Rīga -1°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
– Kā jums šķiet – dārzkopība tieši šobrīd aktuāla, jo brīvs laiks tam parādījies, vai tā ir iespēja aizbēgt, aizmirsties paralēlā pasaulē?
– Mūsu dzīve dalās divās daļās – naudas pelnīšanā un naudas tērēšanā. Dārzkopība, no vienas puses, ir naudas tērēšana, bet no otras puses – viens no labākajiem, lētākajiem, praktiskākajiem veidiem, kā dzīvi piepildīt. Nesen redzēju komiksu: audzēt dārzeņus – tas ir tāpat kā printēt naudu, tikai legāli. Tu nodarbojies ar to, ko tev vajag, un tas viss ir legāli. Tu sarūpē sev pats ēst, un nevienam tev par to nav jāmaksā nodokļi. Jūlijs Cēzars, ja nemaldos, bija tas, kurš audzēja kāpostus, un, kad viņam prasīja par karu un svarīgiem jautājumiem, atbildēja – es nevaru tam pievērsties, tagad ražas laiks.
Atceros, ka dārzkopība arī maniem vecvecākiem bija labs veids, kā šo dzīvi sakārtot. Kā sakārtot to, kas esmu es, kas ir mana vieta, kāpēc es piedzimu, kas notiks, kad es nomiršu, – viss turpināsies, viss būs labi, es sakompostēšos, mani apēdīs, es būšu koku lapās un atkal nokritīšu, iekompostēšos, un tā tu esi tajā cikliņā iekšā…
Tāpēc es novēlu katram atrast laiku un iespēju būt dārzkopībā, jo tu ieguldi naudu, bet dabū atpakaļ.
Un es nezinu nevienu citu hobiju, kas to spēj, vai tas ir hokejs, jūras sports, zirgi, motocikli, sports kā tāds… Es sporta ziņas vairs nespēju skatīties – nesen sapratu. Tur tiek tērēts tik daudz enerģijas… Bet to pašu var iztērēt dārzā. Un, pirmkārt, tu palīdzi dabai. Tu pats esi dabā. Un tu radi un dod kvalitatīvāku telpu saviem bērniem un mazbērniem, kuri redz, ka darbojies dabā. Uzskatu, ka arī labākās īpašības, kas man piemīt, ir no tā, ka es redzēju, kā mani vecvecāki izaudzēja gurķus, tomātus, redīsus, tulpes…
– Ko vislabāk iestādīt tiem, kuri savas dzīves laikā grib piedzīvot koku pilnbriedā?
– Sāksim ar to, ka novēlu katram iestādīt vismaz vienu kārtīgu Latvijas koku! Visticamāk, tavi kaimiņi Mārupes pļavā vai Olaines tīrumā, kur esi uzcēlis māju, to neizdarīs, un, ja arī tu nerīkosies, tad pastāv liela varbūtība, ka bērniem būs maza vēlēšanās mantot šīs mājas un audzināt tajās savus bērnus, ja īpašumā nebūs lielo koku. Jo tas ir mūsu ģenētiskais materiāls. Protams, kādam te ir arī mongoļu asinis un varbūt Sahāras – no vietām, kur, pieļauju, ģenētiski cilvēkam apkārtnē nav vajadzīgi koki –, bet mūsu platuma grādos mēs vienmēr esam dzīvojuši plecu pie pleca ar kokiem.
Mums vajag arī upenes, jāņogas, ābeles, plūmes, kas ir tāds kā kompromiss, ko parasti sastāda dārzā, bet vienlaikus mums vajag arī kādu liepu, ozolu, kļavu, bērzu, apsi, vītolu… Šie koki ir tie, kas dod mūsu garam, dvēselei stiprību. Spēju turēties pretī daudzām lietām, kas nomāc. Tāpēc, lūdzu! Katram uzdevums iestādīt minimālajā programmā vienu, bet vislabāk trīs kokus, pat ja pagalms nav lielāks par simt kvadrātmetriem.
– Ko jūs pats savam dārzam te, Piņķu centrā, mājas pagalmā esat izraudzījies?
– Kādi desmit koki ir sastādīti to divarpus vietā, kas šeit bija, – viens pilnībā beigts un divi gandrīz beigti, ar traumētām saknēm. Tagad ir gan ozols, gan liepa. Vēl sakura, liels pīlādzis, piramidālais ozols un laikam astoņas priedes – lielākā daļa parastās.
– Kas noteica šo izlasi?
– Te ir smilšaina grunts. Ar to jāsāk – dārzniekiem jāsaprot, kuri ir tie koki, kas viņa īpašumā augs. Kāds ir augsnes skābums, augsnes mehāniskais sastāvs. Piņķi desmit tūkstošus gadu bijis priežu mežs ar izteikti smilšainu, nabadzīgu augsni. Priedes ar savu spēcīgo sakņu sistēmu labi jutīsies, pat ja es nebūšu vairs šeit klātesošs kā dārznieks, kas par tām rūpējas.
Nākamais kritērijs, kas man personīgi ir svarīgs, lai koki dārzā ir kārtīgi, pamatīgi, gruntīgi.
Nu, nevajag tikai tos pundurvītoliņus, uzpotētās karaganas un citus mazos brīnumiņus – tie lai aug uz palodzēm un balkoniem. Un nav tas ozols vai liepa obligāti jāstāda uzreiz lieli! Var arī no tās Vērmaņdārzā paceltās zīles vai valrieksta izaudzēt stādiņu. Tā esmu darījis. Saku bērniem – ejiet, salasiet, iespraudiet zemē, un no desmit viens izaug. Turklāt valrieksts ir ļoti skaists koks, tikai tam vajag dārza bagāto augsni, kompostu.
– Kur tad šajā nepacietīgajā laikmetā no zīlītes izauklēt – visiem gribas tagad un tūlīt, uzreiz lielu! Kuri ir tie koki, kas visstraujāk aug?
– Ja atradīsiet to, kas iederas tieši jūsu dārzā, tad der jebkurš! Visi koki grib augt ātri. Labs pieaugums ir pusmetrs gadā, un, ja mēs runājam par paaudzi, tad 25 gados tie ir jau 12 metri ar nosacījumu, ka koks labi jūtas. Tas ir jau ēnu metošs, un tajā var iekāpt, kāpelēt. Nu, negrieziet tos apakšējos zarus! Tas, starp citu, labi atbilst konceptam, kas pasaulē šobrīd valda, un par ko ir jādomā – kā atdot pusi sava dārza dabai. Ir daļa, kur negrābsim lapas, daļa, kur nepļausim. Attiecīgi tur arī kokiem var būt zemi zari. Jo viss jau ir ķēdītē.
Kāpēc zāģē zemos zarus? Tāpēc, lai mums ir ērti pļaut ap koku. Bet nogriežam zarus, un bērni vairs nevar iekāpt kokā. Vai tā ir pilnvērtīga bērnība? Nu, nē! Kaut kas ir atņemts. Un ar to daļas atdošanu dabai – tur ir savi noteikumi. Brikšņi, zari nokrīt, nav jāaizvāc sadedzināt – tas atkal ir izaicinājums mūsu vērtībām, prātam.
Visu interviju lasiet rakstā zemāk!
