Rīga +6°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Vizītkarte
- Latīniski – Aegopodium podagraria.
- Pieder čemurziežu dzimtai.
- 50–100 cm augsts daudzgadīgs lakstaugs.
- Sastopams ļoti bieži – mežos, krūmājos, upmalās, ceļmalās, parkos, dārzos.
Patiesībā gārsa pieskaitāma pie vērtīgākajiem savvaļas ēdamajiem augiem, jo lapas satur daudz C vitamīna, minerālvielas, olbaltumvielas, šķiedrvielas, karotīnu, pektīnus, piesātinātās un nepiesātinātās taukskābes un citas bioloģiski aktīvas vielas.
Ēšanai salasa jaunās lapiņas pirms auga ziedēšanas, liek salātos, zupās (gatavo kā skābeņu zupu), pie gaļas ēdieniem, pie sautējumiem, pie omletēm, gatavo pesto, vienkārši sutina… Tādi bezmaksas spināti. Lietojot svaigas, tās parasti dažas minūtes blanšē karstā ūdenī. Glabāšanai saldē, sāla un skābē kā kāpostus, bet var arī lapas izžāvēt un saberzt pulverī, ko pievienot ēdienam.
Vērtīgākas ir ēnā augušu gārsu lapas!
Latīniskais nosaukums atgādina, ka senatnē augs lietots podagras ārstēšanai. Bet Aegopodium grieķiski nozīmē kazas pēda, kam līdzinoties auga lapa.
Vitamīnu bumba
Barkšķi, burkšķi, krustu zāles, kazkājas, suņa burkāni, suņu ķimenes, šautras, zirdzenes, gāšas, šnitkas – kā tik latvieši nav saukuši šo audzelīgo zāli!
Starp citu, ziedoša gārsa ir burvīgs nektāraugs!
Tā bijusi populāra arī tāpēc, ka jau kopš seniem laikiem Baltijas, Austrumeiropas un Skandināvijas reģionā lietota tautas medicīnā. Lietotas gan svaigas, sasmalcinātas gārsu lapas dažādu iekaisumu un brūču dziedēšanai, gan kaltētu lapu uzlējumi un novārījumi, gan gārsu saknes. Bet svaigo lapu sula – kā pavasara vitamīnu bumba, garšai piešaujot kādu karotīti medus.
Iznīdēt nav viegli
Gārsa ir ļoti audzelīga, jo strauji vairojas ar garajiem, ložņājošajiem sakneņiem un pat to fragmentiem un priecīgi aug gan saulainās, gan ēnainās vietās. Ar ravēšanu parasti ir par maz, tāpēc vajag gan iespējami dziļāk izrakt saknes, izlasīt sakņu fragmentus, bet komposta kaudzē samestos gārsu sakneņus nosegt, lai tiem netiek klāt gaisma.
Plānojot jaunu dobi, dobes vietu uz kādu mēnesi var nosegt ar melno ģeotekstilu, jo bez gaismas gārsu saknes ies bojā.
Arī pļaušana palēnina gārsu uzvaras gājienu, turklāt ļauj starp tām iespiesties citiem augiem.
Nesajauc ar velnarutku!
Nezinātājam jāuzmanās veselīgo gārsu sajaukt ar līdzīgiem indīgajiem augiem: plankumaino suņstobru, suņpētersīli un velnarutku! Spilgtākā atšķirība – indīgo brāļu lapas ir smalkākas, līdzīgākas burkāna lapām.
No fitoterapeita, ārsta Artura Tereško padomiem
- Tautā gārsu uzlējumu lieto pret locītavu un kuņģa-zarnu trakta slimībām. Uzlējumiem piemīt pretiekaisuma, organismu spēcinoša, mīkstinoša, diurētiska, brūces dziedējoša, sāpes mazinoša, temperatūru pazeminoša un pretalerģiska iedarbība. Lieto podagras, reimatisma, nieru un urīnpūšļa vainu dziedēšanai. Svaigās lapas izmanto brūču dziedēšanai. Saknēm piemīt pretsēnīšu iedarbība.
- Lai pagatavotu uzlējumu, nepieciešams 3 tējkarotes lapu un 2 glāzes verdoša ūdens. Aplej un divas stundas nostādina. Lieto pa pusglāzei 4 reizes dienā pirms ēšanas.
- No saknēm gatavo vannas, kas palīdz poliartrīta gadījumā. Sasmalcina 40 g sakņu, aplej ar 1 litru verdoša ūdens un vāra 10 minūtes. Pusstundu nostādina, tad pievieno siltam vannas ūdenim. Ieteicams pirms nakts-miega.
