Rīga +2°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Augļu dārzā
Saules radīti bojājumi parasti veidojas februārī un martā, kad naktīs vēl ir auksts, bet dienā nereti jau itin silts. Skaidrā dienā augļu koku miza saules pusē sasilst arī tad, kad ir mīnusos. Līdzīgi kā slēpojot uz kalna – mugurai vēsi, bet vaigi saulē apdeg. Visvairāk cieš mizas audi dienvidu un dienvidrietumu pusē, jo sevišķi tad, ja dārzs nogāzē, kas vērsta pret pusdienas un pievakares sauli. Dienā saule mizu sasilda, naktīs, temperatūrai strauji samazinoties, tā saraujas un pārplīst.
To, ka miza bojāta, īsti pamanīt var tikai tad, kad sāk cirkulēt sulas. Tad bojātajā vietā miza atveras, atplīst. Reizēm, ja pēc silta laika vai atkušņa pēkšņi iestājas stiprs sals, mizā rodas plaisas un tā var pat atlupt.
Visjutīgākie pret krasām temperatūras svārstībām un saules bojājumiem ir kauleņkoki – aprikozes, ķirši, plūmes –, mazliet izturīgākas ir ābeles un bumbieres.
Vislabākā aizsardzība būtu tie paši līdzekļi, kas pasargā stumbru no sala un grauzēju bojājumiem, – speciālie putu materiāla aizsargi, aptīšana ar niedru segām vai egļu zariem, taču tie bija jāuzliek jau rudenī.
Ko darīt?
- No temperatūras svārstību radītiem bojājumiem var pasargāt kaļķošana. Lai gan par pašu labāko laiku kaļķošanai uzskata novembri, decembri, taču, ja tad tas nav izdarīts, kaļķot var arī ziemā. Agri – tas nozīmē pirmajā sausajā dienā, kad temperatūra būs plusos, pašam tik ļoti nesals rokas un kaļķojamais materiāls spainī nesasals. Kaļkošana gan negarantē simtprocentīgu aizsardzību, jo iespējams, ka koks jau ir apskādēts.
Vēl vēlāk – marta beigās vai aprīlī – kaļķošanai gan vairs īstas jēgas nav, varbūt tikai sūnām uz stumbra traucēs augt. Kaļķot nevajag pavisam jaunus kociņus, jo kaļķojamais materiāls ir sārmains un var apdedzināt pumpurus, ja tiks uzklāts zariem. Var sākt kaļķot 3–4 gadus vecus kokus un darīt to, kamēr vien miza ir gluda. Kad miza jau kļuvusi bieza un raupja, kaļķošanai vairs lielas nozīmes nav. Tik lielam kokam jau arī vainags ir izaudzis pietiekami liels, lai stumbru noēnotu un pasargātu no sasilšanas. Kaļķojamam materiālam ieteicams pievienot arī vara preparātus, tad tas ne tikai pasargās no temperatūras svārstību radītiem bojājumiem, bet arī sīkajās brūcītēs traucēs attīstīties sēnēm.
- Ja mizā redzamas plaisas, tā nekavējoties stingri jāpiespiež atpakaļ pie koksnes un jāpiesien, plaisas jāapziež ar brūču ziedi vai potvasku. Ja atlupusī miza un koksne zem tās jau paguvusi apžūt, labāk to nogriezt un visu rētas laukumu plānā kārtiņā apziest ar potvasku.
- Pavasarī koku var apsmidzināt ar vara preparātiem, piemēram, pašrocīgi pagatavot Bordo šķīdumu.
NODERĒS
- Brūču ziede kokiem, 200 g, ap 3 eiro
- Ziede koku brūcēm Lerāns, 200 g, ap 4 eiro
- Maisījums augļu koku balsināšanai (kaļķis, krīts un vara vitriols), 2,3 kg, paredzēts 10 l darba šķidruma pagatavošanai
Mūžzaļo augu dārzā
Pavasara saulē jutīgākie ir koki ar smalkām skujām. Slavenākā cietēja, ko, runājot par saules radītiem apdegumiem, piemin vienmēr, protams, ir Conica un citas Kanādas egles (Picea glauca) šķirnes. Arī augi ar mūžzaļām lapām – rododendri, mahonijas un bukši – labāk jutīsies pieēnojumā. Īpaši jutīgi šajā ziņā ir bukši.
Pieredze gan liecina, ka ne vienmēr vainojama ir tikai saule. Pareiza mēslošana, izvēloties speciālo, profesionālo mēslojumu, padara mūžzaļos augus izturīgākus un veselīgākus viscaur, tai skaitā arī pret pavasara saules bojājumiem. Un otrādi – ja izmantots nepiemērots mēslojums (piemēram, lauksaimniecības minerālmēsli, kuros ir daudz slāpekļa amonija nitrāta formā un nav skujkokiem vajadzīgo mikroelementu), augi gan vairāk cietīs ziemā, gan biežāk slimos.
Skujas apdeg un nobirst tad, ja ūdens no tām saulē iztvaiko, bet zeme ir sasalusi un saknēm nav iespēju uzņemt jaunu ūdeni. Divi svarīgi lielumi ir mitrums un augsnes sasalums.
Piemēram, aizvadītajā rudenī ilgi un daudz lija, turklāt vismaz divas reizes uzsniga diezgan bieza sniega sega, kas pēc tam nokusa un iesūcās zemē, tātad augsnei vajadzētu būt pietiekami mitrai. Arī sasalusi ir tikai plāna augsnes virsējā kārtiņa, bet dziļāk ne. Augu saknes dziļumā var darboties un uzņemt ūdeni. Tātad skujām nav iemesla apdegt. Vismaz pagaidām ne, ja vien neiestāsies ilgs kailsals.
Ko darīt?
- Jutīgākos augus piesegt ar kādu no ēnojuma materiāliem. Taču ļoti jāuzmanās, lai tie būtu pietiekami gaisa caurlaidīgi.
- Nesteigties apcirpt. Eglīte, kurai ir tievākas, mazākas skujiņas, ļoti ātri – jau pēc dažām stundām – parāda, ka ir cietusi saulē. Skuju gali vai visas skujas nobrūnē un vēlāk arī nobirst. Taču tāpēc vien tai nevajag mesties virsū ar šķērēm vai zāģi. Pumpuri visbiežāk nav bojāti, maijā tie sāks veidot jaunos dzinumus, un neglītie kailie plankumi aizaugs.
NODERĒS
- Speciālais noēnojamais tīkls – siets ar dažādu gaismas caurlaidības pakāpi.
- Agrotīkls – gan melnais, gan baltais –, tikai jāraugās, lai tas ir pietiekami viegls un nav blīvs. Vieglie materiāli labi jānostiprina, lai vējš tos neaiznes pa gaisu.
- Džutas vai cita dabiska, gaisa caurlaidīga materiāla audums vai maisi.
- Niedru segas.
- Egļu zari – visvienkāršākais, lētākais un vērtīgākais variants. Maziem kociņiem tos var piespraust priekšā saules pusē, lielākiem var piesiet, zemiem mahoniju vai bukšu krūmiem – vienkārši uzmest pa virsu.
- Speciāli darināti niedru vai klūgu pinuma vairogi, ko var izmantot daudzus gadus. Atšķirībā no tehniskajiem audumiem ne tikai pasargā, bet arī izskatās glīti. Rūpīgi jānostiprina, lai vējš neapgāž, neaizpūš.
