Agronoms Andris Krišentāls: Latvietim tas ir asinīs – būt par dārznieku

Intervija
Gunta Šenberga
Gunta Šenberga
11. aprīlis
Komentēt

Drukāt

Saglabāt

Andris Kiršentāls
Foto: Gvido Kajons
Andris Kiršentāls
Tikai vienreiz gadā un tikai īsu brīdi var redzēt skatu, kad noliktavā rindojas simtiem sēklu stendu. «Kā ķīniešu terakotas armija,» iesmejas šīs armijas komandieris, Kurzemes sēklu vadītājs Andris Kiršentāls.

Andris Kiršentāls

  • Pēc izglītības agronoms, studējis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā.
  • Kurzemes sēklu vadītājs un viens no īpašniekiem. Uzņēmumā strādā kopš tā dibināšanas – 1992. gada.
  • Mēdz citēt ārzemju pētījumus, ka sēklu tirgus valstī esot piesātināts, ja uz katru cilvēku, ieskaitot zīdaiņus un pilsētniekus, kas pat uz dārza pusi neskatās, tiek nopirktas 4–6 sēklu paciņas. Latvijā šis līmenis jau sasniegts. Bet mums vajag vēl!
  • Aizrautīgs cilvēks itin visā, ko dara, – vai nu uz uzņēmuma pagraba jumta uzliek saules baterijas, kas ražo elektrību, vai izgudro ērtu kārbiņu, kurā saimnieks ar vienu rokas kustību (taču rokas nesmērējot!) var savākt sava pastaigā izvestā suņa kaku.
  • Kolekcionē bruņurupuču figūriņas. Pēdējā nesen ieradusies no Sicīlijas melnajiem vulkāniskajiem iežiem. «Bruņurupucis kā simbols nav slikts: lai tiktu uz priekšu, nepieciešama bruņurupuča pacietība, un – kas lēni nāk, tas labi nāk.»

– Kas ir Kurzemes sēklas? Zinu, ka ne viens vien jūsu sēklas pērk un sēj tiešām patriotisku jūtu vadīts.

– Mūsu uzņēmums ir ar pietiekami iespaidīgu vēsturi, un tādu Latvijā nav nemaz tik daudz nav. Deviņdesmito gadu sākumā Latvijā bija pieci no padomju laikiem mantoti sēklu audzēšanas un tirdzniecības uzņēmumi. Arī Talsu valsts uzņēmums Sēklas, un es tajā strādāju par komercdirektoru.

Mēs izdzīvojām, jo laikus sapratām, ka jākļūst par privātu uzņēmumu.

Bijām jauni un aktīvi cilvēki, vairāk riskējām, mācījāmies valodas, braucām uz izstādēm, iepazināmies ar profesionālām rietumu sēklaudzēšanas firmām… Vārdu sakot, metāmies iekšā atvarā, peldējām un izpeldējām. Iepazināmies, iekarojām uzticību, draugus un ieguvām tiesības tirgot un pārstāvēt Latvijā tādus grandus kā Holandes firmu Bejo Zaden, kas ir viena no vadošajām dārzeņu selekcijas firmām pasaulē. Viņi mums garantēja arī pirmos lielos kredītus, ko ņēmām Austrijas bankā un kas ļāva nopirkt iekārtas – sēklu tīrīšanas mašīnas, fasēšanas iekārtas – un noturēties šajā tirgū. Negribējās, lai sēklas pie mums ved tikai no Polijas un Lietuvas. Drusciņ gribējās parādīt, ka arī mēs varam. Tagad sēklu piegādātāji mums ir no visas Eiropas.

– No Latvijas palicis tikai nosaukums Kurzemes sēklas? Pašiem savu šķirņu jums un tātad mums vairs nav?

– Tas velosipēds ir izgudrots, un vilciens aizgājis. Dārzeņu selekcija ir dārgs process, un, ja Holandē ir daudzas labas lietas, tad atvērtās durvīs nav jēgas lauzties. Durvis jāatver un jāpaņem tas, kas tajos plauktos ir labs.

Tomēr mums ir arī dažas savas šķirnes. Piemēram, dilles ‘Kurland’, kuras radās tā. Sākumā bijām divi Bejo Zaden sēklu izplatītāji – mēs un valsts saimniecība Rīga. Bet saimniecība izputēja, un tās direktors Māris Gailītis sāka strādāt pie mums par agronomu konsultantu. Es no viņa daudz mācījos, viņš tiešām bija autoritāte – pat holandiešu acīs –, īsts dārza guru.

Nu, lūk, un pēkšņi Māris saka – viņam esot maišelis ar pavecām krūmu diļļu sēklām. Esot dabūjis kaut kur Igaunijā. Varbūt vēl dīgstot, jāpamēģina pavairot un paskatīties, kas sanāk. Sarunājām, lai Pūres Dārzkopības selekcijas un izmēģinājumu stacijā, kam tolaik direktors bija Andris Bite, iesēj un paskatās, varbūt var ko vērtīgu atlasīt. Siltumnīcā iesēja, un sadīga – dažādu lielumu un formu dilles. Izvēlējāmies pašu zemāko un sākām pavairot. Tad sūtījām uz Poliju, kur ir Eiropas Savienības laboratorija, kas analizē un novērtē, vai šķirne atšķiras no citām, iepriekš reģistrētajām, cik stabila tā ir.

Ar mūsējo viss bija kārtībā, un tagad ‘Kurland’ ir tāds kā Eiropas krūmu diļļu etalons.

Garšaugi gan nav obligāti jāreģistrē, tomēr mēs piereģistrējām, jo gribējās, lai arī pasaulē kāds uzzina, ka ir tāda Kurzeme.

Tagad to pērk pat holandieši un izmanto tālāk selekcijā. Kurzemes sēklas ir tās šķirnes īpašnieks. Bet šķirnes sēkliņas, ko var nopirkt veikalos, ir izaudzētas Francijā, kur var agri iesēt un vēlu kult, – Latvijā tās nepagūtu nogatavoties, jo ‘Kurland’ ilgi ir zaļa, un tāpēc, piemēram, gurķu marinēšanai neder.

Otra savējā mums ir Jāņa Vasarieša, slavenā liliju un dienliliju selekcionāra, mēnešzemenīte ‘Erna’. Mēnešzemenīšu afēra aprakstīta selekcionāra biogrāfijā Saules kalnā – man tā stāv darba kabinetā, uzreiz varu uzšķirt:

«Septiņdesmito gadu sākumā uz ielas izdzirdu dažas personas runājam franču valodā. Piegāju klāt, atvainojos franciski, protams, un sākām runāties. Viens no vīriešiem izrādījās ārsts monsieur Busar. Viņš iedeva man savu adresi. Pēc sešiem gadiem atcerējos šo satikšanos, jo biju padzirdējis, ka Francijā kultivē tādu zemeņu sugu, ko sauc par mēnešzemenītēm. Tās nestīgo, odziņas ir mazas, smaržo un garšo kā meža zemenītes, ražo ogas no agras vasaras līdz salnām un ir viegli pavairojamas no sēkliņām. Latvijā tolaik tādu nebija. Aizrakstīju Busāra kungam un lūdzu, lai atsūta man šo mēnešzemenīšu sēklas. Viņš to laipni izdarīja, uzrakstīja pat nosaukumu: ‘Reine de valees rouge’, kas nozīmē sarkanā ieleju karaliene. /../ Dārzā pamanīju vienu mēnešzmenīšu ceru ar lielākām ogām nekā parasti. Kāds no augstumiem teica: «Paņem sēklas, un tev izaugs zemenes ar tikpat lielām ogām kā šim.» Tā es izdarīju un izaudzēju vairākus simtus šādu mēnešzemenīšu stādu. Kādu dienu pie manis ciemos ieradās Kurzemes sēklu direktors. Parādīju viņam zemenītes un apsolīju stādus, lai varētu jauno šķirni izaudzēt un iegūt sēklas. Viņš jautāja, kā šķirni nosaukt. Atcerējos meiteni ar skaisto bizi, manu jaunības mīlestību, un sacīju: Erna.»

Tas direktors biju es! ‘Ernas’ sēklas gan mēs paši pavairojam, vācam, daudz sēkliņu no mums aizgājis pasaulē, un uz katras paciņas ir īpaša atzīme Selekcionārs Jānis Vasarietis. Viņš ir viens no vīriem, kam gribētos līdzināties.

Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā mani profesori bija Valdis Klāsens, Semjons Pogodins, Antons Ruža, Aleksandrs Adamovičs, Māra Kilēvica – vecā paaudze, praktiķi, kas mūs, agronomus, izaudzināja. Un pēc tam holandieši, tie paši Bejo Zaden, kas ne tikai tirgo sēklas, bet arī māca tehnoloģiju – kā izaudzēt, kā panākt maksimālo rezultātu.

– Pasaulē ir simtiem un tūkstošiem šķirņu! Kā jūs zināt, kuru no tām vēl atvest uz Latviju?

– Ir divu tipu cilvēki. Lielākais vairums tomēr ir konservatīvi. Un apmēram divdesmit procenti tādu, kuri arvien interesējas: kas jums jauns? Bet tas jau nenozīmē, ka arī viņi neizvēlas vecās, labi pazīstamās un drošās lietas. Tomēr pie reizes pamēģina arī ko jaunu.

Mode apsēt visu ar zālīti ir pagājusi, toties ir modē atpūsties dārzā, pie reizes kaut ko gatavojot, un tad ir labi, ja pa rokai ir gan dillīte, gan lociņš, gan pētersīlis no dobes.

Salīdzinot ar laiku pirms 25 gadiem, desmitkārt palielinājusies interese par garšaugiem un ārstniecības augiem.

Cilvēki ir izceļojušies pa pasauli, apguvuši veselīgas ēšanas ieradumus, modē nākusi svaigēšana… Pirms divdesmit gadiem pat es kā agronoms nezināju, kas tā tāda rukola. Tagad mēs pārdodam lielu sēklu apjomu.

– Un kur tad vēl mizuna!

– Mizunu tik daudz nepērk piparotās garšas dēļ. Tie ir Āzijas salāti. Bet rukola un mizuna ir labi piemēri, kā garšaugi ienākuši tirgū un kļuvuši populāri. Tagad jau mums ir arī daudzgadīgā rukola. (Tās latīniskais nosaukums Diplotaxis tenuifolia jeb latviski šaurlapu divsēkle. Interneta enciklopēdija Latvijas daba saka, ka šī ir dienvidzemju, Dienvideiropas un Centrālās Eiropas suga, kas izplatījusies savvaļā arī Latvijā. Tiesa, reti – ap Rīgu, Liepāju un Ventspili smilšainās nezālienēs, smiltājos, ceļu un dzelzceļu malās – G. Š.) To var sēt gan siltumnīcā, gan ārā. Laukā vajadzētu piesegt. Bet, ja ziema ir tik silta kā tagad, tad ko gan segt?!

Vēl viens jaunums no garšaugu pasaules ir meksikāņu estragons (Tagetes lucida), samtenes radinieks. Tam ir viegls anīsa aromāts, svaigas un žāvētas lapiņas un ziediņus var pievienot zupām, mērcēm, gaļai vai desertam. Salātiem uzkaisīti ziediņi izskatās ļoti skaisti. To ieteica mūsu dārznieces dēls, viņš ir pavārs.

Pats pagaršoju bāmiju, iegaršojās, un nu jau otro gadu mums tā ir. Arī citi var iesēt un pagaršot, to gatavo līdzīgi sparģeļiem. Un arī sparģeļi mums ir. Jā, ražot tie sāks ne agrāk kā ceturtajā gadā, ja audzēsim no sēkliņas, bet pēc tam ražos divdesmit gadu, un nekādu problēmu. Esmu liels sparģeļu cienītājs, mums pašiem tie jau pirms daudziem gadiem iestādīti.

– Jums mājās?

– Nē, tepat. Te jau man ir kā mājas. Un te mums ir arī hektāru liels dārzs, siltumnīca, kur izmēģinām jaunās šķirnes, pirms piedāvājam sēklas pircējiem. Vasarā pat tūristi pie mums brauc skatīties, kas jauns saaudzis.

Redz, kāds būs jauns baziliks – salātlapu baziliks, ‘Tuscany’. Ar lielām un krunkainām lapām – nu, vai nav skaistulis?

Man patīk visādas crazy (trakas) lietas! Re, holandieši Bejo Zaden radījuši burkānu hibrīdu ‘Rainbow’. Tā ir viena šķirne, bet katrs citāds – no gandrīz balta līdz gandrīz oranžam –, visi tādās maigās pasteļkrāsās. Citas firmas pārdod šķirņu maisījumu ar nosaukumu Rainbow. Kas par skaistiem salātiem sanāk!

Bet sīpoliņš ‘Rossa Lunga di Firenze’ ir tā sauktais barbekjū sīpoliņš. Tos veselus var cept uz iesma kopā ar gaļu, būs savdabīga, maiga, saldena garša.

Esam par to, ka arī ziemā kaut kas svaigs jāēd, un izveidojām pilnīgi jaunu – dzinumu un dīgstu – sēriju. Mungo pupiņas, brokoļi, lucerna – tas būs dārzs tieši virtuvē, kas arī arvien vairāk nāk modē.

– Vai jums pašam mājās arī ir siltumnīca?

– Ir, bet es tajā vairs neko neaudzēju. Mana rūpe ir šeit. Saraut gabalos sevi vairs nav ne vajadzības, ne vēlēšanās. Es vairāk esmu aizrāvies ar augļu kokiem. Man patīk potēšana. Tik interesanti ir salikt vienā kokā vairākas šķirnes un tad vērot un gaidīt, kas sanāks. Īsti gaidīšanas svētki.

Man, piemēram, ir viena savdabīga un garšīga ziemas ābele, pat nezinu, kā to sauc, bet mēģinu iepotēt visur, lai vienmēr būtu pa ķērienam.

Jo ziemas ābolu jau nekad nevar būt par daudz.

Audzēju 3–4 hektārus smiltsērkšķu. Domāju, ka tā ir viena no Latvijas nišām un eksporta precēm. Ne tikai darbarokas, kūdra un kokmateriāli. Smiltsērkšķi ražo piecpadsmit un vairāk gadu. Es ar tiem nodarbojos gadus divdesmit. Vecie koki jau jāzāģē ārā un jāstāda jauni, sava pieredze ir, dažkārt arī rūgta.

– Muša uzbruka?

– Man viņas vēl nav, bet droši vien tas ir laika jautājums. Bet komerciālo apjomu jāpaspēj novākt, līdz parādās mušas bojājumi. Un jaunos stādījumos ogas tiek pilnīgi nolasītas, tā ka mušām nav, kur palikt.

Dārzs ir mūsu niša. Esam rakuši un stādījuši, un sējuši no paaudzes paaudzē, un to darīsim arī turpmāk. Latvietim tas ir asinīs – būt par dārznieku.

Mana vecāmāte bija agronome, tēvs bija agronoms, un es pats esmu agronoms, 1983. gadā beidzis Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Agronomijas fakultāti. Tas darbs man patīk.

– Pēc akadēmijas jūs uzreiz nokļuvāt sēklu uzņēmumā?

– Strādāju Anužos – Talsu rajona kolhozā Cīņa biju galvenais agronoms. Tā nebija liela saimniecība, un mēs audzējām redīsu Žara sēklas šim uzņēmumam. Vēl agrāk – studiju gados – jau šim uzņēmumam audzējām gladiolu un tulpju sīpolus, puķzirnīšu sēklas, lai piepelnītos. Tā ka, var teikt, dzīve gājusi pa spirāli. Arvien atgriežos tajā pašā vietā, tikai citā līmenī.

– Sēklu paciņas ir tik košas un kārdinošas. Nereti mēdz teikt, ka muļķa cilvēki uz krāsainajām paciņām uzķeras kā uz mušpapīra, un iekšā tur nemaz nav tas, kas tik smuki sabildēts.

– Es gan tam gluži negribētu piekrist. Mēs savas paciņas drukājam tipogrāfijā Austrijā – tām ir jābūt ļoti precīzām, lai derētu fasēšanas mašīnai. Fotogrāfijas paciņām izvēlos no šķirņu bilžu bibliotēkas.

Reiz, kad gribēju uz paciņas ‘Grīvas’ gurķi, bibliotēkā tā, protams, nebija. Sūtīju sēklas, un fotogrāfs tos audzēja un bildēja dažādās augšanas fāzēs. Jo viņš jau arī nezināja, kurā fāzē un cik lielu es gribu to gurķīti uz paciņas redzēt. Tā ka, es domāju, runa ir par attieksmi. Turklāt – uz paciņas ir labākais, ko šķirne var parādīt. Bet vēl jau ir augšanas apstākļi. Ja gurķi iesēsiet uz lauka, viņam viena puse būs balta. Ja ļausiet pāraugt, tas galu galā sanāks kā cepelīns.

Mēs savās bilžainajās paciņās neberam neko sliktāku. Kas virsū rakstīts, tas tur arī ir.

– Vai saietos jums gadījumā neklājas līdzīgi kā dakterim, kuram stāsta, kas nu kuram kaiš? Vai nejautā, kāpēc pagājušajā gadā neizauga?

– Tā nav. Cilvēki saprot, ka sēklas ir tikai viena no sastāvdaļām, kas ietekmē ražu. Vēl ir gaisma, substrāts, mitrums, barības vielas, sējas dziļums – tik daudz apstākļu. Sēkla ir dzīvs produkts, ir tik grūti viņai pajautāt: kas tev kaiš, kas nepatīk?

– Un ko jūs atbildat, kad vaicā, kas šogad jāpērk?

– Tad es saku: nāciet, un skatīsimies. Katram ir savas vēlmes. Vienam patīk māte, otram meita, trešajam kleita. Piemēram, man garšo skābi tomāti – ‘Jūrmala’ ir manējie. Sulīgāki, ūdeņaināki, un man patīk tas krējumiņš bļodiņā. Citam patīk miltaināki, citam lielāki, citam mazāki, un katrai gaumei mums ir, ko piedāvāt.

Andris Kiršentāls iesaka

  1. Siltumnīcā zem tomātiem iesēj burkānus!
    Izvēlies agrās ‘Amsterdam’ tipa šķirnes. Siltumnīcā tās ļoti ātri aug, jo temperatūra ir vienmērīgāka nekā laukā, nav vēja, var nodrošināt mitrumu. Tāpēc burkāni ar tomātiem nekonkurēs – tie būs apēsti, vēl pirms tomāti pagūs paaugties un burkānus noēnot. Burkānus var iesēt jau pirms tomātu stādīšanas.
  2. Izmēģini sēklu lenti!
    Ja vēl līdz šim tas nav darīts, vērts izmēģināt. Tas ir ļoti ērti vecākiem ļaudīm, kam grūti saņemt pirkstos sīkās sēkliņas. Un jaunajiem arī labi – nav jātērē laiks retināšanai. Papīra lente arī piesaista mitrumu un nodrošina vienmērīgāku uzdīgšanu. Ar sēklu lentēm ļoti patīk darboties bērniem, un viņiem to arī var uzticēt, jo viegli kontrolēt – vai ir ieklāta vadziņā un rūpīgi apbērta ar zemi. Pasaulē sēklu lentes nav jaunums, bet mēs šogad esam sagatavojuši trīs burkānu, trīs salātu, trīs redīsu šķirņu lentes, un vēl pētersīļus un rukolu. Ja cilvēkiem patiks, nākamgad uztaisīsim vēl. 
  3. Neieaudzē nezālēs!
    Ar ravēšanu iesaku negaidīt, kamēr dobes ieaugs zālē. Pārskrien tām profilaktiski, pakustini zemes virskārtu, neapgriežot to, un tad zālīte nemaz neizaugs. Tagad var nopirkt visādus riteņkapļus apdobju un rindstarpu rušināšanai, kas šo lietu ļoti atvieglo.

0 komentāri

Šobrīd komentāru nav. Tavs viedoklis būs pirmais!

Pievienot komentāru

Lai pievienotu komentāru autorizējies ar Santa.lv profilu vai kādu no šiem sociālo tīklu profiliem.

 

Veselība

Vairāk

Receptes

Vairāk

Privātā Dzīve

Vairāk

Ieva

Vairāk

Mans Mazais

Vairāk

Māja un Dārzs

Vairāk

AutoBild.lv

Vairāk

Astes

Vairāk

Klubs

Vairāk

Santa+