Dzīve rakstīja – dzīvs anglis! Un viņš piedāvāja bez maksas vadīt angļu sarunvalodas nodarbības. Pīters bija brīnišķīgs! Savukārt es savās mājās pulcēju apkārtnes zemniekus, kas gribēja dzirdēt dzīvu angļu valodu. Mācījāmies lapenē, tolaik tai nebija jumta, galda vietā uz pusēm pārzāģēts baļķis… Pēkšņi uznāk lietutiņš, bet istabā remonts. Pīters smejas: var taču ieiet siltumnīcā! Man vīrs arī bija humora cilvēks, viņš atāķē bleķīšus, izņem sānu stiklu: ejam. Siltumnīcā vēl gurķi salmu ķīpās auga – eksperiments, taču visi kaut kā ejās starp augiem sarūmējās, un bija patiešām labi. Pēc tās reizes es visus gurķus izrāvu ārā – siltumnīcā būs semināru telpa! Un tā arī notika, ideja attīstījās. Pīteram brauca draugi, angļu zemnieki, ģimenes, bija jātaisa tusiņi, mācības. Piecus gadus arī vecmāmiņu skolas vietējām sievietēm rīkoju, un pat divas kāzas maniem bērniem notika siltumnīcā. Bet tagad siltumnīca pārveidota par naktsmītni. Pirms kovida tur tika izguldīti tūristi. «Velosipēdisti e-pastā uzraksta – vai ir kāds šķūnis, viņi gribot pārnakšņot… Es rakstu atpakaļ: «Man ir siltumnīca.» Pēc brītiņa atkal ziņa: «Bet tur tā – starp tomātiem un gurķiem – būs jāguļ?» – «Domās varēs arī starp tomātiem un gurķiem.»

    Visas idejas pasaka priekšā cilvēki. Vajag vienkārši dzirdēt. Nemitīgi jātur acis un ausis vaļā, un tad jau tās idejas nāk. Atliek vien izdomāt, kā darīt. Un vajag runāties ar cilvēkiem. Vajag stāstīt, neskopoties, nežēlot idejas. Lai otrs saka: «Man arī vajag!» Tā mēs cits citu papildinām.»

    Ieskats Eleonāras dārzā:

    Divi kampiši. Vasarzaļas paškāpējliānas, sauc arī par trompetliānām – ziedu formas dēļ. Spilgti oranžie ziedi zied un zied – līdz salam. Fantastisks skats! Stādus, cik zinu, tagad var dabūt Zaļenieku kokaudzētavā. Vēl no eksotiem man aug parastā līcija jeb godži un pērļu koks.

    Mājas sargs. Šai liellapu aristolohijai jeb pīpeskokam ir gandrīz 20 gadu. Nomaigo mājas mūra asos stūrus – tie vairs nelec acīs. Lapas sakārtojušās pamīšus, tāpēc lietus laikā ūdens pa tām kā pa dakstiņu jumtu skaisti notek lejā un mājas sienu nebojā. Stādus pirku Kalsnavas arborētumā.

    Pagalms. Te ir atstāts plašs zāliens, lai ir, kur mazbērniem izskrieties, izspēlēties. Dobēs pārsvarā aug izturīgi koki un krūmi, nevis puķes – lai nebūtu liela skāde, ja tajās atkal trāpa bumba. Toties zemeņu ceri gan visur tiek iebakstīti. Jo man patīk staigāt pa dārzu un jebkurā brīdī uzēst ogas. Arī mazbērniem.

    Eleonoras 10 radoši praktiskie atradumi

    1. Instruments, ar kuru es nogriežu maliņas apdobēm. Kad Valles pagastā Staros vērtējām dārzu, saimniecei jautāju: «Kā jūs tik perfektas maliņas varat dabūt?!» Viņa izvelk no šķūnīša instrumentu un parāda: ar tādu nobrauc nedēļā reizi, un viss kārtībā. Pēc tam man šo instrumentu kā ēst vajadzēja! Ilgi meklēju, kamēr vienā veikalā atradu, maksāja 70 latu. Esmu daudziem vīriem ar zelta rokām rādījusi un teikusi, lai uztaisa līdzīgu, būs labs bizness! Man ir arī ideja, kā instrumentu uzlabot: nazīšus vajag mazliet garākus, lai dziļāk griež. Bet pagaidām neviens nav atsaucies. 
    2. Metāla kamīnu Lietuvā taisa viens meistars. Kad to dārzā kurina, izskatās kā svece. Dievīgs skats! Vienīgi… kamīns ir smags. Reiz kādam draugam, vīrietim ar zelta rokām, ieminējos: «Es to kamīnu panest nevaru, kaut kā viņķelēju vai velku pa zemi, un tad mauriņā paliek vaga. Ja man būtu ratiņi, uz kā uzlikt…» Pēc kāda laika viņš atveda ratiņus. Tagad es ar savu kamīnu braucu, kur man patīk! 
    3. Man viss ir pārvelkams, pat šūpuļtīkls! Dēls brīnījās: «Mammu, kā tu to pārvieto?» – «Stiepju!» Nākamajā ciemošanās reizē viņš pielika šūpuļtīklam riteņus. Nu braucu kur gribu –uz ēnu vai saulīti, kā man vajag!  
    4. Austrijā kādā saimniecībā redzēju baigi smukās vīnogas. Iedvesmojos. Manējie vīnkoki aug it kā pilnīgi nevietā, veci, pārstādīt nevarēju… Saku dēlam: «Es te gribu izveidot eju!» Uztaisījām arku. 
    5. Zīdkoks ar ogām. Internetā saliku ogu bildes – visi un pat Māris Narvils prasa, kas par šķirni. Tas Aijai Kaškurei jāvaicā, jo es no viņas, no Kalsnavas, atvedu divus stādus – zīdkokiem patīkot, ka tuvumā ir vismaz divi… Šim ogas saldas, bet – kā gatavas, tā birst zemē. Tāpēc krūmam pie kājām paklāju palagu, lai vieglāk salasīt. 
    6. Vecs metāla krēsls ielikts peoniju krūmā. Lai līganie dzinumi uz visām pusēm neizgāžas. Tā arī ir nošpikota ideja. Kad krūms sakuplo, metāla detaļas vairs neredz.
    7. Re, kā man gurķi aug! Uz augšu. 
    8. Mājiņa mazbērniem. Meita nopirka krāsu, un tad bija action – visi krāsoja, maziņie un lielākie. Paši izdomāja, kā. Mājiņa savienota ar lielo čerešņu, kurai ir precīzi 32 gadi. Ar vīru stādījām pirms jaunākā dēla dzimšanas. Pamatīgs koks izaudzis, katru gadu dod ogas, un vēl man ir brīnišķīga kaķene – viņa putnus tā iztrenkā, ka neviens strazds nelido ķiršus ēst! Zem čerešņas vienmēr stāv trepes, un visi, kas nāk ciemos, drīkst cienāties. 
    9. Man visas vecās ābeles ir nosēdinātas. To es Zviedrijā noskatījos. Ēriks Hānbergs jau grāmatā Lauku sēta ir gudra, kas tapa kopā ar Imantu Ziedoni un Aivaru Berķi, rakstīja, ka Eleonora nosēdina ābeles. Priekšplānā – mazdēls uzmeistaroja komposta kasti, lai omei izravētās nezāles nebūtu tālu jānes. «Un tu nākamreiz izdomā, kur tev vēl vajadzēs tādu kasti uztaisīt!» Rudenī augu atliekas saleju ar biokompostētāju, un tad vajag tiešām pamatīgi salaistīt, jo ļoti svarīgs ir mitrums. Pēc tam uzklāju melno agrotekstilu, izveidojas superkomposts. 
    10. Kanādas (Amerikas) liepa. Atkal no Aijas nākusi. Kad šeit notiek tusiņi, rasolu kāds atvedis, tad noplūcu liepas lapu, uzlieku rasoliņu un tā pasniedzu visiem. Šķīvis, kuru pēc tam var pa taisno nest uz komposta kasti. 

     

    Pievienojies dzīvesstila portāla Santa.lv Facebook un Instagram: uzzini vērtīgo, lasi kvalitatīvo.

    0 komentāri

    Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

    Pievienot komentāru

    Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

     

    Veselība - Stiprini imunitāti!

    Vairāk

    Receptes

    Vairāk

    Privātā Dzīve

    Vairāk

    Ieva

    Vairāk

    Mans Mazais

    Vairāk

    Māja un Dārzs

    Vairāk

    AutoBild.lv

    Vairāk

    Astes

    Vairāk

    Klubs

    Vairāk

    Santa+