Rīga +2°C 
#MumsIrSpārniNovērtē rakstu
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
«Kad atbraucām skatīties šo vietu, bija jau oktobris, viss pelēks, ēkas sliktā stāvoklī, pilns ar atkritumiem… Bet ainava ļoti skaista un – ak, laime! – arī sena koku aleja, par ko biju sapņojusi!» smaida Laura.
Viss sakrita, jāpērk! Tāpēc uz bēdīgo ēku stāvokli un aizlaisto apkārtni jaunie saimnieki, kā saka, pievēra acis.
«Apzinājāmies, ka pērkam tikai skaistu skatu un aleju. Ēkas izskatījās nojaucamas, tomēr drīz vien sapratām, ka tās taču ir vēsture, ka tagad tādas vairs nebūvē! Ķērāmies pie darba, un darba bija daudz. Šķita, ka pļauts te nebija nekad. Atkritumi un automašīnu detaļas bija pilnīgi visur, joprojām tās atrodam.»
«Divi ugunskuri nenodzisa mēnesi no vietas, jo katru dienu dedzinājām visādu drazu. Pasūtījām vislielāko atkritumu konteineru, likās, ka nu tikai visu lieko sakrausim, bet nekā – pēc stundas tas jau bija pilns ar kaudzi, bet apkārtne tieši tāda pati, nekas nebija mainījies.»
Ēku atjaunošana Kalna Griezēs veikta, maksimāli saglabājot sākotnējo izskatu, proporcijas un detaļas. Kādā no talkām nejauši atradies arī pagrabs. «Tas bija apaudzis ar koku un krūmu džungļiem, sākumā pat nenojautām, ka tas šeit ir. Gandrīz aizbiris arī bija, divi puiši raka ārā zemi divas dienas!» atminas Guntis.
Dārzu un dobes veidojot, Laura centusies iekļauties esošajā vidē, nevis pārveidot pa savam:
Mūsu uzdevums ir nesabojāt to Dieva vai dabas radīto, kas te ir, tikai uzmanīgi to papildināt.
«Tas ir izaicinājums! Tāpēc izvēlos augus, kas pēc iespējas labāk iekļaujas ainavā un izpratnē par latvisku dārzu – tie ir jasmīni un ceriņi, pīlādži, lazdas, ievas, pūpolvītoli, plūškoki, irbenāji.»
«Noteikti jābūt kazbāržiem, peonijām, maijrozītēm, dievkociņiem, pie vecās mājiņas sienas šogad iestādīju arī lauku māju klasiku – dzeltenās fūrmaņrozes. Ļoti mīļi ir miķelīši un čīkstenes. Man patīk senie, vienkāršie lauku augi arī savas pacietības dēļ, jo tik lielā īpašumā nevar visam ar lejkanniņu un termometru klāt izstāvēt, ir daudz citu darbu.»
Viena no saimnieku galvenajām atziņām, kas varētu noderēt par iedvesmu citiem jauniem aizlaistu lauku māju īpašniekiem, ir šāda:
Pirmo entuziasmu vajag izmantot, tad var paveikt ļoti daudz tieši fiziski, ar savām rokām.
«Un tas, ka nav pieredzes, ir tieši labi! Esam sprieduši – ja tagad vēlreiz būtu jāiet tam visam cauri, uzreiz kļūst nelabi ap dūšu… Bet tajā enerģijas pieplūduma brīdī viss liekas un arī ir iespējams.»
«Mūsu mērķis ir īstenojies – Latvijas lauku ainavas kā kultūrvēsturiskas vērtības saglabāšana ar pietāti pret dabas radīto un cilvēku pozitīvo pienesumu – savulaik sastādītajiem kokiem. Tā ir milzīga dāvana mums – esam pateicīgi par likteņa dāvāto iespēju te saimniekot, saglabāt un radīt.»
«Nekad nebijām domājuši, ka var tik ļoti iemīlēt vietu, kuru iepriekš neesi pazinis. Tas droši vien nācis ar milzīgo ieguldīto darbu, spītu un misijas apziņu, ka nevar tāda vieta Latvijā tā vienkārši sabrukt un apkārt tikt iesēti rapši! Tas deva un joprojām dod spēku, enerģiju un idejas.»
Apskati bildes ar milzīgā paveiktā darba rezultātu un lasi visu interviju šeit: FOTO: Ciemos pie Kalna Griežu saimniekiem. No džungļiem līdz idillei
