Rīga +3°C 
#MumsIrSpārni
Novērtē rakstu
-
3
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
0
-
Imants Parfenovičs:
- Zaļenieku kokaudzētavas dvēsele un īpašnieks.
- Kokaudzētavai ir 27 gadi, platība 21 hektārs. Piedāvā ap 2000 kokaugu dažādību, pārsvarā lapu kokus, krūmus. Līderis lapu koku potēšanā.
- Diplomēts inženieris elektroniķis (strādājis Latvijas Universitātes skaitļošanas centrā) un diplomēts dārznieks.
- Lepojas, ka viss, ko pārdod, ir pašu izaudzēts vai uzpotēts.
- Kokaudzētavā aktīvi izmanto jaunās tehnoloģijas.
- Agrā jaunībā spēlēja trompeti pūtēju orķestrī. Laba balss, dzied.
- Kā pats saka, arī liels muldoņa. «Varu daudz runāt. Vienīgi, ja cilvēks saka, ka kailsakņu stāds ir labāks par konteinera stādu, tad gan mums nav pa ceļam.»
- Ģimene: dēls vada Zaļenieku Stādu centru Rīgā, Kārļa Ulmaņa gatvē. Abas meitas, katrai pa divām augstākajām izglītībām, dzīvo un strādā Zviedrijā. Divi mazbērni.
- Dzimtā puse ir Latgale, Dagda. «Bet no 16 gadu vecuma esmu pie čiuļiem pa Rīgu un Zemgali.»
Imants ir ļoti labsirdīgs cilvēks – aizrāda, tomēr nedusmojas, un mēs dodamies uz viņa veidoto dendrāriju jeb iepazīšanās dārzu.
– Apdzīvotās vietas Zaļenieki nosaukums esot cēlies no tā, ka šeit dzīve ritot zaļi. Jūsu dendrārijā, skatos, arī viss sparīgi aug.
– Apskates dārzā neviens neko nelaista – ja dārzs izskatās veselīgs, tad paldies jāsaka tam tur, augšā, par dzirdīšanu.
– Šovasar lietus lija ar milzīgu intensitāti. Kā koki un krūmi to uztvēra?
– Auga ar milzīgu intensitāti. Tik intensīvi, ka ošlapu kļavai ‘Variegatum’ puse vainaga atšķēlās. Lai gan trupe, skatos, arī tajā kokā bijusi. Būs jāņem nost, jāstāda vietā kas cits. Ja pagriež laika riteni vēl atpakaļ, šeit, kreisajā pusē, bija tūju kolekcija… Tā pārauga. Arī pirms trim gadiem noņēmām, sastādījām lapegles un dižskābaržus, tie šogad ir saņēmušies.
– Jums ir priekšrocība, kādas nav, piemēram, man, – varat vietā uzreiz iestādīt pašu audzētus dižstādus.
– Mums ir daudz lielo koku. Pagājušā gada pavasarī Labie koki te strādāja ar savu speciālo pusotra metra plato kausu – lāpstu, kas palielu koku no visām pusēm apņem un uzreiz ar sakņu kamolu izceļ laukā un pārstāda. Piecas fūres ar stādiem viņi aizveda. Šogad tikai vienu. Bet mums arī pašiem ir metru plats kauss. Izceļam koku, saknes ietinam džutas maisā un tad stiepļu sietā. Liela izmēra kokus pērk diezgan daudz, arī vietējie zemnieki, rudenī vai agri pavasarī.
– Alejas veido?
– Tā ir viņu darīšana. Tagad, rudenī, cilvēkiem patīk stādīt egles un citus liela izmēra kokus. Nav tik daudz jālaista, jo par augsnes mitrumu gādā lietus un vēsums. Šajā aspektā rudens ir tīri labs. (Turpinām apskatīt dendrāriju, un Imants rāda tulpju koku. Šogad esot pirmos ziedus raisījis, izaudzēts no sēklas.) Pirms diviem gadiem citu tulpju koku, gandrīz tādā pašā lielumā kā šis, Burmistru saimnieks paņēma, turklāt jau ziedošu. Viņš arī pirms trīsdesmit gadiem sāka klajā vietā ar septiņdesmit hektāriem mantotās zemes Zaļeniekos, tagad izveidojis modernu graudu pārstrādes uzņēmumu, apsaimnieko desmitreiz lielāku platību…
– Cik tāds dižstāds maksāja?
– Ar atlaidi laikam 250 eiro.
– Tad jau nav tik traki. Bet kā ar ieaugšanas garantiju – dodat?
– Ja mūsu vaina bijusi, tad tiek kompensēts, bez šaubām. Taču, ja tu pats neproti stādīt, tad šo darbu vajag uzticēt apzaļumošanas firmai, un viņi uzņemas garantiju. Pirmajos gados liela izmēra koks jānostiprina, lai vējš to neizkustina, jo, ja kustas stumbrs, līdzi nedaudz kustas arī sakne un koks nevar ieaugties. Jaunā vietā tas arī regulāri jālaista. Nepietiks, ka ieliksi bedrē un pēc mēneša atbrauksi paskatīties, kā aug!
Vispār kokaudzētavas padarīšana ir būvēta uz to, ka ir jāsadzīvo ar cilvēkiem. Varbūt viens otrs mānās, ka viņam stāds nav ieaudzies mūsu vainas dēļ, bet lielākoties cilvēki ir godīgi, un, ja augam tiešām gadījusies kāda slimība vai cita liga, zaudējums tiek kompensēts, vienalga, vai tas bijis mazs stādiņš vai lielāks. (Ejam tālāk, un Imants turpina izrādīt apskates dārzu.) Te bija divi stabveida kadiķi. Ziemā ar slapjo sniegu zari tā atliecās, ka vairs nebija labojami. Koki bija arī pietiekami veci, kādus 25 gadus seni, noņēmām. Un tagad pavisam cits skats paveras – dārzs gaišāks kļuvis! Arī Rietumu tūjas ‘Dumosa’, kas bija izaugušas milzīgas, vairs nevarēja savilkt kopā un nebija nekāda skata. Tad labāk no koka atvadīties.
– Ziema, kaut gan bija īsa, tomēr savu ietekmi atstāja…
– Šeit auga paliela izmēra liellapu magnolijas – cilindra, Magnolia cylindrica, un lietussarga, Magnolia tripetala. Stādus dabūju no Latvijas Universitātes Botāniskā dārza, kur ir vecākā magnoliju kolekcija Latvijā, dažas sugas un šķirnes tur aug jau trešajā paaudze. Dabā magnolijas sastopamas mežainos apvidos kompānijā ar citiem kokiem, kas dod aizvēju un bagātīgu lapu vai skuju mulču saknēm. Stādot šeit, Zaļeniekos, arī tām piemeklēju no aukstajiem vējiem aizsargātu vietu. Taču šoziem cilindra magnolija cieta, vajadzēja samazināt. Nekas, ataugs. Tāda ir dzīve.
– Vienas transformācijas!
– Šī ziema bija savdabīga. Tumberga bārbelei ‘Maria’ puse vainaga dienvidu pusē bija beigts. Sākās veģetācija, pēc tam atkal mīnus deviņi grādi divas trīs dienas, apsala… Bet apgriezu, un tagad krūmiņš izveidojies glīts – vairs nepateiksi, ka puse vainaga bija apskādēta. Es domāju, ka pie vainas bija tās divas karstās vasaras un sausais rudens – augiem pietrūka ūdens, un pavasarī redzējām sekas. Bet tik un tā apskates dārzs joprojām cilvēkus iedvesmo! Daudzi jaunie pāri šeit grib fotografēties, kam svinības notiek tepat blakus, Abgunstes muižā, kur saimnieko Jānis un Asnāte Avotnieki. Cepuri nost viņu aktivitātes priekšā! Pirms gadiem pieciem sešiem pameta Rīgu, pārcēlās uz Zaļeniekiem, kur izsolē nopirka laika zoba apskādēto muižu, – ļoti darbīgi cilvēki, es to uzreiz pamanīju. Burtiski kā zvaigznīte uzlēca. Tagad muiža kalpo svinībām un radošumam. Baltijā lielākais keramikas ceplis ierīkots, notiek mākslas simpoziji un plenēri. Šeit, dārzā, izstādi reiz sarīkoja.
– Šķiet, jums patīk aktīvi cilvēki, kas dara.
– Bez šaubām. Nesen pat – atbrauca uz Zaļeniekiem skaisto dārzu īpašnieki un mīļotāji no Vecpiebalgas. Iesāku dziesmu Kā lai šonakt vienaldzīgi klusē..., un visi pievienojās. Patīkami.
– Cik skaisti šim dižskābardim jaunie dzinumi – ķiršu sarkani!
– Reiz zariņu nogriezu Ināras Bondares lolotajā arborētumā Rucavā. Bet šo, ar dziļi šķeltajām lapām, – Talsos pie Intas Metuzāles. Viņa ilgus gadus bija Talsu daiļdārzniece, ainavu arhitekte, par saviem līdzekļiem stādījusi dendroloģiski vērtīgus, neparastus kokus – īpašas sugas vai dažādu koku formas. Tagad tajā vietā Talsu novada pašvaldība plāno būvēt jaunu ugunsdzēsēju depo, ar Intu vienojušies par koku pārcelšanu…
Bet, ja runā par dižskābaržiem, mūsu kokaudzētavas specializācija joprojām ir tāda pati, kā noformulēju pašā sākumā, – potēti lapu koki. Visvisādi dižskābarži šeit ir testēti. Mūsu pirmajos darbības gados daudzi apsala. Tagad, pēdējos desmit gadus, ir pavisam citādi.
– Tas nozīmē, ka klimats mainās?
– Citas šķirnes, un, jā, klimats arī mainās un nokrišņu daudzums. Pirms gadiem divdesmit mēs no šī dīķa pumpējām ūdeni kokaudzētavai – 3 līdz 4 kubus stundā, dienu un nakti! Tagad, gadus piecpadsmit, vairs neko nepumpējam, vienkārši nebija ūdens. Pagājušajā gadā un pirms tam vēl divas vasaras varēja mierīgi dīķim pāriet pāri, bet šogad ir pilns ar ūdeni. Vasarā te peldēja divu sugu pīles, izperēja desmit divpadsmit pīlēnu.
– Kompozīcijas apskates dārzā jūs pats esat salicis kopā?
– Viss dabīgi sanāca, bez kādiem projektiem.
– Cik zinu, būdams diplomēts inženieris, dārzniecību apguvāt Bulduros, Dārzkopības tehnikumā.
– Mēs, trīs cilvēki ar augstskolas diplomiem, pieteicāmies mācīties un skolas vadībai pieprasījām, ka mums vajag Aivaru Lasi, daiļdārznieku leģendu, vajag Jāni Kārkliņu, atzītu augļkopi, kurš tolaik vairs nelasīja lekcijas, un Kunkstiņu – tā ir nopietna, barga kundze, viena no pirmajām kokaudzētavas vadītājām Bulduros. Nozare šaura, un mēs zinājām, ko vērts klausīties un ko ne! Maksājām 60 rubļus, un skola bija spiesta sagādāt pieprasītos mācībspēkus. Es pats Kārkliņu ar savu mašīnu izvadāju uz Bulduriem – skolotājs tik sirsnīgi priecājās, ka kāds viņu vēl ņem par pilnu. Jūtos pagodināts un laimīgs, ka pieskāros šīm pērlēm. Mēs negribējām kaut kādus pasniedzējus… Man ir praktiska cilvēka nostāja: lai tas zinātņu doktors ar teorētiskajām zināšanām reāli uztaisa savu kokaudzētavu – lūk, tad es tevī klausīšos! Var mācīties kursos, bet vispār jābūt jušanai. Es arī nevienam neprasīju, tikai klausīju, ko skolotājs Lasis teica. «Imantiņ, tur grupas vajag veidot…» Uzklausīju, bet darīju pats. Jo pats es te dzīvošu. Arī kolēģiem no Vecpiebalgas tagad teicu: «Latvijā notiek konkursi par skaistākajiem dārziem, bet var tikai pabrīnīties, ka tie labākie nav taču akadēmiski izglītotiem profesionāliem dārzniekiem, zinātņu doktoriem!» Tos ir radījuši vienkārši cilvēki. Tepat netālu – neteikšu, kur, – bērzi pieformēti. Saimnieki nav dārznieki, nav beiguši Lauksaimniecības akadēmiju vai Buldurus, vienkārša ģimenīte, bet – kur cilvēkiem tādas idejas?!
(Ejam tālāk pa dārzu...) Re, kur katalpa! Cilvēks staigā pa dārzu, ierauga, gūst iespaidu un tad dodas uz stādu placi un meitenēm vaicā: «Vai jums katalpa ir?» Apskates dārzs viņam ir kalpojis par impulsiņu. Vai arī – kāds visu laiku domājis, ka konkrētais augs viņam nepatīk, bet ierauga dabā un saprot, ka tas ir tas, ko viņš grib. Tāpēc labāk pirms stādu pirkšanas izstaigāt dendrāriju un apzināt, kas ir kas. Piemēram, ošlapu kļava ‘Flamingo’– ierauga mazu stādiņu podā ar balti rozīgām lapiņām, iestāda mazdārziņā, un izaug gigants. Bet, kad izstaigā dendrāriju, tad saprot, ka tomēr nē, nevar atļauties, platība par mazu. Labāk iestādīt vītolu jeb gludmalu kārklu Salix integra ‘Hakuro Nishiki’, kam arī lapas ir ar rozā efektu. Vai – var audzēt kļavu ‘Flamingo’ kā daudzstumbru krūmu. Kāpēc ne?!
– Kad jūs sākāt ar stādiem darboties, tad jau tādi apskates dārzi kokaudzētavās nemaz nebija modē.
– Es jau kādreiz teicu, ka esmu čangalis, un čangaļi ir lielīgi. Ideja par šāda veida dārzu dzima šeit, un man tāds bija vienam no pirmajiem. Tagad ir arī citās stādaudzētavās. Vispār sākumā šis netika ierīkots kā ainaviskais dārzs, tā bija kokaugu kolekcija ar praktisku funkciju. Proti, mēs no šiem mātesaugiem griežam zarus spraudeņiem, un notiek arī fenoloģiskie novērojumi, kā augs izturas. Latvijā taču nav kā Polijā – divi dārzkopības institūti, kas sapulcina kokaudzētavas un rekomendē mēslošanas līdzekļus, pastāsta, kādas tendences Eiropā, par jaunākajiem augiem. Mums ir maziņa valstiņa, un mēs pamatā gandrīz katrs pats esam institūts un nodarbojamies ar izpēti.
– Vai jūs arī cilvēkiem nokomplektējat augu grupas, ja viņš izsaka tādu vēlmi?
– Ir bijis arī tā. Atbrauc klients un saka: «Man ir 30 metru gara dobe un budžets 750 eiro…» Tad mūsu agronome Ilzīte, kas ar apzaļumošanu arī darbojas, ņem augus un reāli izliek to ainavu vai dobi. Protams, ka cilvēkam ieguvums – ja viņš šādu projektu pasūtītu apzaļumošanas firmai, būtu par to atsevišķi jāmaksā. Plus viņš šeit uzreiz redz augus, jūt – patīk, nepatīk. Tas nav projekts uz papīra, bet dzīvs, reāli ar augiem izlikts, maināms. Mums arī labums – cilvēks no mums paņem stādus, nopērk to kompozīciju.
– Vienu brīdi valdīja skujkoku bums, bet tagad cilvēku prāti laikam norimuši.
– Ja skatāmies stādu pirkšanas piramīdu, trijstūra augšgalā tomēr ir tūja. Dzīvžogiem. Agrāk ielas pusē stādīja vilkābeles, tagad stāda ‘Smaragdu’. Bet ir arī cilvēki, kas nāk un prasa, lai dod kaut ko citu: «Man tās tūjas apnikušas, jo visiem ir!» Ja to laika riteni atkal paveļ atpakaļ, tad pirms divdesmit pieciem gadiem dzīvžogos dominēja mīkstā vilkābele, tā ieņēma karalienes lomu. Cilvēki zvanīja, lai rezervētu 500 stādu! Taču tagad, ja kāds pērk vilkābeli, tad tikai veselībai – augļu dēļ. Sortiments mainās. Tagad no lapu kokiem dzīvžogos stāda parasto skābardi Carpinus betulus. Mazā dārziņā ne, bet lielā lauku teritorijā – ļoti labi. Fantastiski kubi no skābaržiem sanāk. Cik augstus gribi – pusotra metra vai piecus. Aug gan saulē, gan ēnā, pacieš gan sausumu, gan mitrumu, ātraudzīgs un mazprasīgs. Lapas rudenī dzeltenas un ilgi turas pie zariem, reizēm līdz pat pavasarim. Jelgavā pie RAF Centrs aug no skābarža veidots špaleru dzīvžogs. Ļoti skaists.
– Taču jūsu sirds vairāk ir klāt pie kokaugu potējumiem – es pareizi saprotu?
– Skujeņu potēšanas līderis objektīvi tagad ir Kalsnava. Mēs jau labu laiku skujkokus vairs diži nepotējam, nevar visu uzspēt – laiks ir tik ļoti skrienošs! Turklāt – katram savs, nevar visu sagrābt. Latvijā ir labas kokaudzētavas, un katra ar savu specializāciju. Lai gan arī – tādu, kur lielāku skaitu stādu var uzreiz nopirkt, nav nemaz tik daudz, un tāpat mēs visi apzaļumotāju acīs esam sīkuļi. Viņiem izdevīgāk braukt uz Poliju, ja vajag, piemēram, pusotra tūkstoša vienādu stādu. Poļi ātrāk tos saražo siltākā klimata dēļ.
– Tagad gandrīz katrā skaistumdobē aug kāds augststumbra potējums… Potējumi vairāk piemēroti maziem tambordārziņiem.
– Nē, kāpēc?! Izaug lieli koki, nekādi knibucīši. Vienkārši tam kokam ar potējumu ir iedota interesantā lapu krāsa, vainaga forma. Cita lieta, ja uzpotētas nokarenas formas, tad gan kokaugi nebūs augstāki par potējuma vietu (ar izņēmumiem). Taču vainaga diametrs var būt dažāds atkarībā no uzpotētās sugas vai šķirnes. Interesanta ir, piemēram, nokarenās lazdas šķirne ‘Corylus avellana Pendula’ un nokarenās lazdas sarkanlapu forma ‘Purple Umbrella’. Cilvēkiem patīk dekoratīvo ābeļu nokarenās formas. Salīdzinoši neparasta ir baltā zīdkoka Morus alba pendula nokarenā forma, kas ražo garšīgas ogas. No košumiem ilgu laiku populāra bija nokarenā goba, bet diemžēl Latvijā ienākusi gobu Holandes slimība, kas bojā kokus. Tagad modē ir nokarenu lapegļu un dižskābaržu augststumbra potējumi. Kaut vai ‘Pendula’ – tāds dižskābardis izskatās kā cepure, zari nolīguši līdz pat zemei.
– Vai jūs kaut kas vēl var pārsteigt?
– Parastās kļavas šķirnei ‘Drummondii’, kas ir raiba – trīs krāsu –, šogad izaudzis viens zars ar absolūti baltām lapām! Tas ir dabas brīnums. Pavairot ar spraudeni to gan nav jēgas. Parasti dabā viss, kas balts, ir ļoti jutīgs – saulē apsvilst, lietus sasit, jo, ja lapai nav hlorofila, tā vairs nav tik izturīga. Zaļais pigments jeb hlorofils, izmantojot saules enerģiju, augiem palīdz saražot nepieciešamās barības vielas. Baltraibās kokaugu formas ir arī grūti pavairot, jo tām nav daudz hlorofila.
– Jums visu mūžu nācies smagi strādāt. Viss ir panākts ar milzīgu darbu, un, tiklīdz varētu sākt atvilkt elpu, atkal uzrodas kāds izaicinājums, ar ko jātiek galā. Tas neizsūc?
– Zināt, ko pateikšu? Ir cilvēki, kas saka: «Imant, neraksti man svētdien e-pastus, es gribu atpūsties. Tu taču strādā nenormāli – vai tad tev ir dzīve?!» Pilnīgi pareizi saka. Jā, man kādreiz bija sajūta – padomijā un pārejas gados –, ka uztaisīšu pats savu uzņēmumu un tad mierīgāk dzīvošu. Nu, nē, nevar! Šajā biznesa tas nav iespējams. Tajā vajag klātbūtni. Nebūsi blakus – kaut ko tomēr zaudēsi. Kokaudzētavas bizness ir vairāk nekā nopietni. Tāpēc ir svarīgs katrs cilvēks, kurš pie mums strādā. Kopā ar darbiniekiem tu vari gāzt kalnus, un viņi var arī visu nolaist uz grunti. Es teikšu tā: kodols Zaļeniekos ir ļoti labs, četras piecas meitenes, kuras visu virza uz priekšu.
– Un veselība ar’ jums turas? Allaž esat sprigans.
– Tāpēc jau turas, ka rosos. Tādā ziņā esmu apmierināts un varu parasti pamuldēt, ka saucu visus ciemos pie sevis pēc gadiem sešdesmit!
– Sakiet, kur jūs sapelnīto naudu tērējat?
– Nu kā? Šogad liekam modernu sūkņa staciju laistīšanai.
– Bet sev?
– Ko sev? Paēdis esmu. Ko vairāk?! Ar strādāšanu iegājies tāds dzīves ritms, ka neko daudz nevajag. Viss ir fokusējies tikai uz kokaudzētavu. Bet, ja jau tā daru, tātad acīmredzot pašam šāda dzīve patīk – neviens taču aiz muguras ar pātagu nestāv! Man pašam patīk tā uzņēmēja dzīve, ka esi atbildīgs par cilvēkiem, ka esi vajadzīgs, ka dari vajadzīgu darbu. Anij, katram taču sava loģika. Man tie sākumgadi bija ļoti grūti. Uz Zaļeniekiem pārcēlos deviņdesmit piektajā gadā, pliks un nabags. Šī koka māja, ap kuru izveidojusies kokaudzētava, Latvijas laikā bija aptieka, mans brālēns bija atguvis mantojumā, un es aizņēmos naudu un no viņa to nopirku. Citādi man nekā nebija, domāju: nu ko es saistīšos ar kādu sievieti, jo es taču, taisot savu kokaudzētavu, varu kuru katru brīdi nokrist, nepavilkt… Bet, redz, izdevās, kokaudzētava attīstās. Mums ir trīs podojamās mašīnas, Baltezeram laikam divas. (Smaida.) Mums ir moderna miglas kamera, pagājušajā gadā investējām. Iepriekš Rīgā stādu centru atvērām…
– Jā, jā, bet kas jums paša sirdij no tā visa?
– Labas emocijas. Vedot cilvēku uz dendrāriju, kādreiz, zini, neērti kļūst: te taču nekā tāāāda nav! Ko es radīšu? Ko tam cilvēkam te skatīties?! Bet, kad viņš tik uzmanīgi klausās, aizrautīgi jautā un priecājas, liekas – johaidī, varbūt tiešām te kaut kas tomēr ir! Šie koki taču paliks arī pēc manis. Un tad vēl atceries, ar kuru meiteni kopā to koku esi stādījis un ar kuru šo… Tas dod ārkārtīgi labas emocijas. Lūk, bagātība!
