Cik vērtīgas lietas ir tavā īpašumā?

Pirms pārdod – noskaidro!

Konsultē LIĀNA LIEPA, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas mākslas priekšmetu eksperte.

Daudz informācijas par konkrētā priekšmeta vērtību var iegūt internetā, noskaidrojot, cik daudz tādu pasaulē ir izdots, cik liela ir tā materiālā vērtība kādā izsolē, par kādu summu to kāds cenšas pārdot vai nopirkt. Arī tad, ja neplāno piedalīties izsolēs, bet vēlas vienkārši ielikt sludinājumu un notirgot kādu sev piederošu priekšmetu, vērts noskaidrot, vai tas vispār ir pieprasīts, kāda ir vidējā cena tirgū.

Protams, katrs cenu var noteikt pēc sava prāta, bet, ja summa nebūs adekvāta, pārdevējs riskē palikt tur, kur ir, – vai nu būs uzlikta tik liela cena, ka neviens par tādu negribēs pirkt, vai arī nevienam par šo priekšmetu vispār nebūs intereses. Var gadīties, ka cilvēka īpašumā ir tik unikāls un rets priekšmets, ka Latvijā neviens to nevar nopirkt (vai nenovērtē), bet kaut kur citur pasaulē to kāds labprāt iegādātos.

Citi lasa

Gunta Šenberga

Dārzs

Puķes, kas rotā dobes pie Operas un Brīvības pieminekļa. Ciemos stādaudzētavā «Velgi»

Gita Vīksne

Attiecības

Dombrovskis ar sievu vairs neslēpjas: Iet rociņās sadevušies, kā tikko iemīlējušies

Marta Kalniņa

Teātris

Nacionālais teātris ticis pie jaunas aktrises! Direktors Vītols ir sajūsmā

Tirgus ir mainīgs

Antikvāro un vispār dažādu preču tirgus ir mainīgs un grūti paredzams – kādā laika periodā konkrētām lietām, piemēram, traukiem, ir augstāka vērtība, jo tirgus pieprasījums pēc tām ir lielāks. Citā periodā uzsvari atkal mainās un vietā nāk citi priekšmeti, par kuriem sabiedrība interesējas un ir gatava maksāt. Tāpēc katram vajadzētu paskatīties, kas viņa īpašumā ir, un mēģināt saprast, ko ar to iesākt.

Katrs priekšmets nebūtu jānes vērtētājam, taču, ja ir aizdomas, ka izstrādājums – šķīvis, glezna, spogulis vai jebkas cits – varētu būt vērtīgs, pirms tirgošanas vajadzētu noskaidrot, kāda ir tā vērtība. Konsultēties var muzejos, bibliotēkās, antikvariātos, arī izsoļu namos. Piemēram, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā strādā mēbeļu speciālisti, ar kuriem var sazināties kaut elektroniski, nosūtot mēbeles fotogrāfiju. Var aptaujāt tuviniekus un draugus, varbūt viņi zina kādu, kas ar šīm lietām nodarbojas un var palīdzēt.

Tāpat jāpieņem, ka daudziem priekšmetiem var būt tikai emocionāla, ne naudiska vērtība – īpašniekam tā šķiet vērtīga un dārga, jo saistās ar vecāku vai vecvecāku stāstiem, varbūt kādreiz tā arī bijusi dārga, bet pagājis laiks un, izrādās, tirgū neviens vairs šādu autoru vai priekšmetu nepazīst.

Vai tiešām vērtīgs?

Jebkuram nozīmīgam priekšmetam jābūt marķētam – uz priekšmeta vajadzētu būt uzspiestai informācijai, kas apliecina tā rašanās vietu un laiku. Piemēram, šķīvju un tasīšu apakšā parasti ir redzams apaļš zīmogs. Taču nav vienotu kritēriju vai rādītāju, pēc kuriem uzreiz var saprast, ka tieši šī grāmata, šis šķīvis vai broša ir vērtīga.

Piemēram, līdz 19. gadsimtam izdota grāmata vecajā drukā ir antikvāra vērtība, jo antikvārs ir jebkurš priekšmets, kas vecāks par 50 gadiem. Bet arī šādai grāmatai jābūt labā stāvoklī, jāpainteresējas, vai šāds izdevums kaut kur ir pieejams, – varbūt tas ir unikāls mūsu tirgū, bet Eiropā – plaši sastopams. Jo tas, ka grāmata ir vecajā drukā un sen izdota, patiesībā neko daudz var nenozīmēt. Tikpat labi tās vērtība tirgū var līdzināties kādam jaunākam izdevumam, kas izdots mazā tirāžā, ir reti sastopams un kolekcionāru iekārots.

Protams, vienmēr pieprasīti būs vecmeistaru, piemēram, Purvīša, Iltnera, Tīdemaņa un citu gleznotāju, darbi. Ja vecvecāku mājās uziet gleznu, kas šķiet līdzīga vecmeistara darbam, jāpārbauda, vai tas tiešām ir viņa darbs, jo varbūt tikai tā šķiet, bet patiesībā tā labākajā gadījumā ir Purvīša darba kopija. Tāpēc šādas gleznas bez pārbaudes un izpētes nevajadzētu tirgot – gan pats var iekrist, pārdodot par lētāku cenu, nekā tā par šo autoru pienākas, gan arī pircējs riskē, ja vien nav profesionālis, kas darbu spēj novērtēt. Ja viņš gribēs to pārdot tālāk, tāpat viņam būs jāvēršas pie speciālista, lai gleznu novērtē un izraksta izcelsmes sertifikātu.

Atsevišķa grupa ir cilvēki, kas interesējas un kolekcionē PSRS laika ražojumus. Lielākā interese par šīm lietām bija tad, kad Padomju Savienība sabruka, taču šī interese, ticamākais, saglabāsies arī nākotnē, jautājums tikai – par kādiem priekšmetiem tieši.

Ja mājās stāv padomju laikā ražotas nozīmītes, tējas un kafijas servīzes, priekšmeti ar tā laika simboliku, varbūt nemet ārā, jo pēc gadiem tie joprojām var būt pieprasīti.

Lai nepaliktu sajūta, ka pircējs ir apkrāpis, par cenu vajadzētu vienoties iepriekš un tikai tad pārdot konkrēto priekšmetu. Tāpat jānorunā, vai samaksās iepriekš vai tad, kad atbrauks pakaļ, vai pēc tam.

Cenu izšķir dārgakmeņi

Skaidro Latvijas Proves biroja Proves noteikšanas un zīmogošanas departamenta direktors KASPARS KLINTS.

Juvelierizstrādājuma vērtību veido tajā iestrādātie dārgakmeņi. Ja tas ir vienkārši dārgmetāla – zelta vai sudraba izstrādājums –, jāskatās, kādā stāvoklī tas ir, no kā izgatavots, cik daudz tajā ir viena vai otra dārgmetāla. Joprojām vērtīgāks ir zelts nekā sudrabs.

Gan zeltam, gan sudrabam ir prove, kas norāda dārgmetāla daudzumu kausējumā svara vienībās, un tā ir izteikta tūkstošdaļās. Zeltam Latvijā izplatītākā ir 585. prove – tā norāda, ka šajā izstrādājumā ir vismaz 585 tūkstošdaļas jeb 58,5% zelta. Ja ir 750. prove, tā rāda, ka gredzenā vai kaklarotā ir 75% zelta, bet pārējais ir ligatūra jeb piekausējums. Jo augstāka prove, jo dārgmetāla procentuāli vairāk un izstrādājums dārgāks.

Sudrabam Latvijā izplatītākā ir 925. prove, bet sastopama arī 830. prove. Reizēm valda mīts, ka ļoti vērtīgs ir tā sauktais vecais zelts. Bet tā nav, jo zelts ir zelts, ķīmisks elements, un nav nozīmes, vai tas ir jauns vai vecs. Ja runājam par piekausējumiem, tie laika gaitā ir mainījušies un klāt nākuši jauni. Senāk gatavotajos zelta izstrādājumos vairāk bija sastopams varš un sudrabs, bet tagad ir piekausēts arī cinks, niķelis, palādijs, lai iegūtu krāsu toni vai kādas specifiskas tehnoloģiskās īpašības.

No dārgakmeņiem vērtīgākais ir dimants. Ja tā izmērs ir ļoti niecīgs, tad par šādu mazu dimantu vērtīgāks būs izmērā lielāks rubīns vai smaragds. Taču, ja skatās vienādus labas kvalitātes un vienāda izmēra dārgakmeņus, dimants būs vērtīgāks un pārējie – mazāk vērtīgi. Vērtējot dārgakmeņus, ņem vērā tā svaru, krāsu, tīrību, slīpējumu.

Ja vēlas pārdot juvelierizstrādājumu, var sazināties ar Latvijas Proves biroju un iesniegt izstrādājumu vērtēšanai. Latvijas Proves birojs vērtē dažādus juvelierizstrādājumus, lielākoties izstrādājumus ar dārgakmeņiem, tajā skaitā neiestrādātus dārgakmeņus. Izstrādājuma vēsturisko vērtību birojā nenosaka, lielākoties pārbauda dārgmetāla daudzumu izstrādājumā un nosaka tā vērtību.

Ko pērk antikvariātos?

Aptaujātie Rīgas antikvariātu īpašnieki atzīst, ka līdz ar pandēmijas ierobežojumiem antikvāro priekšmetu tirgus ir gandrīz apstājies, turklāt tas ir ļoti mainīgs – kas bija pieprasīts vakar, nav vajadzīgs šodien; ko nevajag šodien, var būt pieprasīts rīt.

Vispieprasītākie šobrīd

• Porcelāna izstrādājumi, līdz pat pēdējiem padomju gadiem – Rīgas porcelāna fabrikas trauki, pirmajā vietā vienmēr būs Kuzņecova porcelāns. Sevišķi pieprasīti ir starpkaru laika ar roku apgleznotie trauki, piemēram, vāzes, lielās figūras, sienas šķīvji. Arī porcelāna figūriņas ir pieprasītas, jo tās kolekcionē, un labākie pircēji ir kolekcionāri.
• Latvijā ražotais stikls, krāsainais, ar roku apstrādātais, arī lietais; pieprasīti ir Iļģuciema stikla fabrikas izstrādājumi; pieprasīti kļūst arī Līvānu stikla ražojumi.
• Uzņēmumā Straume ražotā lelle Baiba, to mīl joprojām, bet lellei jābūt labā stāvoklī, vēl labāk – kastē.
• Rūpnīcas VEF ražojumi – radio, fotoaparāti u. c.
• Cara laika (19.–20. gs. mijas) sudraba priekšmeti.
• Dīvaini, bet pieprasīta ir bižutērija, piemēram, čehu brošas.

Ko nepērk?

• Grāmatas. Cilvēkus vairs neinteresē padomju laikos izdotās enciklopēdijas, pat visi sējumi, jo tajā esošā informācija ir novecojusi un nepatiesa. Izņēmums ir Konversācijas vārdnīca, ja tā būs iesieta un būs visi 22 sējumi.
• Markas un vinila plates.
• Lielās mēbeles. Labāk pērk jūgendstila mēbeles, sevišķi nelielās – kafijas galdiņus, priekšnama mēbeles.

Ņem vērā!

Ja vēlies ko pārdot, apstaigā vairākus antikvariātus un pārdod tam, kurš piedāvā lielāko cenu. Taču ir priekšmeti, ko neviens neņems pat par velti, sevišķi, ja tas ir iedauzīts, ar plaisiņām.